Amatas ģeoloģiskā taka.

35201824_1853236011405284_6508038380259901440_n

Betija: Par Amatas ģeoloģiskās takas pievarēšanu runājām jau labu laiku, ja nemaldos, tad pirmās sarunas tika ievadītas kādu pusotru gadu iepriekš noteikti. Tā kā bijām lasījušas, ka iešana nav pārāk viegla, visu laiku šo gājienu atlikām uz kaut kādu vēlāku laiku. Tas nu beidzot šis laiks bija pienācis. Amatas taka ir sadalīta trīs posmos, no kuriem viens ir grūts, viens ir garš ar vairākiem stāviem kāpumiem un viens viegla pastaiga pa parku mežu. Protams, nolēmām iet visu maršrutu un pēc tam vēl ar kājām uz Līgatni. Nu tā, lai kārtīgi, piedzīvojums un tamlīdzīgi. Neesam jau nekādas nīkules 😀

Pārgājiens tiek ieplānots saulainā svētdienā un agri rītā tiekamies centrā. Cēsu autobuss mums ir 9:00, kas ir samērā jēdzīgs laiks, lai galamērķī neierastos pārāk vēlu. Paldies Anetei par autobusa atcerēšanos, jo es jau bija sadomājusies par vilcienu nedaudz pāri sešiem rītā (nē, tas nav reāli).

Līdz Melturiem, kur ir ģeoloģiskās takas sākums, jābrauc aptuveni pusotra stunda. Žāvajamies autobusā un smejamies, ka neesam kārtīgi morāli sagatavojušās. Nekas, rīts pie dabas mūs pamodinās (un kā vēl).

z3.jpg

Anete: Sen lolotais sapnis par pārgājienu gar Amatas upi ir pienācis un sagaidīts. 10.06. sapņa realizācijas diena. Esam pilnīgi gatavas, zinām, ka būs grūti, iespaidīgi un lieliski. Mēs zinām uz ko parakstāmies un aptuveni esam iedomājušās ko gaidīt no Amatas. To, ka dabas skati būs brīnums – to mēs tā kā zinājām, apzinājāmies un gaidījām, bet, ka tur būs tiiiiik ļoti, ļoti vārdos neizsakāmi skaisti – to tiešām jau laikam pat sapņos neredzējām 🙂
Pienāca gaidītais rīts, ok, šādu rītu, kad Betija pirmā mani pārbauda vai esmu gatava, vēl nebiju pieredzējusi. Parasti jau es esmu tā, kas bailīgi sūta sms, ar cerību, ka Betija vairs neguļ saldā miegā, bet gatavojās pārgājienam. Šoreiz pavisam savādāk. Es, protams, ka sataisījusies un jau pieturā gaidu rumaku Nr.17 😀 Labs nāk ar gaidīšanu un arī trolejbuss nāk laikā 😀 Patiešām brīnumi notiek – Betija ir centrā pirms manis. Gaida. Zinu, ka nepacietīgi jau grib būt Amatā, bet autobuss mums tikai 9:00. Diena solās būt silta. Jau no rīta jūtams, ka būs ceplis. Veiksmīgi izstāvam autoostas rindu, biļetes ķepās un priecīgi dodamies gaidīt autobusu. Divi iereibuši zēni labākajos gados cenšas ar mums uzsākt sarunu, bet mēs esam uz Amatas viļņa un nav noskaņojuma tērzēt. Ceram, ka viņi nedosies mūsu maršrutā 😀 Šoreiz esam ieradušās autoostā super laicīgi, tāpēc transportu nākas nedaudz pagaidīt.
Braucam no Rīgas ar Cēsu autobusu līdz pieturai Melturi. Brauciens ilgst stundu + vēl minūtes. Kāpjam laukā un dodamies uz takas pusi. Diena ir jūtami silta. Ir pavisam skaidrs, ka ceplis būs pamatīgs – tas tā arī beigās bija. Pats skats uz Amatu no šosejas ir brīnišķīgs – nevaram vien sagaidīt, kas mūs gaida tālāk.

z2.jpg

Betija: Taka sākas pārejot Melturu tiltam, upes labajā krastā (ja skatās no Rīgas puses). Jau šeit ir skaidrs, ka upe un tās krasti būs kaut kas lielisks, daba izsauc sajūsmu (ak, mans mīļais Gaujas Nacionālais Parks). Upe ir sekla, bet strauja un akmeņaina – ļoti skaista. Dodamies iekšā mežā. Pie kādas no nozāģētu zaru kaudzēm nolaužu mums divas nūjas. Vēlāk šīs nūjas ļoti iemīlēsim. Piezīme sev – varbūt laiks iegādāties normālas trekinga nūjas. Pati taka ir marķēta ar oranžām atzīmēm, nopriecājamies, ka būs viegli tai sekot (jā, kā tad..). Taka ir atzīmēta arī manā mīļajā balticmaps.eu, tas vēlāk noderēja, lai secinātu, ka esam no tās mazliet novirzījušās. Bet par to vēlāk 😀

35380251_1853243354737883_559211450678116352_n

Betija: Ejam un priecājāmies par skaistajiem skatiem, līdz taka sadalās. Viena uziet augšā kraujā, otra turpina vest gar upes malu. Brīdi domājam, tad es pieņemu loģisku lēmumu, ja jau ejam gar upi, tad ejam gar upi. Šeit uzreiz pateikšu, ka vispār, visos takas aprakstos ir atrodami šādi gudri vārdi (par kuriem mēs piemirsām) ”posma sākumā ieteicams iet pa Amatas labā krasta augšmalu, nenokāpjot līdz upei.’’ Nez kādēļ gan. No vienas puses šis lēmums nebija pārāk prātīgs (diezgan ekstrēms, kā vēlāk izrādījās), bet no otras – tas bija pilnīgi wild gājiens cauri tādai neskartai, autentiskai un mežonīgai videi.

1.JPG

35346523_1853240791404806_6846647889570037760_n

Anete: Sākam startēt pa taku. Labi, ka Betijai, ieraugot zaru kaudzi, rodas ideja uztaisīt mums nūjas. Iesaku šajā pārgājienā ņemt līdzi nūjas, vai atrast kādu zaru un ņemt to par palīgu. Koks mums ļoti noderēja kāpelējot pa kalniem. Jau pašā sākuma uz takas mūs gaida ļoti nepatīkams pārsteigums – odze izlīdusi saulē sildīties. Betija, ejot pa priekšu, laicīgi to pamana. Protams, to, ka čūskas nedzird, pavisam aizmirstu un veltu odzei manu spalgāko siera dvēseles spiedzienu, viņu pat neredzot 😀 Gandrīz parauju uz dibena, aiz bailēm metoties prom no vietas, kur Betija vēro odzi. Betija tikmēr drosmīgi mēģina čūsku dabūt prom no ceļa. Tas neizdodas, tāpēc viņa nolemj to sātanu iemūžināt. Taču brīdī, kad viņa jau grasās bildēt, odze veikli aizrāpo prom. Es personīgi nespēju šai laimei noticēt, bet šķiet, ka mans pargājienu draugs ir bēdīgs, ka kadrs ar čūsku netiks iemūžināts. Atklāti pasaku, ka te nav par ko skumt.

2.JPG

Betija: Gāju es priecīgi pa priekšu, līdz mani iztrūcina uz takas saulītē guļošais, Anetes mīļākais radījums. Beidzot, pēc visiem šiem laikiem, arī es ieraugu čūsku. Reaģējot uz manu pārsteigumu, Anete vēja ātrumā aizteleportējas labu gabalu atpakaļ mežā. Kliedz, ka tālāk neies. Nu tīri teorētiski pagaidām arī nekur aiziet nevaram, jo čūska ir tieši takas vidū. Kā jau jebkurš normāls cilvēks, reaģēju pavisam dabiski – pabakstu radījumu ar nūju, lai vācas malā. Ja čūskai būtu kājas, viņai šis viss tā arī būtu – pie kājas 😀 Viņa blisina acis un nereaģē. Sāku domāt, cik ātri šis radījums spēj paātrināties un paralēli mēģinu saskatīt vai tam uz galvas ir dzeltenie plankumiņi. Neko nesaskatu. Uzsitu ar nūju pa zemi, taču reakcijas nav. Nu labi, ja jau pozē, tad jāiemūžina. Paņemu kameru, bet čūska pēkšņi vairs nejūtas fotogēniska un nesteidzīgi ielien krūmos. Nomierinu Aneti, ka mošķis ir pazudis un mēs ātri dodamies tālāk. Secinam, ka, vai nav burvīgi, hello mana pirmā redzētā odze. Bildi ar čūskas asti nelikšu, savādāk Anete dusmosies 😀

34

Anete: Varonīgi devāmies tālāk. Betija piedāvā iet taku gar upi. Es piekrītu. Tā sākas mūsu ieža takas piedzīvojums. Taka tikai neilgu brīdi veda gar upes krastu, kurš gan nenoliedzami ir fantastiski skaists. Tālāk tā mini taciņa veda augšā iezī. Sajūtas ir lieliskas. Brutāli rāpjamies iezī un esam laimīgas. Šis ir tieši tas ko gaidījām, nevis kaut kādu odzi uz takas 😀 Vienīgi neiedomājāmies par kalnu strauta klātbūtni, tāpēc kājas nedaudz samirkst.  Pa taku ejam ļoti uzmanīgi, jo dubļi, ko veido kalna strautiņi ir slidīgi. Toties ainava visapkārt ir vienkārši fantastiska. Pa šo ceļu ejot, esam pazaudējušas laiku, tāpēc galu galā nolemjam atgriezties uz kartē iezīmētās īstās takas. Bet kāpiens dolomīta iezī – tas bija kaut kas varens 🙂

z4z5

Betija: Taka sašaurinājās un mēs nonācām pašā upes malā, kas ir akmeņaina un ļoti, ļoti skaista. Pēc tam tā vienkārši pazuda akmeņos un tikai šajā brīdī sākām domāt, ka laikam esam novirzījušās no īstā ceļa. Tas aiziet kaut kur pa augšu, mežā. Nu neko darīt, izbaudam mežonīgo upes krastu, pārbrienam pāri akmeņiem un sekojam takai augšā kraujā. Sākam saprast, kādēļ šis posms tiek saukts par grūtāko un bīstamāko. Rāpties augšā kraujā nav prāta darbs, bet cita varianta mums nav, sekojam mazajai taciņai augšā pa dolomīta atlūzām. Mazliet mierina fakts, ka kaut kādi ekstrēmisti jau te ir gājuši, jo var manīt iemītas pēdas. Vēl pēc mirkļa secinam, ka esam uzrāpušās kaut kādā mega iezī. Visapkārt ir dolomīta gabali, ar saknēm izgāzti koki un tamlīdzīgi visai bīstami objekti. Krauja uz leju iespaidīga. Atgādinu vēlreiz, ka šī nav īstā taka un pa šo iet galīgi nav ieteicams, jo mitrākā laikā tas var tiešām būt bīstami. Par spīti grūtībām un ekstrēmo iespēju nolidot no kraujas, mēs, protams, sajūsminamies par neskarto dabu. Dolomīta klintis ir iespaidīgas un kad vēl dzīvē gadīsies netīšām uzrāpties iezī. Divreiz.

6
Šeit sākām spēli ”atrodi labāku taku”.
7
Iespēja noripot no kraujas 😀
8
Dolomīta atsegumi.

9

Betija: Nedaudz esam piemirsušas par mazajiem klinšu strautiņiem, kas, neskatoties uz sausumu, vietām ir ne pa jokam samērcējuši klinšaino sienu un radījuši kārtīgus dubļus. Dubļi ir slideni un, ak jā, mēs joprojām lēni virzamies pa milzīgu, kokiem noaugušu akmens sienu. Kāds labdaris dubļos ir salicis akmeņus, lai vieglāka iešana, bet tas neko daudz nelīdz. Kad ir pārvarēti jau vairāki dolomīta krāvumi, krituši koki un dubļainas klinšu sienas, nonākam mežainākā vietā un rodas prātīga ideja – pa lēzeno meža krauju uzrāpties atpakaļ līdz īstajai takai. Tā arī daram. Ar prieku secinam, ka taka tur ir, pie tam normāla un joprojām marķēta. Pa klintīm vairāk jārāpjas nav, šeit atkal var pielikt soli.

5
Ja labi ieskatās, tad kaut kur tur ir kārtējais strautiņš..

z6.jpg

35432283_1853240938071458_7221934886284689408_n
Neliels ieskats dolomītu šķembu takā. Jāņem vērā, ka tā ved augšā kalnā.
z9
Kārļu HES ūdenskrātuve.
35244088_1853233681405517_5100102780136194048_n
Skats no Ainavu kraujas.

35416251_1853235848071967_7238450457171984384_n35271976_1853241821404703_7946883812040900608_n

10.JPG

Betija: Nākamais takas posms sākas aiz Kārļu HES, pie Kārļu tilta. Kā jau visur norādīts – šis ir garākais posms ar lielāku kāpšanu augšā un lejā. Taka joprojām marķēta, vietām ļoti ērti ir ierīkotas kāpnes un atpūtas vietas. Viss sākas ar tādu kārtīgu kāpienu Ainavu kraujā. Toties skats, kas paveras no augšas ir tiešām ainavisks. Šeit ir iekārtota jauka atpūtas vieta, ko, protams, jau ir okupējis kādas brangas ģimenes pikniks. Pēc kāpiena augšā, seko pamatīgs kāpiens lejā, bet visur ir pakāpieni, kas ļoti atvieglo kāpšanu. Šādi stāvie kāpieni šajā posmā ir vairāki, ar to jārēķinās. Protams, skati no augšas ir iespaidīgi. Vasarā gan daudz ko aizsedz koki, bet tik un tā ir ko redzēt. Kaut kur, aptuveni takas vidū, pretējā krastā atklājas milzu klints siena, oficiāli saukta par Dzilnas iezi. Diezgan iespaidīga.

35241416_1853234821405403_6494639980671926272_n
Dzilnas iezis.

z10z11z12

Betija: Upe šeit ir ļoti līkumaina, tāpat līkumo arī taka, brīžiem jāiet pa sausu meža celiņu, brīžiem atkal jālaužas cauri brikšņiem upus tuvumā. Brikšņi nedaudz apnicīgi, bet skujām nobirusī meža taka ir perfekta iešanai. Anetei pamazām rodas jautājums – kad tad beidzot būs tas slavenais Zvārtes iezis? Izrādās Anete Zvārtes iezi nekad dzīvē nav redzējusi. Vispār, ja pirms šī pārgājiena man Zvārtes iezis likās baigi wow tad tagad man jāsaka, ka Amatas krasti sastāv no vienām vienīgām skaistām klintīm, it sevišķi posmā aiz Zvārtes ieža. Tas ir populārākais tikai dēļ pieejamības, jo mežā slēpjas līdzvērtīgi, ja ne pat iespaidīgāki, dabas dārgumi.

35298587_1853236801405205_3649741471587762176_n

35386846_1853242651404620_7848019377193484288_n.jpg

Anete: Tālāk gājām tikai pa marķēto taku. Labi, ka esam mežā un nejūtam karstumu. Izejot klajākās vietās, secinām, ka vispār ir ļoti karsts. Personīgi man ļoti gribās sasniegt Zvārtes iezi, kuru nezin kādā veidā nekad neesmu redzējusi. Dodamies ieža virzienā, bet uzdarbojas Mērfija likums – tur notiek ģimenes pasēdēšana pie ieža ar peldi. No manām ieža bildēm praktiski nekas nesanāk, jo negribas triekt nevienu malā – nav jau mans privātais iezis 😀 Pa ceļam redzējām arī Dzilnas iezi, kurš ir iespaidīgs, bet labi noslēpies 🙂 Amatas upes pārgājiena ainavas nebeidz pārsteigt 🙂 Betija manāmi vīlusies – ne odzes foto, ne Zvārtes iezis. Nu nekas, pārkarsušas dodamies prom. Citējot Betiju “tam puikam ir ūdens pistole, tas pasākums te būs uz divām stundām“. Mums  toties paliek pārējie Amatas upes skati 😀

1112

Betija: Pirms Zvārtes ieža nedaudz nogriežam līkumu cauri pļavai un tad jau esam otrā, garā posma galapunktā. Esam piekusušas un pirmā doma ir ērti iekārtoties uz soliņa tieši pretī lielajam, sarkanajam akmenim un paēst pusdienas. Tā kā nevienu cilvēku tuvumā nemanam, nospriežam, ka taisīsim smukās bildes vēlāk, vispirms jāpaēd un jāatpūtina kājas. Kamēr remdējam izsalkumu, upes malā ierodas vesela ģimenes delegācija. Mans prieks par jauko skatu sāk noplakt. Delegācija nomet tupeles un salien ūdenī. Kļūst skaidrs, ka šis pasākums ievilksies. Lai pilnībā sagrautu mūsu cerības, cauri pļavai braši tuvojās apjomīga pensijas vecuma kundze raibā peldkostīmā un mēs saprotam, ka Zvārtes ieža fotosesija ir neglābjami izjaukta. Kad raženā dāma sāk ņurkot tieši zem klints, mēs samierinamies ar likteni un dodamies projām uz pēdējo takas posmu.

35227952_1853241668071385_5128558089523429376_n
Viena no trīs Zvārtes ieža bildēm bez publikas fonā.

13.JPG

Betija: Pēdējais takas posms ir no Zvārtes ieža līdz Skaļupes (Veclauču) tiltam. Tas ir īss (aptuveni 2,5km), marķēts un labiekārtots (kāpnes, norobežojumi). Šis posms gan ir viscivilizētākais, kas pieejamības ziņā it kā ir pluss (man gan labāk patīk mežonīgie posmi), taču skatu ziņā laikam visskaistākais. Iešana te ir pavisam viegla un aiz katra upes līkuma paveras pa klintij. Tad nu tiem, kas grib paskatīties uz sarkaniem iežiem un paelpot meža gaisu, bet negrib lauzties cauri brikšņiem, varu mierīgi teikt, ka Amatas skaistos krastus iespējams aplūkot arī pavisam civilizētā veidā – atbraucot no Līgatnes puses, pie Amatas tilta (Veclauču jeb Skaļupes tilts) atstājot auto un ejot aptuveni divarpus kilometrus līdz Zvārtes iezim un atpakaļ. Šis maršruts ir viegla, jauka pastaiga pa labiekārtotu taku ar burvīgiem skatiem. Pie tam pie Zvārtes ieža pļavā ir foršas piknika vietas. Viegli!

171819

Anete: Amatas takas pēdējā posmā ir visvairāk atsegto iežu. Ja gribas iet mazāku posmu, jāiet no šīs puses 🙂 Šī trases daļa ir labiekārtota un pa to iet ir salīdzinoši vieglāk nekā pirmos divus posmus. Esam laimīgas un gandarīts. Gājiens noteikti nav no vieglajiem, toties beidzot realizēts ilgi lolots sapnis. Laiku esam smagi iekavējušas dēļ foto pauzēm un lieliskajām ainavām. Bet, redzot to skaistumu, gribas paņemt līdzi pēc iespējas vairāk skatus 🙂 Ceļš tālāk veda uz mazu ciemu, kur esam nolēmušas papildināt ūdens krājumus, kas šajā karstajā dienā sāk draudīgi izsīkt. Tomēr, sasniedzot ciemu, mūs gaida vilšanās – vienīgais veikals ir bankrotējis. Un mums nākas taupīt ūdeni līdz Līgatnei, kur esam nolēmušas atzīmēt pārgājiena beigas. Šo posmu veicam vēja spārniem, laikam gandarījums par paveikto dzina mūs uz priekšu. Bijām nogurušas, bet lepnas par šo dienu pie Amatas 🙂

35264590_1853241434738075_237280437544681472_n.jpg

35329639_1853236114738607_4955450527874809856_n.jpg

Betija: Pēdējos pāris kilometrus pievaram ātri (kā nekā caur biezoknim vairs nav jālaužas). Takas galā ir labiekārtota autostāvvieta un pietura laivotājiem. Atlikuši pēdējie aptuveni 8 km līdz Līgatnei. Pirmie 4 km līdz Skaļupes ciemam jāiet pa grants ceļu, kas ir mazliet kaitinošs, jo sausajos akmentiņos slīd kājas 😀 Pamazām sāk beigties ūdens krājumi, mierinu Aneti, ka Skaļupēs jābūt veikalam. Saņemamies un ejam. Pievakarē saule izdomājusi uzspīdēt tā ražīgi, karstums traucē iešanai, ilgojamies pēc vēja. Kad ceļš ieiet mežā, ēnā iešana ir patīkamāka. Visu laiku domājam par veikalu un aukstu dzērienu, kas vairs nav tālu (jā, kā tad..). Kad beidzot sasniedzam Skaļupes, skatam paveras noplucis veikals…kurš diemžēl jau sen kā slēgts un izlikts pārdošanā. Vilšanās ir liela. Apsēžamies, padzeramies pēdējos ūdens malkus un saprotam, ka nāksies vien iet līdz Līgatnei bez dzēriena. Maza atkāpe – ja plāno savu laiku, tad uz Augšlīgatnes sabiedriskā transporta pieturu var aizbraukt arī no šī visu aizmirstā nostūra, jo šad tad te iegriežas autobuss. Pa ceļam uz Līgatni, tas pabrauca mums garām, tātad droši zinu, ka viņš eksistē 😀 Kā arī šajās galīgi necilajās Skaļupēs atrodas ļoti interesanta vieta – Rehabilitācijas centrs Līgatne (tur, paliekot pa nakti, var noķert autentiskas padomju laika izjūtas un brokastīs padzerties morsu no graņonkas), zem kura atrodas labi saglabājies PSRS slepenais objekts – labiekārtots bunkurs, reiz paredzēts kā patvērums īpaši augstiem partijas biedriem kodolkara gadījumā. Šī vieta gan jau visiem ir labi zināma (bet es joprojām neesmu tur bijusi, lai viesnīcā reiz nakšņoju kāda spontāna piedzīvojuma ietvaros). Atgriežoties pie pārgājiena – Skaļupēs veikals ir nolikvidēts un mums jāliek somas plecos un jāsoļo vien tālāk uz Līgatni. Tā kā ir piezadzies izsalkums, sameklēju iespējamās tuvākās ēšanas vietas (paldies, interneta laikmet!). Paveicas, ka ir vieta, kas vaļā vēl aptuveni divas stundas (līdz deviņiem). Sapņojot par vakariņām un aukstu alu, saņemamies un apņēmīgi noejam pēdējos kilometrus. Nu jau kārtīgs nogurums, gribas beidzot apsēsties un sevi pabarot 😀 Ir jau arī noiets kārtīgs gabals, pati Amatas trase jau vien ir kādus 25 km vērta, lai gan realitātē taka neaizvelk pat līdz 20.

35302309_1853241624738056_1567665365142470656_n.jpg

35270223_1853242141404671_2078419598922743808_n35330086_1853240828071469_3823542820778541056_n

22.JPG

Betija: Beidzot sasniedzam galamērķi – “Vilhelmīnes dzirnavas“. Atviegloti secinam, ka neesam vienīgie vēlie apmeklētāji un pasūtam ilgi gaidītās vakariņas. Šī nav reklāma, bet porcijas ir lielas un ļoooti garšīgas 🙂 Arī sagaidīja mūs ļoti laipni, par spīti tam, ka lēnām tuvojas darba laika beigas. Sēžam, atpūšamies un gandarījums par paveikto ir liels 🙂 Tā kā mums ir sarunāts tehniskais atbalsts ar auto, par transporta nokavēšanu nav jāuztraucas, varam mierīgi baudīt vakaru. Ja jāsteidzas uz transportu, tad gan no Skaļupes, gan Līgatnes var noķert autobusu, kas aizvedīs līdz lielajai šosejai, kur ir starppilsētu autobusi un arī vilciens, Bet tad ir mazliet rūpīgāk jāsaplāno laiks, kas arī nav nekas neizdarāms.

ee
Izcilas kartupeļu pankūkas 🙂
d
Pelnīti!

Betija: Kopumā, šis ir kolosāls maršruts pastaigai pie neskartas dabas 🙂 Šis viennozīmīgi ir kļuvis par manu mīļāko pārgājienu (vismaz pagaidām). Ir ĻOTI daudz ko redzēt, tiešām gandrīz katrs upes līkums ir bildēšanas vērts. Bet, izņemot pēdējo posmu no Zvārtes ieža, taka vietām ir diezgan grūta, it sevišķi no Melturiem līdz Kārļu zivjaudzētavai. Vēl jo vairāk, ja aizej pa nepareizo taku 😀 Jāņem vērā, ka sanāks arī kāpt kraujās un tamlīdzīgi. Bet, ja tas viss nebiedē, tad redzētais attaisnos cerības!

20

Distance: 24,6 km. Aptuveni 8km grants ceļš + asfalts, pārējais taka gar upi. No Melturu tilta līdz Līgatnei viss kopā mums aizņēma 9 stundas.

Rīga – Melturi: 1,40h, 3,65 €

Līgatne – Rīga: mums bija privātais atbalsta transports, bet vispār – 1,20h, 3,20 €

“Vilhelmīnes dzirnavas” – http://vilhelmine.lv/

Karte: (tā kā iesākumā domāju braukt ar vilcienu, tad pirmais punkts ir dzelzsceļa stacijā, bet sākām no šosejas)

Amata 25km.jpg

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: