Jaunciema meža pārgājiens.

Processed with VSCO with f3 preset

Betija: Vienā no sestdienām mums radās pavisam vienkārša doma pastaigāties tepat pa kādu mežu Rīgas tuvumā. Tā kā agrā jaunībā ar draugiem reiz nakšņojām teltīs Jaunciema mežā pie maza ezeriņa, ieteicu Anetei, ka varam izmest apli šajā ne pārāk tālajā mežā. Izvēlētā svētdiena gan iekrita reizē ar kaut kādiem pareizticīgo kapusvētkiem vai Lieldienām, jo autubusā bijām tikai mēs un pensionāru bataljons, kas visi draudzīgā bariņā izkāpa pie Jaunciema kapiem. Pēdējo pieturu braucām tikai mēs un vientuļš alkoholiķis, kurš lēnā gaitā aizslāja Sužu ciema virzienā. Kam kapi, kam iedzert, kam pastaigāties.

Processed with VSCO with m2 preset

Anete: Ļoti agrā pavasarī, kad vēl vietumis nedaudz sniega un upēs nelielas leduskārtas, bet saulīte silda, piekrītu Betijas piedāvājumam doties uz Jaunciemu. Pirmie siltie saules stari mūs ir spējuši izvilināt dabā. Abas jau pirms pārgājiena esam runājušas par to kā gribas beidzot vienu kārtīgi saulainu un siltu pārgājienu. Apnikuši jau tie ledi un sniegi (savs skaistums, protams, ir, bet pavasari gaidām). Betija visu nedēļu cītīgi pēta laika prognozi un iepriecina mani ar to, ka 08.04. laiks būs saulains un silts. Aprīlis ir aprīlis – viltīgs, bet uzreiz saku, ka es jau tāpat ietu, ja arī tā saule nebūtu.
Astotais aprīlis ataust tiešām saulains, nolemju, ka varu vilkt speciāli pārgājieniem iegādāto vesti nevis kādu jaku garajām rokām. Izejot no mājām, sākotnēji tā nelikās laba ideja, bet es mierinu sevi ar Betijas un laika ziņas solījumu, ka vēlāk diena būs silta. Pieturā nedaudz drebinos, jo rīts tomēr nav saules staru pieliets. Trolejbuss iebrauc pieturā un es, izbaudījusi saulītes zobiņus, ielecu siltajā salonā. Dodos uz centru uz 11. autobusu. Tas iet nu tik ļoti reti, ka jāpaspēj obligāti laikā, savādāk pārgājienu varam atcelt. Centrā satiekamies. Nekas neliecina, ka varētu līt lietus, vai mainīties pārgājiena plāni – uz autobusu paspējam, esam patiešām pārsteigtas, ka svētdienā tur kārtīgs tautas pieplūdums. Nesaprotam. Bet ok, pēc maniem aprēķiniem, Sarkandaugavā pusei vajadzētu izbirt. Betija man piekrīt, bet notiek pretējais – ļaužu kļūst tikai vairāk. Pēkšņi Betijai ataust gaisma – ir tak pareizticīgo Lieldienas un mēs sēžam autobusā, kurš piestāj Jaunciema kapos. Patiešām, kapu pieturā autobuss kļūst tukšs, līdz gala pieturai ceļu turpinām tikai mēs un kāds kunga prātā esošs vīrietis. Viņš,nesaņēmis ielūgumu pievienoties pārgājienam, gan devās citā virzienā 😀 Toties mēs dodamies iekšā mežā un sākam savu pārgājiena trasi. Redzam arī pirmo pavasara taureni – raibo 🙂 Tad jau mums būs raiba vasara. Protams, ka būs! Ar tādu pārgājienu ideju pārpilnību kāda ir Betijai, raiba vasara nodrošināta 😀

Processed with VSCO with c3 preset

Betija: Mežā valda pavasaris, elpojam svaigo gaisu un priecājamies. Gribu atrast ezeriņu pie kura reiz ar draugiem nakšņojām teltīs, taču nespēju atcerēties, kurš no visiem ir īstais. Galu galā, tas bija pirms gadiem 7, laikam. Vienu ezeru tomēr atrodam, tas ir pa ceļam un Anete steidzas bildēt pavasara putnu tusiņu uz plānā ledus. Vēl kartē ir atzīmēts mazliet lielāks Lielais Jūgezers, bet tas, par nelaimi, atrodas purva vidū. Kādu brīdi mēģinam, brist pa pārpurvojušos stigu, bet beigās nolemjam neriskēt un velti neslapināt kājas. Galu galā, šis nav ieplānots kā purva pārgājiens (bet nekad nesaki nekad..).

35392370_1986999884658170_5321790991747776512_n

Anete: Dodamies iekšā mežā un baudām saules starus, kļūst ievērojami siltāks un es nopriecājos, ka man mugurā veste. Sekojam kartei. Gribam piekļūt vienam meža ezeriņam un uztaisīt pāris pavasarīgas bildes. Vēlos kādu putnu bildē notvert. Ezeru sasniedzam pēc kārtīgas biršanas caur mežu, jo nejauši pamanāmies pazaudēt taku. Tālumā ir putni, bet bāaaac – pārāk tālu manai bildei. Mēģinot notvert bildē kādu putnu, nejauši ielecu kūdras dubļos 😀 Tomēr paspēju sausām kājām izlekt laukā, paveicās – galīgi nav vēlme visu pārgājienu soļot ar slapjām kājām. Dodamies apkārt ezeram tuvāk putniem, es ar cerību, ka varbūt izdosies kādu iemūžinat. Nekā. Laikam esmu tikai atbesījusi Betiju. Cenšos pieņemt faktu, ka pirmie pavasara vēstneši, putni, manā bildē nebūs. Trasi īpaši nepārzinu, sekoju Betijai un viņas GPS. Ir vēl kāds lielāks ezers, bet Betija nav pamanījusi, ka uz to var nokļūt tikai izbrienot purvu. Mēs gan neesam nekādas purva bridējas (vismaz pagaidām). Apzināmies, ka mēs jau no purviem neko nesaprotam. Bridīsim vien tālāk, šis ezers šoreiz paliks nesasniegts.

Processed with VSCO with c1 preset

Anete: Toties mūs tālāk sagaida skaistais Ataru ezers pie kura ieturam pusdienas, uztaisam pārgājiena selfiju un esam gatavas doties tālāk. Mūsu ceļs ir aptuveni pusē. Un es pasaku maģisko frāzi – “paskaties, šoreiz mums gan nekas traks nav noticis“. Mēs pasmejamies, ka šis būs tāds mierīgais pārgājiens. Atlika tā tikai padomāt. Ejam pa meža ceļu ir saulains, apkārt pasakaini dabasskati un tikko no ziemas miega modusies daba. Mežs ir brīnumainu nokrāsu pilns. Es esmu sajūsmā, bet te pēkšņi manu dabas apbrīnotājas noskaņojumu pārtrauc niknu suņu riešana. Dūša papēžos. Betija mani mudina iet tālāk. Es jau domāju doties, bet suņi (kā man tobrīd likās), sāk nesties uz manu pusi un es, neko nedomājot, metos augšā kalnā ar fantastisku ātrumu. Pieļauju, ka, iespējams, kvalificējos Olimpiskajām spēlēm, bet diemžēl tas netika fiksēts 😀 Betija manās darbībās neiesaistās, bet es tālāk iet garām suņiem negrasos. Betija piedāvā  rezerves variantu – doties pāri pļavai. Es piekrītu. Pirmkārt, Betija ir manāmi aizkaitināta, viņa īsti nesaprot manas bailes no milzīgiem, nikniem, nepazīstamiem suņiem, tomēr ir draugs un atbalsta mani. Es jūtos vainīga. Otrkārt, man pavisam nesen kāds pateica, ka es neesmu sponāna un neļaujos notikumiem, nu labi – tad vienārši esmu spontāna un bridīšu cauri neplānotai pļavai.

Processed with VSCO with c1 presetProcessed with VSCO with c1 preset

Betija: Par Anetes emocionālo skrējienu kalnā neesmu pārāk priecīga, taču, ko padarīsi, katram tak ir savas fobijas. Gaidu, kad viņa nokāps no kalna un samierinos, ka trase būs par dažiem kilometriem īsāka, jo nāksies tak apiet tos ”niknos” suņus (kas atradās kaut kur lauku sētā laba kilometra attālumā..). Paskatos, ka kartē ir iezīmēta apšaubāma taka cauri pļavai. Labi, ejam tur, lai manam draugam nepiemetas sirdstrieka 😀 Protams, lai viss būtu lieliski, taka ir slapja, purvaina un beidzas tā nekur citur kā purvā ļoti slapjā pļavā. Sameklēju mums divus kokus ar ko bakstīt purvaino zemi un lēnām, lēkājot pa ciņiem, dodamies pāri pļavai. Anete sāk saprast, kur mūs ir ievilkusi 😀 Bet es viņu uzmundrinu, man patīk šis jaunais izacinājums. Vienkārši iet pa meža ceļu tak nav nekas aizraujošs, bet te vesels neplānots piedzīvojums.

214FF697-6D4B-4B53-92C7-DBC5791C0836.jpg

Anete: Tā nu sākās mūsu neplānotais purvu pārgajiens. Betija uzņemas līderību. Brienam pļavā un redzam, ka kāds atstājis cirvi, laikam, lai mēs varētu sev izcirst ceļu 😀 Betija toties ir atguvusi labo gatastāvokli, pēc mana visnotaļ neveiklā piedzīvojuma ar suņiem. Viņai ir jautri un patīk šī grūtības pakāpe. Ik pa brīdim veicam lēcienu pāri dažāda lieluma ūdens krātuvēm. Pie vienas tādas Betija drosmīgi pārlec pāri, bet es izvērtēju situāciju – izskatas, ka saliņa, uz kuras man jāizdara atspēriens, aizpeldēs. Neesmu droša, ka neiesperšos ūdenī. Betija ir nepacietīga un pavēl man ar kaujiniecisku izsaucienu: “LEC!!!” Pēc tādas komandas lieki kavēties nevaru, nedomājot, vienkārši pārlecu. Šajā brīdī mana siera dvēsele gandrīz nožēlo, ka nedevās garām tiem suņiem. Purvu pļava ir trakāka pat par visiem 10 suņiem 😀 Betija gan ir apņēmības pilna. Viņu šis purvs-pļava ir uzlādējis. Nu ko, man jātur līdzi, jo iniciatore šim piedzīvojumam galu galā biju es un mana gļēvā siera daba 😀 Purvam ir redzams gals, man ir sajūta, ka būtu nogājušas nevis kādus nieka 300 metrus, bet 3 km. Priekšā atkal parādās gleznainais mežs. Pēc purva pieveikšanas esam pelnījušas šokolādi. Es gandrīz esmu gatava pierunāt Betiju zvanīt mūsu tehniskajam atbalstam, lai brauc mūs savākt, bet tomēr mēs saņemamies, jo vēlamies finišēt godam, pat pēc purva piedzīvojuma.

30531095_1782316525163900_7780749146977206272_n.jpg

Anete: Tālāk mūsu pārgajiens ved pa mierīgu meža taku. Atkal ir tā pati gleznainā vide, silta saule. Un purva piedzīvojums sāk šķist jautrs. Galu galā pateicoties manām bailēm no suņiem, šis pārgājiens izcēlās ar jaunu pieredzi 😀 Tverot pirmos saules starus, šo trako piedzīvojumu purvā nobeidzam ar āra kafejnīcas sezonas atklāšanu. Esam pelnījušas pasēdēšanu pēc šādas purva brišanas. Atpakaļ uz Rīgu braucam ar vilcienu. Esam gandarītas, Betija par mani iesmej. Un es pati par sevi arī. Galu galā – piedzīvojumi atnāk negaidot 🙂

EF3FCDCF-EC59-4BF8-B393-6EC827AB7420.jpg

Distance: aptuveni 16 km

Rīga – Suži: 11. autobuss, jābrauc aptuveni stunda, 1,15€

Kalngale – Rīga: vilciens, 30 min, 1,40 €

Karte:

29830935_1901352769889549_1909929970_o.jpg

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: