Cēsis – Līgatne – Sigulda.

Anete: Kaut arī 4.maija garās brīvdienas solās būt vēsas, esam izdomājušas atkārtot mūsu trako piedzīvojumu ar celšanos uz Cēsu vilcienu 6:29. Plāns ir 6.maijā noiet pārgājienu Cēsis – Sigulda. Šoreiz esam noskaņotas kaujinieciski. Mēs vilcienu nenokavēsim, mēs cīnīsimies ar kalniem, apskatīsim Cīrulīšu dabas takas (kurās vēl neesam bijušas) un finišēsim Siguldā, izbaudot lielisku pavasara pārgājienu.

16.jpgIMG_2806IMG_2807IMG_2815.JPG

Betija: Pēc negaidītas un veiksmīgas 46 km pievarēšanas, palika “vajag atkārtot” pēcgarša. Vajag atkārtot, tikai mazliet civilizētākā veidā, ar kārtīgāku plānošanu. Nedaudz padomājot, Anete saka, ka sen nav bijis pārgājiens Cēsu pusē. Padomājām vēl kādu brīdi un tad, šoreiz Anetei, radās ģeniāla ideja – atnākt no Cēsīm uz Siguldu. Posms no Līgatnes uz Siguldu jau bija iets (Anetei pat vairākas reizes), bet pēdējais mūsu kopīgais gājiens šeit bija rudens beigās un Gaujas nacionālais parks pavasara pašā zaļumā solīja izcilus skatus 🙂 Pie tam šis maršruts ir pavisam viegli izejams un pārāk nav jāiespringst uz taku meklēšanu.

2
Īsumā par to, kāpēc mēs mīlam GNP 🙂

IMG_2808.JPG36

Betija: Lai iegūtu pēc iespējas lielāku laika rezervi, plānojām uz Cēsīm doties ar pašu pirmo vilcienu un no Siguldas atgriezties ar kādu no pēdējiem, uz kuru nu paspēsim. Rēķinājāmies arī, ka pāris stundas laika tiks pazaudētas Gaujas skaisto krastu aplūkošanā, to, manuprāt, var darīt atkal un atkal, un vienmēr atklāt ko jaunu.

3032

59295666_399955747524741_3287358150063161344_n.jpg
Īstais laiks, lai meklētu pavasari 🙂

Betija: Ar agro Cēsu vilcienu mums ir slikta interesanta pieredze (par to kādu citu reizi) 😀 Šoreiz cerējām, ka viss izdosies pēc plāna. Sarunājām, ka pie Anetes došos ar taksi un tad iesim ar kājām uz Zemitāniem. Četros no rīta, kad zvanīja modinātājs, es šo domu kādas desmit reizes nožēloju (man patīk gulēt). Pusmiegā maldoties pa dzīvokli, aizmirsu gan rīta kafiju, gan apēst brokastīm atstāto olu un, braucot taksometrā, pie sevis nosolījos, vairāk nekad tik agri neko nesarunāt (līdz nākošai reizei 😀 ).

38.jpg1133

Anete: Mans rīts sākas ar možu Betijas balsi telefonā 4:23. Esmu knapi atvērusi acis, bet Betija izklausās nevis kā cēlusies 4:00, bet vismaz 11:00 😀 Zvana, lai pārliecinātos vai es esmu pamodusies un pateiktu, ka ir jau ceļā pie manis. Labi, nekādas acu pievēršanas piecminūtes nebūs. Ceļos vien augšā. Lēnā garā sāku posties pārgājienam, jo laika vēl daudz.

IMG_2879.JPGIMG_2982

Betija: Pa ceļam zvanu Anetei, šī galīgi samiegojusies. Nu jā, viegli jau nav. Izkāpjot Teikā esmu jau atmodusies, rīts un diena solas būt saulaina, sāku jau izjust nelielu prieku par agro celšanos. Anete piedāvā man cīsiņus, atsakos, jo mums tak nav vairs daudz laika. Vēl nobrīnos, ka parasti tik praktiskā ceļabiedrene pēdējā brīdī vāra cīsiņus un nepavisam nesteidzas. Sēžu, gaidu, kamēr Anete sataisīsies, bet viņa nepavisam nesteidzas. Un tad, uz manu steidzīgo ”nerunā, bet taisies, tūlīt jāiet”, saņemu atbildi, ka mums vēl stunda laika 😀 Nemelošu – apstulbu 😀 Un tad Anete mani apgaismoja, ka vilciens ir nevis 5:30 kā es nezinu kādēļ biju iedomājusies, bet gan 6:30. Nu super, esmu piecēlusies gandrīz stundu par ātru 😀 Un man patīk gulēt 😀 Kad šī atklāsme ir sagremota, var arī iedzert kafiju un pamosties vēlreiz.

60.jpgaa.jpgtttt.jpg

Anete: Betija ātri ir klāt. Piedāvāju pagatavot brokastis un turpinu lēnā garā krāsoties. Nezinu kāpēc, bet Betija ir ļoti nervoza. Visu laiku nēsājas man apkārt, bet neko nesaka. Kad nesteidzīgi turpinu taisīties un pieņemu lēmumu paēst pirms ceļa,  viņa neiztur un saka – tu taisies vēl ēst? Esmu apjukusi – kāpēc es nevarētu paēst? Betija turpina – taisies ātrāk, mums taču jāiet uz vilcienu, mēs vispār paspēsim? 😀 Ļoti apjukušā balsī saku, ka līdz vilcienam vēl stunda. Tas ir nevis 5:29, bet 6:29 😀 Sāku smieties, Betija tesusies pie manis cauri visai Rīgai rīta agrumā, jo sajaukusi vilcienu laikus 😀 Viņa ir neizpratnē  par to, ka vilciens ir 6:29 un es neesmu izrādījusi neizpratni par faktu, ka viņa vēlas pie manis ierasties stundu ātrāk 😀 Es, savukārt, patiešām domāju, ka viņa vēlas ierasties pie manis ātrāk dēļ iepriekšējā neveiksmīgā piedzīvojuma ar vilcieniem. Tāpēc man pat prātā neienāca, ka Betija (lai nu kurš) ir sajaukusi vilciena atiešanas laikus 😀 Sapratusi, ka mēs neko neesam nokavējušas, Betija ir gatava pievienoties brokastīm un labai, piķa melnai, gardai kafijai 🙂

ssssss.jpg57rrr.jpg

Betija: Ņemot vērā šo visu, stacijā esam laikā 😀 Palaižam garām Skultes vilcienu, protams, tam tiek veltīti dusmīgi skatieni (par to joprojām citreiz) un tad jau otrs agrais vilciens mūs ved uz Cēsīm. Šoreiz viss notiek pēc plāna. Izņemot faktu, ka viss nevar būt ideāli un, biļetes pirkšanas procesā, es secinu, ka bankas karte ir nevis makā, bet mēteļa kabatā un mētelis ir mājās skapī 😀

4

5
Uz Skulti šoreiz nebrauksim 😀

Anete: Stacijā nonākam krietni pirms vilciena, nekas nav nokavēts. Dodos pirkt biļeti, BEEET… Nē, man viss kārtībā, biļete nagos un esmu gatava pārgājienam, toties Betija izmisīgi vandās pa savu maku, meklējot bankas karti. Tas tik tiešām ir noticis – karte aizmirsta mājās 😀 Paldies 21.gadsimtam, ka par taksi pie manis viņa norēķinājās ar aplikācijas palīdzību 😀 Tagad pie biļešu kases Betija stāv kā auns pie jauniem vārtiem 😀 Kasiere smaidīga, es arī, Betijas plosīšanās pa maku atdzīvina viņas un manu rītu 😀 Saku, lai met mieru – tā karte neuzradīsies, ja izdīrās maku 😀 Protams, ka nopirkšu biļeti, jo piedzīvojumā jādodas abām, ja jau esam cēlušās 4 no rīta. Nevēlos atgādināt iepriekšējo vilciena piedzīvojumu šajā stacijā, bet prātā iezogas doma – vai atkal velk uz to, ka mēs nenokļūsim Cēsīs? Tomēr nē, Skultes vilciens tiek palaists garām. Iekāpjam Cēsu vilcienā un dodamies pretī takai, dabai un pavasarim.

c.jpg
Miglasbilde caur vilciena logu.

Anete: Cēsis vilciens sasniedz paredzētajā laika un mēs savu 40 + km pārgājienu sākam kā plānots 8:20 no Cēsu dzelzceļa stacijas. Lidojam uz Cīrulīšu dabas takas pusi un jau nepilnas pusstundas laikā, ejot triecientempā, esam sasniegušas mūsu galveno šīs dienas objektu – Cīrulīšu dabas taku. Šajā takā vēl nav būts, tāpēc tā tiks apskatīta pamatīgi. Šeit plānojam pavadīt visvairāk laika, jo pārējo trasi plāns riktīgi saraut tempā.

IMG_2802.JPGIMG_2801.JPG

Betija: Cēsīs esam nedaudz pēc astoņiem, ir gaišs, saulains pavasara rīts. Cauri klusajai pilsētai dodamies uz Žagarkalnu, no kura paredzēts mūsu starts cauri Cīrulīšu dabas takām. Pareizāk gan jāsaka, ka cauri Cēsīm mēs izskrienam kārtīgā tempā. Pilsētas apskate nav šodienas plānā (lai gan man Cēsis ļoti patīk).

IMG_2791

IMG_2803IMG_2813.JPGIMG_2857.JPG

Betija: Žagarkalns ir kluss, sastopam tikai vienu strādnieku, kurš mums uzmanību nepievērš. Šajā brīdī, redzot Gaujas pavasarīgi zaļo ieleju, ir skaidrs, ka diena būs lieliska. Dodamies iekšā Cīrulīšu takās. Vientuļajā Gaujmalā sastopam tikai dažus agros skrējējus, parastie tūristi vēl guļ. Kaut kur jābūt senlejas iežiem, bet tos nekur nemana. Toties pamanam kāpnes. Kāpnes ved augšā kraujā un sola labu skatu. Godīgi sakot, man vēl prāts uz kāpnēm nenesas, saku Anetei, ka nebūs 😀 Anete toties gatava ziedoties skaista skata labā un kāpt. Okei, nokāpju krastmalā un noķeru pāris rīta kadrus, līdz no kraujas augšas atskan vilšanās pilna balstiņa. Visu skaisto skatu ir aizseguši koki 😀

17
Skats, kura nebija 😀

IMG_2789.JPG

Anete: Dodamies savā trasē un saprotam, ka mazā taka ir nu vienkārši super! Konča. Gaujas nacionālais parks reti pieviļ. Agrajā rīta stundā esam vienas. Priekšā izvēle – kāpt pa  kādām kāpnēm augšā un notvert Gaujas skatu vai doties tālāk. Betija nav gatava kāpt, mums priekšā būšot daudz kalnu kur viņai uzkāpt, tādēļ no šīs kāpšanas atsakās (lasīt – izvairās) 😀 Es izlemju par labu kāpšanai, uzkāpju, lai redzētu Gauju no augšas un – vilšanās. Gaujai priekšā milzu koki. Redzams tikai skats uz koku stumbriem 😦 Tālāk pa augšu neturpinu iet, jo mūsu trase tur neved. Kāpju lejā. Nākas vien atzīt Betijai, ka viņa, nekāpjot, zaudējusi vien skatu uz koku stumbriem.

IMG_2836IMG_2851IMG_2853

Betija: Pēc šīs vilšanās mēs beidzot atrodam meklēto. Maza taka mūs aizved pie brīnišķīgiem Vecupes iežiem. Skats patiešām ir iespaidīgs. Te iekārtota arī izcila piknika vieta, ko, protams, uzreiz okupējam un ieturam improvizētas brokastis (lasīt: apēdam pa olai). Pēc šī nesteidzīgā, bet plānotā pieturas punkta jau ātrākā tempā dodamies tālāk.

IMG_2824IMG_2831IMG_2834

IMG_2837
Cīrulīšu dabas takas dārgumi.

Anete: Nonācām pasakainā vietā, klinšu ielokā, meža vidū. Liekas, ka esam pasaku mežā. Visapkārt vienreizēji atsegumi, augstas, lielas, simtgadīgas egles, mazs tiltiņš, atspīdumi ūdenī. Esmu sajūsmā. Tveru mirkli dabā ❤ Nolemjam šajā vietā uzkavēties un apēst pa kādai vārītai olai. Jā, esam atklājušas, ka vārītas olas lieliski piesit kuņģi un dod enerģiju. Tāda mini balerīnu diēta pārgājienos 😀 Lai arī kā mums negribētos palikt, tomēr jādodas tālāk, jo ir vēlme pārsist Aklā purva 46 km 🙂

IMG_2846IMG_2847IMG_2854IMG_2855

Anete: Dodamies Līgatnes virzienā, mūs jau sagaida pirmie pauguri, tos pārvaram diezgan veikli. Man kalni nesagādā īpašu sāpi. Neteikšu, ka ir viegli sist augšā kalnā, bet es pieeju kāpšanai racionāli, ja jakāpj, tad jākāpj. Dodamies gar nelielu kempingu uz šoseju, tālāk pa meža ceļiem. Pie kāda dīķa pamanu gulbjus, iebakstu Betijai, tā jau velk ārā kameru, BET, par lielu vilšanos mums, gandrīz sabildējam plastmasas gulbjus 😀

IMG_2859IMG_2868IMG_287158.jpg

Anete: Neņemot vērā neveiksmi ar plastmasas gulbjiem, diena mūs lutina. Ir saulains, silts, visapkārt viss zaļo un zied. Izdevies notvert tieši plaukšanas laiku. Pirmais pavasara zaļums, kas pēcāk pāriet vasaras zaļumā, ir tik ļoti īsu brīdi, bet sestais maijs mums dāvā visu iespējamo pavasara zaļo košumu 🙂 Ejam pa zaļajām pļavām, plaukstošu koku ielenkumā. Bet nekas nevar but ideāls, tālumā dzirdu suņa riešanu, pārdzīvoju  suņa krīzi, bet šim sunim mēs neinteresējam, viņš laikam rēja vienīgi inerces pēc 😀

IMG_2873IMG_2877

27
Rakšu kamielis 😀

Betija: No Cīrulīšu takas izejam caur kaut kādu kempingu un tālākais maršruts ved uz Rakšu Zoo. Apmeklēt to nav plānots, bet tur ir alpakas un lamas, mani dvēseles dzīvnieki 😀 Priecīgi bērni glauda šos episkos pufīgos dzīvniekus, man nedaudz skauž 😀 Aiz Rakšiem parādās kaut kāds vietējais mini iezis un tālāk ceļš ved cauri mežam.

88a3435

Anete: Ejot garām Rakšu Zoo, šķiet, ka Betija kūst laukā nevis no pavasara siltās saules, bet redzot visus tos pūkainos dzīvniekus 😀 Godīgi atzīstos, likās, ka mūsu pārgājiens un rekordi tiks pārtraukti, lai mestos iekšā zoo bužināt dzīvniekus. Pieļauju, ka Betija uzrīkos sev braucienu uz Rakšiem bez manis, lai nekontrolēti izpriecātos par lamām un pārējiem iemītniekiem 😀

IMG_2882
Un pavasara smarža.

IMG_2884.JPG

IMG_2893.JPG
Novērotājs.

Betija: Šo posmu neesam gājušas nekad, tādēļ ir interesanti. Vispār no visa maršruta mūs visvairāk baida posms no Amatas (Veclauču) tilta līdz Līgatnei. Ok, baida nav īstais vārds, vienkārši tie nedaudzie kilometri ir palikuši atmiņā no pagājušās vasaras Amatas pārgājiena kā garš, vienmuļš un besīgs grantenieks. Pie tam, toreiz mums bija gandrīz beigušies ūdens krājumi, kas šo gabalu padarīja vēl neciešamāku. Šoreiz cerējām to ātri pieveikt un aizmirst 😀

IMG_2896IMG_2900IMG_2905IMG_2906IMG_2907.JPG

Betija: Apmaldīties te būtu sarežģīti, karte ved tikai taisni un jāseko ceļam. Vietām ir norādes, ka taka ved uz Zvārtes iezi. Viņa tur patiešām arī aizved, tikai šoreiz tas nebija iekļauts mūsu maršrutā. Mēs iznācām no pļavas pie “Krustkalnu” mājām un pagriezāmies uz Veclauču tilta pusi. Tepat arī ceļš uz slaveno iezi. Pa ceļam notvērām pāris izcilas Latvijas lauku pavasara ainavas, ne sliktākas par tām ko Microsoft liek par Windows fona attēliem 😀

IMG_288955

Anete: Esam nonākušas pie Amatas. Mmmm. Atmiņās ataust lieliskie Amatas pārgājieni pagājušajā vasarā un rudenī. Amata šoreiz nav mūsu pārgājiena zvaigzne, tāpēc aizkavējamies uz tilta vienīgi lai padzertos. Secinām, ka atkal sācies laiks, kad nepieciešams iegādāties vairāk ūdeni. Tas gan tikai secinājums, jo ūdens ir pietiekami un vēl pāri palika. No kļūdām mācāmies 🙂

IMG_2908IMG_2911IMG_2913

Betija: Mums par brīnumu, posms aiz Amatas tilta tika pievarēts ātri un bez lielām problēmām. Nu grantenieks nedaudz kaitināja, bet nebija tik traki kā iztēlojāmies. Izlēmu sekot maps.me iezīmētajam ceļam un neiet uz Līgatnes centru, bet gan cauri sanatorijai iet pārceltuves virzienā. Šī bija pareiza izvēle, jo tas nogrieza apnicīgo šosejas daļu, tā vietā ievedot mūs mežā un izvedot pie upes.

49a2061.jpg

Betija: Protams, lai mana dzīve neliktos tik rožaina, Līgatnes mežs mani sagaidīja ar kalniem un lejām. Es mīlu kalnus un paugurus (uzmanību – sarkasms). Vēl jo vairāk, vienā no pauguriem uzkāpām veltīgi, jo izrādījās, ka to var apiet. Man paveicās, jo aiz šī liekā kalna atradās kaut kāds mega milzenis, par ko es labāk nemaz neizteikšos 😀 No šī es izbēgu, no pārējiem gan ne 😀 Protams, ka paugurs sekoja pauguram, Līgatne kā nekā. Anete gan jau iesmēja par maniem izmisuma brēcieniem, kuros es pieklājīgi apliecināju savu mīlestību Latvijas mazajiem kalniem 😀 Ok, protams, ironizēju, nav jau tik traki, bet pasmieties par sevi arī vajag 😀

5041

Anete: Kad esam sasniegušas Skaļupes bankrotējušo veikalu, nolemjam šoreiz iet citu ceļu, nekā mūsu pagājušās vasaras Amatas pārgājienā. Dodamies cauri Līgatnes sanatorijas teritorijai. Nu ko – tagad pa īstam sākas kalni un lejas. Betijai gan noveicas, jo izrādās, ka esam ne tur aizšāvušas un vienā milzīgā Latvijas paugurā nebūs jākāpj. Toties no nākamajiem vairs izvairīties nevar. Eju pa priekšu, pašai jau nu arī nav super viegli, bet.. Betijas brēciena rezultātā no smiekliem gandriz saļimstu uz kalna. 😀 Aizmugurē dzirdu izmisīgu bļāvienu – MANS KALNU LIMITS IR IZSMELTS!! 😀 Mans pārgājienu draugs iekšēji domās visus Līgatnes apkārtnes kalnus droši vien ir uzspridzinājis  😀 Par spīti izsmeltajam kalnu limitam un imaginārajām spridzināšanas epizodēm, kalni ir jāpievar, lai tiktu trasē tālāk. Pagaidām Betijai neatgādinu, ka mūs jau vēl sagaida Siguldas kalni un trepes 😀

1840

Betija: Bijām apmēram pusceļā, kad iznācām netālu no Līgatnes pārceltuves un turpat Gaujmalā iekārtojāmies uz pusdienām. Izrādījās, ka esam iejukušas pa vidu kaut kādam  neoficiālam vietājam makšķerēšanas čempionātam, jo pēkšņi šie vīri bija visās malās 😀 Makšķerniekiem par prieku, nometām smiltīs apavus un izvēdinājām zeķes 😀

IMG_2917IMG_2919IMG_2921IMG_2923

Anete: Man gribas iemērkt kājas Gaujā, ir sajūta, ka kaut kas nedaudz berž. Tam tā nevajadzētu būt. Tāpēc, nonākot pusdienu vietā, tēmēju nevis uz ēdienu, bet uz Gauju. Novelku pārgājiena zābakus, zeķes un iemērcu kājas upē. Neaprakstāma sajūta. Sēžu un gandrīz vai tālāk negribas iet  😀 Betija arī izlemj iemērkt kājas Gaujā. Makšķernieki, ar kuriem krasts ir nosēts no vienas vietas, droši vien nav sajūsmā par to, ka divas te atvilkušās baidīt zivis  😀

474826525160177631_340823716577129_421384094723604480_n (1).jpg

Betija: Pēc pauzes turpinājām ceļu gar pašu krastu, vietām burtiskā nozīmē, jo taka pārvērtās mazā taciņā, ko laikam izmanto vienīgi makšķernieki un tādi trakie kā mēs. Arī šis nedaudz mežonīgais posmiņš vēl nebija iets, tā kā bija interesanti. Taciņa patiešām maziņa un vietām gāja gar pašu upes malu. Te arī uzgājām vienu lielu un ļoti izcilu, vēl neredzētu iezi. Un šajā iezī arī uzrāpāmies, jo taka veda augšā uz jau pazīstamāku ceļu.

IMG_2929IMG_2934IMG_2936IMG_2937IMG_2939

Anete: Būtībā pēc Līgatnes pārceltuves ir sajūta, ka esam trases pusē un jau drīz finišēsim. Pa ceļam atklājam vienu fantastisku vietu Gaujas krastā – milzīgi vēl neredzēti atsegumi. Wooow. Katru reizi Gaujas nacionālajā parkā atklājam kaut ko no jauna, bet es iekšēji vēlos nonākt pie savas mīļākās vietas GNP – Glūdu klintīm. Neizskaidrojami, bet šī vieta mani fascinē. Ja varētu, es laikam sēdētu un vērotu šo klinti visu dienu, varbūt par arī ilgāk 🙂 Diena mūs lutina, temps visai labs, top daudz bildes. Dodamies Siguldas virzienā.

IMG_2943IMG_2946.JPGIMG_2963IMG_2966IMG_2968

Betija: Pie Glūdu klintīm ceļš jau bija pazīstams, karti varēja aizmirst pavisam, kas bija patīkami. Laika mums bija daudz, tā kā atlika tikai iet. Man par prieku, nebija arī tulznu problēma, pēc pārgājiena gan kaut kas jau bija uzmeties, bet pa lielam sīkums. Tomēr sapratām, ka lielajiem gabaliem kāds kāju krems būs jāiegādājas.

424445

Betija: Ejot secināju, ka man ļoti, ļoti patīk šis maršruts, varētu atkārtot vēl kādu reizi, piemēram, krāsainā rudenī, tā lai pavisam forši 🙂 Viņš ir viegli ejams, marķēts, skaists, ja negribas sēdēt uz zemes, tad ir daudz atpūtas vietu un tā tālāk. Un, lai nebūtu pavisam pastaiga parkā, tad GNP kalni un lejas sagādā arī zināmu grūtības pakāpi. Dažus, savus mīļākos, paugurus jau esmu iegaumējusi no mūsu rudens Līgatnes pārgājiena 😀

IMG_2952IMG_2955IMG_2957IMG_2958

Betija: Pēc 30 kilometru robežas, Anetei iestājas kilometru krīze, viņa vēlas ātrāk pārraut šos 30 un iekāpt nākamajā desmitā. Es viņu saprotu, tas 30 jau liekas tāds pieticīgs rezultāts un ātrāk gribas tikt uz to nākamo līmeni 😀 Bet jo vairāk tu kaut ko vēlies, jo lēnāk tas nāk 😀 Cenšos Aneti mierināt, lai tik ļoti neieciklējas uz šo faktu, jo domāšana par to var vienīgi izbesīt, nevis likt kilometriem skaitīties ātrāk. Bet taisnība gan, ka pēc 40 sasniegšanas tie kilometri tiešām atkal sāka lidot.

anet.JPG

IMG_2971
Klusā daba ar zirgu ganībās.

IMG_2927.JPGIMG_2948.JPG

Anete: Aiz Līgatnes dzīvnieku parka, likās, ka Sigulda jau ar roku sasniedzama. Šis ir maldīgi. Es vēl nenojaušu, ka priekšā būs vieni no grūtākajiem 19 km mūžā. Ir sākušies 30tie kilometri, mūsu klupšanas akmens. Man liekas, ka mēs 1 km ejam mūžību. Protams, ir kalnains. Bet nepamet sajūta, ka kāds mums kājas sasējis un mēs kā sliekas pēc lietus rāpojam pa zemi 😀 Kilometri velkas. Manāmi sāk besīt visneitrālākās lietas. Betija dod padomu neskatīties cik km esam nogājušas. Bet man tik ļoti gribas ātrāk lai ir tie 40. Grūti. Liels pārbaudījums. Un neticami, bet tas ir fakts – sasniedzot 40 km, liekas, ka tas, kurš sasēja mums kājas, tās atsējis. Dabūju kaut kādu otro elpu.  Un labi, ka tā. Jo cīņa ar kalniem nav beigusies.

IMG_2974.JPG
Zaļa, zaļa pasaule.

IMG_2976.JPGIMG_2979IMG_2980IMG_2984

Betija: Kad vakarpusē taka ved gar Nurmižu gravu rezervātu, Sigulda jau šķiet pavisam tuvu. Mežs šeit ir brīnišķīgs un pievakares gaismā viss ir tāds viegli miglaini zaļš kā no kādas Gredzenu pavēlnieka filmas. Bet nē, tas ir tepat Latvijā un mēs esam kilometru pavēlnieces 😀 Viņi sāk kust kā sniegs pavasarī 😀 Kilometri kūst, bet Siguldas kalni tuvojas 😀 Saku Anetei, ka šoreiz vēl Gleznotājkalnā nekāpsim, paliksim pie tā otra, kuru pieveicām jau rudenī.

IMG_2994.JPGIMG_2986IMG_2989

Anete: Esam nogājušas 43 km, kad nonākam pie Siguldas kāpnēm, Betijai vajag tam morāli sagatavoties. Man ir ērgļa sajūta. Liekas – planēju kā klinšu ērglis 😀 40 + km man ir devuši mistisku eiforiju, kuras rezultātā dodos augšā vienmērīgā ritmā pa kāpnēm, nē, šoreiz ne pa tām, kuras paredzētas simtiņa noslēgumā, bet ļoti līdzvērtīgām. Saucu Betijai, ka augšā viņu sagaidīšu. Saprotu, ka viņai nepieciešams cīņu ar kāpnēm veikt vienatnē. Negribu uzbāzties ar savu ērgļa sajūtu cilvēkam, kuram, ieraugot kāpnes, jebkādas sajūtas noplok un iestājās dead inside  😀

3946IMG_2978.JPG

Betija: Cik liels  ir mans prieks, par pieveikto attālumu, tik liela ir mana ”sajūsma” par kāpnēm 😀 Nē, es nečīkstu, bet es vienkārši godīgi atzīstu, ka man nepatīk 😀 Bet tas nenozīmē, ka es to nedaru, galu galā, ja kaut kas nepatīk, var arī sēdēt mājās, bet mājās sēdēt nav forši. Ir kāpnes – nav variantu, jākāpj. Un pārsvarā vienmēr kāpšana tiek atalgota ar brīnišķīgu skatu, tā kā nākas vien sevi pārvarēt 🙂 Protams, kāpņu pusceļā izrādījās, ka esmu aizmirsusi, ka tās ir divreiz augstākas nekā man gribējās domāt un neiztika bez drūmas raudzīšanās tālumā 😀

6062

Betija: Toties, pārsteidzošā kārtā, arī pēc šī jaukā kāpiena spēki mūs nebija pametuši un raitā solī devāmies stacijas virzienā. Tā kā mums bija laiks līdz pēdējam vilcienam, izvēlējāmies ignorēt kartes piedāvāto īsāko ceļu un iziet cauri mierīgajai pilsētai ar nelielu līkumu. Nedaudz bija žēl, ka nesalasījām 50, bet nekas, gan jau kritīs arī viņš. Atpakaļ uz Rīgu braucām lieliskā noskaņojumā un ar izcilu gandarījuma sajūtu 🙂

anete.JPG

Anete: Pēdējie kilometri līdz dzelzsceļa stacijai pazuda ātri, īpaši nekavējāmies par spīti tam, ka kājās jūtams neliels pagurums. Jāuzspēj uz pēdējo vilcienu. Kopā no Cēsīm līdz Siguldai savācām 47 km. Sajūtas vienreizējas. Ar mainīgām sekmēm kalni un lejas tika pievarēti (un joprojām tur atrodas neuspridzināti 😀 ). Viegli mums nebija, neslēpsim, bet… no Cēsīm līdz Siguldai atnācām. Gaujas nacionālais parks, pavasaris, ievziedi – tiešām lieliska diena dabā ❤

4356.jpgwow.JPGIMG_2956.JPG

Betija: Gaujas nacionālais parks kārtējo reizi attaisnoja savu nosaukumu. Cēsu – Siguldas maršruts ir vienkārši lieliska un skaistiem skatiem pilna pastaigu taka, ko iespējams iet visādos gan īsākos, gan garākos variantos. Ja ir vēlēšanās, tad pa ceļam ir arī daudz iespēju uzsliet telti, vai vienkārši palikt kādā no labiekārtotajām atpūtas vietām un šādu pārgājienu pārvērst divdienniekā. Piezīme sev – šis noteikti būtu izcili arī krāsaino lapu rudenī 🙂

25.jpg

Distance: 47 km

Rīga – Cēsis: 1h 53min, 3,50 €

Sigulda – Rīga: 1h 11min, 1,90 €

Karte:

karte

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: