Dauģēnu dabas taka Mazsalacā.

Betija: Man Latvijā ir vairākas vietas, kuras ļoti patīk, bet kurās nav sanācis tā kārtīgi pabūt. Viena no tām ir Mazsalaca, kas, diemžēl, atrodas “priekš vienas dienas brauciena pārāk tālu”. Kā reiz tur atrodas Skaņākalna dabas parks un Dauģēnu dabas taka un Salacas ieleja ir apskatīšanas vērta. Ilgi kritu Anetei uz nerviem par šo ideju, līdz viņa piedāvāja pārgājienu apvienot ar brīvdienām pie viņas ģimenes Vidzemes pašā augšā un varējām sākt domāt cik tālu un daudz iesim. Protams, pēc Jelgava – Rīga pievarēšanas, nekas mazāks par 30km pat netika apsvērts.

1

Anete: Betija man jau kādu laiku čukstēja ausī par Mazsalacas Skaņokalnu 😀 Tā kā es pati šajā vietā esmu bijusi vismaz kādas reizes trīs, pie tam pirmoreiz, otrās klases ekskursijā, mani šī ideja īpaši neuzrunāja. BET šī doma izskanēja diezgan bieži un es sev teicu – Anete, tev jāmācas nebūt tik egoistiskai un jāpiedāvā Betijai iziet vienreiz to Mazsalacu. (Miers tāpat nebūs kamēr tā trase nebūs realizēta 😀 😀 ) Sakrita tā, ka pārgājienā gājām mana atvaļinājuma pēdējās dienās, septembra sākumā. Tā kā mums ir visai augsts mērķis – simtiņš nākamā gada vasarā, trases tiek plānotas garas un pakārtotas šim pasākumam. Pagaidām mūsu starterītis ir no 30 km.  Gājiena sākums plānots Mazsalacā, beigas nolemjam taisīt visnotaļ nedzirdētā vietā – Vērsis.

2

3

1.jpg

Betija: Skaņākalna dabas parka takas garums ir 3km, tā ir labiekārtota ar atpūtas vietām, soliņiem un laipām. Aiz pašas Skaņākalna klints sākas mazliet neuzkrītošākā un ne tik labā stāvoklī esošā Dauģēnu taka, kas ir aptuveni 9km gara. Internets saka,  ka abas takas kopā veido garāko labiekārtoto dabas pastaigu taku Latvijā. Visticamākais, ka tas nav melots, jo taka ir gara un laipiņas (vietām gan sliktā stāvoklī esošas) ik pa laikam ir visā tās garumā. Jārēķinās arī ar to, ka takas pēdējā trešdaļā var nākties līst pāri sakritušiem kokiem un nedaudz pabradāt brikšņus (priekš manis tas gan ir pluss 😀 ).

4

5

Betija: Mazsalacā ieradāmies ap 9 rītā un, sekojot kartei, devāmies pa Parka ielu (kas ļoti paredzami veda uz parku) tikai taisni. Galapunktā izrādījās, ka parka apmeklējums ir maksas pakalpojums un katra šķīrāmies no 2,-eur. Vēlāk gan izskatījās, ka, ja nav vēlme maksāt, tad noteikti teritorijā var ieiet arī sāniem, bet nu 2,-eur vietas uzturēšanai un sakopšanai man nav žēl 🙂

2.jpg

Anete: Pārgājiena diena mūs lutina – saulaina, silta un nedaudz (pavisam nedaudz) rudenīga. Dodamies ceļā pēc 9:00. Līdz Mazsalacai mūs aizved ar automašīnu. Tāpēc izmaksas šoreiz izpaliks. Dodamies no pilsētas centra uz dabas taku. Es, protams, ka neesmu apskatījusies, ka šis ir maksas parks, tāpēc Betijai nākas man to uzsaukt. Toties es viņai izcepu pīrāgus, tā ka sanāk barteris 😀

6

7
Enģeļala.

Betija: Salacas ieleja tiešām ir ļoti skaista, upes krastos ir sarkanie ieži, burvīgs mežs, viss, kas vajadzīgs nesteidzīgai pastaigai vai vasaras piknikam. Paturēju prātā, ka pa šo upi kādreiz jāuzrīko laivu brauciens, jo viņa tam ir kā radīta. Taču mūsu mērķis nebija pikniks, bet  izstaigāt upes krastu, līdz pat Ramatas upei un tad doties tālāk uz pašu Ramatu.

8

10

4

Anete: Trase sākumā ir viegli izejama. Skaņākalna parka daļa ir uzturēta un sakopta. Jāsaka, ka ievērojamākie skati arī ir Mazsalacas daļā, jo tālāk mūsu ceļi vedīs pāri sagāztiem kokiem. Godīgi sakot, šī bija pirmā reize, kad tiešam nopietni izstaigāju Salacas upes ieleju. Tā ir vienreizēja. Ja nav slinkums tik tālu braukt, tas patiešām ir to vērts. Visticamāk atmiņas no 2. klases ekskursijas ir aizmēztas pilnībā, jo šoreiz šī taka šķiet daudz krāšņāka (vai arī es to novērtēju vairāk).

3

13

14
Ja jau klints, tad jākāpj augšā.

Anete: Pie Skaņākalna klintīm, protams, pamēģinam vai sanāk atskaņas, bet īpaši neaizkavējamies bļaustoties, lai gan klintis ir varenas un apskates un pakavēšanas vērtas. Mums tomēr vēl krietns gabals mērojams 🙂 Man patīk kā mainās daba apkārt. Vietums ir krietni kāpieni kalnā, bet citur atkal līkomotas taciņas gar upes krastu.

1516

5.jpg

Betija: Pie Skaņākalna nedaudz pabļaustījāmies (jā, jā, tāpat kā to dara visi tūristi), cerams, ka otrā krastā neviens nebija un to neklausījās 😀 Pēc tam sekojām norādei uz šauru taku iekšā mežā. Te jau bija krietni mežonīgāks un bija skaidrs, ka šo taku staigāšanai izmanto daudz retāk, kas ir saprotams, jo otrā galā nav nekādu transporta iespēju, ja vien jums kāds neatbrauc pakaļ. Vai arī ja jūs esat kā mēs un turpinat soļot padsmit un vairāk kilometrus cauri vietējiem laukiem un ciemiem.

1819

Anete: Mēs dodamies Ramatas virzienā, kur mūs sagaida Dauģēnu klintis. Un šeit, man jāatzīst, es esmu pirmo reizi. Atklāju no jauna šo apkārtni. Lai tiktu pie Dauģēnu klintīm, ir jāizbrien upes krasts. Godīgi sakot – superīgs piedzīvojums iet caur niedrēm. Vienīgi tiltiņš šaubīgs – bet tas ir štrunts 🙂

24

26
Daba ņem virsroku.

Betija: Viena no skaistākajam vietām, kur nonācām šī pārgājiena laikā bija iespaidīgās Dauģēnu klintis. Tās gan vislabāk apskatāmas no otra krasta vai upes, taču arī takas pusē skats ir lielisks. Pie klintīm ir izveidota apskates platforma, kur iespējams nokāpt līdz pat upei, un augšā mežā ir labiekārtotas piknika vietas.

27

32

30

31
Klusā dzīvā daba ar sūnām un klinti.

Betija: Slaveno Dauģēnu alu mēs gan neredzējām, bet, pēc tās iegrūšanas ziemā, to tuvumā izpētīt nav ieteicams, tādēļ par šo faktu pārāk nepārdzīvojām, jo upes brīnišķīgie krasti mums piedāvāja daudzus citus apskates objektus.

3334

35
Atrodi taku.

Betija: Jo tālāk mežā, jo lielāki brikšņi 😀 Taka vietām bija pavisam nosacīta, vietām atkal pavisam plaša. Slapjākās vietās ir izbūvētas laipas, kas interesanti, ka dažas no tām likās nesen kā atjaunotas, bet citas atkal aizmirstas un sadrupušas tā, ka nācās lēkāt pāri. Vienā vietā mēs taku gandrīz pazaudējām, pēc neilgas maldīšanās cauri krūmiem, izrādījās, ka tai vienkārši pāri sakrituši koki un viss sācis aizaugt.

36

37
Zaļā mozaīka.
38
Satikām vietējo.

Betija: Mežā šoreiz izdevās satikt un nofotografēt ļoti skaistu dzīvnieciņu – vāverēnu. Šoreiz nesabiedējām 😀

39
Dižakmens?

4041

42
Ramatas upes brikšņi.

Betija: Takas beigas ir pie Ramatas upes, kur 2017. gadā ir uzbūvēts jauns tilts un upi var šķērsot sausām kājām. Kā vēlāk izrādījās, šodien Ramatas upi šķērsosim divreiz. No turienes pa nomaļiem lauku ceļiem devāmies šosejas virzienā un uz Ramatas ciemu. Priekšā bija garākā pārgājiena daļa, cauri nomaļiem lauku ciemiem līdz vietai ar savdabīgo nosaukumu Vērsis (kārtējā vieta, par kuras eksistenci nav ne jausmas līdz tur nonāc 😀 ).

4344

Betija: Pirms Ramatas atvasaras saule mūs bija nolēmusi izcepināt un drīz vien mēs skumji secinājām, ka sāk beigties dzeramais ūdens. Ļoti cerējām, ka Ramata ir pietiekoši liela, lai tajā būtu strādājošs veikals. Pēdējos kilometrus līdz ciemam mana mīļākā doma bija par ūdeni un saldējumu. Mums paveicās, veikals Ramatā patiešām eksistēja, atjaunojušas ūdens krājumus, mēs uztaisījām pusdienu pauzi turpat veikala aizmugurē, ēnā. Protams, vispirms tika apēsts saldējums 😀

45

46
Laimīgās zemes laimīgās govis.
47
Putekļu migla.

Anete: Kad tiekam ārā no meža, seko lauku ceļa un asfalta posms līdz Ramatai. To pieveicam samērā ātri. Kaut kā saasinājusies ūdens problēma un mūsu vienīgā cerība ir sasniegt Ramatu, lai tur iegādātos papildus ūdeni. Mana visu laiku derīgākā atziņa par ūdeni vasaras (vai vasarīga rudens) pārgājienos ir: ūdens nekad nav par daudz un katra ūdens lāse ir no svara 😀 Aiz Ramatas veikaliņa uztaisam pusdienu pauzi. Priecājamies par fotogrāfijām un apēdam jau manis minētos pīrāgus, vērojam apkārtni, kamēr vietējie vēro mūs 😀

484950

Betija: Pēc Ramatas izgājām cauri trīs-māju-ciemam ar nosaukumu Talcis pie Igaunijas robežas, kur pagriezāmies Rūjienas virzienā. Šeit tika maldīgi pieņemts, ka līdz nākamajam pagriezienam ir seši kilometri, bet galā atklājās, ka mežonīgā tempā ir noieti kādi vienpadsmit. Bija neliels pārsteiguma moments, bet prieks par iešanas ātrumu tomēr bija lielāks. Tālāk devāmies Rūjienas virzienā, kur pie Vērša zīmes mūs sagaidīja Anetes brālis, kurš bija tik jauks, ka bija apsolījis mūs sagaidīt. Galu galā bija veiksmīgi noieti 30km 🙂

51

52
Vientuļais gājējs putekļos.

53

Anete: Godīgi sakot, beigās izrādījās, ka mūsu karte kaut ko smagi nojauca, jo vienā brīdī ceļa zīme mums saka, ka tiko esam nogājušas 11 km 😀 Man jau kā likās – baigi garie 6 km 😀 Un līdz Vērsim vēl labs gabaliņš priekšā. Tomēr tas man nav tik ļoti šokējošs pārsteigums kā suns, kas pēkšņi nez no kurienes, vājprātīgi riedams, nesas mūsu virzienā. Ko tur liegties – es ielecu no bailēm gravā 😀 Pat nevēlos iztēloties ko par mani padomāja Betija, redzot manu slaido lēcienu 😀 Pieļauju, ka stirnas grācija šajā lēcienā nebija manāma 😀 Saimnieks to savu trako suni sasauc. Vai arī suns saprot, ka viņa sargātais lauks mūs absolūti neinteresē. To es nezinu, bet, kad izlienu no gravas, tas zvērs tur vairs nav. Dodamies pretī tālumā redzamajai apdzīvotas vietas zīmei Vērsis, kur mūs gaida mans brālis.

54
Un ejam, ejam, ejam.

Anete: Pārgājiens ir noslēdzies ar labu bilanci – skaistas klintis, skaistas upes, skaisti lauki un skaists lēciens gravā 😀

55

Distance: 30 km

Dauģēnu takas karte atrodama šajā adresē: Karte

Karte:

Mazsalaca karte

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: