Aklo purvu meklējot.

Betija: Aklā purva dabas taku kaut kad jau biju manījusi internetā, bet, tā kā tā neatrodas visai ērti piekļūstamā vietā, biju šo ideju atstājusi gadījumam ‘’ja nu kādreiz’’. Kad sākām domāt par 30 km robežas pacelšanu uz augšu, tad šis ‘’kādreiz varētu’’ kļuva par vienu no variantiem. Vienīgi ceļš no Aizkraukles uz pašu purvu kartē neizskatījās pārāk interesants. Toties kilometru skaits rādījās nedaudz virs 40, kas, protams, bija patīkami.

IMG_2354IMG_2356IMG_2357IMG_2359

Anete: Mums ar Betiju jau kādu laiku neizdodas realizēt pārgājienu virs 30 km. Liekas, ka esam iestrēgušas uz to mūžīgo 30. Abas nolemjam – šitam ir jādara gals. Jāizplāno tāda trase, lai nebūtu varianti pie 30 km mest mierā. Gribam sasniegt 40 un vairāk km. Betija, parakusies interneta dzīlēs, atrod ideju  Aizkraukles pusē, kādu man līdz šim nedzirdētu purva taku – Aklā purva dabas taku. Iesim uz purvu un tad atpakaļ uz Aizkraukli, sēdīsimies vilcienā un brauksim laimīgas uz Rīgu. Izklausās vairāk kā lieliski, plāns šķiet spožs. Betija sarēķinājusi, ka būs vismaz 40 km. Bet tās nebūtu mēs, ja neiekultos piedzīvojumā pat teorētiski perfekti saplānotā pārgājienā 😀

2IMG_2360IMG_2363

Anete: Rīts sākas vilcienu stacijā, brauksim uz Aizkraukli ar vilcienu. Beidzot jāpasaka paldies “Latvijas dzelzsceļam”, jo vilcienu laiki ir visdraudzīgākie mūsu pārgājieniem 🙂 Biļetes nopirktas, vilciens atrasts, sēžam un nepacietīgi gaidām, kad brauksim – sen nav būts tādā labā pārgājienā 🙂 Jau no domas vien, ka noteikti būs vismaz 40 km, kļūst siltāk, lai gan diena nesola īpašu svelmi.

1
Vēsa Aizkraukles panorāma no mazas jaukas krastmalas.

Anete: Pēc nedaudz vairāk kā stundas esam Aizkrauklē un startējam uz Aklo purvu.  Sākotnēji jātiek līdz Aizkraukles centram, jo no vilciena pieturas līdz pilsētai ir kādi 3-4 km. Mēs raitā solī dodamies pretī Aizkrauklei. Ievērojamākais apskates objekts sākuma posmā ir Pļaviņu HES. Elektrība vados sprakšķ virs mūsu galvām. Saku Betijai – baigā sajūta, ka virs galvas iet elektrība. Betija manas pārdomas atvēsina ar tekstu – ja nu tie vadi plīst un krīt mums virsū? Manai siera dvēselei to tikai vajadzēja dzirdēt – vēlos ātri skriet cauri šai vietai 😀 Bet pašam HES gribētos piekļūt tuvāk, lai izpētītu. Tas ir aizliegts, tāpēc cik nu varam, aplūkojam HES no attāluma. Izejot otrpus Daugavai, paveras milzīgs stāvkrasts. Iespaidīgi, bet tālu.

3IMG_2371IMG_2372IMG_2373

Betija: Aizkraukle mūs sagaida pelēka un vēsa. Vēlāk it kā sola sauli ar mākoņiem, bet pagaidām rīts ir vējains. No dzelzsceļa stacijas līdz pašai pilsētai ir vairāki kilometri, ejam gar ceļa malu un pāri pļavai svilpo vējš. Labi, ka mums ir cepures 😀 Vispār pārgājieni ir iemācījuši, ka labāk paņemt līdz lieku jaku vai cepuri, nekā to nepaņemt 😀

IMG_2364IMG_2367

Betija: Vietējā Supernetto (tagad Rimi) nopērkam Fantu, vēl ūdeni un pāris šokolādes, agrie pircēji nopēta mūsu mugursomas. Kāds manāmi saguris kungs mūsu ienākšanu veikalā sagaida ar pamatīgu atraugu 😀 Nu jā, šādā brīvdienas rītā augšā esam tikai mēs, pārdevējas un pāris rūdīti alkohola cienītāji. Dodamies HES virzienā. Sākumā ceļš mūs aizved uz Daugavas krastu, no kura paveras jauks, bet pelēks skats uz pilsētu. Pēc tam izrādās, ka pa šejieni pāri HESam netikt, priekšā zīme, ka visādiem nepiederošajiem te staigāt aizliegts. Nu neko, ejam apkārt.

IMG_2374IMG_2376IMG_2378IMG_2381IMG_2382

Betija: Šķērsojušas Daugavu, dodamies līdz vietējam benzīntankam, sekojot zīmēm uz Jaunjelgavu. Novērtēju benzīntanku ar sirdi sildošu domu, ka atpakaļceļā pēc šī varoņdarba varēsim dabūt siltu kafiju. Jā, kā tad, tāds naivums manā vecumā 😀 Pēc šī varoņdarba labāk būtu noderējuši kādi 100 grami, bet līdz tam mēs nonāksim 😀 Pa Jaunjelgavas ceļu ejam līdz Sērenei, tad nogriežamies uz Daudzevas pusi, lai pie „Siliņu” mājām dotos iekšā mežā.

IMG_2388IMG_23914

6
Nemīlīgi pelēks rīts uz Daugavas.

Anete: Ārā galīgi nav silts. Saprotu, ka vajadzēja vilkt siltināto jaku. Labi, ka pietika prāts paņemt cepuri un cimdus. Bet ko tur daudz, ejot paliks siltāk. Trases sākumā esam patīkami ātras, bet to jau esam piefiksējušas, ka šoseju posmos mums izdodas attīstīt lielāko ātrumu. Šie posmi mums nepatīk, bet no viņiem izvairīties nevaram. Tad nu vismaz priecājamies par ātrumu. Ejam gar šoseju, Betija kalna galā saredz perfektu šosejas kadru, jau taisās to bildēt, bet šajā mirklī no meža izlien kāds mežavecis ar grādīgās dziras pudeli rokā. Grādīgā dzēriena ietekmē, kungs kustās ļoti lēni un sabojā Betijas izcilo kompozīciju “ceļa un meža ainava no kalna“. Labi, ka kungs atradās tālāk no mums, citādāk būtu vēl dabūjis pa spārniem 😀 Betija izlemj, ka negaidīs, kamēr viņš izdomās pazust no kadra, es iekšēji nopriecājos, jo temps netiks pakāsts 😀

IMG_23987IMG_2402IMG_2405

Anete: Noieti aptuveni 10 km. Spīd pavasara saulīte, mežā modies pavasaris. Redzam savu pirmo pavasara taureni – oranži raibs, būs raiba vasara 🙂

IMG_2436
Pirmais 🙂

IMG_2408IMG_2410IMG_2412IMG_2414IMG_24159.jpg

Betija: Tālākais ceļš uz Aklo purvu ir diezgan vienkāršs. Jāiet tikai taisni, pa meža ceļu, jāšķērso Iecavas upīte un atkal tikai taisni. Visapkārt mostas pavasaris, laiks arī noskaidrojas. Visu laiku turpinām iet pa granteni, tas nav mīļākais segums, bet ir iets arī pa trakāku ceļu ar lieliem akmeņiem un iebrauktām sliedēm. Šis tādā ziņā ir normāls.

IMG_2421IMG_2422IMG_2423IMG_24251112

Betija: Karte priekšā sola dzelzsceļa sliedes, nolemju mazliet saīsināt granteni un pagriežamies uz stigas. Stiga ieved mūs izcirtumā pirms sliedēm un liek lēkāt pāri mežinieku pamestajiem zariem un saknēm. Te arī parādās pirmais pavasara sveiciens – pirms pašām sliedēm krūmājs ir mitrs un applūdis.

IMG_2428IMG_2430IMG_2431IMG_2437IMG_2441

IMG_2443
Ceļazīme ļoti ”apdzīvotā” krustojumā 😀

Anete: Mums jātiek pāri vilciena sliedēm, palaižam garām kravinieku ar ntajiem sastāviem, un tad pašas dodamies pāri. Seko veiksmīgs lēciens pāri mazam grāvim, lai turpinātu ceļu caur briksni. Bet mežs glabā mazu pārsteigumu – sniegs ir nokusis un viss ir slapjš 😀 Laužamies cauri briksnim, mēģinot gluži neiemaukties visās pļenčkās. Tas mums krietni patērē laiku.

IMG_2446IMG_244959337333_2283569468371156_6325397155150299136_n59413840_326615618026914_605421837039435776_n

Anete: Esam daudzmaz izbridušas līdz ceļam, kur mums vajadzēja nonākt, nopriecājos pirms laika jo… priekšā ir  grāvis, pilns ar ūdeni un tik plats, ka to es 100% nepārlēkšu. Vēl ceru, ka nebūs jābrien, izmisīgi mēģinu pārbaudīt vai nav iespēja kaut kā pāriet sausām kājām. Bet jau diezgan skaidri sevī jūtu – tāda iespēja nav. Skumjā balstiņā saku Betijai, ka bridīšu. Viņa nesaka neko. Tak gan jau ir sajūsmā – nu tik bridīs 😀 Es operatīvi novelku zābakus un zeķes, brienu pāri. Betijai sejā manāms izbrīns, ka es pirmā esmu grāvim pāri.

IMG_2451IMG_2452IMG_2453IMG_2455IMG_2456IMG_2457IMG_2458IMG_245959244070_2233437270251717_7069898790672531456_n.jpg

Betija: Applūdušais meža posms un grāvis mūs nedaudz pārsteidz (sveiciens pavasarim). Vispār jau ar šo vajadzēja rēķināties, bet ko nu vairs. Kādu brīdi meklēju civilizētu iespēju šķērsot grāvi, lai netraumētu Aneti, bet tādas nav. Viņa, par brīnumu, pārbrien pirmā. Man ta kas, ezeru ar pārbristu, ja vajadzētu 😀 Tik žēl, ka manam pārgājienu biedram tika sagādāts necerēts grāvis. Tālāk ceļš sauss, ejam un priecājamies, ka varam atkal soļot ātrāk. Atkal – kāds naivums šajā vecumā 😀 Karstā vasarā šīs stigas pilnīgi noteikti ir izejamas ar sausām kājām, bet šobrīd ir pavasaris un peļķes ir ieviesušās uz katra soļa.

IMG_2465IMG_2469IMG_2471IMG_2478IMG_2479

IMG_2484
Pirmais purvājs pievarēts. Pirmais.

Betija: Purva takai var piekļūt no divām pusēm. Viens, šķietami garāks grants ceļš, kuru mēs tikko apgājām un otrs, kuru diemžēl izvēlējāmies. Viss sākās ar vienu pavisam nevainīgu peļķi… Kurai sekoja nākamās un nākamās.

57451010_599945313857137_228011047716388864_n

IMG_2493
Mini grāvis, kas vēl neliecināja par neko ļaunu..

IMG_2494IMG_2497IMG_249959321412_474554496418132_57956043879088128_n59334901_815990705448249_8722045466742620160_n

57390022_1116198645171256_594930490360725504_n
Negaidīts slapjo kāju moments.

Anete: Nopriecājos, ka nu viss ar to brišanu. Pāragri, kā jau vienmēr. Tieši pēdējie kilometri līdz purvam ir pilnīgi ūdenī. Faktiski mēģinam izbrist purvainu mežu. Aiz katra sausā līkuma parādās nākamais mini ezers. Laiks ir ļoti zaudēts. Mēs, balerīnu cienīgā grācijā, lēkājam pa sausajām vietām. Rēķinu, ka būs vairāk kā 40 km, jo, nonākot pie purva laipas, jau ir aptuveni 22+ km. Abas neesam ēdušas un kļuvušas ļoti sarkastiskas. Demonstratīvi aizmetu koku, kuru izmantoju purvainā meža pārvarēšanai. Ironizējam, ka tas Aklā purva ezers varētu pienākt ātrāk, jo šitādas purva takas jau esam gājušas un, ja tas ezers nebūs smuks, pagriezīsimies un iesim prom 😀 Sarkasmam nav attaisnojuma 😀

IMG_2500IMG_2503IMG_2504IMG_2506IMG_2508IMG_2509

Betija: Lēkāšana un balansēšana uz ciņiem apkārt tām milzu peļķēm izbesīja pat mani. Man patīk līst brikšņos un pārvarēt visādus šķēršļus, bet šis peļķu daudzums jau bija vienkārši kaitinošs un mūs ļoti aizkavēja. Bija pat doma pie kājas to purvu, ejam atpakaļ, vai tad mēs purvā neesam bijušas? 😀 Pa vidu vēl sāka pilināt lietus un brīdī, kad es apcerēju, ka man steidzami jānopērk lietusdrošs pončo, pāri mums sāka birt krusa 😀 Bet tā, kā šajā brīdī peļķes bija ieviesušās arī manos zābakos, tad krusa jau bija pilnīgi vienaldzīga.

IMG_2511IMG_2512aa1IMG_2521IMG_2523IMG_2524

Anete: Saku, ka pieklājības pēc kaut ko uzbildēšu. Ja tā godīgi, bez slapju kāju emocijām, šī taka ir maza, bet ļoti skaista. Kad fotografēju, caur mākoni iespīdēja saulīte – priedes un virši sāka laistīties zeltā. Purvs – saules apspīdēts. Saprotu, ka drīz līs. Bet brīdis pirms līšanas ir zaigojoši mirdzošs, daba mums uzsmaida ❤ Purvā bijām vienas pašas. Pienākot pie ezera – baaaac – tas ir skaists. Aizmirsu slapjās kājas. Woow woow wooow bija vērts. Mazs, bet.. esam uzrakušas kārtējo Latvijas dārgumu. Tiem, kas negrib brist, bet vēlas šo mazo taku apmeklēt – ir arī normālāks ceļš pa kuru var piebraukt pie laipas. Mēs izvēlējāmies cīnīties ar briksni, lai tiktu tam klāt, bet tur nonākt var arī sausām kājām.

2425IMG_2525IMG_252859393393_1263872130445151_4936069350512656384_nIMG_2529

59537951_2433607260200657_3391968138756096000_n
Jā, līst lietus. Fonā spīd arī saule 😀

Betija: Šī ir ātrāk izietā purva laipa mūsu piedzīvojumos. Taču, nonākot takas galā pie ezeriņa beidzot parādās gandarījums, patiešām ir skaisti. Apsēžamies pauzē uz soliņiem un beidzot atvelkam elpu. Secinam, ka esam nenormāli izsalkušas, kas, protams, nav pozitīvi ietekmējis kopējo noskaņojumu. Nolemjam, ka turpmāk biežāk jātaisa mini pauzes un jāapēd kaut vai maza šokolāde. Sēžot atpūtas vietā saprotam arī to, ka šķietami īsākais ceļš cauri meža biezoknim realitātē ir mums pamatīgi iegriezis laika ziņā un nepavisam nav bijis īsākais un ātrākais.

IMG_2539IMG_2538IMG_2534IMG_2533IMG_2536

Anete: Pie ezera mums jau ir gandrīz 24 km. Saprotu, ka Betijai karte samelojusi. Esam kapitāli zaudējušas laiku, baidos par to kā tiksim uz Rīgu, jo 24 km ir arī atpakaļceļš un pulkstenis jau 16:00, turklāt rīt darba diena. Pusdienām laiku tomēr atvēlam. Izstaipām kājas, pavingrojam. Tālāk doties mūs motivē citu cilvēku ierašanās, bet, ja būtu nonākušas laicīgi, tad šo taku izpētītu pamatīgāk. Vienojamies, ka dosimies atpakaļ pa to pašu ceļu, jo to vismaz zinām. Nelaime nenāk viena – Betiju pirmo reizi tā nopietni pievīluši apavi – viņai ir noberzta kāja. Velkamies cauri pļenčkām. Es kautrīgi sameklēju izsviesto koku. Tas tomēr noderēs. Nedaudz tumst, mēs izvēlamies vienu citu taciņu cerībā apiet tās milzu ezerpeļķes. Tas mūs ieved tikai dziļāk mežā, nākas doties atpakaļ pie ezerpeļkēm. Gadās arī tā. Tā kā zinām, ko gaidīt, tad ezerus izdodas pārvarēt ātrāk. Iznākot uz ceļa Betija piedāvā variantus – iet apkārt pa grants ceļu vai atkal caur briksni. Izkalkulēju, ka apkārt būs ātrāk, jo tumst un briksnī vēl vairak ieberzīsimies, jo jau gaismā mums negāja ātri. Šoreiz izvēli diktēja transportu atiešanas laiki uz Rīgu.

IMG_253759409409_287522028795678_1008238869746810880_n.jpg59749783_2351985145090353_5580321570263400448_n

Betija: Atpakaļceļā esam ātras. Nav jau ļoti daudz variantu. Un, protams, lai mana dzīve būtu jautrāka, pirmo reizi pa visu šo pārgājienu laiku, man ir noberzusies pēda. Ne trakajā Jelgava – Rīga gājienā, ne kādā citā, bet tieši tagad. Ko nu vairs, nost jau nekrīt, nospļaujos un eju tālāk 😀

IMG_248814

Anete: Lai būtu pilns komplekts, mūs atpakaļceļā pārsteidz pamatīga krusa. Milzīgi krusas graudi krīt no debesīm, mežs izskatās kā apsnidzis. Betijas kājai jāmaina plāksteris. Nospļaujamies par krusu un ceļmalā sadakterējam to nelaimīgo kāju, jo mums līdz šosejai ir ejami daudz km un tad vēl gabaliņš līdz Aizkrauklei. Apkārtceļš ir izrādījies pareizā izvēle. Pieveicām to ātrāk kā briksni. Bet priekšā tāpat vēl gabals. Nekādi varianti pacelties spārnos un aizlidot nav, tāpēc ejam.

262759332286_362797844343444_6667100063115771904_n

Betija: Meža granteni pārvaram kārtīgā tempā. Visu laiku ejot domāju, kad pienāks lūzuma punkts. Atceroties Jelgavas pastaigu, beigās, Rīgai tuvojoties, tas jumts kārtīgi aizbrauca. Bet nekā, tas nepienāk, jumts paliek savā vietā, esam pilnīgi normālas. Šis fakts liek priecāties.

IMG_2444IMG_2450

Anete: Ap 20:20 nonākam uz šosejas. Līdz Aizkrauklei vēl krietns gabals, turklāt baisais šosejas posms tumsā. Atstarotāji ir, bet tāpat nepatīkami. Saprotu, ka laicīgi Rīgā nenokļūsim, drīzāk pastāv jautājums – vai vispār nokļūsim? Ejam tempā, cik nu mūsu spēki to ļauj. Jāpārvar bīstama vieta gar šoseju, kur īsti nav vieta gājējiem. Tas ir tiltiņš, mēs nogaidām, kad nebrauc mašīnas un skrienam. Ir noieti aptuveni 41 vai 42 km. Šī skrējiena laikā sāk dziedāt Placebo melodija manā telefonā, piedodiet – man jāskrien tumsā pār auto tiltu un tūdaļ jākāpj kalnā, kā arī jāpaspēj uz pēdējiem transportiem uz Rīgu, atbildēt nevarēšu 😀 Tiltiņam seko kāpiens kalnā, uz kura es nejauši ar asu akmeni pārplēšu vienīgo tulznu uz mazā pirkstiņa. Nemelošu – kļūstu ērcīga. Nabaga Betija ar savu noberzto kāju ir pacietīgāka, man mācīties un mācīties no viņas paaugstināt savu sāpju slieksni (mans ir super zems) 😀

IMG_2417.JPG13

Betija: Kad paliek tumšs, esmu mazliet nikna uz sevi par ieberzienu pārplūdušajā mežā, kā dēļ tika pazaudētas pāris stundas. Dusmoties gan nav lielas jēgas, no kļūdām ir jāmācās un nākamreiz jādomā un jāplāno kārtīgāk. Pēdējos kilometros līdz HESam biju uzņēmusi tādu kārtīgu tempu, ka savu noberzto kāju atcerējos tikai pašā Aizkrauklē 😀 Gar šoseju gāju pa priekšu, ļaudama Anetei pārdzīvot šo tumsas posmu un cerēju, ka viņa nevēlas mani iemest Daugavā 😀 Par laimi, tomēr, nevēlējās gan 😀

59651383_699493610453061_8401871425945731072_n

60779181_520346658497038_6330642929421385728_n.jpg
Kārtējā ezerpeļķe.

Anete: Uzvilkušās kalnā, ejam uz Aizkraukli. Ir tumsa. Ejam klusējot. Betija laikam domā, ka es esmu apvainojusies. Tā nav, es vienkārši, kā parasti, shēmoju uz priekšu kā mums izplānot citus garo distanču pārgājienus. Mūsu kļūda bija nesalīdzināt vairākas kartes, neaprēķināt mūsu reālo ātrumu ejot cauri briksnim un ezerpeļķēm, kā arī svētdienas izvēle garajam pārgājienam. Es eju un shēmoju, kamēr Betija laikam domā, ka esmu apvainojusies 😀 Bet man galvā tikmēr griežas zobratiņi 😀 Pie HES Betija mani uzrunā, es izstāstu viņai savas pārdomas. Abas nonākam pie atziņas, ka garās distances mums jāplāno rūpīgāk, jo 40+ km distances vēl neesam uztrenējušas.

10.jpg

Betija: Soļojot caur HES tuneli, abas secinam, ka ir noticis kaut kas ļoti pozitīvs – jumts nav aizbraucis par spīti visam 😀 Var jau būt, ka pagājušā gadā vienkārši nebijām vēl tam gatavas. Bet tagad saprāts mūs nebija pametis un, nebūtu tas stulbais ieberziens mežā, tad vispār būtu pavisam lieliski. Atlika tikai paspēt uz pēdējo transportu. Cik vienkārši tas izklausās, tas, protams, tā nenotika.

IMG_2394IMG_2386

Anete: Ar šo visu mūsu piedzīvojums nebeidzās 😀 Sasniedzam Aizkraukli, krietni pēc 21. Pēdējais vilciens 21:57 uz Rīgu. Noieti 45+ km. Ejam uz autobusa pieturu. Domājam, ka uz vilcienu jau nu vairs neaizvilksimies. Jo tie ir vēl kādi 3 km, spēks vēl ir, bet ātrums nav tas, kas kaut meža vidū briksni brienot. Sasniedzot autobusa pieturu ir noieti 46.43 km. Redzu vienā pieturā stāv autobuss. Eju klāt. Betija grib izsaukt vietējo taksi, lai tas mūs aizved līdz vilcienam. Prasu šoferim vai viņš gadījumā nebrauc uz Rīgu. Šoferis pasmaida, nebraucot. Bet viņš redz, ka esam pārgurušas un, izrādās, tieši brauc uz vilciena staciju. Nē, nu tā ir neizsakāma veiksme 😀 Lecam iekšā autobusā. Betijas kāja tā noberzta, ka viņa apsēžas un skaita biļetes naudu tieši blakus šoferim uz autobusa grīdas. Šoferītim paldies par sapratni un operatīvo braukšanu, stacijā nokļūstam laikus.

IMG_2401

Betija: Anetes skrējiens pie vietējā autobusa izrādījās veiksmīgs un aiztaupīja tālākos piedzīvojumus. Šoferis vedot pēdējos pasažierus uz staciju, uz pēdējo vilcienu. YES! Tieši tas, kas vajadzīgs. Sekoju Anetei autobusā, iemetu somu un atvieglojumā apsēžos turpat uz grīdas 😀 Kāda pensionāre smaidot mūs vēro. Gan jau domā, ka neesam normālas 😀 Vai arī atceras skaisto, trako jaunību, kas zina 😀 Skaitu naudu biļetei, kā parasti, maksājuma karšu laikmetā, nemēdzu nēsāt tos centus makā. Kaut kāda sīcene, protams, ir, skaitu, joprojām sēžot uz grīdas, kamēr no autobusa vidus atskan Anetes bļāviens „CIK TEV VAJAG? MAN IR 20 CENTI” 😀 Laikam jau izskatījāmies episki, šoferis un pensionāre abi valda smieklus.

59553835_416069695853720_1995461425132208128_nIMG_2362.JPG

Anete: Arī šoreiz draudzība netika uzšķērsta uz akmens, kā mazais pirkstiņš. Joprojām turpinām iet dabā kopā. Bet mums noteikti jāpiestrādā pie laika plānošanas garajās distancēs. Turklāt šoreiz  mums nerādījās dažādas nogurušu gājēju mirāžas, kā tas bija Jelgava – Rīga pārgājienā. Prāts palika neaizmiglots un izdevās beidzot pārvarēt 30 km, izdevās apskatīt Aklo purvu, izdevās paspēt uz Rīgu, izdevās redzēt pirmo pavasara taureni, izdevās 46.43 km 🙂

Distance: 46,43 km

Rīga – Aizkraukle: 1h 23min, 2,90 €

Aizkraukle – Rīga: 1h 23min, 2,90 €

Karte:

60015003_386510098625168_6660005623251337216_n.jpg

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: