Ontikas ekspedīcija.

Betija: Pirmais lielais pārgājiens ārpus Latvijas realizēts 🙂 Igaunijas ziemeļi ir brīnišķīgi, tas patiešām ir jāredz un, galvenais, tikai 6 stundu braucienā no Rīgas. Doma par pārgājienu ārpus LV mums jau bija sen, tikai nedomājām, ka tas pienāks tik ātri. Pie tam ar gulēšanu teltīs un visu kā pienākas. Bet, par visu pēc kārtas 🙂

IMG_2540IMG_2542IMG_2546IMG_2547

Betija: Anete man jau kādu laiku iepriekš bija stāstījusi par Somu līča akmeņainajiem krastiem un uz manu jautājumu ‘’zini šito ūdenskritumu? Izskatās ritīgi wow’’ atbildēja, ka, jā zinot gan, bet toreiz, pirms daudziem gadiem, tur tik viegli vis neesot varēts piekļūt. Runājām, ka būtu forši tur kādreiz aizbraukt un neilgi pēc šīs sarunas strēlnieki izsludināja jaunu pārgājienu. Šoreiz ārpus LV, šoreiz Igaunijā, šoreiz divdiennieks. Un akmeņainie stāvkrasti ar visu iespaidīgo ūdenskritumu bija galamērķis.

IMG_2550IMG_2555IMG_2556

Anete: Strēlnieku organizētais pārgājiens uz Ontiku Igaunijā tika noskatīts jau labi sen, kad tā ideja vēl bija sarunu līmenī – kaut kad plānojās. Spicējām ausis, dzirdot šādas sarunas, jo pašas bijām runājušas, ka jāmēģina iet divu dienu pārgājienā, tāpēc, padzirdot par šādu iespēju, Betijai teicu – šajā mums obligāti jāpiedalās. Nevienam neviens nebija jāpierunā, pieņemts vienbalsīgi – mēs iesim. Betijas uzdevumā bija sekot līdzi info par pieteikšanos. Jāpiezīmē, ka nesekojot līdzi, mēs esam pakāsušas vismaz vienu iespēju piedalīties strēlnieku pārgājienā, proti, visas vietas tika izpirktas pirms mēs paspējām pieteikties. Šoreiz liktenis pret mums ir labvēlīgs 😀 Parādoties iespējai reģistrēties, Betija nekavējoties mūs piesaka un samaksā, tāpēc šoreiz viss notiek 100 % 🙂

917

Betija: Mani nedaudz diezgan satrauca fakts, ka jāguļ teltī. Nē, ne jau par sevi satraucos (gulēt ārā ir forši, es varu gulēt kaut vai zālē apsegusies ar jaku 😀 ), bet manam uzticamajam pārgājienu draugam par telti lielas sajūsmas nav. Klusībā ceru, ka no rīta, pēc nakts teltī, viņa nevēlēsies mani nogalināt 😀 Taču Anete bija apņēmības pilna sevi pārvarēt un to darīt. Ar visu to, ka ir aprīļa beigas un naktī ļoti silts nebūs. Pati esmu aprīlī teltī gulējusi, ir ok, tikai man personīgi galvenais, lai ir normāls paklājiņš. Man šis bija iemesls beidzot normālu paklājiņu iegādāties (paldies veikalam Virsotne), nenožēloju ne centa, izvēlētais paklājiņš sevi attaisnoja pilnībā.

20IMG_2564IMG_2565IMG_2570IMG_2572

Anete: Esmu veiksmīgi sadabūjusi paklājiņu un guļammaisu teltij. Godīgi jāsaka, ka es neesmu nekāds teltī gulētājs. Bet divu dienu pārgājienā gribu, tāpēc – būs vien sevi jāpārvar. Paldies Līgai un viņas ģimenei par atbalstu ar telts ekipējumu 🙂 Ekipējuma ziņā esmu gatava, bet morāli – pēc principa dzīvosim redzēsim 😀 Šobrīd sevī jau apdomāju ekipējuma iegādi teltij – vai nu tas ir solis uz priekšu vai arī eiforija par pārgājienu, tad jau manīs 🙂

IMG_2562.JPG

Anete: Latvijā pavasaris ir saulains un Igaunijā sola tādu pašu. Es rēķinos, ka Ziemeļos noteikti būs vēsāks un prātoju kā sakrāmēt somu. Tas jādara gudri, jāparedz vieta pārtikai, ūdens krājumiem, tējas termosam, rezerves biksēm, zeķēm, apaviem, dvielim – jo tie ir strēlnieki (svaigā atmiņā ir Amatas pārbrišana) 😀 Līdzi tiek ņemta arī siltinātā jaka. Pie viena vēlos somu sakrāmēt tā, lai jānes tikai soma un sarullēts matracis. Sashēmot somas sakārtošanu man izdodas, pat guļammaisu kaut kā izdodas tur iespiest. Bet paliek problēma – rezerves flīsa džemperis, siltinātā ziemas pārgājienu jaka un pleds. Vienā momentā pārņem panika, šito visu vajag, bet nav kur salikt. Un tad es pamanu, ka sarullētajā matracī ir izcila iespēja ierullēt pledu un rezerves džemperi. Šis izdodas, izcili, nākamais plāns – siltināto jaku jāsarullē un jāpiestiprina somai. Esmu izmantojusi visas brīvās vietas un sakrāmējusies tā kā vēlējos. Līdzi ir viena soma un viens matracis. Perfekti. Tagad tas viss kaut kā jāaizdabū līdz Zinātņu akadēmijai, kur paredzēta pulcēšanās un izbraukšana.

58376596_885128215155939_7098563647219171328_n.jpg
Pakošanās meistars 😀

Anete: Atkal esmu bezjēdzīgi aizkavējusies un, lai paspētu uz trolejbusu 15:07, nākas skriet ar visu ekipējumu 😀 Skrienu uz pieturu ar lielo somu plecos un matraci rokās, no malas droši vien izskatījās jautri 😀 Par brīnumu paspēju, nākas vēl uzgaidīt pieturā. Trolejbuss kavē un tas mani nedaudz uztrauc – ja nu nepaspēju. Kamēr līdz centram vēl aizbrauks. Manas eksistenciālā rakstura pārdomas pārtrauc divu kungu sadzīves skandāls par izkāpšanu no trolejbusa. Pie sevis domāju – vai tiešām jākasās tieši tajā brīdī, kad man jāpaspēj uz pārgājienu 😀 Liekas, ka transports kustās šausmīgi lēni, esmu trāpījusi sarkano zonā. Laiks vēl ir, bet mazums. Betija mani jau gaida. Tuvojoties akadēmijai, redzu bariņu ar pārgājiena somām. Yesss neesmu nokavējusi. Zvanu Betijai, jo viņu nemanu, bet viņa tikmēr cītīgi māj man ar rokām. Pārgājiena piedzīvojums ir sācies. Sakāpjam autobusā, un dodamies. Secinu, ka grupa diezgan liela, ja atmiņa neviļ – 57 dalībnieki.

IMG_2558aIMG_2559

Betija: No Rīgas izbraucām piektdienas pēcpusdienā. Mantas tika sapakotas operatīvi, par spīti tam, ka telšu divdiennieks kādu laiku nebija bijis. Anete, protams, nodemonstrēja izcilu pakošanās mākslu un bija pamanījusies savā telts paklājiņā ierullēt gan biezo jaku, gan veselu pledu 😀 Nu ko lai saka – meistars 😀

57336245_2308692172526330_6444471176356954112_n
Gatavas piedzīvojumiem 🙂
1
Viens fantastiski skaists, Anetes noķerts mirklis.

Anete: Pirmā diena pagāja braucot. Ceļā pavadām apmēram 6 stundas, bet mums laiks pagāja nemanot, jo nedaudz aizrāvāmies ar kāda bloga izpēti. Ik pa laikam piestājam un vienā benzīntanka pieturā man izdodas notvert izcilu Igaunijas pievakares ainavu. Abas ar Betiju esam mēmā sajūsmā. Vērojam sarkanīgās debesu nokrāsas un koku siluetus. Daba nebeidz pārsteigt. Rozīgi sārtie pievakara toņi palēnām pārvēršas zilganos un zilganie melnos. Skaisti!

23

4
Krāsu spēles.

Anete: Nemanot pienāca nakts, kā arī mūsu kempings. Izkāpjot no autobusa nodrebinos. Viss siltums palika autobusā, bet sejā ietriecas jūras vējš – tāds viegli spirdzinošs. Ja arī miegainums bija, tas pārgāja uzreiz. Sākam domāt, kur sliesim telti. Viens no strēlnieku puišiem parāda mums izcilu telts vietu, aiz kādas mājiņas pie elektrības rozetes – tieši tas kas vajadzīgs mūsu powerbank 😀

212223

Betija: Galamērķī, piejūras kempingā, ieradāmies ap desmitiem, jau tumsiņā. Bija jūtams Ziemeļu tuvums, Igaunija mūs sagaidīja ar vēju no jūras. Salīgākie izklīda pa mājiņām, mēs aizgājām meklēt vietu teltij. Telts sliešanu gan uz brīdi pārtrauca apspriede par vakara gaitu un rītdienas plāniem. Ļoti patika strēlnieku patriotiskais žests ar Latvijas karogu 🙂 Tāda feina kopības sajūta, mēs te maza daļiņa Latvijas ieradušies iekarot Igauņu krastus. Uuun pēc tam, atpakaļ pie telts 😀

GOPR4885.jpg
Karoga foto no Gustava arhīviem. (c) Gustavs Gedrovics.

Anete: Ar strēlniekiem ir tas foršais moments –  lai kur arī Tu aizdotos, netiek aizmirsts, ka esam latvieši. Pārgājienu atklājot, kempinga karoga mastā tiek uzvilkts Latvijas karogs. Sirdī un acīs nedaudz asara. Galvas radio nezin kādēļ atskaņo Kārļa Kazāka dziesmas “Atstāj mani tepat” live versiju. Šo nemēģināšu aprakstīt, jo vienārši nav iespējams. Latvijas karogam pār mums plīvojot, ir sajūta, ka esam mājās ❤

28.jpg

Anete: Vieta teltij atrasta. Tagad pa tumsu tā jāuzceļ. Betija telts celšanā nav bezcerīga kā es 😀 Es noderu vien kā lukturīša turētājs. Cūkas laime, ka tieši tajā brīdī, kad man būtu jāpārvēršas no lukturīša turētāja par palīgu, garām iet Mārtiņš no strēlniekiem. Vai nu viņš redz, cik bezcerīga esmu, vai vienkārši ir izpalīdzīgs, bet viņš apstājas pie manis un palīdz Betijai manā vietā 😀 Betija man atklāti pasaka – Anete, Tev paveicās 😀 Varam ievākties teltī, izklāt matračus un guļammaisus, ielikt somas un doties pie ugunskura cept desas.

26.jpg

Betija: Telts celšana izvērtās ļoti operatīva, jo, pamanījis Anetes izmisīgo cīņu ar telts mietiņu, strēlnieku Mārtiņš viņu varonīgi atpestīja no mokām un pārņēma stafeti 😀 Kāds izbēga no iesaistīšanās telts celšanā 😀 Nu nekas, būs vēl citas reizes 😀 Toties no rīta Anete demonstrēja savas izcilās pakošanas prasmes – tik ātri un kompakti tā telts nebija sen sarullēta un sapakota atpakaļ maisā. Rullīšu tehnika izglābs pasauli 😀

IMG_2585IMG_2586IMG_2587

Betija: Vakars noslēdzās pie ugunskura ar desu cepšanu un sarunām. sezona ir sākusies 🙂 Sapazināmies ar citiem dalībniekiem, papļāpājam ar jau pazīstamajiem atkal satiktajiem (brīdis, kad feisbuka draugi satiekas dzīvajā :D), dalījāmies arī kādos pārgājienu stāstos un tā. Tāds ļoti, ļoti pozitīvs noslēgums pirms lieliskas dienas.

IMG_2589IMG_2593IMG_2597

Anete: Atnākot pie nometnes ugunskura, vairāki pārgājiena dalībnieki jau spēlēja “iepazīšanās spēli”, mēs sākumu esam nokavējušas. No spēles atceros, ka pirmie trīs bija Māris, Anna un Jānis. Lai gan visus vārdus visticamāk neatceras neviens, spēle radīja tādu feinu kopības un jautrības sajūtu. Personīgi es tiešām neapvainojos, ja manu vārdu kāds nevarēja atcerēties 😀

6

6a
Desu ziedošana ugunskuram.

Anete: Nedaudz sāk gribēties ēst un mēs nolemjam, ka ir pienācis brīdis, kad spēle organiski pāriet fāzē – desu cepšana un sarunas, dodamies cept.  Esam nolauzušas zaru iesmus desām, tāpēc atliek tikai cept. Nemaz neatceros, kad pēdējo reizi pie ugunskura cepu desas. Sen. Iemaņas desu cepšanā uz ugunskura ir zudušas – ugunskuram atdodu vismaz kādas 3 desas 😀 Toties cepta ugunskura desa dabā garšo kā ēdiens no nezin cik zvaigžņu restorānā 🙂 Pie ugunskura laiks aizskrien nemanot, sarunas, desu cepšana, visādi joki. Mēs ar Betiju attopamies 2 no rīta, tātad vēlu naktī – vajadzētu iet gulet, rīt tomēr pārgājiens.

5

Anete: Telts piedzīvojums var sākties 😀 Mugurā tiek uzvilkts viss iespējamais + cepure un cimdi, ielienu guļamaisā un Betija mani ievīsta arī pledā. Esmu kokonā, pagaidām ir silti. Bet vējš zēģelē. Jo mazāk kustības, jo aukstāk kļūst. Vismaz matracis no zemes nelaiž klāt aukstumu. Tā nu guļu kokonā un domāju vai vispār aizmigšu. Acīmredzot kaut kādā brīdī aizmigu, jo Betija naktī bija pamodusies un teica, ka es esot gulējusi. Iepriekš man teica, ka visaukstāk esot ap 5 no rīta. Tam es varu piekrist, jo pamostos pirmo reizi nedaudz pirms pieciem. Un man ir šaušalīgi auksti, kaut kā rokas izkļuvušas no kokona. Sajūta, ka esmu sasalusi ragā. Jēēēēziņ. Paskatos pulkstenī un saprotu, ka jāceļas tik pēc kādām 2 stundām. Mēģinu gulēt. Kaut kādā pusmiegā esmu, bet visu laiku grozos savā kokonā, mēģinot sasildīties. Godīgi sakot, ar nepacietību gaidu celšanos 😀 Ceru, ka ar grozīšanos nepamodināšu Betiju. Tā guļot, saprotu, ka faktiski gulēšana teltī kā tāda, mani īpaši nebaida, bet man prasās kāds mazs spilventiņš. Vienīgā problēma bija aukstums, bet citādi nepiepildās mammas un brāļa prātuļojumi, ka Anete ies pa gaisu kā pūķis, jo mati izskatās drausmīgi 😀 Mati, patiešām, izskatās drausmīgi, bet esmu atklājusi šādām situācijām sauso šampūnu, kas normalizē radušos situāciju ar matiem teltī 😀 Skaidrs ir viens, ka noteikti tiks realizēts vēl kāds 2 dienu pārgājiens ar gulēšanu teltī – maisam gals ir vaļā 😀

57204058_2713014295380750_3026893869896695808_n.jpg
Anete kokonā 😀

Betija: Vēlreiz paldies manam telts paklājiņam – es izgulējos lieliski. Vienīgais no kā pamodos – viena no manas dubultās drēbju kārtas bija aizslīdējusi kaut kādā nenosakāmā virzienā un nospiedusi sānu 😀 Guļammaisu gan vajadzēs labāku, bet auksti man īsti nebija. Apsveru domu nākamreiz vienkārši gulēt blakus teltij 😀

IMG_2602IMG_2605IMG_2606IMG_2609

Anete: Nekad nebiju domājusi, ka būšu tik laimīga dzirdot modinātāju. Modinu Betiju. Jādodas uz Gustava vadīto rīta vingrošanu. Betija izgulējusies labi, tā jau tiešām var gulēt, kur krīt un apkārt kaut karš 😀 Vēlāk no citiem dzirdu, ka neesmu vienīgā, kura naktī nosalusi. Fuuu. Atvieglojums. Gustavs un Rolis šķiet pārāk moži faktam, ka ir 7 no rīta un gulēts ledusskapja saldētavā 😀 Bet es gribu sasildīties, tāpēc vingrošana ir tieši laikā. Lai gan saprotu, ka ar līdzsvaru 7 no rīta man ir švaki, tomēr mērķis sasniegts – man ir silti. Pēc pamošanās mums dod laiku līdz 9 savākt mantas, sevi un paēst.

IMG_2544IMG_2547IMG_2554IMG_2557

Betija: Pēc atmodinošās rīta rosmes, autobuss mūs aizveda uz pārgājiena sākumpunktu. Rīts ir saulains un diena, kā solīts, brīnišķīga. Somu līcis mūs sagaida ar vēju, kas ir patīkami atspirdzinošs. Auksti nav, bet karsti arī nē. Skati jau uzreiz ir elpu aizraujoši. Klinšainais kaļķakmens stāvkrasts, zilā jūrā, šaura, akmeņaina pludmales līnija, kur ēnā, starp akmeņiem, vēl pēdējais sniegs. Skaista tā pasaule.

781213

Anete: Braucot autobusā, jūtos miegaina. Pietrūkst kāda tase piķa melnas kafijas. Iekšēji sevi mierinu, ka gan jau vējš pamodinās labāk kā kafija. Izkāpjot sākuma punktā, vējš kā solījis pamodina. Sākam savu 24 km garo pārgājienu pa klintsaugšu. Sākumā nolemjam, ka būsim baudītāji un iesim no beigām. Šoreiz nekādi rekordi nav jāuzstāda. Betija varēs fotografēt. Beigās viss izvērtās savādāk, bet sākuma posmā patiešām esam baudītāji.

141516

Betija: Sākumā gājām pa stāvkrasta augšu, tāda jauka pļaviņa. Sāku jau domāt, nu kur tad tik mierīgi, kur biezoknis, bet nē, pļava un taka beidzās krūmos, viss notiek 😀 Vietām jālien caur krūmiem gar pašu kraujas malu, tātad viss ok, esam pareizajā pārgājienā 😀

IMG_2568.JPGIMG_2577IMG_2579IMG_2581IMG_2582

Anete: Staigājam gar klints malu, skati uz jūru iespaidīgi. Grupa izretojusies. Zilais jūras ūdens ir fascinējošs, kontrastē ar pērno zāli. Tāds līdz galam nepamodies pavasaris. Jau iedomājos, ka šāds mierīgs gājiens būs visu laiku 😀 Kārtējis naivums manā vecumā – attopos, ka priekšā ir brikšņi, izrādās tie ir brikšņi ar ēršķiem, izrādās, ka man pirkstā tieši pie naga iedūries ērkšķis 😀 Neko neesmu sajaukusi – esmu strēlnieku pārgājienā 😀 Nebūs dubļi un upe (vēlāk gan būs), būs ērkšķi 😀

IMG_2575IMG_2576IMG_2583

IMG_2584
Caur ērkšķiem uz piedzīvojumiem.

Betija: Pēc vairākiem kilometriem taka mūs noveda lejā pie jūras un skati kļuva vēl lieliskāki. Šaurā krastmalas līnija ir akmeņaina, nākas lēkāt. Pārvaru vēlmi bāzt kabatās akmeņus (it kā mājās to nebūtu 😀 ), bet tie tik skaisti, krāsaini, liekas kaut kā savādāki. Ok, atzīšos, vienu tādu zaļu tomēr paņēmu par piemiņu, nenoturējos.

IMG_2659IMG_2747IMG_2623IMG_2624IMG_2625

Anete: Nevieni brikšņi nav mūžīgi un strēlnieku komandas puiši palīdz pārvarēt bīstamākās vietas gar klinti. Izejam no krūmiem pa skaistu, ziediem noklātu, celiņu gar igauņu mājām. Pēc nedaudz gurdenā klinšu pavasara, šeit liekas, ka daba pēkšņi apmetusi kūleni. Visapkārt zili, violeti, balti sniegpulkstenīši un svaigi zaļa zālīte. Taciņa mūs noved pie jūras, sākas posms ko esmu vēlējusies realizēt jau sen – pārgājiens gar jūras krastu. Šāds vēl nav mūsu realizēto pārgājienu kontā.

1819IMG_2766.JPGIMG_2656.JPG

Anete: Jūras posms maldīgi sola vieglu pastaigu. Lēkājam pa akmeņiem, pie sevis lepni nodomāju, man jau ir pieredze gājienā pa akmeņiem, neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Esmu tak šitā jau lēkājusi Lāhemā dabas parkā. Jūtos neizmērojami lepna. Paldies Dievam, ka tikai iekšēji, jo brīdī, kad parauju uz acīm, ejot pa sevišķi lieliem akmeņiem, saprotu – Anete, arī iekšēja lielība ir lielība 😀 Es tiešām esmu tik neveikla, ka paslīdu uz akmens, kurš nav slidīgs, nav negluds. Esmu vienkārši neuzmanīga. Lielā soma gandrīz pārveļas man pāri. Betija steidzas mani glābt. Konstatējusi, ka man nekas nav noticis, tikai kārtējo reizi publiski lupatās satriekta pašapziņa, cenšas nesmieties 😀 Celis ir nepatīkami atsists pret akmeņiem, bet nekas dzīvībai bīstams, lai nedotos tālāk 🙂

IMG_2627IMG_2630IMG_2631IMG_2632IMG_2633

Betija: Kādā brīdī skatienam atklājās iespaidīga, krāsaina klints siena. Kamēr citi atpūtās, mums, protams, vajadzēja aplūkot to tuvumā. Lēkājot pa akmeņiem un māla čupām, sanāca ielekt līdz ceļiem sniegā. Saule te klāt netiek, tādēļ pēdējais sniegs spītīgi turas. Nu neko, palēkājām pa sniegu, ķerot iespaidīgos kadrus. Sajūta tāda episka, kā uz apsniguša Marsa.

IMG_2698IMG_2703IMG_2704

Anete: Nonākot vienā no atpūtas piecminūtēm, ieraugam milzīgi skaistu klints atsegumu, nolemjam, ka neatpūtīsimies, bet piekļūsim tuvāk šai klintij. Tā ir iespaidīga. Klints pakājē vēl sniegs nav nokusis, tapēc iebrienu sniegā gandrīz līdz celim. Klints krāsu pārejas iespaido. Tāpat arī izmērs, pie šādas klints pārņem tāda niecīguma izjūta – tu esi tāds maziņš cilvēciņš ar pārgājiena somu pret dabas varenību.

322425272930

Betija: Protams, neiztika arī bez rāpšanās kāpiena stāvkrastā, kam sekoja kāpiens lejā no stāvkrasta un tā kādas pāris reizes, tīri tā prieka pēc 😀 Par laimi, lietus nebija lijis, kas samazināja iespēju nošļūkt uz sejas, tā ka šie šķēršļi tika pārvarēti visnotaļ veiksmīgi. Ja neskaita to, ka bija jācenšas izskatīties kaut cik cienījami (cik nu tas iespējams ar lielu mugursomu cenšoties dabūt savu pēcpusi pāri kārtējiem koku stumbriem 😀 ), jo jebkurā mirklī bija iespēja attapties kāda foto vai video kadrā.

IMG_2662IMG_2671IMG_2672IMG_2673

IMG_2651IMG_2654

DCIM100GOPROGOPR5032.JPG
Gustava noķerts kāpiens 😀 (c) Gustavs Gedrovics
z
Te arī mēs tikušas kāda kadrā 😀

Anete: Laiks un grupa nestāv uz vietas, mums jāpieliek solis, jo esam aizrāvušās ar klints apbrīnošanu. Turpinām ceļu gar jūras malu, līdz priekšā ir stāvkrasts kurā būs jātiek augšā 😀 Nu ko, nevar jau nekāpt. Cīnos, lai tiktu augšā, turos pie kokiem un velku sevi pēc iespējas gudrāk augšā pa stāvkrastu, baigi negribas paslīdēt un nošļūkt uz vēdera, jo tuvumā ir Rolis ar savu kameru 😀 Stāvkrastu veiksmīgi pievaru un man izlaužās neizmērojama prieka sauciens 😀 Tuvumā joprojām ir Rolis ar kameru, šis, cik noprotu, ir iemūžināts. Nu labi, prieks bija patiess, jo pirmkārt, pieviecu to stāvo kāpienu, otrkārt, nenošļūcu uz vēdera 😀

IMG_2613IMG_2620IMG_2635IMG_2636IMG_2754IMG_2757IMG_2762IMG_2764

Anete: Nokļūstam vietā, kur atsegtas zilā māla klintis. Un te nu man parāva woooow vienreizēji sajūtu. Ņemos bildēt zilo mālu. Plosos pa māliem, tverot dažādus rakursus. Nepamanu, ka esmu līdz potītēm dubļos. Kopš Amatas pārgājiena un tur iegūtās dubļu kārtas, mani kaut kā dubļi vairs galīgi neutrauc. Izkāpju no dubļiem un pamanu milzu koku iegāzušos jūrā, abas  dodamies pie tā, lai mirkli apsēstos. Un tajā brīdī es nesaprotu kā, bet mēs ar daļu grupas nomaldāmies no pārējiem. Laikam pārāk ilgi apbrīnojam to koku un taisām foto mālos.

IMG_27683436

37
Zilais māls ir tiešām ļoooti zils 😀 Un fotogēnisks 😀

Betija: Zilo mālu stāvkrasts ir iespaidīgs, tādu nekur neesam redzējušas. Līdz ar māliem beidzot pienāk nosmērēšanās – kājas ir sabristas krāsainos dubļos 😀 Pēc aizkavēšanās šajā krāšņajā vietā, mēs pēkšņi attopamies grupas beigās un vēl ar bariņu cilvēku, izrādās, esam nedaudz pazaudējuši virzienu 😀 Visi ir uzkāpuši kalnā, uz parku, bet mēs esam aizgājuši vienkārši taisni. Nu neko, ātri noorientējāmies pareizajā virzienā un steidzāmies pakaļ pārējiem. Vēlāk izrādījās, ka mēs netīšām nogriezām gabalu ceļa un pusdienu pauzes vietā nonācam pirmie.

IMG_2719
Mālu spa apaviem.

IMG_2720IMG_2750IMG_2773

Anete: Dodamies prom no jūrmalas, bet grupa priekšā ir pazudusi. Izvēlamies visi, protams, nepareizo ceļu. Tajā brīdī es vēl neapjaušu, ka priekš manis tā ir laime nelaimē  😀 Jānis no grupas kļūst par neformālo līderi, sazvana organizatorus un izved mūs pa kalnu uz vietu kur būs pārējā grupa. UN, lai gan ir kāpiens divās stāvās nogāzēs, kuras, man šķiet, sit pušu Siguldas kāpnes, šādi man ir izdevies izvairīties no upes brišanas. Kad redzu, ka pārējā grupa slapjām drēbēm ierodas no upes puses, manā sejā parādās nekontrolēta sajūsma. Betija  ir vīlusies. Viņa gribēja brist 😀 Mana seja nepauž īpašu bēdu par šo palaisto brišanas momentu 😀 Cenšos nekaisīt Betijas vaļējajā brūcē sāli un vienkārši sēžu un ēdu. Iekšēji svinot svētkus par izvairīšanos no upes 😀

IMG_2774IMG_2776IMG_2777IMG_2778

Betija: Bijām jau iekārtojušās uz pusdienām, kad pamanījām pa nogāzi kāpjam vairākus cilvēkus ar slapjām biksēm. Viņu vidū arī Anna, jautā, kādēļ mēs nebridām pa upi? Bāc, nu un tā es palaidu garām upes brišanu 😀 Sirdī maza vilšanās, toties Anetes acis tajā brīdī iemirdzas bezmaz vai gaišāk par sauli 😀 Cilvēks atplauka kā loterijā miljonu laimējis 😀 Izbēdzis no upes. Netīšām 😀 Tad nu mierinu sevi, ka vismaz Anetei aiztaupīta izmirkšana, priecāšos par to ka draugs laimīgs (bet es gribēju iekāpt tajā upē 😀 ). Tīri teorētiski jau varēju nokāpt lejā un vismaz vienu kāju tajā upē tomēr iemērcēt, bet mani atturēja doma no rāpšanas atpakaļ nogāzē 😀 Būs jau vēl citas iespējas, vasara ir gara. Un arī rudens.

IMG_2595IMG_2741IMG_2743IMG_2748IMG_2779

Anete: Pēc pusdienām (kuru laikā Betija lēnām atguvās no zaudējuma sāpēm par zudušo brišanas piedzīvojumu 😀 ) uzņemam soli uz Valastes ūdenskritumu. Un tātad, kāpēc es ļoti gribēju būt šajā pārgājienā – ar vecākiem un brāli pie šī ūdenskrituma bijām vai deviņdesmito gadu beigās vai 2000šo sākumā. Tad vēl bija tāda platforma, kur varēja nokāpt. Mēs tur bijām. Gāja gadi un es iedomājos, ka būtu forši atkal tur nokļūt. Vienu reizi pat biju jau nokļuvusi pie viņa. BET, man par bēdām, tas bija slēgts apskatei un toreiz nekāpu pa krauju lejā, kaut ļoti gribēju piekļūt tuvāk. Strēlnieku pārgājiens solīja iespēju nonākt pie šī skaistuļa – Valastes ūdenskrituma – man bija jāizmanto šī iespēja, lai realizētu savu mērķi 🙂

IMG_2722IMG_2724IMG_2726IMG_2730IMG_2740

Betija: Kas notika beigās? Mēs attapāmies grupas priegšgalā 😀 Man nelikās, ka mēs ietu baigi ātri, bet kaut kā kopā ar pāris puišiem atrāvāmies no pārējiem. Nebija nekāda iešana uz ātrumu, bet laikam jau baiiigi gribējās ātrāk to ūdenskritumu redzēt 🙂 Temps jau laikam bija labais, jo aizmugurē pēkšņi nevienu nemanīja. Bet sajūta arī bija laba. Paspējām izrunāt visdažādākās tēmas, sākot no čūskām līdz pat krūmmelleņu audzēšanai 😀 Kā arī tika salīdzināts acumērs, ok, to puiši salīdzināja, es uzreiz pateicu, ka manējais ir dikti sūdīgs galīgi nav precīzs 😀

IMG_2639IMG_2642IMG_2648IMG_2649IMG_2706IMG_2708IMG_2717

Anete: Tātad kurss uzņemts uz ūdenskritumu, gājām gan pa kraujas malu, gan pa šosejas malu, esmu uzņēmusi lielisku tempu. Nezinu pat kā, bet mēs ar Betiju esam nokļuvušas grupas priekšgalā. Ejam pa priekšu kādi 5 vai 6 cilvēki. Es burtiski lidoju. Nesaprotu, kur radās šāds temps. Man pat pietiek spēks un neprāts uzskriet kopā ar kādu pārgājiena dalībnieku un Roli pilnā ekipējumā pa diezgan negludu segumu. Pašai par pārsteigumu, spēju turēt tempu ar visu ekipējumu skrienot. Šis tiešām bija forši. Es, godīgi sakot, īpaši nedzirdu ko pārējie runā, esmu uzņēmusi tempu uz ūdenskritumu.

IMG_2676IMG_2683IMG_2686IMG_2687

Anete: Bija sajūta ka burtiski rijam kilometrus. Ejam gar lauku, pa lauku, pa pļavu. Līdz nonākam finišā. Un diez vai kāda no mums, ejot mūsu bēdīgi slaveno kill me please pārgājienu, kādreiz būtu iedomājusies, ka spēsim turēt šādu tempu un iesoļot finišā pirmajā grupā. Esmu priecīga par mums. Izturība un spēks ir auguši 🙂

4042

Betija: Kad sasniedzām ūdenskritumu, bija tāda varen lieliska sajūta – mēs to paveicām 🙂 Nu ļoti, ļoti forši! Lieliskais skats attaisnoja visas cerības un, par brīnumu, bija pat spēks nokāpt un uzkāpt pa ierīkotajām kāpnēm 😀 Viens ķeksītis nu ir ielikts 🙂

IMG_2780IMG_2783IMG_2787

Betija: Paldies organizatoriem! Kā jau teicu un teikšu vēl – šis bija lieliski 🙂 Šī ir tā kompānija ar ko noteikti var doties mežā, dubļos, gar jūru, vienvārdsakot visur. Noteikti gaidam nākamo piedzīvojumu. Šie ir tādi grupas pārgājieni, no kuriem nav jābaidās, strēlnieki kaut kā vienmēr pamanās ap sevi sapulcināt visforšākos cilvēkus. Protams, jāņem vērā, ka šī nekad nebūs ”pastaiga pa parku” 😀 Bet tieši iziešana ārpus komforta zonas ir tā, kas pārgājienu padara par piedzīvojumu!

GOPR4951.jpg
Brīvība 🙂 (c) Gustavs Gedrovics

Anete: Rezumē – bija nereāli superīgi. Strēlnieku oranizētie pārgājieni noteikti būs tie grupu pārgājieni, kuros mēs pievienosimies vēl kādu reizi. Mūs neuztrauc dubļu kārta, brikšņi.. Jā, nu godīgi sakot arī upes brišana (Betija jau tāpat zin, ka, ja vajadzēs, man nāksies pārbrist). Turklāt – lai nu kas, bet strēlnieki vienmēr godīgi iepriekš brīdina, ka kilometru skaits visticamāk būs lielāks, kā provizoriski solītais, būs dubļi, būs brikšņi – būs piedzīvojums. Atslēgas vārdi veiksmīgam strēlnieku pārgājienam ir vienkārši: rezerves apavi, zeķes un bikses 😀 Un .. jāa.. vēl – pārgājiens būs tieši tik foršs, cik foršs būsi Tu pats (Mārtiņš Muižnieks) 🙂

41.jpg

DCIM100GOPROG0055524.JPG
Grupas foto (c) Gustavs Gedrovics

Distance: 24 km

Karte:

57852288_2179348438819256_7501737286766166016_n.jpg

 

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: