Ķemeri – Kaņieris – Lapmežciems.

31906917_1809395385789347_572871057292132352_n

Betija: Vienmēr esmu vēlējusies aizvest Aneti pārgājienā uz Kaņiera ezeru, bet, tā kā vēlamies noiet vismaz 20 km, nekādu prātīgo maršrutu nebiju izdomājusi. Vienā pievakarē pēc darba pētīju atpūtas iespējas Ķemeru Nacionālā parka teritorijā un uzraku informāciju par Ķemeru Zaļo kāpu, kur izveidots riteņbraucēju maršruts. Lai gan par Ķemeru parka takām u.c. esmu diezgan labi informēta, par tādu Zaļo kāpu nekad nebiju dzirdējusi. Sāku meklēt sīkāk, atradu, ka taka ir iezīmēta pat manā mīļajā balticmaps.eu un pa šo taku pavisam vienkārši iespējams aiziet līdz Kaņiera ezeram. Turpat netālu, mežā atrodas arī Ķemeru sēra dīķi (mazs smaržīgs purviņš ar laipām), kurus jau labu laiku gribēju apskatīt. Tā nu sazīmēju karti un nosūtīju Anetei savu jauno ideju – noiet no Ķemeriem līdz Lapmežciemam, ejot pa Zaļās kāpas taku un pa ceļam apskatot izslavētos smirdīgos dīķus un Kaņiera ezeru.

Izvēlējāmies Tukuma vilcienu 9:22 (jo man vienkārši ļoti patīk vilcieni un, ja ir tāda iespēja, es vienmēr izvēlos vilcienu). Līdz Ķemeriem jābrauc stunda.

s34

Betija: Ķemeros izkāpa vēl bariņš staigātāju, taču tie (par laimi) devās Ķemeru tīreļa virzienā (cik klasiski). Man vispār radās iespaids, ka tādu Zaļo kāpu neviens īsti nezin 😀 Bet tas nav slikti, jo tas nozīmē to, ka tur nav cilvēku bari un tamlīdzi. Piemēram Ķemeru lielais purvs ir brīnišķīgs, taču tur brauc visi un pat ļoti agri rītā sanāk mīcīties garām cilvēkiem. Tā nu telefonā sameklējām pareizo virzienu un devāmies cauri vēl miegainajam ciemam. Lai neapmaldītos – norādes ir, tikai ja nemaldos tur rakstīts ”velomaršruts” vai kaut kas tamlīdzīgs. Jāiet ir taisni pa Brocēnu ielu un tad pašā galā jānogriežas pa kreisi uz mazu ieliņu, kas nes Partizānu nosaukumu. Ieliņas galā informatīvs stends un labiekārtota taka. Paredzēts velobraucējiem, bet tas šajā gadījumā neko nemaina. Laiks ir silts, taču nedaudz apmācies, mazliet uzpilina lietus, taču tas mūsu noskaņojumu nebojā. Vēlāk sola sauli un mežā tie pāris lietus pilieni tāpat nav jūtami. Uz takas nesastopam nevienu velobraucēju 😀 Varbūt ir pārāk agrs (ja desmit rītā var uzskatīt par agru.. laikam jau nē). Vienīgie cilvēki, kurus satiekam ir divas pusmūža dāmas, kas, kaut kur takas pusceļā, soļo mums pretī.

Anete: 4. maijā, par godu Latvijas svētkiem, mēs izlēmām doties pārgājienā uz nedzirdētu vietu – Zaļo kāpu. Baltais galdauts mums līdzi nav, toties ir labs noskaņojums un plānā 20+ km pārgājiens. Braucam ar vilcienu līdz Ķemeriem. Pieturā kopā ar mums izkāpj tie, kas dosies uz Ķemeru taku, mēs tur jau esam bijušas, tāpēc dodamies citā virzienā, novēlot jauku dienu un pārgājienu kolēģiem.
Sākumā diena solas būt apmākusies, Betija mani mierina, ka ap 12:00 parādīsies saule. Cenšos noticēt, bet kapuces tomēr uzliekam, jo sāk līņāt. Tas mūs nebaida. Dodamies iekšā mežā meklēt kāpu. Mūsu mierīgo pārgājienu pa meža ceļu pārtrauc meklētā kāpa 😀 Betiju pārņem mēms izmisums, ka mūsu priekšā ir neplānots kalns (jāpiebilst nezinātājiem, ka Betijai ļoti patīk kalni, bet neraisa īpašu sajūsmu, kad tajos ir jātiek augšā). Abas saprotam, ka jākāpj vien būs un virzamies uz augšu. Nemaz tik slikti mums neiet un pēc pāris mirkļiem esam kalna galiņā un priecājamies par ainavu, kas paveras visapkārt. Ir sajūa, ka esam nokļuvušas zaļā paradīzē, kurā viss plaukst. Dodamies tālāk, jo mums ir vēl divi apskates objekti – sēra avoti un Kaņiera ezers. Pa ceļam ejam un plānojam nākamās pārgājienu idejas. Man jau gribētos ko izdomāt manā dzimtajā Limbažu pusē 🙂 Satiekam vēl divas dāmas, kas nolemušas veikt šo trasi no otras puses. Jauki – vienmēr priecājamies satikt vēl kādu, kuram patīk iziet dabā 🙂

34625154_1844566992272186_5382686171941830656_n.jpg

Betija: Kādu laiku ejam pa mežu, taka līdzena, vietām mežā pamanāmi nelieli purvāji. Sākām prātot, kur tad tā izslavētā kāpa atrodas. Esot kaut kāds ar priedēm apaudzis valnis mežā, taču tādu nekur nemana. Un tad beidzot mūsu priekšā paceļas skaistas koka kāpnes. Un, protams, kārtīgs pakalns 😀 Iekšēji uzgavilēju kāpnēm (ne gluži aiz sajūsmas) un mazliet skumji noskatos uz taciņu, kas ved pauguram apkārt. Tāpat jau ir skaidrs, ka jākāpj augšā, ja jau esam te atnākušas. Kāpnes izskatās jaunas, prieks, ka padomāts par šīs vietas labiekārtošanu. No kāpas augšas paveras jauks skats uz purvu un taka atkal ved lejā. Šajā purvā pastaigu takas nav, taču mazliet tālāk, pāri purvainākai ceļa daļai, ierīkotas laipas. Tur arī satiekam vienīgās pretīmnācējas.

34618113_1844566898938862_4757562302008393728_n.jpg

Pavasaris visapkārt..

1.JPG

Betija: Riteņbraucēju taka ved tālāk uz Valguma ezera pusi, taču mēs nogriežamies uz Kaņiera pusi ātrāk, jo jāsameklē smaržīgie dīķi. Vienā brīdī uz takas parādās zīme ar pārsvītrotu gājēju, taču nekādas citas aizlieguma vai privātīpašuma zīmes nemanam, tādēļ turpinam iet. Izskatās, ka šeit vienkārši beidzas oficiālā taka. Lai tiktu uz sēra dīķiem, ir jāpaiet nedaudz atpakaļ Ķemeru virzienā pa grantētu meža ceļu. Šeit arī satiekam dažus cilvēkus, ir daži riteņbraucēji un pāris automašīnu. Te arī norādes par dabas objektu un purviņš ar smukām laipām. Ejam un priecājāmies par purvaino skatu. Purvs kā purvs, bet mazie sēra ezeriņi ļoti simpātiski. Pašā galā ir tādi kārtīgi dīķi, kas arī ļoti kārtīgi un izteiksmīgi smird 😀 Vispār labs galamērķis netālu no Rīgas un nav tik populārs (lasīt –  nav biezi apmeklēts).

Anete: Pie sēra dīķiem nonākot, mums smaida neticama veiksme – šajā īsajā laipu takā, (kas ir pavisam netālu no Ķemeriem un nav tik zināma plašākai sabiedrībai), bet kura tomēr izceļas ne tikai ar sēram raksturīgo aromātu, bet arī dabasskatiem, esam vienīgie tūristi. Super, prieks ir neviltots. Visa tikko plaukt sākusī daba pieder mums vienām. Ejam uz sēra avotu, gaisā jau virmo aromāts, bet tas mums netraucē. Šī vieta ir skaista. Izbaudam pilnīgu vienatni. Top bildes un, ejot pa taku, saprotam, ka esam nosoļojušas jau gandrīz 11 km. Ātrums gandrīz nāvējošs 😀 Pašas domājam, ka pārgājieni ziemā devuši mums izturību un, kā rādās, arī ātrumu. Ejot ārā no takas pretī parādās vēl daži interesenti. Nu ko – nav jau mūsu privātie avoti, turklāt taka ir apskatīta, nākamais pieturas punkts – Kaņieru ezers un Kaņiera niedrāju taka.

2.JPG

FC9534B5-F716-4916-8733-49D771F87A66.jpg

Purvs, kā jau purvs, skaists 🙂

34595802_1844567195605499_2879786494069833728_n

5.JPG

6.JPG74

Betija: Pēc dīķu apostīšanas un pāris smukām bildēm, dodamies tālāk. Nu jau iestājusies kārtīga vasara. Izejam cauri Antiņciemam, kurā, vismaz pēc māju izmēriem spriežot, nekādi vis antiņi nedzīvo. Kaņiera ceļš visai apdzīvots, mašīnas braukā šurp turp. Joka pēc skaitam putnus un secinam, ka spējam vismaz atšķirt pīli no gulbja 😀 Pie pašas Kaņiera takas sākuma pilns automašīnu, ir svētdiena un pilsētnieki steidz baudīt dabu. It kā jau forši, ka cilvēki dodas ārpus pilsētas, taču mani viņu daudzums kaitina. Neko darīt, šis ir populārs objekts. Aizejam līdz putnu tornim, turpat paēdam pusdienas un tad ejam meklēt niedru laipu. Nekur tālu jāmeklē nav, laipa ir forša uz pontoniem un niedres garas. Šeit, protams, pilns cilvēku. Gaidam, kad viņi pavāksies malā, lai varam nobildēt tukšo laipu, kas vispār ir diezgan fotogēniska.

9b

Anete: Sekojam kartei un drīz vien parādās Kaņiera ezers visā savā krāšņumā. Arī putni šeit daudz. Smejamies, ka vismaz pīles pazīstam, vēlāk gan pamanām arī gulbjus – nav par velti zooloģijā sēdēts 🙂 Betija mani brīdina par to, ka šeit mazu bērnu sakodusi čūska. Mana sajūsma noplok, bet, par laimi, nevienu nemanam, toties redzam, ka tuvojamies putnu vērošanas tornim – skats paveras skaists. Putnu vērotājiem noteikti šeit ir ko redzēt un dzirdēt. Cilvēku gan ir diezgan daudz atšķirībā no sēra dīķu takas. Izlemjam nekavēties un doties iekšā niedru takā. Personīgi es, sākot savu pārgājienu dzīvi, esmu Latvijā atklājusi tādas vietas, kuras nekad nebūtu domājusi apmeklēt un pat nebiju dzirdējusi par tādu eksistenci. Priecājos, ka izlīdu no dīvāna 🙂 Tikmēr Betija jau izlēmusi, ka uz niedrāju takas mums noteikti vajag selfiju. Piekrītu. Vieta tiešām ir tā vērta, lai gan man galīgi nav ne jausmas kā mēs šajā šaurībā un saules staru tiešā trāpījumā acīs nofotografēsim kaut vai tikai sevi 😀 Betija ir apņēmības pilna, tomēr saules priekšā jākapitulē pat viņas enerģijai 😀 Mans ceļabiedrs ir vīlies. Adekvāta selfija mums nav 😀 Ejot pa šauro taciņu, cenšos uzlabot mana skumjā drauga garastāvokli, piedāvājot mēģināt uzņemt vēl kādu bildi. Uz to saņemu nepārprotamu atbildi – ”tu vispār saproti, ka es jau izdzēsu 40 selfijus’?!”. Ok.ok. Nolemju labāk paklusēt un nekaisīt sāli atvērtā brūcē 😀
Par niedrāju taku, jāsaka, ka tā ir plašāk apmeklēta nekā sēra dīķu taka, tāpēc jārēķinās, ka cilvēku būs vairāk un taka ir ļoti šaura. Paspraukties garām ir diezgan problemātiski, bet ne neispējami. Toties tā sajūta,ka pasaulē esi tikai Tu un vienas vienīgas niedres ir tā vērta. Mums palaimējās ar dienu un laika apstākļiem, kaut arī nepaveicās ar pašiņiem 🙂

31934485_1809395599122659_6551861473474248704_n

Niedres, niedres, niedres.

9a.JPG

31895395_1809395432456009_1441662844427829248_n

89

Betija: Nu ko, mana misija šeit ir paveikta – Anetei ezers parādīts, varam doties tālāk. Paspējām šo vietu pamest laicīgi, jo tai draudīgi lēni tuvojās pensionāru ekskursijas autobuss. Vispār Kaņierim otrā pusē ir vēl viens skatu tornis, bet to šoreiz galīgi aizmirsām palaidām garām. Atlikušie kilometri līdz Lapmežciemam tika pieveikti ātri. Līdz autobusam bija stunda laika, nolēmām pagarināt savu pārgājienu par pārsimts metriem un aiziet līdz jūrai. Pludmales kā tādas īsti nebija, jūra sākās līdz ar krastu un viss ūdens bija nosēts ar gulbjiem. Nekad dzīvē tik daudz gulbjus vienā vietā nebiju redzējusi, kaut kāds gulbju salidojums laikam. Tā kā gulbjus normāli nobildēt nesanāca, Anete nobildēja akmeni. Nav jau lielas starpības – gaišs, apaļš un ūdenī, lai jau ir. Anetes vārdiem “tas ir vienīgais, kas ir tuvumā un kas nekustas“. Komentāri lieki. Tātad, lūk jums akmens (tie baltie pleķi fonā ir gulbji, bet, nopietni, tā bija tikai viena simtā daļa no tās ballītes, kas tur darījās).

31957920_1809464575782428_8674564113659068416_n

Anete: Atļaujam arī citiem kaut ko iemūžināt un no niedrāju takas dodamies mūsu noslēguma posmā līdz Lapmežciemam. To pieveicam diezgan ātri. Apkārt viss zied, tāpēc priekš manas mammas un viņas draudzenes Diānas nofotografējam skaisti ziedošu koku 😀 Nezinam kas tas ir, bet viņām patika.

34794722_1844777615584457_5161749910319529984_n

Anete: Sasniedzot Lapmežciemu, secinām, ka līdz autobusam vēl ir kādas 50 minūtes un nolemjam paildzināt pārgājienu līdz jūrai. Jūrmala ir pilna ar gulbjiem. Tik daudz gulbju jūras malā vienkopus vēl nebija izdevies redzēt. Protams, vēlos šo skatu iemūžināt, bet vienīgā, kas ir pietiekami tuvu fotogrāfijai, ir kāda vārna. Vārnu es savā bildē nevēlos. Tā nu šis gulbju uzlidojums jūrai paliks mūsu atmiņās. Apsēžamies un vienārši baudam jūru, mieru, gulbjus, apkārt ir kūpinātu zivju smarža. Un mums ir izdevies pieveikt 21 km pārgājienu 🙂 Mūsu priekā grib dalīties arī kādas tuvējās mājas suns, viņš cer no manis izdiedelēt šokolādi. Diemžēl, šoreiz nedalos. Suņa saimnieks piedāvā man suni ņemt līdzi, jo izskatās, ka viņš no manis un šokolādes neatkāpsies (drīzāk no šokolādes) 😀

Esam gandarītas. Dodamies uz autobusu. Mums bija lielisks, mierīgs pārgajiens. Tieši tāds kādu  vēlējāmies, ar tiko jūtamu pavasara piesitienu gaisā.

IMG_1853.JPG

Distance: 21 km

Rīga – Ķemeri: 1h, 1,90 €

Lapmežciems – Rīga: 1h, 2,30 €

Karte: 

New Picture (1)

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: