Jelgava – Rīga, jeb 44 kilometri.

Betija: Kā vienā dienā pabūt daudzās dažādās vietās, mežos, purvos un ciemos, trīsreiz piedzīvot kārtīgu vasaras lietusgāzi, izbaudīt gan cepinošu sauli gan draudīgi tuvojošos pērkonu? Ir jāiet pārgājienā 🙂 Pēc vairāku vasaras garo pārgājienu aprakstu lasīšanas, nolēmām, ka mums beidzot jāpāriet no 30 km uz augšu. Savu lomu nospēlēja Latvijas brutālākais pārgājiens ”Simtiņš”, kas normālākam cilvēkam liek vien noelsties ”ak dievs, kādēļ kaut kas tāds sev jānodara”, bet man toties ”būtu forši kaut ko tādu pamēģināt..” Bet, lai ko tādu vispār varētu iedomāties pamēģināt, ir vajadzīga izturība un lielie, garie gabali. Mana sajūsma aizrāva arī Aneti un es sāku meklēt maršrutu. Tā kā gājiens plānojās uz visu dienu, vajadzēja vietu, kur vakaros labi kursē transports. Vai arī vēl vienkāršāk – ejam no kaut kurienes atpakaļ uz Rīgu. Sāku domāt, skatījos kartē un tad ieraudzīju. Izklausījās tas viss manā galvā diezgan traki. Saku Anetei: ”kā būtu, ja mēs no Jelgavas uz Rīgu ar kājām atnāktu?” Izklausās tā ritīgi episki, atnākt kājām no Jelgavas uz RīguNu vismaz kamēr nekas trakāks nav pieveikts. Anete man prieku piekrita un, daudz nedomājot, tika nolikts datums.

 

Processed with VSCO with c3 preset

Anete: Jau kādu laiku mēģinam celt mūsu izturības līmeni, tāpēc izvēlamies trases, kas nu jau ir virs 30 km. Kādā jaukā vakara stundā saņemu ziņu no Betijas par plānu noiet kājām Jelgava – Rīga. Jautājumi lieki, protams, ka esmu gatava šādam izaicinājumam. Vai tas kļuva par manu kill me please? Viennozīmīgi pēc 43 kilometra, JĀ 😀 Bet par visu pēc kārtas.

Uz Jelgavu devāmies rīta agrumā. Sākumā spīd saule un ir nelieli rudenīgi mākoņi debesīs. Ceram, ka kāda pēkšņa lietusgāze mūs nepārsteigs. Šāda cerība gan bija muļķa mierinājums, jo, protams, dabūjām ne tikai vienu, bet kadas 3 lietusgāzes. Lietus mūs nebaida, jo no cukura neesam. Tik kādēļ manas domas mainījās, sēžot zem koka lietū, es nezinu 😀 Uzskatu, ka pie visa vainīgas garāmbraucošās automašīnas, tajā skaitā kādas vietējās pašvaldības policija, bet šis stāsts sekos nedaudz vēlāk.

Processed with VSCO with c3 preset

Betija: Jelgavā ieradāmies ar vienu no rīta vilcieniem, diena solījās būt pārgājienam pateicīga, tāda augusta saulīte ar mākoņiem. Mēs startējām no Cukurfabrikas vilciena pieturas un devāmies Rīgas virzienā, pa šosejas labo pusi, virzienā uz Brankām. Garastāvoklis bija lielisks un mēs vēl ļoti vāji apjautām, kas mūs sagaida 😀 Rīga likās kā kaut kas ļoti tāls, smējāmies par to, vai tiešām mēs to tagad daram 😀

1.JPG

Anete: Ceļš sākās ar raitu soli ārā no pilsētas, gar vilciena sliedēm un kāda ceļa malu. Vēlos atzīmēt, ka es vienmēr sekoju Betijas norādēm par to, kurp jāiet (par ko viņai liels, liels paldies). Mēs gājām mierīgi, turējām tempu. Apkārt riņķoja lietus mākoņi, bet vēl mums veicās un nelīst. Likās, ka šajā pārgājienā neko nesafotografēšu, tomēr izdodas diezgan skaista dīķa bilde ar pelēkām debesīm 🙂 Tas pierāda tikai to, ka it visur apkārt ir skaistums, vajag tikai pamanīt 🙂 Mākoņi virs mūsu galvām tikmēr draudīgi savilkušies un lietus mūs noķer pirmo reizi. BET tas noteik tieši pie kapsētas un mums izdodas veiksmīgi paslēpties no lietus zem kapličas jumtiņa. Nedaudz uzjautrināmies par esošo situāciju. Pie reizes atpūtinām kājas. Tāda savdabīga pauze pie kapiem 😀 Apēdām pa šokolādei enerģijai un tikmēr lietus pagaidām pierima. Saku pagaidām, jo tas mūs pārsteigs vēl pāris reizes.

Processed with VSCO with f3 preset

Betija: Pēc nelielās pauzes sekoja vairāki kilometri cauri mežam līdz kārtējām ”apdzīvotām vietām, kurās tu nekad neesi bijis”. Vispār, ejot pārgājienos tādu ir daudz 😀 Un tad, kad ceļš bija pietuvojies šosejai, visneizdevīgākajā vietā mūs atkal panāca lietus. Šoreiez tāds kārtīgs, no sirds un no rajona.

Anete: Šo Jelgavas – Rīgas pārgājienu varētu saukt arī par Latvijas mazo ciematiņu pārgājienu. Manuprāt, tik daudz ciematiņus kā šoreiz, mēs vēl nebijām izstaigājušas. Diemžēl ciematiņos un to apkārtnē ir neliela problēma manai siera dvēselei – lauku suņi. Viens tāds dusmīgs suns mūs pārsteidz, sargājot metāllūžņus. Labi, ka bija piesiets, jo es viņu sākotnēji nemaz nepamanīju un, iespējams tāpēc, mēs vispār tikām viņam garām.

Processed with VSCO with c3 preset

Anete: Tikmēr mums atkal pietuvojās lietus mākonis. Šoreiz totāli nepiemērotā vietā. Mēs ātri metāmies zem ozola. Man rodas “ģeniāla” ideja – ja jau mums reiz šeit jāsēž, tad varam jau arī paēst pusdienas, jo ceļš priekšā vēl garš. Sacīts darīts. Mēs ēdam, lietus intensitāte sāk pieaugt. Pēkšņi esam pievilinājušas visas iespējamās automašīnas, mierīgais ceļš kļūst par populāru šoseju, garām aizvizinās arī jau minētie pašvaldībnieki. Man ir tāda sajūta kā lietus laikā no mājas izmestam sunim 😀 Es nespēju noticēt, ka šis viss tiešām notiek. Laikam mana sejas izteiksme ir tik episka, ka Betija sāk smieties pilnā balsī, pašas lietusgāzes epicentrā. Visticamāk, ja es pati redzētu sevi no malas, arī smietos 😀 Visjautrāk kļūst tad, kad lietus pierimis, mēs paejam dažus metrus uz priekšu un redzam – priekšā ir tilts un maza taciņa ved tieši zem tā. Vai šī būtu perfekta vieta, kur paslēpties no lietus? JĀ 😀 Būtu 😀

Processed with VSCO with f2 preset

Betija: Lietus laikam aizskaloja attapību, jo tā vietā, lai kārtīgi apsvērtu savas nesalīšanas iespējas tuvākajā apkārtnē, tika pieņemts lēmums apsēsties tepat grāvjmalā ceļmalā zem ozola.. Ok. Apsēdāmies nosacītā sausumā un nolēmām  pie viena paēst. Joprojām – ceļa mala, grāvis, koki, lietus. Ā jā un garāmbraucēju skatieni.. Nez kapēc 😀 Sēžam kapucēs ceļmalā kā bezpajumtnieki, ēdam maizītes un manā tējā no ozola lapām pil lietus. Paskatos uz Aneti. Draugam sejā pilnīgs izmisums un neizpratne. ”Es nespēju noticēt, ka tas tagad notiek,” drūmā balsī saka Anete, lietum jopojām pilot uz mūsu kapucēm. Man ir grūti kaut ko komentēt, jo nekas vairāk par ”nopietni, mēs tiešām lietū sēžam ceļmalā, kāda iespēja..?” man prātā nenāk. Ir dienas, kad tu laiskojies Dienvidu pludmales saulē… un ir dienas, kad tu vienkārši sēdi lietū, ceļmalā un ēd sviestmaizi 😀

12a.JPG
Nedaudz slapjas kājas slapjā zālē.

Betija: Kad beidzot lietus pierima, mēs devāmies tālāk un, kas gan to būtu paredzējis, turpat netālu bija upīte un tilts, zem kura no lietus paslēpties būtu bijis pavisam civilizēti. Kā gan savādāk 😀 Nolēmām, ka iesim līdz Jaunolainei, kur taisīsim lielāku pauzi, pirms pēdējā posma līdz Rīgai. Noskaņojums bija pozitīvs, par spīti ceļamalas piedzīvojumam un lietum. Bija noieti kādi kilometri 20, sīkums. Tālākais gājiens bija cauri laukiem un ciemiem pārsvarā pa grants segumu. Nekas īpašs, bet šajā pārgājienā jau arī īsti netika meklēts skaistums, bija uzstādīts mērķis, kas jāsasniedz, lai tur vai kas.

8
Vienkārši jauka ainava.

Betija: Gandrīz pie pašas Jaunolaines robežas pamalē atkal parādījās draudīgi mākoņi. Bija skaidrs, kas notiks pēc brīža. Skatījāmies apkārt, meklējām kādu pajumti vai vismaz koku puduri zem kā paslēpties. Neko piemērotu nemanījām, tāpēc nācās pielikt soli. Tā kā aizmukt no lietus izskatījās bezcerīgi, ietināmies visparastākajos lietusmēteļos (atgādinājums sev, ka jāiegādājas kas nopietnāks) un turpinājām soļot. Kad beidzot pamanījām ceļamalā ozolus, mākonis bija klāt un nu jā, mēs atkal salijām. Šoreiz tā kārtīgāk, jo kad biju tikusi līdz kokiem, bikses jau bija slapjas 😀

11

Anete: Trešais lietus mākonis bija episks 😀 Paspēju iemūžināt to milzeni, kas mums sekoja. Betija pēkšņi sāka nesties uz priekšu, kur tālumā atkal redzams mūsu glābējs – ozols 😀 Man jau bija totāli vienalga vai vēlreiz salīstu. Drēbes tāpat nebija paspējušas izžūt. Viens negaiss vairāk vai mazāk, neko nemaina. Betija sasniedza ozolu samērā laicigi. Es, protams, ka nē 😀 Saņēmu dušas šalti pirms tiku drošībā zem zariem. Toties nav ļaunuma bez labuma, lietu noķērām tieši pirms vietas ar jauku nosaukumu – Ezītis.

Processed with VSCO with f3 preset
Drūmais skaistums.

Anete: Beigu beigās visi lieti kādreiz norimst, paspējām nonākt Jaunolainē pirms vēl viena mega lietus mākoņa, kurš, par lielu pārsteigumu, ir nolēmis ceļot un nolīt citur. Jaunolaines pieturu sasniedzot, mums ir noieti 29 kilometri. Nolemjam paņemt stundas pauzi, vēlreiz ieēst un kārtīgi atpūtināt kājas. Es novilku apavus turpat pieturā. Kājas tajā mirklī mani mīlēja. Un vispār būtu tik viegli iesēsties autobusā uz Rīgu. Vilinoši, paldies, bet nē. Stundu pasēdējušas, mēs dodamies tālāk uz Rīgu ar pašu kājām, nevis sabiedrisko (pēc 43 km sabiedriskais man likās brīnišķīga ideja) 😀

Processed with VSCO with f3 preset

Betija: Jaunolaines pieturā pavadījām diezgan ilgu laiku, atpūtinājām kājas un paēdām. Drošības pēc, kājas tika nolīmētas ar plāksteriem, ja nu tomēr. Anetei šī tēma tāda sāpīgāka, man, par laimi, vēl nevienā pārgājienā nekas nav noberzts. Laikam paldies jāsaka zeķēm, apaviem un biezai ādai 😀 Nekad nebūtu domājusi, ka zeķēm var būt tik liela nozīme, bet tā tiešām ir. Ja pērc pārgājienu apavus, noteikti nopērc arī vairākus pārgājiena zeķu pārus, kājas būs priecīgas.

Processed with VSCO with f2 preset
Mūsu draugi lietusmākoņi.

Anete: Kādu laiku diezgan lielu gabalu mērojām pa nomaļām ceļmalām. Bet tad priekšā ceļu aizšķērsoja lielā Jelgavas šoseja. Prātojam kā vislabāk to pieveikt, jo tas nevienā brīdī nav droši un prātīgi, un vispār labāk to nedarīt. Būs jāskrien, bet vai pietiks spēka? Esam nogājušas aptuveni 37 km un priekšā solās būt izaicinoša īsā distance 😀 Vai mēs skrējām? Nogaidījām labāko momentu un skrējām. Personīgi domāju, ka šis bija viens no maniem ātrākajiem skrējieniem 😀

Tālāk gājām gar “veco” Jelgavas šoseju. It kā nosacīta finiša taisne, bet tas finišs likās tik mežonīgi garš. Ja godīgi – bez Betijas es būtu vienkārši apsēdusies ceļmalā un tālāk nekustējusies ne no vietas. Esmu bijusi tik ļoti gudra, ka uzvilku jaunos pārgājiena apavus uz garo gabalu. Loģiski, ka manas kājas šajā brīdī jau bija pilnīgās “lupatās”. Protams, ka zinu – nedrīkst jaunus apavus vilkt tik garā ceļā. Bet kas darīts, padarīts. Toties apavi man tagad ir iestaigāti pateicoties Jelgava – Rīga trasei. Pateicoties Betijas motivācijai, veiksmīgi sasniedzām Rīgas robežu, bet mums abām sākās kaut kāds mistisks jautrais prāta aptumsums. Redzam pļavā zirgu pie Tīraines zīmes un esam gatavas zirgu nolaupīt un aizjāt uz mājām 😀 Zirgs gan nolaupīts netika un netika realizētas arī citas nogurušu gājēju ilūzijas. Domāju, ka zirgs joprojām laimīgs ganās Tīraines pļavās 😀

Processed with VSCO with f2 preset
Zaļa zāle, zaļš ūdens.

Anete: Pēdējie 3 km bija smags pārbaudījums. Finišējām pie Vienības gatves Maximas. Tur kur bijām domājušas. Galvenais ir fakts, ka mēs finišējām, nepadevāmies un cīnījāmies līdz galam. Viegli nebija. Gandarījums man tajā brīdī arī nebija. Vēlāk bija apziņa – spējām saņemties. Tas priecē, lai gan saprotam, ka vēl neesam morāli gatavas tik garām distancēm. Bet tas ir tikai treniņa jautājums 😀

Processed with VSCO with c2 preset

Betija: Ja salīdzina šos 44 kilometrus ar brutālajām izjūtām pagājušās ziemas 31 kilometros.. Tad nu šim es vismaz biju sagatavojusies. Toreiz, Anetes iedvesmota, es vienkārši devos pretī mocībām nezināmajam. Šoreiz jau bija skaidrs, kas notiks beigās. Tā arī bija, pēdējie 3 – 4 kilometri bija nežēlīgi 😀 Kad ieraudzījām Tīraines zīmi, visas pēdējās saprāta paliekas aizbrauca kaut kur labi tālu. Jo tuvāk nāca Rīga, jo radās lielāka vēlme apgulties uz ielas embrija pozā un tur palikt mūžīgi mūžos un āmen 😀 Bet vēlme sevi nomocīt līdz galam tikt līdz noliktajam beigu punktam bija lielāka. Tad nu vilkāmies vien tālāk dažādu drūmu emociju pavadītas. Centos motivēt Aneti, taču grūti pateikt, cik mana bezsakarīgā runāšana bija motivējoša. Oh, well. Lai gan, vēlāk, iekāpjot taksometrā, es sajutu gandarījumu, pat lepnumu pat paveikto, ko gan aizēnoja fakts, ka izturība beigās ne tuvu nav tāda, kādu es to gribētu redzēt. Nu neko, practice makes perfect, kā saka. Toties tagad varam lepni pateikt – mēs atnācām no Jelgavas uz Rīgu ar kājām 🙂 Jo kādēļ gan ne!

Distance: 44,54 km

Rīga – Jelgava: 45min, 1,90 €

Karte:

jelgava-riga.jpg

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: