Amatas kreisais.

Betija: Mums katram ir tādas vietas, kur mēs varētu atgriezties vēl un vēl. Man, personīgi, tāds ir Gaujas Nacionālais parks un pēc vasaras brišanas pa Amatas krastiem, šī upe palika ar tādu ”vajag vēl” pēcgaršu. Labi, būsim godīgi, palika tāds kārtīgs VAJAG VĒL!!!! 😀 Ja esat tur bijuši, tad sapratīsiet – tur ir ko redzēt un noteikti dažādos gadalaikos. Bet nu mums to pārgājienu maršrutu idejas ir tik daudz un dažādas, ka šo atstājām uz kādu citu reizi, varbūt pavasarī.

1.jpg

Anete: Labu laiku pēc Amatas labā krasta pievarēšanas, facebook pārgājienu grupas komentāros no Streelnieks.lv biedra Mārtiņa Muižnieka uzzinājām par vēl vienu maršrutu gar Amatu. Pēcāk pārgājienos abas apspriedām šo ideju – vajadzētu pieveikt arī Amatas kreiso krastu, jo labo jau esam izcīnījušas. Ideja arī palika tā teikt, gaisā karājoties, jo Betijai ir vesela pārgājienu mape ar idejām, kuras vēlamies realizēt un Amatas kriesā krasta pārgājiens tika noglabāts turpat, ar domu – nu gan jau kādreiz. Šis kādreiz pienāca ātrāk kā mēs vasarā domājām.

25.jpg

Anete: Kādā oktobra beigu vai novembra sākuma (precīzi neatceros) pievakarē, iznākot no darba un atverot messendžeri, Betijas ziņas birst viena pēc otras (nez kas tad ir noticis 😀 – Dievs, Tava zeme deg? 😀 ) Zeme nedeg, bet strēlnieki ir izsludinājuši pārgājienu – Amatas kreisais. Un Betija, protams, grib iet.. Esmu ieinteresēta, bet atceros, ka novembra svētku laikā man plānots brauciens uz Naukšēniem. Apsolu padomāt, bet tāpat jau saprotu kas man ir jāizdomā, lai Betija būtu laimīga (turklāt viņai 19.11. ir vārda diena) 🙂 Protams, ka rodas ideja un iespēja apvienot braucienu uz Naukšēniem, strēlnieku pārgājienu gar Amatu un Betijas vārda dienu mežā.

7.jpg

Betija: Lai gan es galīgi neesmu grupu pārgājienu fans (varbūt man joprojām ir trauma no pagājušās ziemas kill me please 😀 ), šis bija no tiem pasākumiem, kuru negribēju laist garām. Kādu laiku jau sekojot līdz pārgājiena organizatoru aktivitātēm soc.tīklos, bija skaidrs, ka šis varētu būt viens lielisks gājiens..un, pārmaiņas pēc, man nebūtu jāskatās kartē. Un šeit noteikti būs kārtīgs mežs, grāvji, brikšņi, nu viss pēc pilnas programmas. Un, protams, GNP skaistā, mežonīgā daba Amatas upes krastos. Pie tam, pārgājiena datums sakrīt ar manu vārda dienu – vai var būt vēl kārtīgās mājiens, ka jāiet? 😀

30.jpg33.jpg

Anete: Tā kā Betija uzņēmās reģistrēšanos pārgājienam, es mierīgi gaidu pārgājiena dienu. Sanāca tā, ka šajās 100gades brīvdienās veicu divus pārgājienus – vienu Naukšēnos ar uzstādītu personīgo rekordu ātrumā, otru gar Amatas kreiso. Valsts svētkos atgriezos Rīgā. Ja arī bija doma doties uz centru paskatīties kaut vienu 100gades pasākumu, ieraugot masas pieturās, saprotu – nē, labāk atpūtīšos pirms pārgājiena. Tas izrādījās pareizākais lēmums. No rīta esmu lieliski izgulējusies un gatava Amatas kreisajam. Norunājam, ka šoreiz Betija brauks no centra un autobusā ieņems vietu, bet es iekāpšu Teikā. Nez kāpēc man izdodas būt nedaudz sapņainai un kustēties šaušalīgi lēni, jo kad Betija atsūta ziņu, kur ir autobuss, saprotu – būs jāskrien 😀 Tā nu es veicu piespiedu skrējienu līdz Teikas pieturai, lai vispār aizkļūtu līdz pārgājienam. Ieskrienu pieturā, precīzi divas minūtes pirms autobusa parādīšanās Zemitānu krustojumā. Nav velta tā skriešana pa vakariem 😀

826

Betija: Vispār man liels prieks, ka Anete piekrita piedalīties šajā pasākumā. Ņemot vērā to, ka tas ir gājiens grupā, plus dubļi (rudens bija parūpējies, lai tie būtu daudz un labi slideni), brikšņi, tas viss, kas manam pārgājienu draugam nav mīļāko lietu sarakstā 😀 Man? Dodiet tik šurp 😀 Vakarā krāmēju somā otru pāri zeķu un domāju – ņemt dvieli, vai neņemt? Zinot, ka strēlnieku puiši mūs noteikti vedīs pa dažādiem bezceļiem, varbūt sanāks upē iebrist.. Nu ko, cerīgi ielieku dvieli somā, ar uzsvaru uz cerīgi, jo mani jau nav divreiz jāmudina uz šādām atrakcijām 😀

20.jpg

Betija: Autoostā jau pa gabalu pamanu puišus ar lielām mugursomām, laikam jau nav jājautā uz kurieni pulcējas. Tā arī ir, sasveicinamies, sapazīstamies un autobusā jau esam mazs bariņš, kas dodas uz Ieriķiem. Pārējie, ar autobusu braucēji, pamazām sakāpj pa ceļam. Teikas pieturā autobusā ielec arī Anete. Kamēr mēs apspriežam tuvākus un tālākus plānus, ir klāt Ieriķu dzirnavas. Pieturā autobuss, kļūst manāmi tukšāks 😀 Ieriķu dzirnavas, manuprāt, ir labs starta punkts dažādiem tās puses pārgājieniem. Priecē arī fakts, ka kafejnīca ir vaļā un ir gatava mūs pacienāt ar garšīgām brokastīm.

11.jpg

Anete: Ierodoties Ieriķos, mums vēl ir laiks lai sagaidītu tos, kuri dodas šurp ar personīgo transportu, tāpēc mēs abas nolemjam iet iedzert rīta kafiju vietējā krodziņā. Dabūju patīkamu, melnu kafiju un mans rīts sāk kļūt manāmi gaišāks 🙂 Iznākot no krodziņa, redzam, ka saradušies vēl kompanjoni pārgājienam. Strēlnieku puišus (un sunīti Pogu – un nē, man nebija bail no Pogas 😀 ) pagaidām vēl nemana, teicās, iešot uz veikalu, tāpēc mēs mierīgi pļāpājam un gaidam sākumu. Pēc brīža parādās arī strēlnieki un arī dalībnieku skaits ir redzami pieaudzis. Satieku arī vienu pazīstamu naukšēnieti, Ilzi, kura nu jau kļuvusi par neatņemamu strēlnieku pārgājienu dalībnieci 🙂

IMG_3038.jpg

Anete: Pārgājiens sākas ar Mārtiņa uzrunu dalībniekiem 🙂 Paldies, šī runa iedvesmoja un godīgi sakot – nozagu vienu atziņu turpmākajiem pārgājieniem un ne tikai, proti, pārgājiens būs tieši tik foršs, cik foršs būsi tu pats. Tieši tik vienkārši un sarežģīti reizē. Bet paldies par šo “ceļamaizi”, noderēja 🙂

19.jpg

Anete: Pēc foršās uzrunas dodamies trasē. Baaac, izrādās tā paķēru iedvesmu runas laikā, ka aizmirsu nospiest startu runtastic programmā, lai mums skaita noietos kilometrus. Labi vēl, ka attopos pašā sākumā. Izlemjam, ka iesim no beigām, vismaz sākumā. Es pēc tā sava rekorda tiešām neesmu nekāds ātrvilciens 😀 Nokļūstot mežā, nāku pie apjausmas – tas mans ātruma rekords ir forši, bet šis būs brikšņu un dubļu pārgājiens, kā reiz Betijas stilā 😀 Dodamies tieši gar krastu iekšā dubļos. Man tāds iekšējs – ooook. Betija, manuprāt, ir tādā sajūsmā, ka labprāt šļūktu uz vēdera lejā pa dubļiem. Pie sevis domaju – labi, veltu šo viņai, jo vasarā jau tā pietiekoši bieži esmu sabojājusi brikšņu pārgājienus dēļ čūskām, lai viņai tiek tas prieks 😀

152928

Betija: No klusa lauku ceļa ātri vien nogriezāmies pļavā un no tās iekšā mežā. Laiks ir apmācies, tāds mierīgs rudens, uz brīdi pat nokrīt pāris mikroskopiskas sniega pārslas, smejamies, ka sveika, ziema. Par laimi tas arī viss, šodien vēl rudens un putenis nesākas. Ejam lielajai grupai no beigām, pamazām mežs paliek mežonīgāks un tad jau sveika krauja, lejā maza, burvīga upīte, sakrituši koki un dubļi. Man jau, protams, prieks. Es gan, diemžēl, esmu diezgan neveikla neesmu pārāk veikla (bet es to atzīstu un no tā nekaunos 😀 ) un brīžiem mana rāpšanās pāri kokiem nav pārāk gracioza 😀 Bet nu to kompensē mans entuziasms, vismaz man pašai labpatīk tā domāt 😀 Tā nu lēkāju upei pāri pa akmeņiem un zariem un cerēju, ka Anete nenožēlo, ka ir atnākusi un negrib man iemest ar kādu akmeni vai vismaz zaru 😀

9102

Anete: Viens gan noteikti jāņem vērā – ja strēlnieki sola pārgājienu, tad tas tiešām būs pārgājiens, nevis pastaiga parkā. Jau pašā sākumā sākam ar dubļiem un līšanu pāri koku zariem. Nu labi, iešana pa koka stumbru pāri upei slidenā laikā mani pārāk nebaida, jo galu galā man patiešām skolā sporta stundās patika kustības uz baļķa un līstekām. Viens koks vairāk vai mazāk. Nu tas, ka apakšā ir upe, protams, piešķir lielāku adrenalīnu un izaicinājumu pārvarēt šķērsli, nekā videnes paklāji zem balķa 😀 Iekrist negribas, bet jau sākumā iekšēji saprotu, ka bez dubļu kārtas no šī pārgājiena neiziešu 😀

DCIM100GOPROGOPR0774.JPG
Mazas upītes, daudz šķēršļu. Foto (c) Gustavs Gedrovics.

Anete: Skati gar upes krastiem ir iespaidīgi, kaut ārā novembris. Pilnīgi cita noskaņa nekā vasarā. Bet pienāk brīdis, kad manu sajūsmu par dabu nomaina upes pārvarēšanas problēma. Upei pāri jātiek. Iespēja vai nu pār zaru kaudzi un koku stumbriem, vai mesties iekšā Amatā, kā to dara Betija. Es dodos pāri zariem. Paldies meitenei, kas man palīdzēja ar sausām kājām pārbrist upi, kaut pašai kājas bija slapjas.

13.jpg

Betija: Pirmais lielais šķērslis ir tāda kārtīga sakritusi koku kaudze pāri upei. Saskatos ar savu ceļabiedru un viņas sejā ir skaidri nolasāms, ka rāpsies pāri tāpat kā to dara pārējie. Man nav nekas pret baļķu kaudzi, bet Anete ir veikla un veiklība, diemžēl, kā jau es to minēju, man nepiemīt 😀 Nu, toties man nav bail nosmērēties vai saslapināties (varbūt ne gluži noslīdot no baļķa 😀 ) un dvielis somā taču tika ielikts ar cerību, ka būs jābrien upē. Divreiz nav jādomā 😀 Un upe novembrī kājām ir tik ļoti atspirdzinoša, nu tāds mazais aukstais dubļu SPA, super 🙂

1418

Anete: Amatas krastos visapkārt ir pamatīgi brikšņi un neskarta daba, kas ir ļoti, ļoti iedvesmojoša. Tajā pašā laikā, centos nepaslīdēt dubļos 😀 Brikšņu posmam sekoja vilkšanās stāvā kalnā ar rokām turoties pie koku lenderēm, kas izliktas, lai tiktu augšā. Nezinu, kurš tur tās salicis, bet paldies par to, jo bez tām, personīgi es, pat nestādos priekšā kā tajā klintī tiktu augšā. Slodze rokām kārtīga, bet savā ziņā šis kāpiens man ļoti patika, lai pārbaudītu, cik spēcīgas ir manas rokas, ja kaut kas tāds būtu jāveic velreiz. Sapratu, ka neesmu tik bezcerīga. Skats no klints augšas bija pasakains. To es nemēģināšu apstāstīt, jo tur katram pašam jāuzrāpjas, lai dabūtu to elpas aizraušanās sajūtu. Un brīdī, kad pie sevis nodomāju – īstenībā ir ļooti skaisti, es pēkšņi paslīdu uz slidena koka stumbra, kas nav pat izlikts pāri upei (še tev lielība par veiklību sporta stundā 😀 ). Nogāžos tieši uz stumbra un pamatīgi atsitu kāju, skaidrs, ka svārkus nevilkšu labu laiku 😀 Betija manu kritienu nav pamanījusi, es gan nesaprotu kā, jo tas bija iespaidīgs 😀

627

Betija: Ja Dzilnas ieža aplūkošana no Amatas labā krasta ir kaut kas WOW, tad kāpiens pašā iezī ir tik pat pamatīgs. Tomēr, kā pēc tam abas secinājām – ar mums nemaz nav tik traki, esam jau satrenējušās. Šī, manuprāt, ir tāda vieta, ko vērts aplūkot no abiem krastiem, skats ir brīnišķīgs. Pie tam rudenī, kad nobirušas lapas, klintis uz meža fona izceļas vēl vairāk. Pēc cīņas ar iezi, izrādās, ka grupa ir sadalījusies kā rezultātā seko maza pauze, aplūkojam viens otru un papļāpājam. Vispār forši, ka apkārt tādi paši, līdzīgi domājoši un aktīvi cilvēki 🙂

17.jpg

Anete: Nezin kādā veidā mūsu grupas daļai, kas it kā bija aizmugurē, ir izdevies nonākt augšā pirms sākumā ejošajiem. Nākas pārējos uzgaidīt. Tikmēr iepazīstam citus dalībniekus, piemēram, Ivetu, kura mūs pacienā ar riekstiem un no kuras esmu aizguvusi ideju par riekstu ņemšanu līdzi pārgājienos. Liels paldies 😉 Sagaidījuši pārējos,  devāmies tālāk. Pēc vēl viena kārtīga kāpiena kraujā, seko pusdienu pusstunda. Mēs ar Betiju ēdam savas standarta šķiņķa maizes un sadraudzējamies ar vienīgo suni šajā pārgājienā – Pogu. Betija ir sajūsmā, gribētos jau Pogu pacienāt ar visādiem gardumiem, bet mēs saprotam, ka nedrīkst, tāpēc Poga neko no mums neizdiedelē.

33.jpg22

51790066_1965053423803637_4498022427653046272_n
Mīlīgā Poga, kura nedabūja našķi 🙂

Betija: Pēc pusdienām sekoja vēl vairākas kāpšanas augšup lejup gar upes līkumainajiem krastiem. Par brīnumu es tā arī ne reizi nenošļūcu lejā no kraujas, jo dubļi bija viltīgi un slideni un iespējas to izdarīt man bija vismaz kādas simts 😀 Nu rudenī ar to ir jārēķinās, ja ir vēlme nokāpt no takas, bet tas ir tā vērts, jo tas skaistākais parasti ir noslēpts tur, kur mēs parasti neejam 🙂

35.jpg

Betija: Tā kā daļa Amatas kreisā krasta ir stingra lieguma zona (kas nozīmē, ka atrašanās tur nav īsti vēlama), bija skaidrs, ka kaut kādā brīdī būs jātiek uz upes labo krastu. Varbūt būs kāds nokritis koks, varbūt nebūs.. 😀 Man jau nekas, ar prieku biju gatava atkārtot savu aukstā ūdens pēdu SPA 😀 Dvieļa esamība somā atkal sevi attaisnoja. Nopriecājos, ka esmu gara un bikses vajadzēja uzlocīt tikai līdz ceļiem, tā kā man upes izbrišana problēmas nesagādāja (varētu atkārtot vēl kādas pāris reizes 😀 ). Ar bažām domāju par savu uzticamo pārgājiena biedru, kas par mērcēšanos utt. nav lielā sajūsmā. Zināju, ka ja tas būs, tad viņai nāksies to pārvarēt. Un viņa to varonīgi izdarīja, ar ko es ļoti lepojos 🙂 Ir brīži, kad vienkārši vajag iziet no savas ierastās komforta zonas un es priecājos, ka Anete to paveica 🙂 Un pat nemēģināja mani pēc tam aprakt mežā, lai gan pēc upes šķērsošanas viņas skatiens bija nenosakāms un es sapratu, ka jāļauj draugam atgūties klusumā. 

213

Anete: Pēc pusdienām dodamies Zvārtes ieža virzienā, protams, pa brikšņiem un es atkal esmu tieši tik veikla, lai pamatigi atsistu kāju pret kaut kādu zaru. Saprotu, ka šitos zilumus pat 40den melnās zeķubikses neslēps 😀 Bet tas būtu sīkums, priekšā ir Amatas pārbrišana, par ko organizatori bija godīgi brīdinājuši, kaut arī es cerēju – šis izpaliks. Protams, ja strēlnieki sola, tad sola – ja būs jābrien pāri upei novembrī, tad būs 😀 Man bija iekšēji jānoskaņojas šim pasākumam. Daudz laika, protams, man netiek dots. Saprotu, ka no brišanas neizbēgšu, tāpēc uzloku bikses un brienu iekšā, ātrāk pārvarēs, ātrāk būs miers. Betija jau pāri. Viņai ir liela priekšrociba – viņa ir gara, es īsa. Biju tikusi līdz aptuveni pusei, kad manu noskatīto seklāko vietu ieņem kāda blakus ejoša meitene. Es ar muguras smadzenēm saprotu – man paliek dziļums un es būšu viscaur slapja. Protams, no vilka bēgot, lācim uzskrēju 😀 Ja baidījos dabūt slapjas kājas apavos, tad dabūju slapjas bikses nākamajiem 10 km. Turklāt Amatas gultne klāta ar diezgan slidīgiem akmeņiem – cūkas laime, ka nepaslīdēju un neiežāvos pilnā augumā upē. Izbridusi visus dziļumus, nonāku otrā krastā. Manas emocijas ir nenosakāmas. Saprotu, ka nākamais posms būs ar slapjām biksēm un es galīgi nevaru atļauties slimot. Betija mēģina man kaut ko teikt, bet es viņai atklāti pasaku, lai ar mani kādu brīdi nerunā, jo man jāsavācas un jāaptver situācija ar slapjajām biksēm. Paldies viņai par sapratni 🙂

a1a2a

Anete: Nonākot pie Zvārtes ieža, esmu atguvusies. Bikses arī ir paspējušas pažūt. Izstaigājam iezi, uzkāpjam augšā pa kāpnēm, kur vasarā neņēmāmies kāpt. Betija ir varonīga un pārvar sevi un kāpnes. Šajā vietā taka tiek noslēgta. Tie, kuriem kāds ir atbraucis pakaļ,  var jau doties prom. Mums pakaļ neviens nebrauc, tāpēc kopā ar pārējiem taisamies atpakaļ uz Ieriķiem. Kļūst tumšs. Jāsaka paldies par atpakaļceļa organizāciju strēlnieku puišiem, jutāmies tiešām droši. Te arī man beidzot izdodas ievākt informāciju par simtiņu. Jā, esmu nolēmusi šovasar cīnīties ar simtiņu. Nezinu kā šī cīņa beigsies, bet es mēģināšu. Galvenais jau ir vienkārši iet.

IMG_3062.jpg

Betija: Šogad, beidzot pēc kādiem 20 gadiem atkal uzkāpu Zvārtes iezī 🙂 Otro reizi vispār. Vasarā kaut kā nesaņēmāmies uzkāpt, bija jādodas tālāk uz Līgatni. Nu, man jau vispār tie trepīšu kāpieni nav mīļākā lieta, bet tas, kas nekāpj augšā, tas paliek lejā 😀 Un Zvārtes iezī uzkāpt ir vērts.

IMG_3046IMG_3049

Betija: Pēc Zvārtes ieža tempā, meklējot īsāko ceļu, gājām atpakaļ uz Ieriķiem. Sanāca arī parunāt par citiem pārgājieniem, padalīties ar vietām kurās būts un tā. Tas ir pluss, ejot grupā. Pie tam atpakaļ ejot turējāmies grupas priekšā, kas bija forši – varam turēt līdzi 😀 Emocijas pozitīvas un garastāvoklis lielisks. Vārda diena aizvadīta perfekti 🙂 Paldies organizētājiem par iespēju izbrist brikšņus, neskatoties kartē 🙂 Šis bija viens tāds kārtīgs Pārgājiens ar lielo burtu!

bbbvIMG_3028

Anete: Mūsu pārgājiens beidzās pie Ieriķiem. Mēs ar Betiju finišējam pirmajā grupā. Atcerējāmies kā pirms gada vilkāmies kill me pārgājienā :D. Šoreiz sajūtas ir pavisam citādas. Tādi lielumi kā ātrums, izturība un savaldība ir manāmi auguši 🙂 Paldies par organizēšanu strēlniekiem! Par spīti dubļiem, kritieniem, slapjajām biksēm, šis bija feins pārgājiens. Kaut kas savādāks un ļoti spirdzinošs kā ūdens Amatā 19.novembrī 😀 No strēlniekiem nobijušās neesam un, ja sanāks, noteikti pievienosimies vēl kādā pārgājienā.
Tāpat arī jāsaka liels paldies par nogādāšanu mājās Renātei un Oļģertam 🙂

Distance: 

Rīga – Ieriķi: 1h 36min, 3,50 €

Ieriķi– Rīga: 1h 36min, 3,50 €

Karte:

53641296_790983264611617_504788154838941696_n

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: