Mazais kalnu pārgājiens Horvātijā.

Anete: Augusta beigās mēs devāmies atpūsties uz saulaino Horvātiju. Protams, mūsu atvaļinājums jau nebūtu nekāds atvaļinājums, ja mēs neizdomātu doties kalnu serpentīna pārgājienā. Šī ideja ir lolota visu gadu.  Mēs par to esam domājušas, daudz runājušas un kritušas draugiem un kolēģiem uz nerviem. Horvātijā bijām vairāk kā nedēļu, bet pārgājienu atstājām uz beigām. Tas plānots kā mūsu ceļojuma kulminācija, kā odziņa uz kūkas 🙂

122

Betija: Kad pavasarī plānojām vasaras ceļojumu uz siltajām Dienvidu zemēm, bija skaidrs, ka tajā noteikti jāiekļauj kāds pārgājiens. Kad bija zināms galamērķis, tad arī pati pārgājiena ideja nebija ilgi jāmeklē. Mūsu apmešanās vieta atradās klinšu ieskautā pludmalē – nu ko, tad jau noteikti jāuzkāpj augšā.

20180827_191838

Anete: Pārgājiena diena ir pēdējā diena pirms mājupceļa, 28.augusts. Pēc laiskošanās pludmalē, ceļošanas pa citiem Horvātijas kalniem, burvīgajām pilsētiņām, vietējās produkcijas iegādes un peldēšanas Adrijas jūrā, mēs atkal esam pamodušās pašā rīta agrumā, īsi pirms 7:00, lai izbēgtu no karstuma un pieveiktu serpentīnu.

Betija: Lai augusta beigās Horvātijā dotos nelielā kāpienā kalnos, ir jāceļas agri. Ja vien nav vēlme to darīt 34+ grādu siltumā. Tā kā mums tādas vēlmes nebija, nācās celties ap 7, kas atvaļinājumā noteikti nav tā mīļākā lieta ko darīt. Nu neko, kaut kā jau piecēlos, ja nemaldos jau 6:30, izdzēru kafiju un devāmies savā mazajā Horvātijas piedzīvojumā.

20180828_0750161.jpg

Anete: Modinātājs tiek izvilkts no brīvdienu režīma un skan jau pirms 7:00 no rīta. Pamosties šajā tik neierastajā laikā ir, maigi sakot, grūti. BET ko gan pārgājiena dēļ neizdarīsi 😀 Dodos skatīties vai Betijai ir izdevies piecelties. Viņa ir gatava vēl ātrāk par mani (man jau to vajadzēja paredzēt 😀 ). Esam gatavas piedzīvot šo brīdi Horvātijā, kad esam tikai mēs, agra rīta stunda un brīnišķīgā daba. Savs šarms tur noteikti ir – doties pārgājienā ārzemēs. Noteikti ir plāns realizēt vēl kādu ārpus Latvijas pārgājienu. Šis ir tikai sākums.

104

Betija: Akmeņainais ceļš iesākumā veda ārā no kūrorta, gar jūras krastu. Vēl nebija karsts, tā kā izgājušas bijām veiksmīgi. Iepriekšējā dienā Anete te bija izbiedējusi vientuļu nūdistu, bet tik agri vēl neviens vientulības mīļotājs šodien nebija uzradies 😀 No jūras krasta serpentīns aizvijas augšā, kalnos. Kāpiens, par laimi, nebija ļoti stāvs, protams, nedaudz nogurdinošs gan bija, jo pamazām palika aizvien siltāks. Toties skati, kas mums pavērās, ejot aizvien augstāk, bija elpu aizraujoši.

106

107
Jo augstāk, jo skaistāk 🙂
20180828_0808521
Serpentīna līkumi.

img_20180829_210040_342

Betija: Mūsu pārgājiena galamēŗkis bija 17.gadsimta nocietinājuma drupas kalna pašā augšā un lieliskais skats, ko no turienes cerējām ieraudzīt. Kaut kur kalniem pa vidu attapāmies, ka jākāpj nost no asfalta un sākām meklēt kur varētu būt tālākais ceļš. Tas, mazs, šaurs un retiem akmeņiem klāts, tika atrasts starp olīvkokiem un izskatījās visnotaļ pamests, lai gan vietējie tūristi šeit mēdzot kāpt diezgan bieži. Šorīt, par laimi, bez mums šeit neviena cita nebija.

109110

Anete: Patiesībā asfaltēto serpentīna daļu pieveicām diezgan ātri, man būtu gribējies, lai ceļš būtu garāks, bet acīmredzot mani gaida citi kalnu pārgājieni 🙂 Ātri vien sasniedzām posmu, kur no serpentīna jāvirzās pa mazāku taku augšup kalnā. Visapkārt mums pletās olīvkoku birzis. Taka nebija ļoti gara, tāpēc drīz sasniedzām kāroto mērķi – lielisko skatu uz mūsu mazo kūrotu no augšas.

111
Zaļie dienvidu džungļi.

115116

Anete: Tāpat augšā mūs sagaida pamestā cietokšņa drupas. Apkārt pilnīga pamestība un vientulība. Bet, ieraugot panorāmu no kalna augšas, elpa jau kuru reizi šorīt aizraujas. Lai būtu pilnīgi skaidrs cik ļoti – mēs tur nosēdējām vismaz stundu. Un, tur sēžot, es sapratu kāpēc cilvēki pamet civilizāciju un noīrē mājiņas augstu kalnos vai dziļi mežā. Man nepavisam negribējās iet prom. Varētu vēl stundām tā sēdēt un skatīties uz ainavu – jūru, mazo piejūras pilsētiņu, zilo ūdeni un olīvkoku birzīm visapkārt. Horvātija mani nebeidz uzrunāt. Esmu pārliecināta, ka pēc kādiem pāris gadiem tur noteikti vēl atgriezīšos. 🙂 Varbūt ne šajā kalnā un ne šajā pilsētiņā, bet kaut kur citur noteikti.

20180828_090204
Katrā kalnā pa baznīcai.

img_20180828_160037_891img_20180828_155501_700

Betija: Kalna augšā mūs tik ļoti pārsteidza panorāma, ka cietokšņa palieku aplūkošana pavisam piemirsās. Lai gan pilnīga izolācija no pasaules nebija pat te, aiz, mūru drupām bija paslēpusies miniatūra akmens baznīca ar moderniem plastmasas logiem. Viss notiek 😀 Cilvēku nevienu, par laimi, arī šeit nemanījām. Nokāpām vistuvāk pie kraujas malas, lai uz liela akmens, virs ciemata, ieturētu improvizētas brokastis un aizsēdējāmies tur ilgi.

42059362_252314555425073_1277291710115741696_n.jpg
Brokastu cepumi ar skatu 😀
121
Saskaiti mājiņas?

P.S no Anetes: Lai patiesībā saprastu cik šis pārgājiens man bija burvīgs, jāsaka, ka pa ceļam nesatiku nevienu dusmīgu suni, čūsku, ērci vai odus 😀 Un serpentīnā diezgan normāli uzkāpām. Treniņi Latvijā patiešām atmaksājās 🙂 Lejā kāpjot, saulīte jau karsēja krietni vairāk kā no rīta. Ūdens krājumi bija sagatavoti pietiekoši, tāpēc nesakarsām un relaksācijai pēdējās atvaļinājuma dienas otra puse tika pavadīta pludmalē. Un tomēr – domās joprojām biju tajā vientuļajā kalna galā ar skatu uz brīnišķīgo ainavu.

123

120
Un vēlreiz – panorāma.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: