Papes ezera dabas taka – 30km apkārt ezeram.

pljava.jpg

Betija: Kā pareizi iesākt Līgo? Atbildes varētu būt daudz un dažādas, bet mēs izvēlējāmies sākt 23.jūniju ar kārtīgu 30km pārgājienu apkārt Papes ezeram. Papes ezers ir populārs ar saviem savvaļas zirgiem, kas gan nebija mūsu mērķis, un dabas taku, kas ir nedaudz mazāk populāra. Oficiālā informācija par takas garumu ir 26km, taču visos aprakstos, kurus atradu, tās garums atšķiras no 30 – 32km. Mums, galu galā, sanāca 30.

Iepriekšējā vakarā mazliet pasēdējām pie ugunskura, baudot ārā uz uguns vārītu soļanku un nesteidzīgas sarunas, nākamajā rītā nedaudz nāca miegs, bet tomēr visi laicīgi bijām ierindā. Saku visi, jo mums ar Aneti drosmīgi pievienojās vīra brālis Kārlis, par ko ļoti priecājāmies. Kā nekā, vēl viens pārgājiena dalībnieks 🙂 Pabrīdinājām, ka jāiet būs daudz un žēlastības nebūs, bet viņš bija drosmīgs un nenobijās 😀 Šoreiz uz pārgājiena sākumpunktu devāmies ar automašīnu, jo takas maršruts ir apļveida un vispār tā ir ērtāk.

36632346_2020413811316777_6090038595211493376_n

12

Anete: Pirms kāda laika Betija ieminējas par pārgājienu ap Papes ezeru. Ieplānojām pārgājienu uz Līgo svētkiem, bet vienā brīdī šis plāns gandrīz pajuka un es jau atmetu cerības. Tomēr, pēc kādas nedēļas, kad braucu autobusā uz laukiem, Betija atsūtīja man ziņu, ka Pape būs 🙂 Es, protams, daudz nedomājot, devu savu jā vārdu un nolēmu doties pāri visai Latvijai, lai veiktu Papes pārgājienu 🙂 Man šis ir jau otrais Līgo pārgājiens un es ļoti ceru, ka šī varētu kļūt par tradīciju manā pārgājienu dzīvē.
Liepājas pusē ieradāmies jau piektdienas vakarā. Es jau sevī gaidu pārgājienu, kas ir manu Līgo svētku kulminācija 😀 Betijas radi mūs sagaida ar uz ugunskura vārītu soļanku un diviem draudzīgiem suņiem (kā par brīnumu man nav bail). Vakara gaitā izkristalizējas vēl viens pārgājiena dalībnieks – Betijas vīra brālis Kārlis. Inteliģents jaunietis ar interesi par ģeogrāfiju un kartēm. Vai nu interese par ģeogrāfiju, vai vēlme sevi pārbaudīt, bet Kārlis nolemj nāk mums līdzi. Betija uzreiz pasaka – izvērtē, vai varēsi. Aiz matiem nevienu līdz mājam nevilksim. Jānoiet distance būs pašam. Es neko – mierinu, ka gan jau tik traki nebūs. Man patīk Kārļa entuziasms – nevajag džeku nobiedēt. Lai nāk. Varbūt iepatiksies. Betija apsola Kārli no rīta pamodināt. Mēs abas jau piecelsimies – tas ir kā bankā.

3.JPG
Anete: No rīta abas ar Betiju pamostamies un dzeram kafiju. Kārlis vēl nav. Betija zvana, bet viņu ignorē 😀 Nosmejamies – laikam jau nenāks 😀 Betija iet palūkot – būs tas Kārlis nācējs vai nebūs. Izrādās būs. Betija pamodinājusi un Kārlis taisās. Malacis, tomēr nav nobijies. Kamēr Kārlis taisās, es izeju laukā – tur pie mājas sanākuši savvaļas zirgi, laikam man par godu. Eju viņus sabildēt – kad vēl tik tuvu redzēšu 🙂
Pa to laiku Kārlis un Betija jau ir kaujas gatavībā doties. Dažas minūtes pāri astoņiem rītā izstūrējam pretī mūsu varenajam Līgo piedzīvojumam. Man ir ritīga “vidzemniece Kurzemē” sajūta. Sanāk būt tādās vietās, kur neesmu nemaz bijusi – Nīcā, Rucavā, Papē. Man pārgājiens + ekskursija 🙂

36561577_2018669368157888_611021100003885056_n
Dabīgs, informatīvs savvaļas zirgs tepat pagalmā 🙂

36603252_2018669774824514_2447905078368010240_n36585538_2018669594824532_6763429131523719168_n

Betija: 10:00 bijām Papes ”centrā” pie informācijas stenda. Laiks bija nedaudz apmācies un tālumā draudīgi rēgojās zilimelni mākoņi. Taču, mums par laimi, prognoze nekādu dižo lietu nesolīja un tās nedaudzās lietus piles drīzāk bija atvēsinošas nekā traucējošas. Takas sākums atrodas ezeram pretējā ceļa pusē, shēma ir atrodama šeit. Pārsvarā iešana ir pa izpļautu taku vai grants ceļiem, taču beigās arī meža ceļš un skaists, bet nepatīkams biezoknis. Kādēļ nepatīkams? Nu līdz tam nonāksim. Ak jā, pāris vietās iespējams pieiet tuvāk ezeram un uzkāpt putnu vērošanas torņos. Mēs gan to nez kādēļ nedarījām, laikam tādēļ arī atklātu ūdeni īsti neredzējām 😀 Tuvākais kam mēs nonācām bija polderu pļavas, niedres un aizauguši, grāvim līdzīgi veidojumi.

45

36686820_2020445857980239_4691691861763424256_n

Betija: Ezera taka ir viegla, nav nekur jākāpj, nav jārāpjas un nav jālec pāri grāvjiem 😀 Sākumā tā ved pa izpļautu celiņu, gar grāvjiem un dažām nomaļām lauku sētām. Varējām novērot, kā dažas sētas aktīvi gatavojās Jāņunakts sagaidīšanai un mūsu pārgājienam neviens uzmanību nepievērsa. Vairākas vietās taka šķērso dažādu zālējādāju ganības (Papes dabas parkā to ir daudz), šķērsot tās ir atļauts, tikai aiz sevis rūpīgi jāaizver vārti.

36611259_2020455167979308_2529113220489150464_n.jpg

7
Visa laba Jāņuzāle, kas zied Jāņu vakarā.

89

Betija: Viens no takas posmiem ir pat diezgan vienmuļš, ilgstoši jāsoļo pa taisnu, apnicīgu grants ceļu. Tas ir tas no kā es pārgājienos parasti cenšos izvairīties 😀 Jebkurš ilgstošs, taisns gabals ļoti ātri kļūst garlaicīgs un jau pēc pāris kilometriem tu sāc domāt tikai par to, lai tas ātrāk beigtos. Bet, kā es, diemžēl, tikko secināju, vēlreiz aplūkojot oficiālo takas shēmu, no šī besīgā posma laikam varēja izvairīties. Tā izskatās, ka oficiālā taka iet cauri Papes savvaļas zirgu teritorijai un tālāk gar ezeru. Tā kā mēs ciemos pie zirgiem iet negribējām (tas ir maksas pakalpojums un mums tādi paši, tikai bezmaksas zirgi ir aplūkojami laukos aiz loga 😀 ), mēs gājām apkārt un nonācām garlaicīgajā granteniekā.

36617492_2020467411311417_9057904191233589248_n

36628920_2020471814644310_1404834702455472128_n.jpgAnete: Mēs startējām no informācijas stenda. Taka ir izpļauta. Pa to ir viegli iet. Šī pārgājiena grūtības pakāpe, salīdzinot ar Braslu un Amatu, vērtējama kā viegla. Vienīgais – nepieciešama izturība priekš 30 km. Bet citādāk – viegla trase. Patīkami, ka taku izpļāvuši. Paldies tiem cilvēkiem 🙂 Pārgājiena sākumā rādās, ka līs. Bet lai jau. Galu galā esmu nopirkusi lietusmēteļus. Beigās tos pat nevajadzēja. Tomēr sākums škiet draudošs. Tālāk ejot gan saule lutina. Pa ceļam daudz skaistas, ziedošas pļavas. Nav Vidzemes reljefs, bet ir pļavas – kaut kas savādāks. Dažādība vajadzīga. 

Diezgan mierīgi sasniedzam pirmo pauzes vietu – pie Papes zirgiem. Iekšā neejam. Bet varam ieteikt citiem – tur var taisīt pauzīti pusdienām, placis aprīkots ar galdiem, kā arī ir labierīcības ar papīru 🙂 Apkārtne sakopta. Mēs ierodamies un pēc mums vēl viens latviešu pāris, ko šodien satiekam pirmo, bet ne pēdējo reizi. Pēc tam piebrauc arī lietuvieši. Lietuviešu šajā pusē daudz. Kempingus un viesu mājas arī sabūvējuši. Mēs jau smejam, sajūta, ka esam Lietuvā.

1011

Anete: Dodamies garākajā trases posmā – interesentiem jārēķinās ar lielu posmu pa lauku ceļu. Pa mežu iet man personīgi patīk labāk (pēc melnalkšņu meža manas domas gan mainījās uz lauku ceļa pusi), bet šis posms jāpārvar. Neticu savām acīm – pļavā manā tuvumā ir iznākusi stirna, klusām saku Betijai, lai palaiž mani nobildēt, bet mans pārgājienu draugs nav stirnu pamanījis (vai piefiksē pārāk vēlu) un skaļi aizbiedē dzīvnieku. Mans iespējamais foto ar stirnu pazūd nebūtībā 😀 Man iekšēji – dziļa vilšanās 😀

13.JPG

mākoņi
Stirnas nav, bet ir mākoņi.

Betija: Pēc grants ceļiem seko polderu pļavas un niedru lauki. Tuvākais ko mēs no ezera redzējām 😀 Ceļš ir izpļauts un iešana nav grūta. Vietām niedres ir sasietas kūlīšos, pieļauju, ka tos vēlāk izmanto jumtiem. Nopļautā laukā aiz polderu pievarēšanas mēs nolemjam uztaisīt ilgāku pauzi. Neesam jau ļaunas, ņemam vērā, ka trešais pārgājiena dalībnieks tādus kilometrus nav gājis un ir pelnījis atpūsties. Ja šis būtu man viens no pirmajiem pārgājieniem, gan jau sen rāpotu (atceramies ziemu..) 😀 Bet Kārlis vēl ir optimistisks un pat nevēlas mūs nogalināt šīs trakās idejas dēļ 😀

151620

36176865_2000170576674434_1388365693308633088_n

Betija: Ļoti gaidīju, kad beidzot nonāksim melnalkšņu mežā. Likās, ka tam jābūt kaut kam ļoti skaistam. Nē nu bija jau skaisti, lieli, mežonīgi koki un tā. Skats kā no Gredzenu pavēlnieka filmām. Bet ar to arī prieks par šo vietu beidzās. Taka pazuda garā zālē un gandrīz vai nebija redzama. Vai nu te vienkārši nav iespējams izpļaut, vai nu nedrīkst to darīt, bet, jā, tā bija aizaugusi. Visi apkārtnes odi, laikam mēnešiem nebija asinis sūkuši un priecīgi metās virsū garšīgajam pusdienu galdam mums. Pat mans īpaši smirdīgais pretodu līdzeklis viņus nespēja atturēt. Bet odi vēl bija sīkums. Kad Kārlis pamanīja uz kājas rāpojam ērci, sākās jautrākā pārgājiena daļa. Iešanas temps paātrinājās par kādiem 60%. Bridu cauri zālei, ik pa brīdim, slaucīdama no kājām iedomātus un īstus kukaiņus. Nekad dzīvē nebiju no sevis kratījusi nost ērces, tad te nu viņas bija biezā slānī. Teikšu godīgi – diezgan pretīgi. Viss meža neskartais skaistums tika ļoti ātri aizmirsts 😀 Atviegloti uzelpojām, kad šis murgs beidzās parastā priežu mežā. Nolasījām no kājām visus aizdomīgos kukaiņus, izkratījām zeķes un varējām atkal soļot mierīgāk. Paveicās, ērces uz mājām neaiznesām 😀

36638181_2020505831307575_5673569600931889152_n
Ļoti aizaudzis ezers..
36659283_2020505624640929_8197144074545790976_n
Niedres, niedres, niedres.

Anete: Pa ceļam iespējams iet uz putnu vērošanas torni. Bet tā kā īsti neredzam ezeru, neejam. Godīgi sakot – ezers ir pilnībā aizsaudzis. Es tā īsti ezeru nemaz nepamanīju, ja viņš arī tur bija. Vienu brīdi it kā ejam gar ezera malu, bet tā beigās izrādās polderu pļava.
Cik ļoti gaidījām mežu, tik ļoti ātri gribējām tikt arā. Vismaz mēs ar Kārli noteikti. Betija sākumā vēl neko. Mēs ar Kārli esam skeptiski. Tie ir riktīgi Latvijas džungļi. Mežu iesaku apskatīt ziemā, īpaši, ja līdzi grib ņemt mazos gājējus. Vasarā jārēķinās ar odu un ērču uzbrukumu. Šie knišļi laikam badojušies ilgu laiku, jo, ieraugot mūs, metas virsū. Personīgi es neesmu sajūsmā un gribu ātrāk no meža izkļūt. Esmu pārgājienos pieradusi pie knišļiem, bet šeit tas tiešām ir uzlidojums. Bez maz vai skrienam cauri mežam. Ik pa laikam notīram no sevis ērces. Labi, ka man ir kapuce vestei. Tā pasargā. Pie šī knišļu daudzuma mums nelīdzēja neviens pretodu/ērču pūšamais. Liekas, ka to uzpūšot, viņi nāk vēl vairāk. Katrā ziņā biju laimīga kad tam trakajam mežam redzams gals. Koki gan tur ir iespaidīgi. Dažus ļoti ātri nobildēju, bet, godīgi sakot, man bija galīgi vienalga par apkārtni, knišļi bija pārāk daudz, un es vienkārši gribēju no tās džungārijas izkļūt. Pat Betijas sajūsma noplaka. Laimīgi izkļuvuši no meža, vispirms izpurinam drēbes un nolasam ērces. Odi joprojam riņko apkārt, bet labāk odi nekā ērces. Tālāk dodamies pa priežu silu. Tas ir daudz patīkamāks. Tālumā dzirdama jūras šalkoņa.

21
Biezoknis.

2223

alksnis
Mežoņalksnis. Cik nu Anete paspēja steigā uzbildēt, cīnoties ar odiem.

Betija: Pēdējais takas posms ved cauri mežam, atpakaļ uz Papes ciemu. Te mums nedaudz uzlija lietus, bet tas bija patīkami, jo samazinājās uzbrūkošo odu skaits. Mežā arī secinājām, ka taka ne tuvu nav 26km gara, jo jau bija noiets vairāk. Cerējām, ka Kārlis domās mūs nav jau simtreiz izlamājis un sācis nožēlot šo ideju 😀 Nu vismaz skaļi viņš to neteica 😀

Šajā pārgājienā beidzot devos ar šādām aktivitātēm paredzētiem apaviem un jā, lai ar kedām man gāja nepavisam ne slikti, tomēr atšķirība ir jūtama. Tāpēc, ja šī pārgājienu lieta sāk palikt nopietna un regulāra, tad tādi apavi ir must have. Priecājos arī par izturību, jo pēc 30 noietiem kilometriem bija sajūta, ka vēl vismaz 10 varētu noiet mierīgi 🙂 Lepojamies ar sevi un arī ar Kārli, kurš varonīgi izturēja visu maršrutu un pat izteica vēlmi vēl kādreiz mums pievienoties. Tātad viņam uz nerviem nesakritām 😀

36734414_2020527474638744_2625799750435209216_n
Fotogēniska govs.

36616003_2020527534638738_6680496740421861376_n

Anete: Pa ceļam uz finišu satiekam to latviešu pāri, kurus satikām pie Papes zirgiem. Viņi aptur mašīnu un aprunājamies par Papes trasi. Izrādās viņi pagājušajā gadā šo trasi izbraukuši ar riteņiem. Viņi piedāvā mūs aizvest līdz mūsu mašīnai, mēs pasakam lielu paldies, bet tomēr gribam pieveikt Papes trasi kā sākām, proti, ar kājām. Bet vispār man pārgājienos ļoti patīk satikt citus piedzīvojumu meklētājus 🙂 Dodamies tālāk uz finišu.  Mēs ar Betiju secinām, ka vēl varam mierīgi iet. Kārlis gan laikam jūtas tāpat kā mēs toreiz ziemā ar varonību, bet turas. Līdz galam tiekam. Un beigu beigās mums ir 30km, milzīgs lepnums un īsta pārgājienu cilvēka Līgo noskaņa 🙂

14

Distance: 30km

Ceļš: uz Papi vislabāk doties ar savu automašīnu, jo autobuss, visticamāk, turp brauc reti.

Karte: visa informācija par apskates vietām un maršrutu – http://www.pdf-pape.lv/lv/

pape.jpg

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: