Kā nevajag iet pārgājienā? Jeb Betija & Anete un varonība.

27973051_1729299980465555_2457837055639859251_n[1]

Betija: Pirms mēs sākam šo garo stāstu, vēlreiz atgādināšu (ja nu gadījumā ar virsrakstu ir par maz), ka šis stāsts sevī iekļaus visu to, kā tiešām nevajag darīt. Tas ir jāuztver ar humoru tieši tāpat kā mēs pašas uz to skatāmies (jo savādāk būtu jāraud 😀 ).

Pārgājienu cilvēki dalās dažādās grupās no kurām, mūsuprāt, visvairāk izceļas trīs. Vispār gan divas, jo to trešo es tikko izdomāju, lai ietilpinātu tajā savu turpmāko stāstu.

Pirmo grupu varētu saukt par dabas baudītājiem. Tie ir cilvēki, kuri vēlas būt dabā, protams, pie reizes izkustoties. Viņi nesteidzas, viņi priecājas par dabu, meklē interesantus apskates objektus un fotografē visādas lapas, kokus un mākoņus, lai pēc tam parādītu darba kolēģiem un citiem pilsētas draugiem, cik forši ir brīvdienās būt pie dabas. Lielākoties visi, kas saņemas beidzot izlīst no dīvāna, sāk ar šo kategoriju.

Otrajā grupā ir tie, kuri iet, lai pierādītu sev, ka var. Viņi izvēlas lielas distances, īsus laikus un parasti uzstāda sev mērķi, kuru sasniegt. Viņi koncentrējas uz iešanu, soļo ātri un raiti, viņiem nav laika ‘’nofočēt šo akmeni 15 dažādos veidos’’, lai parādītu mammai un tamlīdzīgi. Pret šim cilvēkiem man ir respekts, jo, nu, tur tiešām vajag zināmu fizisku sagatavotību. Tu nevari izkāpt no dīvāna un nosoļot pāris dienās, piemēram, no Kolkas līdz Dubultiem, nejūtoties miris.

Un tad mēs nonākam pie trešās grupas. Varonības pierādītāji, jeb “es nezinu, vai varu, bet vajag”. Kā jau es teicu, es viņu tikko izdomāju, bet gan jau katram ir zināms kāds, kurš ir piedalījies pārgājienā, jo “tas taču ir tik veselīgi, forši, kas tad tur ko nepastaigāt, visi var, es arī’’ un kuram tas ir beidzies “ak šausmas, kāpēc es to darīju, tas ir briesmīgi, nekad vairāk”. Kā piemēru varu minēt paziņu, kuru uzaicināja kompānijas pēc vasarā noiet no Ventspils līdz Jūrkalnei (aptuveni 45 km). Cilvēks līdz šim ar kājām bija pārvietojies tikai starp mājām, darbu un veikalu. Diezgan ne-pārāk-gudri bija pateikt “jā, ejam, kas gan tas ir”, vai ne? Rezultātā bija karsts, gabals bija liels, apavi sāka berzt, pa smiltīm iet laikam nebija tik forši kā iedomāts (šo es nevaru komentēt, jo mūsu jūras pārgājiens vēl pagaidām ir tikai tālas idejas līmenī). Paziņa varonīgi nomocīja lielāko daļu no ceļa līdz beigās draugi viņu tomēr nocēla no trases un izsauca atbalsat komandu ar auto. Pēc tam sekoja komentārs “kāpēc es to darīju, tas nav priekš manis”. Mūsu gadījumā varbūt nebija tik traki, bet katrā ziņā šis ziemas pārgājiens par kuru tūlīt stāstīšu kļuva par lielu mācību kā to nevajag darīt.

33783326_1966102753414550_9211638602813931520_n

Betija: Tātad Vangaži – Sigulda. Vispār jau vārdi pārgājiens gar Gauju vienmēr izklausās aicinoši. Gauja ir skaista, līkumaina un nav garlaicīga. Nu forši! Lai nolaistos uz zemes (ko mēs toreiz pirms šī gājiena neizdarījām), jāsaka, ka bija ziema, precīzāk februāris, bija sniegs un mīnusi, plānoti bija vismaz 30km un personīgi  man vēl nebija nekādas lielo kilometru pieredzes. Nesen bija -11 grādos Ogrē nostaigāti 15km (šeit vajadzēja iekliegties veselajam saprātam) un es ar to ļoti lepojos (kas cits sunim asti cels). Anete gan janvāra pirmajā dienā bija varonīgi nosoļojusi  lietainus, bet skaistus 24 un bija apņēmības pilna. Bet viņas kontā jau pirms tam bija lielie 40+km pārgājieni, tā kā mani mierināja doma, ka gan jau viņa zina, ko dara (kas beigās izrādījās maldīgs pieņēmums). Es pati dzīvoju uz kaut kāda mistiska varonības viļņa un jau prātoju cik forši būs pēc tam uz šo atskatīties, uzsist sev uz pleca un teikt “jā, es to izdarīju”. Jā, kā tad.

33770617_1966102500081242_4916244906755751936_n

Anete: Kādā vakarā pēc darba tika šķirstītas dažādas pārgājienu lapas facebook, godīgi sakot, diezgan bezmērķīgi tajā brīdī. Tā kā varētu iet ziemā lielo gabalu, tā kā nē. Nebija pārliecības, ka pierunāšu Betiju uz šādu avantūru. Bet Ogres pārgājienā tomēr ieminējos, ka ir viens tāds pārgājiens, ar lielu km skaitu un man jau gribētos. Betijai būtu sevi jāpārvar, bet viņa taču to var. Ja jau es vasarā varēju pieveikt 44 km. Protams, grūti bija, bet tagad jau tas viss aizmirsies. Kāpēc lai mēs šādu pārgājienu nerealizētu arī ziemā. Jāatzīst, ka varonības līmenis tajā brīdī sita augstu vilni. Ar savu entuziasmu laikam jau parāvu Betiju līdz uz šo trako ideju, jo viņa solīja paskatīties un izdomāt. Jau zināju tajā brīdī – Betija piekritīs. He he. Varonība tad jau bija pilna plaukumā. Ne tikai man. Iesēju šo ideju manā nemiera gara prātā. Lasījām par šo pārgājienu abas. Ilgi nedomājot piesekojām grupai facebook, ka esam ieinteresētas, tas tā – lai būtu atkāpšanās ceļš. Vēlāk jau tika lepni piespiests – going. Organizatori sākotnēji bija norādījuši vienu km skaitu, pēc tam gan skaits mainijās uz augšu. Bet mēs bijām uz sajūsmas viļņa – nu kas tad tur liels, pāris km vairāk. Betija gan ik pa brīdim šaubījas (vai viņa varēs), bet es pārliecināju savu svārstīgo ceļabiedru. Pati tik ļoti gribēju iet un sevi pārbaudīt – vai es to varēšu. Un es taču esmu staigājusi jau 2 gadus. Nu jāvar taču! Ar šādām sajūtām arī tika gaidīts pārgājiens.

Gaidīju jau nu ļoti. Azarts bija. Darbā arī jau paspēju padalīties par šo ieceri, atbalsts no kolēģiem bija. Visiem patika, BET kā jau parasti – ne viss notika gludi un pēc plāna (starp citu, manā dzīve ļoti bieži :D). Nedēļu pirms lielā ziemas notikuma manā pārgājienu dzīvē – es saslimu. Un tā pamatīgi. Kakls sāp, iesnas. Citiem vārdiem sakot – labs starterītis. Vienu dienu jutos labāk, otru sliktāk, ausis krīt ciet. Skaidrs – saaukstēšanās pamatīga. Lai neteiktu vairāk. Bet temperatūras nav, tātad – kāpēc lai nedotos pārgājienā. (Nekad, nekad, NEKAD, neatkārtot šo, tas nebija un nav gudrākais lēmums manā dzīvē). Tomēr neko neatcēlu savas veselības labā, kas taču būtu bijis tikai prātīgi. Paziņoju Betijai, ka noteikti esmu gatava startēt 18.02.2018.

33847727_1966102443414581_7466277237906472960_n

Betija: Lai gan mums patīk staigāt divatā, šoreiz Anete mani pierunāja pievienoties pārgājiena grupai. Daļēji dēļ jau gatavā, pārbaudītā maršruta, daļēji dēļ tā, ka gribējās pamēģināt kā ir iet grupā. Bet, kā jau Anete teica, viņas motivācija mani pārliecināja, ka vajag pamēģināt! Uzreiz piebildīšu, ka šī noteikti nebija tā reize, kad to vajadzēja pamēģināt. Starts bija Vangažu stacijā no kuras bija jādodas cauri Vangažiem, tuvējiem laukiem un mežiem līdz Gaujai. Rīts bija vēss un skaidrs un no rīta garastāvoklis vēl bija izcils. Arī iešana pa Vangažu apkārtni bija patīkama, ceļš veda cauri mežam, takas nebija piesnigušas un iešana nebija grūta. Grupā kopā bijām vairāki desmiti apņēmīgo, precīzi neatceros, bet vairāk vai mazāk visi izskatījās pietiekoši pieredzējuši šādos piedzīvojumos. Ātrie soļotāji aizsteidzās pa priekšu un grupa izstiepās diezgan gara. Mēs turējāmies pie nesteidzīgajiem, jo nebijām plānojušas nekur skriet (bet beigās tāpat nācās saraut, jo visi steidzās uz vilcienu).

28059285_1729300040465549_2797630530052163445_n[2]

Anete: 18.02.2018. zvana modinātājs. 6:00 no rīta. Jutos ne visai, ausis joprojām ciet, bet entuziasms liels. Garastavoklis nenosakāms, īpaši labi jau nejutos. Bet pamodusies esmu, tātad – atliek ģērbties un doties uz ne tik leģendāro 17. trolejbusu, kas mani aizvizinās pretī ziemas lielākajam pārgājienam. Ar Betiju abas vienlaicīgi sūtam viena otrai ziņu – esam kaujas gatavība. Tiksimies stacijā, lai dotos uz satikšanās vietu Vangažos. Ārā tumšs. Soļoju līdz pieturai. Transportu neesmu nokavējusi un vizinos uz centru. Ar Betiju satiekamies dzelzsceļa stacijā. Tās entuziasma dzirksteles virmo gaisā. Jutos slikti, bet Betijai to neteicu. Viņa ir priecīga un man pašai liekas, ka varēšu, tak vai tad pirmo reizi esmu saaukstējusies 😀 Biļete līdz Vangažiem jau rokā. Ejam uz vilcienu – oho. Mums jaunais vilciens. Nu tik vizinās karalienes uz to pārgājienu 😀 Vilcienā maz pamazām sarodas ari citi entuziasti, kurus ziemas pārgājieni baida krietni vien mazak kā mūs 🙂 Sasmaidamies ar citiem. Atpazīstam viens otru un atšķiram no parastajiem pasažieriem. Tā kopības sajūta, kaut nepazīstam nevienu, virmo gaisā. Vilciens sāk kustēt. Lēni gan tas jaunais brauc, bet nu labi. Mēs izlemjam uztaisīt vilciena selfiju ar mūsu emocijām pirms ši varoņdarba. Betija izcili nodemonstrē mūsu sajūtas 😀 Ārā aiz loga neskarta daba, apsniguši koki. Un viss tas skaistums tepat aiz Rīgas dažus km. Mums liekas, ka esam nonākušas īstā ziemas pasakā. Iztēlojamies cik skaisti būs pārgājienā. Vilciens lēnām, bet mērķtiecīgi ved mūs pretī grupas pārgājienam Vangaži – Sigulda. Pietura pienāk ātrāk kā cerēts. Siltajā vilcienā tik labi, ka ārā kāpt, personīgi man, nemaz tik ļoti vairs negribas. Slimība arī tur, protams, pie vainas, bet pietura ir pietura un ārā jākāpj. Betija arī apklusa, laikam pārdomā uz ko esam parakstījušās. Bet izaicinājumu pašām sev esam pieņēmušas. Kopā ar visiem paklausīgi kāpjam ārā. Bariņš man šķiet liels, bet organizatori saka – esam mazāk kā iepriekšējo reizi. Uz to mēs nebijām un nemācējām spriest. Kautrigi skatāmies apkārt. Organizatori sarīko foršu izkustēšanos ar lielisku stāstu par to, ka visi braši ejam cauri mežam meklēt lāci 😀 Izkustamies smieklu pavadībā. Vadītājs Jānis izrādās ir aktieris un prot iekustināt mūsu miegainās dvēseles (vismaz mani noteikti). Noziedojam pārgājiena organizētājiem simboliskus 2,00 eur un varam doties (grupu pārgājienos var gadīties, ka ir kāda naudiņa jāsamet, jo organizēšana nav joka lieta). Sākam 30 km garo ceļa posmu.

33782029_1966102683414557_1236584495415558144_n

Betija: Secinājums par pārgājienu lielā grupā ir tāds, tas ir forši, jo viens otru uzmundrina, veido atmosfēru, bet, ja gribas iet savā solī un īsti nesatraukties par laiku, tad šis nav tas variants. Vienmēr būs kāds Jānis vai Anna, kam precīzi tikos un tikos vajag to konkrēto vilcienu, jo jābūt atpakaļ Rīgā uz kafiju pie tantes vai vienkārši jābūt. Un tas nav nekas slikts, tikai ar to ir jārēķinās. Un vienmēr būs skrējēji, kas uzņems tempu un aizsteigsies kaut kur galīgi tālu priekšā, jo nu tāds vienkārši ir viņu temps. Tas viss ir ok, bet arī tas ir jāņem vērā. Vienmēr būs kāds, kurš aizskries pa priekšu un vienmēr būs kāds, kurš lēnām vilksies no aizmugures ar fotokameru, bet beigās aizmugurei gribot negribot nāksies turēt līdzi. Ja tas nesatrauc, tad viss pārējais ir forši, jo par visu ir padomāts un tev atliek tikai iet.

33965176_1966103676747791_6086201630343036928_n

Anete: Mēs ar Betiju vienojāmies, ka mēs būsim baudītāji, iesim savā ritmā, jo mums galvenais ir izturība, nevis ātrums. Ejam no Vangažu stacijas līdz Vangažu centram, garā kolonnā. Nu ja. Vēl jau sākums. Neviens nav īpaši atrāvies. Sniegs ir, bet, salīdzinoši ar vēlāko sniega daudzumu, jāsaka, ka minimāli 😀 Ar Betiju čalojam. Spēks kaulos ir. Es gan šņaukājos, bet Betija ir sajūsmā. Viņai viss patīk, fotografē sniegotos kokus. Klausamies citu pārgājiena dalībnieku pieredzes stāstus un saprotam, ka mūsu pieredze  vēl ir tik ļoti minimāla. Bet mēs uz to tieksimies. Tajā brīdī ir ērgļa sajūta, varam visu. Nonākam pie Gaujas un liekas, ka esam nopirkušas pastkarti ar Gauju ziemā. Šie pirmie 10 km noteikti nav ieti velti. Dēļ šī bija vērts. Tajā brīdi ta domājām 😀 Patiesībā jau šie skati arī bija to vērti, bet pēc 25 km ar slapjām kājām, tu neko no tā vairs neatceries 😀 Lai nu kā, bet ejam tālāk. Es jau jūtu, ka kājas kļūst slapjas. Sniega sega kļūst biezāka. Bet man vēl prieks un smaids sejā. Domāju – cik labi ir nesēdēt mājās dīvānā. Nogurums gan ir un saaukstēšanās tomēr dara savu.

33824438_1966102590081233_5546413653865005056_n

Betija: Pirmā pieturas vieta bija ļoti skaista, ja pareizi atceros, tad netālu no Vangažu kapiem bija jānogriežas un ceļš aizveda uz labiekārtotu atpūtas vietu pie Gaujas. Visi izvilka maizītes, priecīgi paēda un devāmies tālāk. Mūsu entuziasms šajā punktā vēl turējās mākoņos (ak, cik naivas mēs bijām), tāpēc iešana vedās patīkami un priecājāmies, ka izvēlējāmies pievienoties šim pasākumam nevis sēdēt mājās. Pēc šīs nelielās pauzes sekoja garš gabals pa grants ceļu cauri mežam, līdz nonācām atkal tuvāk Gaujai. Te nu notīrītais ceļš pazuda un nācās brist pa sniegu. Tā kā gājām baudītāju kategorijā, mums paveicās, jo varējām brist pa jau iemītām pēdām. Nākamā pietura bija pie skaista iežu atseguma Inčukalna velnalas, kuru gan mēs neapskatījām, jo gribējās uz brīdi atpūsties un kaut ko apēst. Apsēdos atpūtināt kājas un sāku domāt, ka patiesībā, lai kā to negribētos atzīt, iešana pa sniegu nemaz nav tik viegla kā gribētos. Anete stāvēja kājās un viņas noskaņojums bija nenolasāms. Lielākā daļa aizskrēja skatīties alu, bet mums nedaudz bija apnicis brist pa sniegu, tāpēc šis patiešām ievērības cienīgais objekts, diemžēl, tika vienkārši noignorēts. Nākamais ceļa posms bija salīdzinoši īss un veda līdz Gaujas tiltam pie Rāmkalniem. Tas tika pieveikts samērā ātri un bez pūlēm. Vispār, šo posmu Vangaži – Rāmkalni varētu būt vērts atkārtot kādā zaļākā gadalaikā un bez steigas, jo apkārtne tur ir skaista un salīdzinoši nomaļa.

33769816_1834287839966768_7272443499822186496_n

Betija: Ja mēs būtu bijušas gudrākas, tad šajā vietā stāstu varētu beigt. Līdz pašam Gaujas tiltam, neskatoties uz mazliet kaitinošo sniega brišanu, valdīja diezgan pozitīvas emocijas. Noieti bija aptuveni 18 km. Viss. Šajā vietā varēja beigties izcila diena, mēs būtu varējušas Rāmkalnos iedzert siltu tēju un doties mājās ar patīkamām atmiņām. Rāmkalnu tilts bija tā vieta, kur varēja izstāties un noķert autobusu atpakaļ uz Rīgu. Vairāki saprātīgi cilvēki izmantoja šo iespēju, kamēr īstie staigātāji jau devās otrpus ceļam gar Gauju. Anete sāka spriest par to, vai mums vajadzētu turpināt ceļu tālāk. Loģiski domājot man vajadzēja vismaz apcerēt iespēju braukt mājās, bet, nē, kādēļ gan. Tā vietā es sāku Aneti motivēt doties uz priekšu, kas šoreiz bija nepareizais virziens. Mana pārmērīgi priecīgā (un naivā) motivācija visbeidzot uzvarēja Anetes eksistenciālās pārdomas un mēs varonīgi turpinājām ceļu. Vai mēs to nožēlojām? Kā lai tā maigāk pasaka..

Tālākais ceļš pats par sevi bija ļoti skaists. Mazā taciņa vijās gar pašu Gauju un noteikti arī ir tā vērta, lai to noietu kādos civilizētākos un mazāk sniegainos apstākļos (ja mēs kādreiz spēsim uz šīm vietām paskatīties bez kill-me-please atmiņām :D). Vienu brīdi gājām kompānijā ar foršiem jauniešiem un atkal pacēlās pozitīvais moments. Tas gan drīz noplaka, jo Gaujas krasts kļuva nedaudz paugurains un sniegu uz takas neviens nebija atcēlis.

27867855_1729299893798897_5582184913829561761_n[1]

34031549_1966102423414583_5957176461969326080_n

33870895_1966102633414562_1299172674408284160_n

Anete: Kad tuvojās 18 km, es jutu, ka man pietiks. Varētu finišēt un doties uz Rīgu. Mana iekšēja sajūta saka – tā būs labāk. Varonība Betijas balsī saka – ejam tālāk līdz Siguldai. Mēs to varam. Tie taču tikai aptuveni 10 km. Es pie sevis domāju – nu ok, ejam vien. Un sērīgi noskatos uz lielceļu un pieturu uz Rīgu. Betija vēl ir laimīga un es priecīga par viņu. Mēs joprojām ejam rindas beigās kopā ar vēl diviem baudītājiem. Ejam gar Gauju un mūsu ceļa biedrs spēlē mums ermoņikas. Šis patiesībā ir visforšākais brīdis visā šajā trakajā pārgājienā. Gauja šarmē, mūzika rada noskaņu, ejam pa kalniem un lejām. Sniega sega ir piemirsusies uz brīdi. Saule spīd. Un es nenožēloju, ka pakļāvos Betijas motivācijai. Tomēr šis brīdis ir īss. Kājas mirkst arvien vairāk. Betija jau no manis kādu gabaliņu atpalikusi. Iet klusēdama kopā ar organizatoru Jāni. Paskatos atpakaļ, Betijai jau rokā nūjas. Es pie sevis ceru, ka viņa mani negrib iemest kupenā. Pie sevis cerēju un domāju – kad tas viss vienreiz beigsies. Nav nekas ļaunāks ziemas pārgājienā kā slapjas kājas. Un tās jau bija tik slapjas, ka man nepārtraukti gribējas būt nekur citur kā vien mājās dīvānā 😀 Skatos visu laiku cik km mums vēl jāiet. Godīgi sakot ar grūtībām sasniedzām Siguldu. Betijai iepriekš teicu – nu mūs jau vēl gaida Sigulda, bet viņa laikam neuztvēra, ka ar Siguldu biju domajusi kalnus un trepes 😀 Betijas izmisums, ieraugot kalnu pēc aptuveni 29 km, bija neviltots. Viņa vienkārši atteicās kāpt. Es iekšēji arī. Bet sapratu, ka citi varianti kā kāpt nav. Tā nu mēs lēnu garu, pašas pēdējās sākām kāpt. Betijas sajūtas pat negribu iztēloties. Viņai tas bija kāds 4 pārgājiens. Domāju, ka viņa man vēlas iekraut ar nūju. Jā, mūsu draudzība tika pārbaudīta. Ziemas salā, sniega segā un kalna galiņā 😀 Tomēr 11 gadu draudzība tik viegli nelūzt 🙂 Abas kā sabuktēti vaļi pievarējām kalnu un devāmies uz Siguldas staciju. Grupa bija izklīdusi – katrs dodas uz mājām kā nu runāts. Mēs ar slapjām kājām un sagrautu pašapziņu dodamies uz autobusa pieturu, kas liekas ellišķīgi tālu. Vienu reizi dzīvē man noder rezerves apavi, ko vairākos pārgājienos esmu veltīgi staipījusi līdz. Kājas vismaz sausas. Zeķes gan man ir palikušas mājās uz dīvāna, kurā tik ļoti vēlos ieritināties ar vecāsmātes vākto piparmētru tējas krūzi rokās. No soliņa piecālāmies ar lielām grūtībām 😀 Vilciens aiziet, labi ka ir vēl autobuss. Kājas velkam ar pēdējiem spēkiem tiešā nozīmē. Vienīgi priecē fakts, ka esam nogājušas 30 km. Bet tas arī tā, kaut kā vienalga tajā brīdī. Tālumā spīd stacija. Kad esam to sasniegušas, pašas ar grūtībām spējam tam noticēt. Betija apsēžas – es mēģinu kaut kā pacelt viņas garu, bet viņa mani, laikam, nesaprata un spēj vien noteikt “ļauj man sēdēt un skatīties vienā punktā“. Nezinu kāpēc, bet mums ļoti sakārojās tieši Fanta un vismaz Narvesens mūs nepievīla – kāroto Fantu dabūjām. Sēžam un pārdomājam – kāpēc mums to vajadzēja. Lēni šļūcam pie autobusa, kurš aicinoši vilina iekāpt un doties mājās. Autobusā Betija nožēlas pilnā balsī saka “kāpēc gan es tevi motivēju?“. Es nejūtu kaklu, klepoju kā suns un jūtu, ka nebūs labi. Slimība mani lēnām pavisam pieveic. Vienīgais par ko spējam priecāties ir bildes ar skaistajiem ziemas skatiem.

Protams, stāsta turpinājums ir viegli paredzams, pēc slimības lapas un pārguruma, uzzied varonība – kolēģu apbrīna, draugu sajūsma, facebook like mūsu bildēm, tas viss dziedē sagrauto pašapziņu. Esam gandarītas. Lai cik grūti tas arī nebija 1) mēs sevi pārvarējām 2) mēs spējām veselīgi pasmieties pašas par sevi (tas putns brēc kā mans speķis) 3) 11 gadus ilgā draudzība ir saglabāta par spīti kalnam un sniegam 4) mēs sapratām, ka mums vajag kārtīgu ziemas ekipējumu 5) ja tu paņem rezerves apavus, paņem arī rezerves zeķes 6) veselība ir svarīgāka par varonību 7) joprojām turpinam iziet dabā atklāt Latviju.

IMG_20180223_140128_577

Un vēlreiz – ziemas paradīze. Par spīti visam, daba, protams, bija skaista 🙂

IMG_20180223_140229_752

Betija: Pēc Anetes emocionālā nobeiguma man īsti vairs nav ko piebilst. Nav patīkami atcerēties morālu traumu 😀 Man labāk patīk atcerēties pozitīvas emocijas 😀 Vismaz par šo visu tagad var labi pasmieties un noteikti pateikt, ka tā nevajag darīt. Ziemas pārgājieni ir forši, tikai vajag novērtēt savas spējas pareizi. Savādāk pēdējos 10 km tu neredzēsi to, cik apkārt viss ir skaisti, bet domāsi kaut tas ātrāk beigtos un cerēsi netīšām nenoslīdēt no kraujas, jo, ļoti iespējams, vairs nebūs spēka uzrāpties augšā 😀

Distance: 31 km

Rīga – Vangaži: 49 min, 1,40 €

Sigulda – Rīga: 1.10h, 2,50 €

Karte:

33984488_1835242643204621_1646212783613673472_n

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: