Pārgājiens uz Ķirbižu meža taku.

Betija: Pēc nelielā pagājušajā rudens Limbažu pārgājiena, Anetes dzimtā puse palika pārgājienu ideju sarakstā ar vēl vairākiem interesantiem dažāda garuma maršrutiem. Nedaudz smieklīgi, bet lielajam Limbažu novada pārgājienam, netika izmantots neviens no tiem 😄 Šī pārgājiena galvenā ideja bija noiet pēc iespējas lielāku kilometru skaitu, pēc iespējas lielākā komfortā. Tika izlemts, ka jāmēģina treniņa ietvaros noiet pusi no simtiņa kilometriem, pārbaudot dzīvē dažus no Muižnieku Mārtiņa padomiem. 50nieks beidzot ir jāgāž!

511

Anete: Gatavošanās nolūkos simtiņam, mēģinam iziet maršrutus ar lielāku kilometru skaitu un patestēt simtiņa treniņpārgājienā dzirdētos padomus. Lielam kilometru skaitam vislabāk der sestdiena. Piedāvāju Betijai braukt ciemos pie manis uz Limbažiem. Viņa labprāt piekrīt un 12.jūlijā devāmies uz Limbažiem, lai sestdienā izietu dabā.

IMG_3575.JPGIMG_3545IMG_3547

Betija: Uz Limbažiem devāmies jau piektdienas pēcpusdienā, lai iepriekšējo vakaru pavadītu nesteidzīgā noskaņā. Anete mani bija apsolījusi aizvest uz mazo, bet skaisto Lielezera dabas taku, ko nepaspēju apskatīt iepriekšējā rudenī. Autoosta cilvēku pilna, kā jau piektdienā. Pamanu arī vairākus cilvēkus pārgājienu ekipējumā, kuri sakāpj autobusā uz Mazirbes pusi. Saskatamies un sasmaidamies, plāni brīvdienām ir līdzīgi 😊

2 (1)3 (1)1 (1)

Betija: Protams, pirms kāpšanas autobusā neiztiek bez komiska momenta. Kāds, dzīves apbružāts kungs, padusē iespiedis lielu somu, no kuras pasauli sveicina degvīna pudelīte, nespēj notēmēt savu ķemeni autobusa virzienā un, ar baļķa cienīgu grāciju, noveļas tieši pie autobusa durvīm. Kamēr divi spēcīgāki garāmgājēji mēģina viņu uzstutēt augšā, Anete izceļas ar pilsētai neraksturīgu naivumu. No viņas atskan izbrīna pilns jautājums, vai kungam ir kļuvis slikti, vai tomēr piedzēries? Nē, nu labi viņam nav, jo, pudelītes dēļ, autobuss aizbrauc bez viņa. Naivais jautājums apkārtējo cilvēku sejās izsauc vieglus smīnus 😄

IMG_3542IMG_3543IMG_3549IMG_3551IMG_3554

IMG_3557
Lielezera dabas takas zaļie skati.

Anete: Pēc darba tiekamies autoostā. Nopērkam biļetes un uzreiz dodamies uz Limbažu pieturu. Laužos cauri pūlim tik strauji, ka kādam kungam nākas glābt savu grādīgās dziras pudeli no izlīšanas. Nonākot pieturā, mūsu priekšā nokrīt kāds vīrietis, ar galvu gandrīz ietriecoties autobusa durvīs. Es esmu tik pārsteigta, ka pa visu pieturu iesaucos – viņam ir slikti vai viņš ir piedzēries???? Betija un pārējie pasažieri nespēj noticēt manam naivumam – vai tad tas nav redzams?! Betija man atbild. Es pie sevis nodomāju – kas te šodien notiek? 😑

IMG_3558IMG_3565IMG_3570IMG_3572IMG_3585IMG_3596

Betija: Dēļ ceļa remontiem un avārijām, Limbažos nonākam vēlāk nekā plānots. Bet tas nekas, vakari vēl gari, dzīvoklī nometam somas un dodamies uz ezeru. Tas patiešām ir burvīgs. Vakaru noslēdzam putnu vērošanas tornī, priecājoties par brīnišķīgajiem ezera skatiem. Lielezers mūs pagodina ar kārtējo skaisto saulrietu.

IMG_3626IMG_3598IMG_3602IMG_3604

IMG_3625
Nevar noliegt, ka vakarā tapa kādas simts ezera bildes 😀

Anete: Lēnām braucam cauri Rīgai. Avārijas un ceļa remonti aizkavē mūsu braucienu. Likās, ka Limbažos nenokļūsim. Baidījos, ka līdz Lielezera putnu tornim gaismā netiksim. Kļūdījos. Tikām. Limbažu dzīvoklī pārģērbjamies ērtākā apģērbā un dodamies uz Lielezera mazo, bet pievilcīgo dabas taku un jau minēto putnu vērotavu – manu Top 1 vietu, mana mīļākā Latvijas ezera Lielezera krastos. Lielezers kā prasti nepieviļ. Nosēžam tornī līdz pat 23:00. Sēdētu vēl, bet rīt pārgājiens.

Processed with VSCO with f3 preset5Processed with VSCO with hb2 presetProcessed with VSCO with hb2 preset3IMG_3539.JPG

Betija: Gulēt, protams, aizejam diezgan vēlu un celšanās no rīta nav pārāk moža. Pie tam, ārā līst lietus, kas nemaz neiepriecina. Prognoze gan sola, ka lietus pēc stundas pāries, ko arī nolemjam sagaidīt. Esam galīgi neorganizētas, jo neesam pat īsti izdomājušas uz kurieni iesim. Ideja par Purezera dabas taku Puikulē tiek atmesta, jo kopējais kilometru skaits tomēr liekas pārāk liels. Otra ideja ir apstaigāt vietējos ezerus, aiziet uz Dziļezera taku, bet kaut kā arī šis negūst atsaucību. Domīgi dzerot kafiju un pētot karti, pēkšņi kaut kur dziļos laukos pamanu nosaukumu ‘’Ķirbižu meža taka’’. Izklausās interesanti un ir pietiekami tālu, 50 km noteikti sanāks turp un atpakaļ. Ok, lai būtu ātrā ideja, iesim uz turieni.

67433231_624080131420836_2541346601608151040_n
Lielezers vakara kreslā.

IMG_3613

Anete: Pārgājiena idejas Limbažu pusē mums ir vairākas. Spontāni izlemjam, ka iesim uz Ķirbižu meža taku. Rīts aust ar lietu. Kamēr sataisāmies uz iziešanu, lietus ir rimies. Nedaudz aizkavējušās, deviņos beidzot startējam no Limbažiem uz Ķirbižiem. Atšķirībā no pārgājiena Saulkrasti – Carnikava, šodien ir sajūta – 50nieks kritīs!

IMG_3645IMG_3647966477222_2199358890186559_3390707067638513664_nIMG_3649.JPG

Betija: No Limbažiem izejam pa Tūjas šoseju, kura, kā jau brīvdienā, ir diezgan apdzīvota, kas mūs nedaudz nokaitina. Aptuveni 6-7 km gar šosejas malu tiek pieveikti ātri un tad, pirms Kalnāru mājām nogriežamies pa labi uz grantenes. Piektajā kilometrā tiek nomainītas zeķes, prātojam, vai šī taktika beidzot ļaus Anetei izvairīties no tulznām. Zeķes piekarinam pie somas kā karogus un tad jau var doties tālāk 😄

IMG_3656IMG_3657IMG_3658IMG_3660IMG_3670IMG_3671

Anete: Mūsu trase ved ārā no Limbažiem, pa Tūjas šoseju. Esam nolēmušas ik pēc 5 km ņemt pauzi, atsvaidzināt kājas un mainīt zeķes. Pirmā pauzīte iekrīt kādā pieturā Tūjas šosejas malā. Vairāk gan šāda ekstra nebūs un sēdēsim zemē uz saviem mazajiem pārgājienu paklājiņiem. Tūjas šoseja ļoti aktīva, gribam ātrāk nokļūt uz grantenes, kur būs klusāks. Pa ceļam Betija konstatē, ka Limbažu pusē ļoti daudz ugunspuķes. Viņas mamma Ventspilī meklējusi tējai un tur ir maz. Apsolu Betijai, ka svētdien aiziesim uz dabas taku un tur saplūksim šo vērtīgo tēju – Limbažos šī manta plaši pieejama.

1.jpg
Limbažu novadā ugunspuķes aug bezmaz vai katrā grāvī 😀

1IMG_3661

IMG_3666
Un vispār daudz kas zied 🙂

Anete: Sasniedzam granteni pie pagrieziena uz Vitrupi. Ejam un acij paveras brīnišķīga ainava – esam uz neliela pakalna, tālumā aizvijas Tūjas šoseja. Betija jautā vai zināju, ka šeit ir tāds skaistums. Protams, ka nezināju, kādreiz ērti sēdēju dīvānā, nevis devos dabā 😀 Cerējām, ka grantene būs mierīgāka, kas tev deva! Izskatās, ka esam pievilinājušas braucējus. Ik pa laikam mums garām aizputina kāds spēkrats. Tālumā dzirdama suņa riešana, bet tuvumā mums lidinās stārķis. Nemanot pienākusi otrā pauze – zeķu maiņa un ūdens uzņemšana.

IMG_3678.JPGIMG_3681IMG_3685IMG_3687IMG_36891.jpg

Anete: Lai pārgājiens būtu jestrāks, mums nopakaļ sāk skriet kāds vietējais suns. Es turpinu iet, Betija dzen viņu prom. Suns izrādījās draudzīgs, bet mūsu ceļš ved prom no viņa. Nogriežamies no grantenes uz meža ceļa, kas ir nedaudz mežonīgs, bet šarmants. Te uz kādas puķes nometies taurenis, te zāle līdz viduklim, te mūs abas ar Betiju izbiedē milzu irsis. Pa galvu pa kaklu, ar visām smagajām somām, metamies prom no skaistajiem ziediem un taureņiem dēļ milzu irša. Skats uz mums droši vien – pa rubli. Šoreiz Betija teleportējas prom no šīs vietas ātrāk kā es 😀 Toties es skaļāk, proti, man izlaužas tik mežonīgs siera kliedziens, ka irsis nez kur notinās. Izskatās, ka esmu nejauši izglābusi Betiju un aizbiedējusi irsi. 

76IMG_3691IMG_369666625634_208684793369595_6851709186405826560_n2

IMG_3732
Daži interesanti radījumi mums tomēr paspēja iepozēt 😀

Betija: Mums ir paveicies ar laiku, diena ir izcili vasarīga, nedaudz cepina saule, bet tas nav tik traģiski kā ir gadījies piedzīvot. Pēc neliela grantenes gabala, nogriežamies pa kreisi aiz kādām mājām un uzejam uz klusa, nomaļa meža ceļa, kas gar Vitrupes krastu ved uz Blomi. Māju te praktiski nav, tikai mežs un pa kādai pļavai. Pļavas pilnas ar krāsainiem taureņiem, kamēr Anete vienu cītīgi fotografē, fonā atskan zemu lidojoša bumbvedēja skaņas un ir skaidrs, ka jābēg 😄 Protams, kaut kāda milzīga lapsene (lasīt –irsis) ir izdomājis lidot mums virsū😄 Un ja ir kaut kas, ko es dabā neciešu, tad tas ir irsis. Arī Anete šo radību nemīl, tāpēc no skaistās taureņu pļavas nācās mukt 😄 Kaut ko jau sabildējām, bet lieliskie kadri, protams bija izjaukti.

4 (1)4aIMG_3692IMG_3693IMG_3699

Anete: Noejam nedaudz vairāk kā 5 km. No mežonīgi skaistā meža ceļa atgriežamies uz grantenes. Nosēžamies zemē, te pēkšņi mums garām atkal sāk braukt kādi vietējie. Nesaprotam, kā tas iespējams. Ceļš pilnīgi pamests. Apkopjam kājas, iestiprinamies un dodamies tālāk. Mūsu mērķis ir tilts pāri Vitrupei. Nonākot uz tilta, paveras brīnumaina ainava – ūdenī spoguļojas koki. Atspulgi viens par otru krāšņāki. Ceļa malā redzam koka stabus (norādes) rotātus ar baloniem, izrādās kaut kur būs zaļumballe. Tagad saprotam, kur visi tā braukā – taisās uz balli. Mēs nepaliksim uz zaļumballi, jo mūsu somās balles tērpu nav, bet ir vēlme sasniegt 50 km atzīmi.

1.jpg3.jpgIMG_3709.JPG5134 (1)

Betija: No meža ceļa izgājām uz kārtējo granteni pie Blomes, kur šķērsojam Vitrupi. Tālāk ceļš pa šo pašu granteni ved uz ciemu ar tādu pašu nosaukumu. Ik pēc 5 km ievērojam savu paužu un sauso zeķu rituālu. Jāteic, ka kājas par sausām zeķēm ir ļoti pateicīgas. Ar novilktajām zeķēm apkarinam somas, no malas šīs dekorācijas droši vien izskatās visai amizanti un vienkāršam garāmgājējam droši vien izsauktu smaidu. Bet viss ģeniālais ir vienkāršs un nav ātrāka veida kā saulē izžāvēt zeķes, ja tu plāno noiet  50 km garu pārgājienu 😄

1234 (1)IMG_3708

Betija: Aiz Vitrupes ciema telefons saka, ka ir kārtējās pauzes laiks. Apsēžamies, pārvelkam zeķes un nolemjam kaut ko uzkost. Kamēr ēnā baudam lauku mieru, pamanu, ka pa vientuļo granteni lēnām tuvojas divi dzīves apbružāti vīri. Vienam no viņiem rokā maisiņš, kura saturs jau pa gabalu ir skaidri nojaušams. Vērojot šo ainu, mēs pamazām apjaušam – no runāšanās neizbēgt, jo vīrus acīmredzami ir ieinteresējušas mūsu lielās somas un izkrāmētais ēdiens. Par laimi, uz ēdienu šie kungi nepiesakās, bet, protams, dodas mums klāt. Viens uzņemas runāšanu, kamēr viņa draugs kautrīgi iepaliek aiz muguras. Aizsmakušā balsī tiek pajautāts, vai mums nav iebildumi, ka šie piesēž uz brīdi papļāpāt, protams ar piebildi, ka ‘’mēs jau esam labi cilvēki’’. Iebildumi mums ir gan, bet tā kā man ar dziras sasildītajiem kungiem nav vēlme kašķēties, saku, ka drīz jau iesim, bet ja jau gribas, lai sēž vien nost. Anete cenšas neizrādīt savas emocijas, tādēļ šo burvīgo sarunu nākas uzturēt man, tādēļ cenšos to padarīt episkāku 😄 Stāstu vīriem, ka no Rīgas ar kājām ejam uz Igauniju un naktīs guļam mežā zem kokiem. Šie groza galvas un atzīst, ka tas ir jā, iespaidīgi un respektējami. Pieļauju, ka šo stāstu tagad atstāsta visiem pagasta klaidoņiem un par mums Vitrupē klīst leģendas 😄 Saņemu arī padomus par izdzīvošanu mežā un “ja jums kaut ko vajag, es varu palīdzēt, es čigāns, man te visi savējie”. No laipnās palīdzības gan atsakos un tad jau mēs beidzot pošamies tālāk, abu kungu sveicienu pavadītas 😄

IMG_3722IMG_3724IMG_37273IMG_3726

Anete: Nemanot klāt Vitrupe, mums pretī nāk divi vietējie. Es redzu – šie ir no runīgajiem. 100 % apstāsies un vēlēsies pļāpāt. Protams, drosmei maisiņā arī grādīgā dzira. Vadības grožus savās rokās ņem Betija. Viņa abiem brašuļiem nedaudz paspilgtina mūsu pārgājiena mērķi – Betijas stāstā, mēs dodamies uz Igauniju un gulēsim mežā. Abi diezgan labvēlīgi noskaņoti un cenšas palīdzēt ar padomiem izdzīvošanai mežā – jo viens tak ir čigāns un mežu zin kā savus piecus pirkstus. Ok ok.. Neapstrīdu, bet dodu Betijai mājienu, ka labprāt dotos tālāk un šo sarunu noslēgtu. Abi novēl mums veiksmi un mēs dodamies uz Ķirbižiem, lai beidzot apskatītu pārgājiena gaveno zvaigzni – noslēpumaino Ķirbižu meža taku.

IMG_3728IMG_3730IMG_3734IMG_3736IMG_3737

9.jpg
Pauzē kājas pret sauli 😀

Betija: Tālākajā ceļā nekādi īpaši piedzīvojumi vairs neatgadās 😄 Soļojam pa granteni Ķirbižu virzienā un diena paliek aizvien karstāka. Protams, karstākajā posmā, ceļa malās ir vienas vienīgas pļavas, tādēļ katra koka parādīšanos uztveram ar sajūsmu. Vienubrīd uz ceļa pamanu lielu, noplacinātu zalkti, ātri eju tam garām, lai tas paliktu nepamanīts un šī trauma Anetei tiek aiztaupīta 😄 Ceļa malās daudz pamestu māju, lai gan vieta ir skaista. Raisās sarunas par reģionālo attīstību un to, ka žēl, ka skaistas vietas tiek pamestas un aizaug ar brikšņiem un nezālēm.

IMG_3738IMG_3739IMG_3740IMG_3741

Betija: Ķirbiži izrādās vairākas atsevišķas mājas nevis ciems un dabas taku uzreiz neatrodam. Toties atrodam ļoti krāsainu autobusa pieturu. Vēlāk izrādās, ka tādas šajā pusē ir vairākas. Turpat aiz pieturas izrādās ir Ķirbižu meža muzejs un aiz tā arī taka. Apstājamies pie info stenda un sākotnēji ir grūti saprast, kurā pusē ir takas sākums. Izrādās, ka vienkārši ir jāaiet taisni pāri pļavai pa iemītu celiņu, kas beidzas pie upes. Kad taka ir atrasta, to iziet ir viegli, tā ir maza, labiekārtota un apmaldīties te nav kur.

IMG_3742IMG_3746IMG_3747

Anete: Ķirbižos nonākot, nedaudz apmulstam – nevar saprast, kur īsti taka sākas. Sekojam zīmei,  tomēr bez vietējā palīdzības neiztikt, mums apliecina, ka ejam pareizi. Ejot cauri mājas pagalmam, lai nonāktu uz takas, pievēršam neganta mājas mīluļa – takša – uzmanību. Tas metas mūs apriet. Mana siera dvēsele sašļūk papēžos. Labi, ka Betija baida neganto taksi prom. Pagalmā esošajai ģimenei laikam ir jautri skatīties uz to kā Betija cīnās ar taksi, jo savākts taksis netiek.

IMG_3748IMG_3749.JPG34 (1)

Anete: Godīgi sakot, sākumā ejot pa Ķirbižu meža taku, ir vilšanās sajūta. Biju gaidījusi lielāku wooow. Tāda sākumā nav. Bet te der atcerēties par pāragrajiem secinājumiem. Trases pirmā daļa tiešām, personīgi man, nelika elpai aizrauties. Toties nokāpjot pa stāvo krastu un nonākot pie upes, varu kopā ar savu lepnību no kauna ielīst zemē. Ir, ir tas wooooow mirklis. Pilnīga mežonība. Neskartas upes ainavas. Upe, akmeņi, brikšņu  pilni krasti. Pār upītei izlikts neliels tiltiņš, es pat neiebilstu pret brišanu, bet ja tas tur ir, izmantošu šo ekstru.

123

7
Tur, kaut kur pa vidu, ir Vitrupe.
8
Viss ir ļoti zaļš, svaigs un mežonīgs 🙂

7.jpg

Betija: Taka sākas ar tiltiņu pāri Vitrupes upei, ved kādu kilometru gar krastu un tad tikpat daudz atpakaļ pa upes otru krastu. Jā, tā tiešām ir ļoti īsa, bet Vitrupes aizaugušie krasti ir skaisti un apskatīšanas vērti. Sākumā gan ir vilšanās. Taka neved gar krastu, bet gan pa kraujas augšu caur mežu, kur upi nevar redzēt vispār. Šur tur pa kādam apskates objektam, kas gan mūs īsti neientersē. Mums jau tā dabas mežonība tuvāka 😊

1234 (1)5

Betija: Kad puse takas ir noieta, celiņš noved atpakaļ pie upes un te elpa aizraujas 😊 Meklētā mežonība ir klāt un pilnā krāšņumā. Upīte ir maza, akmeņaina un to ieskauj iespaidīgi, lieli koki. Priecē fakts, ka takā bez mums nav neviena cita apmeklētāja, kas bojātu noskaņu. Nu jā, šī vieta ir diezgan patālu no lielajām pilsētām un ikdienu maršrutiem. Manuprāt, tas ir pluss. Atpakaļ celiņš veda gar pašu akmeņaino krastu un te mēs atļāvāmies diezgan kārtīgi pazaudēt laiku fotografējot un vienkārši baudot.

IMG_3762.JPGIMG_3760.JPG36

Anete: Kopvērtējums Ķirbižu meža takai – tā ir īsa, sākums ir maldinošs, bet viss labākais vienmēr ir beigās, jo trases nosacīti otrā daļa, nonākot pie upes, ir to 50 kilometru vērta. Mums nav laika kavēties mazajā takā, tomēr iespaidi ir. Pat es saku, ka nevajag neko izcirst un iztīrīt (un es neesmu nekāds brikšņu fans), jo tā šī taka zaudētu savu neskartuma sajūtu.

IMG_3750IMG_3757IMG_3763aIMG_3765

Betija: Tālāk ceļš ved uz Viļkeni, metīsim loku, lai savāktu vairāk kilometrus. Kad noieti kārtējie pieci kilometri, saku, ka jātaisa pusdienu pauze un iekārtojamies koku alejas paēnā. Kā nosēžamies uz vientuļā ceļa, tā te pēkšņi sarodas tāda satiksme, ka Brīvības iela piektdienas pēcpusdienā nobāl. Kamēr ēdam, Anetes telefonam pazūd internets un sporta aplikācija ar mūsu trasi vienkārši uzkaras. Tehnoloģijas mēdz pievilt, bet Anetei ir krīze. Pirmo reizi dzīvē redzu, ka viņa ir gatava iemest telefonu pļavā. Protams, viņa ir prātīga un, par spīti visam, tas nenotiek 😄 Kamēr meklēju googlē kas varētu būt par vainu un vai to var glābt, programma atdzīvojas. Krīze ir novērsta un varam doties tālāk.

IMG_3767IMG_37685.jpgIMG_3769IMG_3771

Anete: Esam uzņēmušas enerģiju atpakaļceļam uz Limbažiem. Pa to pašu ceļu atpakaļ nedosimies. Ejam uz Viļķeni, atkal pa granteni. Betija iedomājas, ka vajadzētu paņemt garāku pauzi, es piekrītu. Ejam apsēsties ēnā zem kokiem. Iespējams tā bija ļoti slikta ideja, jo manai Runtastic programmai uz visu pauzes laiku pazud savienojums. Man sākas krīze – ne jau es tūdaļ pakāsīšu visu sasniegto. To es nekad sev nepiedotu. Betija drudžaini, kaut ko meklē internetā – laikam kā atdzīvināt manu nosprāgušo kilometru skaitīšanas programmu. Mēģinu neārdīties un kaut ko izdarīt ar to telefonu (neārdīšanās šajā situācijā, jāatzīst, man nesanāk). Pie tam viens vietējais džigits lielā ātrumā panesas mums garām, saceldams tādu putekļu mākoni, ka Sahārā smilšu vētra nobāl. Laikam atpakaļskata spogulī ieraudzījis divas pārgājienu dāmas, džigits ieslēdz atpakaļgaitu un apstājas netālu no mums. Izkāpj no mašīnas un galanti jautā – vai Jūs uz Viļķeni aizvest? Nē, mūs nekur nevajag aizvest – moto joprojām tas pats – trase tiks pieveikta kājām!

IMG_3772

IMG_3773
Govis, kas izrādījās buļļi 😀
IMG_3776
Mazliet rudenīgs briksnis.

Anete: Pēkšņi manā dzīvē un telefonā iemirdzas saules stars – programma atdzīvojas. Es no laimes gandrīz saļimstu – nekas nav pakāsts. Pašas vēl neapzināmies, bet priekšā pats grūtākais – grantene un ceplis. Diena bija silta ar patīkamu vējiņu. Te pēkšņi iestājas ceplis. Esam lauka vidū uz grantenes. Sajūta kā simtiņam pa pēdām – vienīgi nebija jāsit kalnā. Ceplis spiež virsū. Abas svīstam kā cūkas (lai gan cūkas nesvīstot). Ejam klusējot, gaidot kārtējo atpūtas pauzi ēnā. Paejam garām norādei uz apskates objektu – laikam kāds bļodakmens bija? Katrā ziņā mēs tos 0.2 km nostačkojām un neaizgājām pie akmens 😀 Cilvēcīgi atzīstu, gribējām nokļūt ēnā. Veiksme ir ar mums, sasniedzot 5 km atzīmi pauzei, esam nonākušas tieši koka paēnā.

IMG_3713IMG_37181.jpg

Betija: Posms līdz Viļķenei liekas iet mūžību. Pēcpusdienas saule šķiet nolēmusi mūs izcepināt un karsē pēc pilnas programmas. Cenšamies pēc iespējas ātrāk pārvarēt atklātā lauka posmu, jo uz grants ceļa svelme ir nenormāla. Kārtējo reizi pie sevis secinu, ka labāk lietus, nekā šāds traks ceplis. Sajūta tāda, ka drēbes un soma būtu pielipušas pie muguras. Paveicas, ka reizē ar ēnu pienāk arī ilgi gaidītā pauze.

IMG_3777

IMG_3779
Stārķu ballīte 😀

2.jpg

Anete: Liekas, ka nākamo posmu noiet mūs motivē viena vienīga doma – drīz būs Viļķene, tur būs veikals un veikalā būs saldējums. Pa ceļam saņemam brīnišķīgu ziņu – vecaimammai kaimiņiene priekš mums atnesusi avenes. Tas tiešām silda sirdi, paldies Pārslas tantei par gādību – avenes pēc 51 km bija fantastiskas 🙂 Saņemot šo ziņu, esam pie Viļķenes zīmes un mamma ar kilometru mērītāja precizitāti whatsapp uzsit ziņu, ka mums vēl aptuveni 17 km līdz Limbažiem, avenēm un nogāztiem 50 km.

IMG_3780IMG_3781a

b
No vecās Viļkenes baznīcas palikušas tikai drupas.

Anete: Bet nevajag sapriecāties, ceļš ved garām kādai mājai un, vairs jau nevienu nepārsteigšu, bet mūs norej ļoti nikns suns. Tik nikns, ka pat Betija beidzot atzīst, ka šoreiz manām bailēm ir pamats – šitais, ja tiktu vaļā, kluptu virsū. Eju viņam garām klusējot. Iekšēji aprēķinu kāds ir attālums līdz tuvākajam kokam un kādā tempā man vajadzētu rāpties tajā, ja nu suns noraujas no ķēdes.

IMG_3782IMG_3783

Betija: Viļķenē mums ir ilgi gaidīts pieturas posms, kurā tiek nopirkts saldējums. Pēc trakā cepļa liekas, ka šis ir labākais saldējums, kāds jebkad ēsts 😄 Dāmas pie kases apspriež vakarā tuvojošos zaļumballi un mēģina viena otru pierunāt to apmeklēt. Mēs gan zaļlumballi neapmeklēsim 😄 Mums priekšā vēl kārtīgs gabals līdz Limbažiem un beidzot tas 50nieks jāgāž.

IMG_3785IMG_3786IMG_3787

Anete: Viļķenes veikalā nopērkam saldējumu. Pagriežamies Limbažu virzienā. Liekas Limbaži jau ar roku sasniedzami, bet atkal attālumi, kad liekas – tūlīt, tūlīt jau viss, ir mānīgi. 17 km nav maz un tas nav tepat. Ejam pa granteni līdz atkal pauze, kuras laikā mani apsēda odu mākonis. Betija metas mani nopūst ar pretodu/ērču un visādu citu knišļu līdzekli. Tas ir iedarbīgs un odu mākonis no manis pievēršas Betijai. Jūtu, ka grantene nedaudz pieveikusi pēdas, īsti tulzna nav, bet kaut kā nospiesta pēda. Garām atkal panesas mašīna. Betijai izdodas noķert pasakainu kadru ar auto saceltajiem putekļu mākoņiem. Skaistums slēpjas it visur, to tikai vajag pamanīt 😊

IMG_3791IMG_3793

Betija: Ejot priecājāmies, ka tāds gabals jau pieveikts, bet nav noguruma. Esam pie garajiem gabaliem pieradušas un tas priecē  Par laimi Anetei pat nav tulznu, kas ir liels progress 😊 Vienīgais, kas pamazām sāk apnikt, ir nebeidzamā grantene, kas nav mīļākais segums 😄 Jāiet ir tikai taisni līdz pat šosejai, kas ved uz Limbažiem. Tā ilgi nenāk, bet, kad beidzot to sasniedzām, varam uzņemt tempu. Jāsarauj tās beigas 😄

IMG_371666735951_2278310752224479_722136271933145088_n

Anete: Sevī jau lūdzos, lai beidzās tā grantene. Šodien visu dienu sitām krustu šķērsu pa dažāda veida granteni. Manas lūgšanas tiek uzklausītas aptuveni 8 km no Limbažiem. Esam nonākušas un Salacgrīvas – Limbažu šosejas. Saku Betai – attīstām normālu ātrumu uz beigām. Viņa piekrīt, ja ļaušu viņai iet pa zāli. Manis pēc. Eju pa asfaltu un priecājos, ka viss ar to granteni šodien. Šosejas posms sevi attaisno. Ātrums mums ir labs. UN atkal vakara iestāšanās skati. Gubu mākoņi krāsojas rozīgi. Pievakare maina krāsas. Vasaras zaļums un labības lauku dzeltenums vairs nemaz neizskatās tā kā dienā.  Mums atkal top kaudzēm bilžu. Bet to noslēpumaino vakara sajūtu.. Nez, varbūt izdevās notvert kādā foto.

IMG_3795.JPG1213

Betija: Kad atlikuši apmēram 5km līdz Limbažiem, mūs sāk pārņemt vakara izsalkums. Pie tam Anetes mamma apsolījusi mums pagatavot vakariņās gulašu. Mammas gulašs izrādās vislielākais demotivātors – tas pilnībā pārņem mūsu prātus 😄 Vienīgās domas ir par ēšanu 😄 Liekas, ka 5 kilometri ir garāki par noietajiem 45 😄 Kad tālumā parādās Ozolaine, saku Anetei, ka gandrīz jau esam klāt. Viņa, kā izrādās, to nemaz nav atpazinusi.

IMG_3796IMG_37977IMG_3803.JPG

Anete: Pēdējie 5 km nāk kā īsts demotivātors. Pašas demotivējām sevi ar domām par mammas taisīto gulašu un avenēm. Ejam un domājam par ēšanu – iesakām nevienam tā nedarīt 😀 Tālumā parādās Limbažu mājas. Neticami, ka tūdaļ esam klāt, ja kas – es tās mājas neatpazinu. Betija atpazina, ka tie tālumā varētu būt Limbaži. Ieejam Ozolainē un tur krīt 50nieks. Mūs pārņem neviltots prieks – lēkājam un priecājamies kā mazi bērni.

IMG_3804IMG_3805IMG_3807IMG_3808

Betija: Ozolaini sasniedzot, varam sevi apsveikt. 50 kilometri beidzot krituši, viens mazais mērķis pieviekts. Iegūstam jaunu elpu un ātrā tempā dodamies māju vakariņu gulaša virzienā 😄 Beigās tiek pieveikts vesels 51 kilometrs, valda sajūsma 😊

IMG_37294 (1).jpg

Anete: Sasniedzot Limbažus, mūsu kontā ieripoja nevis 50, bet 51 km. Ja ļoti precīzi  – 51.92 km. Rezumē – mēs ņēmām vērā padomus par 5 km pauzēm un zeķu maiņu, kā rezultātā tulznu nebija. Vienīgi man, novelkot apavus, kaut kas neliels bija izlīdis uz kriesās kājas mazā pirkstiņa – tā būs vājā vieta arī simtiņā. Dzērām daudz ūdens. Laiks mums nebija nekas dižs, jo daudz fotografējām. Simtiņā tas nenotiks. Šobrīd atkāpjoties no simtiņa – kritis 50nieks. Tas priekš manis jau ir kosmoss. Esmu priecīga. Viegli mums negāja, bet pārgājieni tiks turpināti gan pēc kritušā 50nieka, gan pēc monstra simtiņa.

66610447_470447827074028_2155099793246912512_n

Betija: Pēc šī pārgājiena secinām, ka esam uzaudzējušas izturību. Paužu un zeķu maiņas sistēma ir pārbaudīta un darbojas. To mēs esam nolēmušas ieviest arī pārējos pārgājienos. Nekas nesāp un tulznu nav pat Anetei. Arī nākamajā rītā jūtamies pavisam normāli, nav jāklibo pa māju, kā bijām iedomājušās 😊 Kopumā tika pavadīta izcila, saulaini skaista diena Limbažu novadā, atrastas jaunas vietas, pārbaudītas garo pārgājienu gudrības un, protams, kā gan bez piedzīvojumiem 🙂

Distance: 51.92 km

Rīga – Limbaži: 1h 50min 4.00 €

Limbaži – Rīga: 1h 50min 4.00 €

Karte:

67727578_653111365201861_4036563934415683584_n

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: