Pārgājiens gar Braslas upi.

aa

Betija: Braslas upes krasts mūsu pārgājienu sarakstā bija jau sen. Gribējām turp doties vasarā, bet tā kā maijs mūs visus patīkami pārsteidza ar jūlija cienīgiem laikapstākļiem, daudz nedomājām un organizējām šo gājienu maija sākumā. Izraku visu internetu, atradu dažu citu gājēju stāstus, sapratu, ka gluži pastaiga parkā tā nebūs, bet mežonīgā daba un cilvēku trūkums būs tā vērti.

Uz Braslu devāmies ar autobusu, no Rīgas autoostas 8:50. Kāpēc nebraucām ar auto? Jo ejot no punkta A uz punktu B, it sevišķi lielākus gabalus, pēc tam ir pārāk sarežģīti  (un nevajadzīgi) atgriezties sākumpunktā. Turklāt esmu secinājusi, ka pa lielam visur var tīri jēdzīgi aizbraukt ar vilcienu/autobusu, tikai var gadīties, ka tā agrāk jāceļas. Man vispār nepatīk agri celties, bet vasarā tā sajūta ir savādāka. Braslas pieturā bijām ap 10:00. Pieturā mūs sagaidīja trešais pārgājiena dalībnieks, kurš bija izrādījis savu vēlmi mums pievienoties. Lai gan parasti ejam divatā, šoreiz trešais dalībnieks bija ļoti noderīgs, jo viņš drosmīgi devās pa priekšu iekšā brikšņos un izbrida taku tur, kur tā bija pazudusi. Kā arī viņš izbiedēja zalkti, par ko, savukārt, bija ļoti pateicīga Anete.

Anete: Lai nu kuram, bet Betijai ir talants atrast interneta dzīlēs dažādas pārgājienu trases un tās papildināt ar savām idejām. Turklāt mēs esam nolemušas šogad Horvātijā iet tādu kalnaināku pārgājiena trasi. Bet, lai nosoļotu to, mums jātrenejas vismaz Latvijas pauguros. Amatas upes taku vēl neesam realizējušas, bet viss vēl priekšā. Tā nu reiz pēc darbā atveru ziņu no Betijas un viņai ir dzimusi ideja par diezgan mežonīgu pārgājienu gar Braslas upi. Mani, protams, nav jāpierunā. Šoreiz mums līdzi dodas vēl viens interesents, kas arī grib patrenēt savu izturību. Mums nekas nav iebilstams, lai jau nāk. Betija vienīgi brīdina, ka transports būs diezgan agri, jo šoreiz ceļojam tālāk no Rīgas – uz Valmieras pusi. Modinātajs tiek uzstellēts darba dienas režīmā un esmu noskaņojusies lieliskai dienai pie Braslas upes, Latvijas džungļos. Lai realizētu drošus vasaras pārgājienus, potējamies pret ērču encefalītu, tāpēc džungļi mūs nebaida, jo vismaz ērces daļēji padarītas nekaitīgas. Par to paldies VC4 laipnajiem darbiniekiem (nē, šī nav reklāma, man tur vienkārši patīk un vienmēr esmu saņēmusi pozitīvu apkalpošanu, neviens nemaksā par šo teikumu manā stāstā). 12. maijs ir jauki saulains, tāpat kā mans noskaņojums. Jūtu – būs izcila pārgājiena diena, lai gan tiek solīts diezgan liels karstums, meža biezoknī to tāpat īsti nejutīs. Ar Betiju tiekamies Rīgas centrā, lai dotos uz  autoostu. Esam nedaudz nokavējušas, jo Betijas Narvesena kafija, strauji ejot, bīstami draud izlīt, tāpēc esam spiestas iet lēnāk. Beigu beigās, galā nonākam ar visu kafiju un neaplietas. Mudinu mūs iet ātrāk, jo Valmieras autobusi reti kad kursē pustukši. Un tā arī bija, jo mes dabūjam pēdējas biļetes ar iespēju apsēsties. Mans ieteikums – biļeti pirkt laicīgi, jo jārēķinās, ka pārējo dienas daļu nekāda diženi raženā sēdēšana nebūs, tāpēc ceļā uz pārgājiena trases sākumu izsēdēšanās par ļaunu nekāda ziņā nenāks. Autobusā pamatīgs stūķis, žēl tos, kuri stāv kājās. Pati esmu vasarā autobusā izbaudījusi ceļu līdz Valmierai stāvot kājās kā staltbriedis. Bet ko padarīsi, ar to ir jārēķinās, ka šī maršruta autobuss vienkārši vienmēr ir pilns. Pa ceļam jau plānojam nākamos vasaras piedzīvojumus. Laiks paskrien nemanot, līdz saprotam ka mums draud cīņa par izkļūšanu no autobusa, jo spraukšanās un grūstīšanās būs neizbēgama. Tas viennozīmīgi piepildās. Labi, ka Braslas pieturā izkāpj arī citi. Sapazīstamies ar vēl vienu piedzīvojumu meklētāju, viņš ar kompāniju dosies Braslā laivot. Domājis, ka mēs arī. Šoreiz gan ne. Bet mēs nesakām nē arī laivošanas pasākumam, kaut arī es neprotu airēt 😀 Atvadāmies no laivotāja un tālumā jau redzams mūsu trešais pārgājiena dalībnieks, kas nozīmē – ceļš var sākties.

aaa

Betija: Dienas plāns bija noiet gar Braslas upes labo krastu līdz tās ietekai Gaujā un tad doties ārā uz Inciemu, kas arī ir šīs upes klasiskais maršruts. Gatavojoties šim pārgājienam ir jārēķinās ar to, ka upes krasts ir diezgan reljefains un bieži jāpārvar gravas un jākāpj augšā diezgan stāvajos krastos. Lai gan bijām tam gatavojušies, brīžiem rāpšanās kraujās kļuva nogurdinoša, taču to pilnīgi noteikti atsvēra mežonīgā daba un citu tūristu neesamība. Pārgājienu sākām, pārejot pār Braslas upes tiltam un sekojot ceļam virzienā pa labi. Jāseko norādei “Braslas zivjaudzētava”, ceļš ved tikai taisni un apmaldīties šeit būtu pagrūti. Braslas zivju audzētava atrodas skaistā ieplakā un Braslas ūdenskrātuves krastā atrodas arī pirmais no apskates objektiem – daļēji appludinātais Aņītes iezis. Tālāk šķērsojām upi pāri zivjaudzētavas aizsprostam un sekojām takai iekšā mežā. Zivjaudzētavas teritorijā gan ir pretrunīgas norādes un aizlieguma zīmes, kuras gan neņēmām vērā (kā sapratu tad to nedara neviens, jo šī ir vienīgā vieta, kur šķērsot šo upi bez brišanas un peldēšanas). Šeit gan sānāca neliels apjukums, jo īsti nesapratām kur tieši taka aiziet gar pašu upes krastu. Mēs, visticamāk, ka nomaldījāmies no īstās takas (lai gan tās takas gar upi ir tādas nosacītas..), jo iegājām dziļāk mežā un beigās dabūjām brist cauri brikšņiem, lai nonāktu tuvāk upei.

koksssssswwwww.jpg

Anete: Uz ceļa jūtams kārtīgs karstumiņš. Visi smejamies, ka tiksim pie lieliska traktoristu iedeguma. Visas iespējas 😀 Soļojam upes virzienā un mūsu mērķis ir atrast taku. Mūs īpaši nepārsteidz, ka takas īsti nav, jo Betija jau informāciju ievākusi. Mežā mūs pārsteidz odu uzbrukums. Betija tam ir sagatavojusies un mēs atvairam odus un citus knišļus ar spēcīgu pretodu pūšamo. Domāju, ka no šī traģiskā aromāta bēga ne tikai odi. Jau pašā sākumā ir skaidrs, ka takas īsti nebūs un mums būs tikai viena iespēja – veidot taku pašiem. Sākuma stadijā taka vēl bija, bet to vajadzēja atrast, mēs, protams, neatradām, tāpēc var teikt, ka mēs tur izveidojām paši savu taku. Tomēr jautro noskaņojumu takas neesamiba nemaina. Brienu pa priekšu un domāju – kaut tik nebūtu neviena čūska. Pārējiem, protams, saku, ka kādam jau tā līderība jāuzņemas 😀 Par šo frāzi mani nosauca par Ziemeļkorejas Kimu 😀 Nu ko. Labāk tā nekā atklāt paniskās bailes no čūskām 🙂

as

Betija: Vispirms gan mēs atradām nevis upi, bet  māju meža vidū, kurai apmetām līkumu, tikai tāpēc, lai atkal apmaldītos krūmos un galu galā apgājām sētai no otras puses un taciņa atkal pazuda. Tā nu nācās vien vilkt ārā telefonu un meklēt īsāko ceļu cauri Latvijas džungļiem, jo takas šeit vienkārši nebija vispār. Pēc neilgas cīņas cauri krūmājam, beidzot nonācām uz kraujas upes krastā, kur, visiem par atvieglojumu, bija arī taciņa. Mums, protams, vajadzēja atrast to grūtāko ceļu, jo izskatījās, ka taciņa visu laiku ir gājusi garām upei. Nu, neko darīt, sabildējām krauju, papriecājāmies par skatu uz attālo zivjaudzētavu no šīs puses un gājām tālāk. Jāpiebilst, ka taka ir samērā pamanāma tikai pusē ceļa, ļoti daudzās vietās gājām vienkārši sekojot intuīcijai un “ja tas aptuveni izskatās pēc takas, tad tā varētu būt taka” principam. Upe ir diezgan līkumaina un tās krastos ir diezgan daudz iežu atsegumu, kas gan nozīmēja to, ka ik pa brīdim nācās rāpties augšā kraujā un pēc tam atkal meklēt ceļu lejā (pēc iespējas cenšoties nejauši nenoripot lejā un nesalauzt kāju vai roku). Katrā ziņā to nevarētu nosaukt par “mierīgu pastaigu pa dabas taku” (pirmkārt gan tāpēc, ka tur nav tādas dabas takas parastajā izpratnē).

33745982_1965368986821260_7390269025575501824_n

Betija: Visu laiku mūs pavadīja Braslas upes laivotāji, kas neslēpa pārsteigumu, ka brienam caur upes krasta brikšņiem. Uz viņiem skatoties, radās vēlme atkal noorganizēt vai piedalīties kādā laivu braucienā, bet vasara vēl ir gara. Vienīgais cilvēks (neskaitot laivotājus), kuru krastā satikām, bija meitene ar suni, kas nāca mums pretī un devās Braslas ciema virzienā. Šis pretīmnācējs “iepriecināja” Aneti, jo lielais suns, kas gan bija ļoti mīļš, izdomāja sveicināties tieši ar viņu (ja kāds nezin, Anetei lieli, sveši suņi nepatīk). Suņiem toties, kā izskatās, patīk Anete. Meitene pastāsta, ka uz vienām no klintīm esot kaut kādi vēsturiski uzraksti, aizbrienam gar krastu apskatīties, bet neko vairāk par klasiskajiem “es te biju“, “pilsēta X un gads Y” un “Pēteris + Mārīte” nesaskatījām. Pēc tam es uzzināju, ka vienā no iežiem esot vairākas apskatāmas alas, taču tās mēs arī nemeklējām, jo nezinajām neredzējām. Vispār iežu šeit ir ļoti daudz, lieli un skaisti, taču pārsvarā tie atrodas upes ejamajā pusē un no otra krasta skats droši vien ir izteiksmīgāks.

klints.JPG

Anete: Par pašu trasi – gribējam kalnainu trasi – dabūjām. Mana iekšējā sajūta bija tāda, ka būs daži kalni, bet Brasla piedāvā gravas un kraujas nepārtraukti. Jāsaka gan, ka skati pa ceļam iespaidīgi. Un uzrāpties kraujā ir to vērts. Īpaši nečīkstam, paši jau gribējam tos kalnus. Personīgi priekš manis varēja būt mazāk brikšņu, bet par kāpienu kalnā nesūrojos (prātā visu laiku Horvātija). Netrūkst arī jautrības, kādas augstas kraujas galā uzplaukst melnais humors 😀 Skatoties lejup no diezgan augstas klints malas, sākam pārspriest savus testamentus un ko kurš kuram atstājis 😀 Saņēmu arī norādi, ka man nevajadzētu stāvēt tik tuvu kraujas malai. Nu ok, ok, ņemu to vērā. Mēdzu būt nedaudz neuzmanīga, vēlāk izrādīsies – es mēdzu būt ļoti neuzmanīga. Ik pa brīdim mūs apsteidz laivotāji, kuri todien Braslā bija neskaitāmi. Viņiem patīk mūsu ideja. Paši gan laikam to nerealizētu. Viņiem grūti noticēt, ka mūsu pārgājiens tiešām ir pa klintīm un lejām. Sajutāmies nedaudz lepni 🙂 Pa ceļam uz kārtējo klinti, mums pretī skrien liels suns. Mana siera dūša jau papēžos. Suns, protams, taisnā ceļā pie manis. Esmu suņu magnēts. Labi, ka saimniece netālu. Nedaudz draudzīgi papļāpājam, viņa stāsta ka šajās klintīs ir visādi vēsturiski ieraksti. Mēs, protams, dodamies tos apskatīt – jo vai nu tagad, vai nekad. Godigi sakot, tos slavenos uzrakstus personīgi es neredzēju. Toties nedaudz atpūtāmies un pavērojām laivotāju kompānijas centienus izbraukt Braslu. Viņiem gāja ne mazāk jautri kā mums. Bet mūsu piedzīvojumi tikai sākās.

32257657_1818115498250669_4075470058875256832_n

hhh

Betija: Pēc rāpšanās kārtējā kraujā, kas šoreiz bija īpaši augsta, nonācām vietā ar fantastisku skatu uz upes līkločiem. Kamēr tiku augšā, secināju, ka noteikti vajag vairāk sportot 😀 Anete meklēja telefonu, lai uztaisītu bildi un tad pēkšņi nonāca pie secinājuma, ka jaunais, nesen iegādātais, telefons ir pazudis. Iestājās vēl viena krīze, nu jau mazliet nopietnāka, nometām somas mežmalā un lēnām gājām atpakaļ. Lai viss būtu pavisam lieliski, Braslas džungļos telefoniem nepavisam nav tā labākā zona un sazvanīt pazudušo telefonu bija pagrūti. Mārtiņš varonīgi dodas atpakaļ, lejā pa krauju uz mūsu iepriekšējo pusdienu vietu, taču atgriežas bez panākumiem. Tomēr, pēc ne pārāk ilgas meklēšanas, telefons atradās kraujas vidū un (viss labs, kas labi beidzas) varējām doties tālāk. Pierunājam Aneti uztaisīt pāris bildes, jo skats ir patiešām lielisks, tad telefons tiek noglabāts ceļabiedra kabatā un varam sākt kāpienu atkal lejā, otrā kraujas pusē. Par laimi ir sauss, taču vietām krauja ir stāva un zeme nedaudz slidena, tāpēc visu laiku jāuzmanās, lai neiemācītos lidot 😀

Anete: Nemanot piezagās pusdienas laiks. Apsēdāmies Braslas krastā papusdienot. Kaut ka nebiju uzmanīga un saņēmu no biedriem aizrādījumu, ka tūdaļ no kabatas izkritīs jaunais telefons. Lepni pasaku “paldies mammu“, neiešu jau izrādīt, ka pati neesmu pamanījusi. Pēc pusdienu pauzes soļojam tālāk un upes līkumā mūs sagaida reti milzīga klints, kurai piekļūt var pārkāpjot strautiņu un pārejot koku. Sekoju Mārtiņam stāvajā kāpienā – neiešu jau atpalikt. Betija ir gudrāka un augšā rāpjas pa lēzenāku vietu. Es izmisīgi cīnos par nokļūšanu augšā un manas pūles vainagojas ar panākumiem. Lepni dodos gaidīt Betiju, kura kāpj kraujā no otras puses. Es, savukārt, esmu gatava nofotografēt lielisko skatu, kas paveras no kalna galotnes. Tomēr mani gaida nepatīkams pārsteigums – jaunā telefona vairs nav. Tas ir mani pametis kaut kur ceļā no pusdienu vietas uz kalnu. Vai  mana cīniņa ar kalnu laikā. Ārēji cenšos būt mierīga, bet iekšēji viss trako – nu kāpēc atkal es 😀 Domās jau atvados no telefona. Kur tev mežā viņu atrast, turklāt telefons izcili saplūst ar mežu un sūnām. Hameleons tur nobāl. Ceļa biedrs mani pārsteidz un dodas meklēt lejā pa to pašu kalnu ko tiko pievarējām. Es kā nopērts suns sekoju. Nu ja – nevarēju jau paklausīt un ielikt telefonu somas kabatā. Mārtiņš tikmēr aizskrējis līdz pusdienu vietai un nāk atpakaļ tukšām rokām. Turklāt viņa telefonam pazudusi zona. Domās norakstu arī šo telefonu, Saku paldies Mārtiņam par aktīvo iesaisti meklēšana. Betija tikmēr zvana man no kalna augšas (atšķirībā no Mārtiņa, Betijas Tele2 nav viņu pametis) un pēkšņi cauri meža skaņām es neticamā kārtā izdzirdu savas mīļākās grupas solista balsi. Sākumā nespēju noticēt šādai cūkas laimei, bet tomēr. Braiens Molko dzied ar vien uzstājīgāk. Neņemot vērā iepriekšējo cīņu ar kalnu, es kā jauns stirnu buks uzskrienu kraujā uz vietu no kuras skan dziesma. Un tiešām neiespējami iespējamais – man rokās ir mans telefons. Sveiks un vesels. Esmu tik ļoti laimiga. Šī tiešām ir brīnišķīga diena un veiksme mani nav pametusi. Fotografēt skaisto vietu gan man kaut kā negribas. Mārtiņš mani tomēr pierunā – būšot skaista bilde. Viņam ir taisnība. Telefona krīze ir novērsta, dodamies tālāk pa kalniem. Telefons tiek droši noglabāts ceļa biedra kabatā, jo tā tomēr būs drošāk 😀 Neprotestēju. Likteni divreiz izaicināt nevajag 😀

32294704_1818115401584012_9002658799999254528_n

Betija: Viena no pieturvietām bija maza smilšaina pludmalīte, kur, pēc brišanas caur garu zāli, atvēsinājām kājas ūdenī un secinājām, ka priekš peldēšanās vēl (vismaz mums) ir nedaudz par vēsu. Tieši pēc šīs jaukās vietas, Mārtiņš uz saulainās taciņas izbiedēja Anetes mīļāko radību – zalkti, izraisot nelielu zalkša krīzi. Anete vienkārši apstājās uz takas un pateica, ka tālāk neies 😀 Domāju, nu bāc, tas taču ir tikai zalktis, viņš pat nav indīgs un gan jau pats pārbijies, bet nē, Anetei ir krīze un viņa nekustas ne no vietas. Gribēju to nezvēru iemūžināt (par ko izpelnījos Anetes pārmetošo skatienu), bet viņš jau bija nozudis zaru kaudzē. Dažam labam par laimi, vairāk nevienu mošķi neredzējām, lai gan jābrien cauri brikšņiem vēl bija ilgi.

Anete: Jāsaka atklāti, ka džungļi un brikšņi ir pamatīgi, sajūtas tādas, ka esi šīs vietas pirmatklājējs. Soļojam tālāk, katrā ziņā soļoju diezgan braši līdz Mārtiņš paziņo, ka redzējis zalkti. Jā nu kas gan vēl var notikt – manā kontā taču ir jau gandrīz pazaudēts telefons, bet pilnai komplektācijai – arī čūskulēns. (Betija – fonā atskan applausi :D) Ja telefona krīzē man izdevās cienīgi savaldīties, tad zalkša krīze ir nepārvarama. Atsakos turpināt ceļu. Es neiešu garām tam čūskulēnam, lai tur vai kas. Nelīdz arī Mārtiņa un Betijas centieni man iestāstīt, ka tas čūskulis ir pazudis. Tomēr mans veselais saprāts mani beigās sasniedz. Instinktīvi jūtu, ka viņš taču var pa zariem līst uz manu pusi un ka labāk būtu iet uz priekšu. Saņemu visu savu gļēvo siera dvēseli rokās un paskrienu tai vietai garām. Betija cer ieraudzīt zalkti fotosesijai. Personīgi es domāju, ka viņa ir nenormāla. Bet iespējams tāda esmu es. Tāpēc vienkarši ierosinu viņai iet tālāk. Man jau pārdzīvojumi šai dienai ir gana. Zalkša krīzes rezultāta esmu kļuvusi klusāka.

111

mezssss.JPG

Betija: Uz beigām taka pavisam pazuda, vienu brīdi mēs (par prieku laivotājiem) bridām pa zāli gar pašu upi, tad atgriezāmies mežā un atkal gājām pēc intuīcijas (un GPS). Visticamāk jau, ka kaut kas takai līdzīgs aizvijās nostāk no upes mežā, bet kārtējo reizi mēs to palaidām garām un priecīgi bridām cauri zāles džungļiem. Vienā no daudzajām kraujām tecēja mazs, burvīgs strautiņš un es apstājos, lai pāris minūtes paklausītos klusumā. Taču šo jauko meža meditāciju ātri vien izjauca Anetes skaļais “KUR TU PAZUDI?” un man nekas cits neatlika kā rāpties viņai pakaļ kraujā. Drīz vien jau karte parādīja, ka esam pavisam tuvu Gaujai un tad sekoja maza diskusija par to vai iet līdz pašai upei, vai meklēt taku ārā no meža. Vispār nesaprotu kā šī diskusija varēja rasties, jo pārgājiena mērķis taču bija aiziet līdz Gaujai. Tad nu izskanēja mana maģiskā frāze “ejam, ejam, kas tad vēl var notikt” (pēc kuras parasti notiek viss) un mēs norāpāmies pa nogāzi, šķērsojām ideālu, nakšņošanai ar teltīm kā radītu pļavu un nonācām upes krastā.

11w

Anete: Kārtējā lecienā pāri strautam, veiksmīgi piezemējos un sekoju Mārtiņam augšā kalnā. Betija tikpat veiksmīgi ieleca dubļos un mums nesakoja kā pazudusi. Pilnā balsī saucu “kur tu esi??“. Nevajadzēja. Cilvēks vienkārši baudīja strauta čalošanu un meža skaņas. Katrā ziņā Betijas filozofisko brīdi pie dabas esmu neglābjami sabojājusi. Takas arī praktiski vairs nav. Vienkārši ejam. Ar to jārēķinās, taka te ir, te nav. Vairāk nav nekā ir. Faktiski esam nonākuši punktā no kura varētu doties uz finišu. Tomēr Betijas ideja nav pilnība realizēta. Mēs tā arī neesam sasnieguši Braslas ieteku Gaujā, tikai jau kādu brīdi lauzušies cauri krūmiem upes virzienā. Betija atkal mani motivē tomēr sasniegt ieteku. Manis pēc. Galu galā mēs gribējām kalnu pārgājienu. Nogurums ir. Bet nu galu galā es izjaucu Betas brīdi dabā. Ieteku vienkārši esmu viņai parādā. Betija pasaka maģisko frāzi – tu jau zini, kas notiek, ja tevi motivēju. To atliek tikai pateikt un patiešām kaut kas notiek – Betija piezemējas dubļos. Saprotu – kamēr viņa pati nav sākusi smieties, es arī nedrīkstu. Bet tas nav reāli 😀 Lokos smieklos. Betija un Mārtiņš tāpat. Tā jau saka, ka labi draugi palīdzēs, bet labākie draugi palīdzēs tad, kad būs beiguši par tevi smieties. Ieteku esam sasnieguši, visi dubļi ir izmazgājami, esam taču pie upes. Mērķis sasniegts, varam atgriezties sabiedrībā.

Betija: Abi pārējie pārgājiena dalībnieki, kā jau normāli cilvēki, nokāpa krastā civilizēti un graciozi, kamēr es izmantoju īpašo iespēju noslīdēt pa māliem un attapties līdz potītēm dubļos. Kas gan vēl varēja notikt? Anete, kā jau kārtīgs draugs,  uzreiz skrēja mani glābt vispirms gandrīz apsēdās no smiekliem un tikai tad iedomājās, ka vajadzētu nākt palīgā 😀 Bet tam jau tie labie draugi domāti, kas tad cits par tevi pasmiesies. Nu labi, es pati arī smējos 😀 Apavi un kājas tika nomazgāti upē, saulē izžāvēti (saulē bija ļooti karsts), apēdām pēdējos našķus un pa vecu meža ceļu devāmies atpakaļ uz Inciemu. Mazliet iepriecināja fakts, ka vairs neviena grava nebija jāšķērso un nevienā kraujā vairāk nebija jārāpjas. Iznākot no meža, saule mūs aplaimoja ar kārtīgu traktorista iedegumu un vēl pēc dažiem kilometriem jau bijām atpakaļ civilizācijā.

addd

Betija: Kamēr gaidījām autobusu, bija doma ieiet veikalā, taču pamanījām kafejnīcu un, tā kā bija stunda laika, nolēmām apsēsties un paēst. Kafejnīcu noteikti varam ieteikt kā labu vietu izsalkušiem cilvēkiem, jo cenas adekvātas, garšīgi un porcijas lielas.

Beigās tā arī īsti nesapratām cik kilometri tika noieti, jo Anetes telefonā kaut kas nojuka ar GPS signālu, bet katrā ziņā pēc sajūtām noteikti bija vairāk nekā patiesībā. Labi, ka bijām tālredzīgi izplānojušas šo pasākumu sestdienā, jo nākamajā dienā varēja mierīgi atpūsties nevis uzreiz atgriezties darbā.

Anete: Pārgājiens nebija no vieglajiem. Beigās atļāvāmies sevi palutināt ar vēsu dzērienu vietēja krodziņā, jutāmies pelnījuši. Šo pārgājienu neiesaku tiem, kas tikai uzsāk pārgājienu gaitas. Kalni un kāpieni Braslas krastos ir ļoti daudz, tie nav no vieglajiem. Izteiktas meža takas nav. Toties tie, kuri grib pārbaudīt savus spēkus – noteikti šo vajag izmēģināt. Pirmatklājēja sajūta ir vienreizēja, dabasskati tāpat. Šādā vietā piedzīvojumi mūs atrod paši 🙂 Autobusā atpakaļ uz Rīgu sēdeja divi laimīgi pārgājiena dalībnieki, laimīgi kaut vai par to, ka savā sajūsmā par izdevušos dienu nepalaida garām Rīgas autobusu 🙂

sss

Distance: mūsu GPS nojuka kaut kur pa ceļam, bet kopumā ar visiem ceļiem un neceļiem varēja būt ap 15 – 17 km

Rīga – Brasla: 1.20h, 3,20€

Inciems – Rīga: 1.10h, 3,05€

Kafejnīca “Pansija” – https://www.facebook.com/inciems.pansija/ 

Karte:

Brasla

34017461_1835402306521988_6695076518009241600_n

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: