Simtiņam pa pēdām.

Anete: 2019. gada pārgājienu dzīves lielais mērķis ir Simtiņš 2019. Ar šo mēs visiem saviem draugiem un ģimenēm droši vien esam krietni apnikušas, jo simtiņa temats mums ar Betiju ir neizsmeļams. Lai labāk sagatavotos simtiņam, Betija, man nezinot, mūs piesaka simtiņa preparty jeb simtiņa iepazīšanas pārgājienam “Simtiņam pa pēdām” 30.06.2019.

1

2
Agrais rīts Zemitānu stacijā.

Betija: Jā, šogad esam sev nospraudušas vienu tādu skarbu un nepielūdzamu mērķi – mēģināt pievarēt to trako simtiņu. Tam arī tiek pakārtoti daudzi pārgājieni, audzēta izturība un nervi un tā tālāk. Protams, kā beigās būs, to nevar paredzēt, bet vēlme jau, protams, ir sevi nomocīt tikt pēc iespējas tālāk 😀 Kad Strēlnieki izsludina treniņpārgājienu, nav divu domu kā vien pieteikties.

9

Betija: Sestdienas vakarā krāmēju somu negribīgi, pēkšņi ir pārņēmis slinkums un doma par celšanos piecos rītā manī nekādu entuziasmu neizraisa. Apceru domu par milzīgas lietusgāzes sākšanos rītdien no rīta, bet ātri vien secinu, ka nekāds dižais attaisnojums tas tāpat nebūtu 😀 Slinkumam vispār nav attaisnojuma, ja vien tas nav iestājies vakarā pēc tāda kārtīgāka pārgājiena 😀 Tad nu vien turpinu krāmēt somu tālāk, cenšoties sekot Strēlnieku Mārtiņa padomam, ka somas saturu jākrāmē pēc iespējas tuvāku simtiņa somas saturam. Nu man beigās sanāk kilograms pa virsu, bet tas ir ieskaitot ūdeni, tā kā nu šis punkts ir izpildīts aptuveni.

10

Anete: 30.jūnijā modinātājs skan 5:00. Domāju – nu kāaaapēc? Vai man to vajag? Veltu minūtes divas eksistenciālām pārdomām.  BET – nevaru uzmest Betiju. Ceļos un veļos uz vilcienu. Mati paliek neiztaisnoti, tas ir rādītājs. Zemitānu stacijā mani tik pat samiegojusies gaida Betija. Skatāmies, ka viens kungs atlaidies uz soliņa. Skaļi to neizrunājam, bet gribas sekot viņa piemēram. Vilciens ir nepielūdzams un šādu iespēju mums nedod. 6:31 tas ir stacijā – precīzs kā pulkstenis.

7

Betija: Sarunāju ar Aneti, ka braukšu uz Zemitāniem un kāpsim iekšā kopā. Ir tik agrs, ka man ir pilnīgi vienalga, kur iekāpt vilcienā, centrā vai kādā citā stacijā. No rīta to vien spēju kā uztaisīt kafiju, galīgi neesmu rīta cilvēks 😀 BET tad, kad esmu piecēlusies un jau atjēgusies no miega, vienmēr priecājos par iespēju baudīt agro rītu burvību ārpus pilsētas. Anete ir tik pat miegaina, bet miegoties vairāk nav laika, ir jākāpj vilcienā. Laikam miegainība ir par iemeslu iekāpšanai pirmajā vagonā, ne tajā, kur sasēduši visi pārējie. Toties vagonā satiekam Induli, ar kuru līdz šim esam komunicējušas tikai virtuālajā pasaulē. Tad nu beidzot varam aprunāties par piedzīvojumiem un pārgājieniem dzīvajā. Pēc laika izrādās, ka mūsu vagonu ir apsēduši vairāki savdabīgi smaržojoši elementi, tādēļ galu galā pārvietojamies citur 😀

3
Pārgājiena galvenā instruktore Poga gatava startam 🙂

Anete: Ātri iekāpām pirmajā vagonā. Ātrāk iekāpsim, lai nav atpakaļceļa uz dīvānu. Veiksmīgi atrodam brīvu vietu. Ceļš uz Lodi ir sācies. Dodamies pretī pirmajam nopietnajam ieskatam simtiņā. Ceļš paiet ātri, jo pavadām to sarunās ar Induli, kuru esam iepazinušas no Induļa rakstītā bloga par viņa pārgājienu piedzīvojumiem.

6.jpg
Skats uz ārpasauli no Liepas Lielās Ellītes.

Anete: Izkāpjot no vilciena, satiekam arī citus pārgājienos iepazītus pārgājienu draugus. Bet iemeslu, kāpēc esam šeit neaizmirstu – prioritāte ir uzzināt vairāk par simtiņu un maksimāli izdzīvot un izspēlēt simtiņu. Mūsu mērķis bija 1) turēt ātrumu ar kādu vajadzēs iet simtiņā, 2) uzzināt par laika menedžmentu, 3) kā salikt somu un ko ņemt līdzi, 4) kā izvairīties no tulznām, 5) viss pārējais, ko vien var uzzināt par simtiņu.

4.jpg

5.jpg
Lielā Ellīte ir diezgan ellīgi iespaidīga 😀

Betija: Viens no mazajiem grupu pārgājienu plusiem ir atkal satikt gan citos pārgājienos, gan virtuāli iepazītos domubiedrus. Jāsaka gan, ka grupu pārgājienos parasti neejam, bet, ja ejam, tad tikai un vienīgi STREELNIEKS.LV organizētajos (jo tie ir visforšākie 😀 ). Pirms starta vēl aši apmeklējam vietējo veikalu un rīts tiek sākts ar atsvaidzinošu saldējumu.

5c6a

Anete: Trasi sākam Liepā, Lielajā ellīte. Mārtiņš un pārējie strēlnieki iepazīstina ar pārgājiena norisi. Skaidrs, ka šis pārgājiens nebūs nekāda baudīšana. Turēsim tempu (yesss) un tuvāk iepazīsim simtiņu. Šis tāds mini simtiņa variants. Neloloju veltas ilūzijas, ka būs viegli, bet tradicionāli – pārgājiens būs tieši tik foršs, cik būsi Tu pats.  

IMG_0825IMG_0826

Betija: Man Liepa ir īpaša. Tieši šeit, ar Līču – Laņģu klintīm sākās mana nopietnā pārgājienu dzīve. Toreiz tika pieveikti niecīgi 9 kilometri, bet likās tāds mega sasniegums. Kaut kad tajā laikā sāku sekot arī visādām pārgājienu grupām internetā, nejaušu uzdūros arī info par tā gada simtiņu. Toreiz likās, ak jel, kas tas par hardcore pasākumu, diennaktī 101 km ar smagu somu, tur jau tikai armijas veči spēj to izturēt 😀 Likās jau iespaidīgi, protams, viss pasākuma apraksts bija vilinošs, bet nu bāc, tas nelikās reāli 😀

IMG_0829.JPG

Anete: Sākumā nešķiet, ka būs pārāk traki. Nu vēl jau ceplis nebija tā kārtīgi ieslēdzies un meža posmi mums ar Betiju vispār ir mīļākie. Pirmā pauze pēc aptuveni 4.52 km pienāk negaidīti ātri. Ļoti labi, ka atnācām. Mans uzdevums īstajā simtiņā būs plānot laiku un disciplinēt mūs abas. Mūsu plāns ir stundu iet, 10 minūtes atpūsties. Šo momentu mums vajadzēja izspēlēt. Viens check tika ievilkts to do listē. Šajā pauzē uzzinām arī par tulznu veidošanās nepieļaušanu, zeķu un kāju apkopi. 

IMG_0828.JPG

Betija: Kad sākām iet, nopriecājāmies, ka tomēr saņēmāmies pārvarēt slinkumu. Nolemjam, ka no šī treniņa paņemsim visu iespējami grūtāko, lai gūtu patiešām kārtīgu ieskatu. Nu to mēs guvām noteikti 😀 Uzreiz arī uzņēmām kārtīgu tempu un pa granteni uz pirmo pieturvietu gājām pirmajās rindās. Šo tempu un turēšanos priekšā centāmies noturēt līdz pat pašām beigām pie Septiņavotu ūdenskrituma. Ātri vien sapratām, ka saule mūs šodien nežēlos, par ko organizatori gan jau bija īpaši priecīgi 😀 Pauzes laikā ieskicēju pāris vērtīgas piezīmes, kuras noteikti negribējām aizmirst. Arī pienākumus jau esam sadalījušas un Anete varēs izpausties ar laika ievērošanu un disciplīnu pēc pilnas programmas, kamēr es centīšos neapmaldīties 😀

11.jpg
Mārtiņš dod padomus un stāsta, kā pārdzīvot šo pārbaudījumu 😀

Anete: Tālākais ceļš jau vairs nav tik viegls. Nezinu kā iespējams atrast tādu brikšņu daudzumu kā to spēj strēlnieki… Bet šie brikšņi vēl ir pastaiga parkā. Mežs ir lielisks. Uzņemam labu ātrumu, pļāpājot ar diviem puišiem, no kuriem viens jau gājis simtiņu un pieveicis 70 km (par ko liels respect), otrs taisās iet šogad, tāpat kā mēs. Dalāmies pieredzē un uzsūcam info no pagājušā gada simtiņa dalībnieka. Miniatūrā taciņa ved mūs garām ļoti skaistam dīķim, bet temps uzņemts tāds, ka iemūžināt to nepagūstu. Vēl viens check – nekāda aizraušanās ar fotografēšanu.

12
”Un šeit būs jāgriežas no ceļa nost, emm..zālē un mežā” 😀

13IMG_0833.JPG

Betija: Nopriecājos, ka nav jākāpj Grīviņu klintī 😀 Kaut kā veikli pa brikšņiem to apgājām. Kaut kad sen ar dažiem draugiem piknikojot pie Gaujas bijām devušies to milzi meklēt, toreiz izbridām gan mežonīgus krūmus, gan Grīviņupīti. Upītes brišana šoreiz izpaliek, bet biezokni, protams, Strēlnieku puiši ir atraduši kārtīgu. Taču šis vēl ir nieks, posms līdz Līču – Laņģu klintīm tiek paveikts ātri un bez sevišķām grūtībām.

1617

Anete: Sasniedzām Līču – Laņģu gravu. Mūsu pirmā kopīgā pārgājiena vietu. Te gandrīz prasītos atkorķēt šampanieti, bet tāds mums līdzi nav, tāpēc turam tempu un dodamies tālāk. 10 minūšu pauzē paspējam nograuzt pa burkānam un uztaisīt sarkano seju selfiju ar Annu – bija jau laiks mūsu pārgājienu selfijos iesaistīt arī citus dalībniekus. Sejas tek no sviedriem, bet, ja bija doma, ka šis ir traki, tad īstais ceplis vēl tikai sekos.

181920

IMG_0835.JPG
Šoreiz jābrien nebūs 😀

Betija: Anete šoreiz var priecāties, esmu aizrāvusies ar tempa turēšanu un neko daudz nefotografēju. Simtiņā tāpat tas nebūs aktuāli, tādēļ lielāko daļu bilžu pa ceļam saķer Anete ar telefonu. Karstums lēnām pieaug, sejas un krekli pamazām kļūst slapji. Esam mazā grupiņā, kas atrāvusies pa priekšu no pārējiem, vienā brīdī Mārtiņš saka, ka varam turpināt ceļu līdz klinšu takas beigām, viņš iešot sagaidīt pārējos, kas palikuši kaut kur aizmugurē. Kopā ar vēl dažiem dodamies tālāk. Ārā no Līču – Lanģu gravas vispār kādu gabalu ejam visiem pa priekšu, līdz Mārtiņš saka, ka jāiet ārā uz dzelzceļu un vienkārši iebrien kaut kādos krūmos 😀 Nu jā, viss normāli 😀

222325

Anete: Pieveikušas Līču – Laņģu gravu mērkaķa ātrumā, nonākam uz dzelzceļa sliedēm. Pa tām vēl gājušas neesam. Es bērnībā esmu gājusi pa Limbažu vecajām dzelzceļa sliedēm uz dārzu ar vecomāti, tāpēc solis, kādu vajag ievērot ejot pa sliedēm, ātri tiek atgūts. Karstums sāk spiest virsū. Daži iet pa malu. Nolemju, ka šoreiz neiešu pa malu, bet simtiņā, kur varēsim, iesim pa malu – jūtu, ka Betijai krīt uz nerviem iešana pa dzelzceļa sliedēm. Man – iet varu, ja loti vajag.

IMG_0838IMG_0839

Betija: Pirmo reizi pārgājienā bija dzelzceļa posms. Kaut kad jau pa sliedēm ir staigāts, uz Līgo pasākumu reiz Bēnē, bija diezgan liels gabals pa sliedēm jānoiet, bet tur vilciena iespējamība bija pavisam neliela. Šeit jau ar viņš bieži nekursē, bet tāpat man ne visai patīk atrasties uz sliedēm. Lielā grupā jau ir ok, kāds no bara jau noteikti to vilcienu pamanīs, ja tas sadomās tuvoties 😀 Pa sliedēm soļot vispār ir diezgan besīgi, bet ne tuvu nav tik traki kā man bija licies. Pie tam, ja es būtu zinājusi, kā vēlāk saule mūs izmocīs uz kārtējā grantenieka, es būtu pa sliedēm skrējusi ar plašu smaidu 😀 Bet vispār, pēc iepriekšējo simtiņa gājēju atsauksmēm, man bija licies, ka pa sliedēm būs jāiet ilgāk, nekā izrādījās patiesībā.

272829

Betija: Pusdienu pauze bija atpūtas vietā pie skaistās Raunas upes. Ejot gar upes krastu, nolēmu, ka šī vieta jāizstaigā kārtīgāk kādā “skaisto skatu” pārgājienā, jo Rauna patiešām ir brīnišķīga. Upes krasts sagādāja papildus pārbaudījumu Anetei, jo, priekšējo gājēju izbiedēts, pa smilšaino taku aizlocījās nekas cits kā zalktis. Esmu jau iemācījusies reaģēt zibenīgi un ar ietrenētu “Anete, nekusties un neskaties šurp”, apstādināju draugu. Induļa sauciens izskanēja līdz ar manējo un pašu mošķi Anete neieraudzīja 🙂 Toties apstājoties viņa noķēra burvīgu upes kadru, tā kā šim momentam bija arī pozitīvā puse.

30.jpg
Rauna – upe, pie kuras jāatgriežas.

Anete: Diemžēl, ejot uz pusdienu pauzes vietu, kur būs arī viens simtiņa kontroles punkts, notiek tas, ko es tik tiešām nevēlos piedzīvot. Zalktis. Betija metas mani glābt no zalkša, lai man nav viņš jāredz. Nevēlos to zalkti redzēt. Kamēr citi čūskulēnu apbrīno, es izlemju uztaisīt Raunas upes foto, kas nenoliedzami ir daudz skaistāka kā tas riebīgais zalktis.

15.jpg

Anete: Iekšēji esmu pilnīgi nelaimīga par stulbā zalkša klātbūtni, ārēji cenšos to neizrādīt. Abas ieturam pusdienas. Rodas ideja uz simtiņu termosā uzvārīt zupu, lai būtu spēcinošs ēdiens, kura uzņemšana aizņem salīdzinoši mazāk laiku. Jā, nodomāju, uz simtiņu jākoncentrē visas savas shēmošanas un plānošanas prasmes.

31.jpg

Anete: Pēc pusdienām iestājies manāms atslābums, bet tas ir ļoti slikti. Mūs gaida pats grūtākais posms šodien – velkamies kalnā augšā pa granteni tiešos saules staros. Visizcilākais demotivējoša elementa piemērs, ko var piedāvāt simtiņš. Liekas, ka dvēsele iztecēs sviedros. Domāju – vai tad tiešām nebūs ne stūrītis ēnas? Nebūs gan. Vējiņš ik pa laikam uzpūš, bet ķermenis ir tā sakarsis, ka nepaspēj kaut par grādu atdzist, kad vējelis jau beidzas un atkal ir ceplis uz pilno uzgriezts. Sajūta, ka mani dedzinātu uz sārta. Ejam abas ar Betiju un kā izrādās domājam vienu un to pašu – ja mēs varētu skaļi lamāties, Centrālcietums nobālētu 😀

32.jpg

Betija: Mārtiņš pēc pusdienām stāsta, ka tālākie kilometri līdz Kazu gravai būs pa šoseju un grants ceļu. Īpaši tam uzmanību nepievērsu, jo prātā bija Kazu grava, kurā nekad neesmu bijusi, bet par kuru ir dzirdēts daudz stāstu. Lēns posms, viegli var apmaldīties un tā tālāk. Izrādījās tas viss vēl tā neko, pārdzīvojams, jo, kad beidzot nogriezāmies no šosejas saule jau cepināja kā uz pannas. Un uz grantenes, protams, viņa iecepināja vēl 3x jaudīgāk. Un tad es pamanīju, ka grantene iet augšā kalniņā. Nu protams! Kā tad bez tā 😀 Vilkāmies augšā saules cepinātas un iekšēji cerējām, ka augšā uzpūtīs kaut mazākais vējiņš. Bet viņš neuzpūta. Precīzāk sakot, bija tik karsts, ka tā niecīgā pūsmiņa vienkārši nebija jūtama.

33.jpg
Brīnišķīga ainava, kas neataino patiesās izjūtas.

Betija: Kalna augšā izslaucīju acis no sviedriem un atguvu redzi 😀 Pamanīju arī ļoti skaistu tālienes panorāmas ainavu, bet sapratu, ka apstāšanās un fotografēšana tikai paildzinās šīs mokas, tādēļ soļoju vien uz priekšu, kur tālienē bija redzams kas līdzīgs egļu alejai. Tika apcerēta arī iespēja vienkārši nokrist lauka malā, kas tāpat nedotu pārāk lielu atvieglojumu, jo lauks tāpat bija spožas saules apspīdēts 😀 Pēc šīm izjūtām man vairāk nav aktuāls jautājums – kas ir trakāk, karsta saule vai lietus 😀

65859092_2434588383270041_1876788678425051136_n
Vēl pirms cepļa, grantenes un brikšņa

 

Anete: Ieraugot mežmalu, liekas, ka esam glābtas. ĒNA. Nedaudz, nedaudz ēna bija. Bet nu nekas daudz. Pauzītē dzeru ūdeni. Ūdens krājumi mums ir pamatīgi. Pārgājienā šādā karstumā ūdens patiešām ir dzīvības eliksīrs. Katrā ziņā, secinājums, ļoti labi, ka izbaudījām šo visu – zināsim kādas sajūtas karstumā būs simtiņā.

34.jpg

Betija: Egļu pavēnī bija neliela pauze. Kamēr daži apdomāja ērču esamību garajā zālē, mēs, kopā ar citiem nometāmies pie zemes. Galu galā oranžais DEET pretinsektu pūšamais kārtējo reizi sevi pierādīja perfekti, jo nevienu ērci mājās neatnesām 🙂 Mazā pauze bija tieši laikā, jo, atkal pieceļoties kājās, sajūta bija tāda, it kā nežēlīgais cepiens nemaz nebūtu bijis. Pie tam, saulē izcepinātās smadzenes kārtīgi atdzīvināja liels latvānis, kas bija pārliecies pāri takai un lika man apdomāt variantus kā viņu labāk piespiest pie zemes, lai sevi lieki netraumētu 😀 Tā kā neviens apdegums vēl nav parādījies, uzskatu, ka šī misija tika izpildīta veiksmīgi 😀

63596392_2511541132408826_8736546371550576640_n.jpg

Anete: Labu laiku biju dzirdējusi par Kazu gravu. Esot tāda vieta, simtiņā tur maldoties. Es tak nezināju, ka tie ir riktīgi brikšņi. Kad Mārtiņš dodas lejā pa kalnu tieši briksnī, man ir skaidrs – mēs iesim pa grūtāko un brikšņaināko ceļu, jo tas ir strēlnieku pārgājiens. Tas ir īsts veiklības posms. Lienam pāri kritušiem kokiem, lēcieni pāri grāvīšiem, visapkārt pamatīgs briksnis. Betija man aizmugurē kaut kur atpaliek. Esmu izstrādājusi taktiku, ejot cauri briksnim, eju tempā, lai ātrāk tiktu laukā. Pēc principa –  ik vieni brikšņi reiz beidzās. Mini pauzītē sagaidu Betiju. Es domāju, ka viņa no manis notinās, jo zin manas domas par briksni. Betija gan saka, ka viņai vienkārši bija atsējusies šņore, tāpēc atpalika. Es domāju, ka vienkārši notinās 😀

66243760_2346278868966780_1763709667059433472_n65474494_2016806215092641_4504211058914754560_n.jpg65761773_2382037175367186_3264052154276511744_n.jpg

Betija: Kazu grava patiešām ir viena kārtīga Grava ar lielo burtu. Sakrituši koki, krūmi, dubļi, grāvīši, viss ko var vēlēties. Man brikšņi patīk, bet kritušie koki, kuriem jārāpjas pāri, kaitina, jo traucē ātrumam. lauzos uz priekšu ignorējot krūmus un zarus, un centos atcerēties aptuveno virzienu. It kā jau nekas baigi sarežģīts nav, jānokāpj lejā, tad pa ceļam vēl ir avots un tad tikai jāiet jālaužas pa gravas apakšu uz priekšu. Mēs atkal esam pirmajā grupas daļā, kas priecē. Tad sajūtu, ka atsienas apavu šņore un man nākas palaist dažus sev pa priekšu, bet tāpat palieku pirmajā grupā, jo man aiz muguras pārējie kaut kur iepalikuši. Aneti nesaucu, zinu, ka viņa brikšņus nemīl, lai tik ātrāk tiek uz priekšu. Vēlāk izrādās, ka viņa padomājusi, ka es no viņas ”brikšņu mīlestības” speciāli esmu iepalikusi 😀

65395384_2292904014157651_9070295287846666240_n.jpg66256713_2240710735984363_6982858448035643392_n65811638_375273506460114_3014658139430584320_n

Anete: Es jau vairs neko negaidu, tikai ceru iziet briksni un te pēkšņi, nonākam pie pasakaina ūdenskrituma. Īsts balzāms dvēselei pēc elles cepļa uz grantenes un Kazu gravas džungārijas. Septiņavotu ūdenskritums, netālu no Cēsīm – īsts Latvijas dārgums. Turklāt mums paveicās, ka tajā bija ūdens. Vēl viens Latvijas brīnums mūsu kontā 🙂 Pie ūdenskrituma pārgājiens formāli noslēdzas. Mēs aizkavējamies, lai iemūžinātu ūdenskritumu. Pārējie jau dodas uz Cēsīm, lai nosvinētu pārgājienu krodziņā pie Cēsu robežas.

65540543_2374381579465896_1128325360774021120_n65501711_2349909771735167_8958208508415705088_n65505508_465718510906187_230709159056637952_n

Betija: Kazu gravas noslēgumā mēs tiekam atalgoti ar brīnišķīgu akmeņainu ūdenskritumu. Priecājoties par to aizmirstas elles ceplis un trakie Latvijas džungļi. Izmantoju izdevību un kopā ar citiem atsvaidzinu seju ar auksto ūdeni. Sajūta ir izcila. Tiek uztaisīts grupas foto un oficiāli pārgājiens ir beidzies. Atpakaļ uz Cēsīm ejam kopā ar Gustavu, vienu no pārgājiena organizētājiem, un ceļā, sarunas, protams, raisās par un ap dzīvi iekš dabas un pārgājieniem. Savu šodienas gājienu tā pavisam noslēdzam Cēsīs ar aukstu alu un jautrām sarunām, gaidot vilcienu. Vai bija grūti? Nu viegli jau nebija 😀 Vai bija forši? Pilnīgi noteikti 🙂 Vai atkārtotu? Nu simtiņā noteikti 😀 Anetei gan apsolīju, ka pēc simtiņa Kazu gravā vairs kāju nespersim 😀 Bet kā jau esam to teikušas, ar šo kompāniju noteikti iesim vēl!

65311803_612641599243521_4663440541847912448_n65770473_404438186947357_4992958692019142656_n65809029_660974657663506_5546331542680240128_n

Anete: Secinājumi: 1) labi, ka aizgājām, 2) iet ir mūsu izvēle 3) uzzinājām knifus, kas noteiki noderēs 4) varam tikai lūgt Dievu, lai simtiņā nav ceplis un 5) simtiņš nežēlos. Lai kā mums ies simtiņā, pārgājieni netiks pārtraukti, mēs turpināsim iziet dabā par spīti ceplim, čūskulēniem, lietum, kalniem un visam citam, kas mums nepatīk, jo patika iziet kārtīgā pārgājienā ir lielāka par visu, kas mums nepatīk 🙂 Paldies STREELNIEKS.LV komandai, ar Jums ir feinākie grupu pārgājieni (subjektīvs viedoklis) 🙂

Distance: 24 km

Rīga – Lode: 2h 17min; 3,75 €

Cēsis – Rīga: 1h 35min; 3,50 €

Karte:

66491979_451734992293649_5818174097451909120_n

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: