Jordānija. I daļa. Gadara, Adžluno, Džareša.

Anete: Reizēm hokeja čempionāta laikā saslēdzas vislabākās lietas, kaut kāda enerģija droši vien virmo, vai arī mana mamma nespēj turēt līdzi brāļa emocijām hokeja laikā 😄Tā viņa, turnīra laikā, atrada ceļojumu uz Jordāniju. Sākotnēji noklausījos, ka māte un viņas draudzene Diāna ir pieteikušās ceļojumam. Bet naktī manas smadzenes kalkulē un shēmo. No rīta ir atziņa – ES arī gribu braukt. Bet, ko lai uzaicina par ceļa biedru? Ņemu telefonu, bailīgi zvanu nevienam citam kā manam pārgājienu draugam – Betijai (mēs viena otru zinām kā raibu suni – neba pirmais ceļojums). Nav pārliecība, ka Betija piekritīs. Viņa paceļ telefonu un es uzreiz saku – Tu apsēdies, lūdzu 😄 Nezinu vai apsēdās, bet es turpinu – ir ceļojums uz Jordāniju, vai gribi braukt? Liekas spiegt – jāaa jāaa jāaa, mans pārgājienu draugs sāka jau pie vārda ceļojums, varbūt pie vārda Jordānija😄 Jāgaida ilgi, tomēr beidzot 11.03.2019. ceļamies 4:30, lai dotos uz Viļņu un lidotu 4 stundas uz saulaino galamērķi Tuvajos Austrumos – Jordāniju.

Processed with VSCO with f2 preset
Miegainais selfijs no Viļņas lidostas.

Betija: Kad Anete man piedāvāja pievienoties viņai un dāmām braucienā ar tik ļoti eksotisku galamērķi, man nebija divreiz jādomā. Tas bija apmēram tā “vai tu gribi pievienoties ceļojumam..” ‘’JĀ!!’’ ‘’..uz Jordāniju?’’ “JĀĀĀ, ak jel, tu nopietni??” 😀 Tuvie Austrumi, kaut kas jauns un pilnīgi savādāks. Pie tam Jordānija ir no tiem Tuvo Austrumu galamērķiem, kas ļoti cenšas attīstīt tūrismu un mainīt ārzemnieku priekšstatu par musulmaņiem un Tuvo Austrumu valstīm kā bīstamām un neparedzamām. Var jau viņus saprast, kaimiņos ir Sīrija. Paši vietējie par Sīrijas notikumiem runā izvairīgi, bet daudzi ir apbēdināti diezgan triviāla iemesla dēļ – Sīrija viņiem esot bijis kā jauks, netāls atvaļinājumu un citu ceļojumu galamērķis. OK 😀

Processed with VSCO with g3 preset
Picas vakars pirms lidojuma 🙂

Betija: Uz Jordāniju mēs dodamies marta vidū. Latvijā ir auksts, pelēks un nemīlīgs pavasaris. Austrumos pavasari sola saulainu un tā arī izrādās. Temperatūra turējās no +16 līdz virs +20, pie Nāves jūras vispār bija kārtīgs ceplis ar +27. Lai gan es gan parasti izvēlos piedzīvojumus plānot pati, šis ir grupas brauciens, bet grupa bija tiešām neliela un beigās mēs ar Aneti tāpat visur piedzīvojumus meklējām divatā, tā kā šādam formātam šoreiz nebija ne vainas.

Processed with VSCO with f2 preset

Anete: Iepriekšējā vakarā tiek uztaisīta kārtīga picas ballīte un ceļojumam esam gatavas. Piecelties 4:30, protams, nebija viegli, bet visas esam pamodušās un gatavas doties ceļā. Ceļš ir salīdzinoši miegains līdz noplīst transportlīdzeklis 100km no Viļņas 😔 Brīnumainā kārtā tas tiek kaut kā atdzīvināts. Es nevēlos pirms lidojuma neko tādu nodomāt, bet nodomāju – ne jau tā ir zīme 😄 Ar tādu pussaplīsušu auto tiekam līdz Viļnas robežai, kad transports noplīst atkal. Mēs ar Betiju vairs neuztraucamies – taksi izsauksim un lidostā nokļūsim. Laimīgā kārtā, kaut arī noslāpstam uz Viļņas viena no lielākajiem tiltiem, kas ved kalnā, lidostā esam laicīgi 😊

Processed with VSCO with  preset23

Betija: Mūsu lidojums bija no Viļņas un izbraukšana no Rīgas bija nolikta galīgi necilvēcīgā laikā 6:30, visas samiegojušās satikāmies autoostā. Protams, lai brauciens būtu jautrāks, tranzītautobusa šoferis izrādās kaut kāds dīvains tipiņš, kurš pamanās Viļņā apmaldīties un lidostas vietā aizbraukt uz IKEA stāvvietu, jo ‘’te taču viss ir pilnīgi pārbūvēts!!’’ 😀 Pa vidu vēl autobusam sākās kaut kādas tehniskas problēmas, kas manas pārdomas par priekšā stāvošo lidojumu nedarīja vieglākas 😀 Ak jā – man nepatīk lidot 😀 Kas kombinācijā ar vēlmi ceļot ir jauka savienība. Teiksim tā, man ļoti patīk lidostu atmosfēra un vērot visu no augšas ir interesanti, bet doma par atrašanos lidojošā bleķa kastē kaut kur augstu debesīs mani nesajūsmina. Tādēļ pirms lidošanas es parasti apmeklēju aptieku (lidostas bārs arī palīdz 😀 ) un lidojuma laikā cenšos gulēt.

Processed with VSCO with m3 preset4

Anete: Secinu, ka Rīgas lidosta man personīgi patīk labāk. Katrā ziņā vēlos ātrāk nokļūt lidmašīnā, jo man totāli uznācis miegs, tā ka varētu nogulties zemē un turpat arī aizmigt. Esmu tik miegaina, ka spēju uztaisīt tikai vienu selfiju pirms izlidošanas un, lai man piedod Betija, kurai nepatīk lidot, bet praktiski neievēroju šo nepatiku, jo vienkārši gribas gulēt.

1.jpg4.jpg4.jpg

Anete: Man vienīgajai vieta ir lidmašīnas priekšgalā, tāpēc visas trīs dāmas dodas uz otru iekāpšanas pusi. Es kaut kā pa miglu iekāpju lidmašīnā. Protams, tā jau nebūtu es, ja savu rokas bagāžas koferi neiestūķētu kaut kā tizli otrādāk (norakstu to uz miega trūkumu). Labi, ka pati attopos un pagriežu to koferi pareizi. Sagaidu, kad divi kungi ieņems vietas man abās pusēs. Lidmašīnai paceļoties esmu jau daļēji aizmigusi. Kad sākam lidot, atslēdzos pavisam. Es nāku pie samaņas tikai, kad lidojam pāri Turcijai. Atpazīstu Turcijas kalnus. Lietuviešu onkulis, kas sēž man blakus ir tik ļoti nogarlaikojies, ka vēlas ar mani lietuviski pabazarēt 😄 Laikam nabadziņš nebija aizmidzis ne minūti 😄 Tāpat kā baltkrievu čalītis otrā pusē. Ar to papļāju ilgāk. Viņam ir interesants maršruts pa Jordāniju. Esmu lieliski izgulējusies, lai uzturētu adekvātu sarunu 😀 Pateicoties gulēšanai lidojums šķiet īss. Pa lodziņu jau redzama Ammāna. Lidojam virs pilsētas vakara krēslā. Pie sevis domāju, ka esmu nenormāli laimīga. Veiksmīgi nolaižamies Ammānas lidostā un Jordānijas apskate var sākties.

554424815_309315113097841_4158939514162642944_n

Betija: Mistiskā veidā man ir paveicies tikt pie vietas lidmašīnas aizmugurē, kur es vienmēr cenšos sēdēt. Tā kā esmu pusaizmigusi, tad lidojumu īsti neatceros, lielāko daļu nogulēju vai spēlēju vārdu pikniku telefonā, lai nebūtu jādomā par lidošanas faktu 😀 Anete vienīgā ir kaut kur priekšpusē, tādēļ sarunājam pie izkāpšanas viena otru gaidīt. Ielidojam jau vakara krēslā, pilsēta lejā tinas dūmakā un izskatās milzīga. Pamazām mostas sajūsma un apjausma – mēs tiešām tūlīt būsim šeit un atklāsim kaut ko vienreizēju 🙂

54278078_1470040076469758_8979019686549127168_n.jpg

Betija: Ammānas lidosta neliekas sevišķi liela vai sevišķi moderna. Lidojot prom, gan domas nākas mainīt jo aizlidošanas puse izskatās daudz labāk. Patiesībā es visu laiku gaidīju kaut kādu kultūršoku, kura nebija. Jā, lidostā bija daudz kungu baltos paltrakos un sandalēs un vairākas satuntulējušās kundzītes, bet tikpat daudz bija arī eiropeiska paskata vietējo. Jordānija ir diezgan liberāla valsts un valdošais karalis, kurš izglītojies Lielbritānijā un ASV, ir daudz darījis, lai mainītu priekšstatu par musulmaņu zemēm. Jāsaka, ka diezgan veiksmīgi.

IMG_0064.jpg
Mūsdienīgs sienas zīmējums. Zaļā ir islāma krāsa. Kas tur rakstīts gan nav ne jausmas 😀

54278843_797380027289330_8618310508916768768_n

Anete: Sākotnēji apskatām tikai lidostu, jo jāpagaida kamēr pasē iespiež tūristu vīzu zīmogus. Paspēts jau piemirst, ka pasi sazieķelē ar zīmogiem (tik ļoti pierasts pie Šengenas zonas). Pasu štempelēšana ilgst apmēram 30 minūtes un vēl 10 minūtes gaidām, kad mums pakaļ ieradīsies autobuss ar vietējo gidi. Ierodoties Ammānā, mums skaidri un gaiši pasaka – braukšanas kultūra atšķiras no Eiropā pieņemtās. Uzskatu, ka vietējais šoferis iznesa šo pasākumu, par ko paldies viņam. Ielu šķērsot var jebkurā vietā, bet mašīnas var apstāties vai arī neapstāties. Galvenais būt drosmīgam un sākt iet. 

IMG_0089.jpg

54514291_262338861308289_5173329794984574976_n.jpg
Parkošanās krustojumā? Nekādu problēmu!

2.jpg

Betija: Brauciens uz viesnīcu ir jau pilnīgā tumsā, kā jau pierasts dienvidos, tumsa iestājas ātri un septiņi vakarā liekas kā vienpadsmit. Vērojam izgaismoto pilsētu un nebeidzam priecāties par austrumu zemēm raksturīgo ainavu, dzeltenīgajām akmens ēkām un palmām. Satiksme šķiet haotiska, taču kaut kādus noteikumus jau vietējie ievēro, ceļu policija arī aktīvi strādājot, kā noskaidroju 😀 Lai gan tās klātiene nav īpaši jūtama. Visur skan pīpināšana un troksnis, bet tas šīm zemēm raksturīgi. Ar pīpināšanu, man liekas, te regulē jebko 😀 Ammānā, kā jau galvapilsētā, satiksmē manīju daudz jaunu auto, ļoti populārs piemēram ir Toyota hibrīds Prius, man vienā brīdī sāka likties, ka katra trešā automašīna ir šī 😀 Tā kā diezgan mūsdienīgi. Nu jā, ar elektrību šajā saulainajā zemē droši vien problēmu nav. Pati satiksme ir diezgan traka un braukšanas kultūra arī, ielu šķērsošana izvēršas par drosmes pārbaudījumu, jo šķērsot var jebko jebkur, tikai, protams, jācer, ka tevi pamanīs 😀 Apstāties viņi nesteidzas, ir vienkārši jāiet pāri (vai jāskrien) 😀

2.jpg
Variācija par H&M 😀
IMG_4216.jpeg
Pamēģiniet šādi izbraukt cauri Rīgai 😀

Anete: Ammānā dzīvo 4 miljoni iedzīvotāju, tāpēc brauciens līdz viesnīcai ilgst 40 min. Pa ceļam apskatām naksnīgo pilsētu. Tā ir milzīga. Kaut arī pulkstenis ir nedaudz pāri 19:00, ārā jau dienvidu zemēm raksturīgā tumsa. Piebraucot pie viesnīcas liekas, ka ir vismaz desmit vakarā.

54514702_397949477422317_826328291588702208_n.jpg
”Garāžas izpārdošana” vietējo stilā.
54278315_2124873444271028_3938110755571761152_n.jpg
Ainavas ir pilnas kontrastu – mazi namiņi mijas ar lielām villām. Kas interesanti – ģimenēm, ar laiku paplašinoties, mājām ļoti bieži tiek piebūvēts vēl kāds stāvs.

9.jpg

Betija: Viesnīcā ātri nometām mantas, lai dotos nelielā apgaitā pa tuvējo apkārtni un, protams, paēst. Bijām pat ļoti izsalkušas. Kas interesanti, viesnīcā secinājām kādu šīs valsts īpatnībām – pirmais stāvs nav pirmais un vispār stāvu sadalījums ir kaut kāds savdabīgs. Tas laikam tādēļ, ka mājas tiek būvētas pauguros un vairākos līmeņos.Kad gribēju atvērt logu, tas nebija izdarāms, jo to vienkārši nebija iespējams atvērt. Pēc tam, kad tādi paši logi izrādījās arī citās viesnīcās, nācās secināt, ka tas droši vien tādēļ, lai visādi tūristi nevirinātu logus un nelaistu kondicionētajās istabās karstumu. Recepcijā apjautājāmies, kur tuvākais restorāns, izrādījās tepat pavisam blakus. Tālu mēs nebijām spējīgas aiziet 😀 Restorāns bija pēc principa ‘’samaksā konkrētu cenu un ēd, ko vien vēlies”. Ēšana, cik gribas maksāja 10 dinārus (12,70 eur). Anete un dāmas sajūsminājās par salātiem, es meklēju gaļu un atradu brīnišķīgi pagatavotu liellopu. Diemžēl, sanāca arī iegrābties ar ļoti negaršīgu marinētu baklažānu, pēc tam visiem marinējumiem gāju ar līkumu 😀

1.jpg11.png4.jpg

Anete: Iečekojamies viesnīcā un dodamies baudīt Ammānas restorānu viesmīlību. Tā kā esam mēreni nogurušas, bāzējamies tuvākajā restorānā. Restorāna darbinieki mums laipni izstāsta par katru ēdienu un tā sastāvdaļām. Esmu sajūsmā par salātu daudzveidību. Saprotu, ka mani gaida lieliska, veselīga izēšanas. Samaksājam 10 dinārus un varam ēst cik un ko gribam. Par dzērieniem jāmaksā atsevišķi, piemēram, tēja maksā 2 dinārus. Es pagaršoju tos salātus ko daudz maz pazīstu, arī gaļu – ņemu vistu dārzeņu mērcē. Betija ir drosmīgāka. Tomēr iesakām painteresēties par specifisko ēdienu sastāvdaļām, lai ceļojumā nepārsteigtu nevēlama alerģija vai saindēšanās ar pārtiku. Tāpat jāņem vērā, ka Jordānijā nav centrālās apkures, vasarā ir ļoti silti, bet martā liekais pleds skapī lieti noderēja.

1.jpg

Betija: Nākamais rīts sākās ļoti agri, bet šajā gadījumā, jo agrāk ceļamies, jo vairāk redzam. Dienas laikā pabijām 3 dažādās pilsētās Jordānijas ziemeļu pusē. Šoreiz grupas braucienam bija kāda lieliska priekšrocība (un esmu ļoti kritiska šādos jautājumos 😀 ) – mums bija lieliska vietējā gide, kura šajā valstī dzīvo jau 35 gadus. Ar visiem kopā gan bijām tikai autobusā, pa skaistajām vietām klīdām vienas pašas, ķerot kadrus un Austrumu šarmu.

IMG_0010.jpg

Anete: Otrajā dienā ceļamies 6:30, jo plānā doties uz Jordānijas ziemeļiem. Tiks apmeklētas 3 vietas – Gadara, Adžluno pils un Džeraša. Mēs autobusā dabūjam nereāli labas vietas fotografēšanai. Gribam ātrāk doties ceļā. Ceļojuma noskaņojums ieslēdzies.

IMG_0007.jpg

Anete: Braucam cauri Ammānai. Vietumis veidojas sastrēgumi, bet mūs tas neskar, jo nebraucam uz kādu no pilsētas centriem. Braucam ārā uz valsts ziemeļu daļu. Pilsētas ainavu pamazām nomaina neskarta daba. Vietējā gide Jeļena, kura Ammāna dzīvo 35 gadus stāsta par Jordāniju, tradīcijām, dzīvesveidu, vēsturi, leģendām. Interesanti. Ar vienu aci skatos laukā pa logu, ar otru piefiksēju stāstīto. Iespaidīgi skati, kalnainums, diemžēl skaistumu nedaudz maitā izmētētie atkritumi ceļmalās, bet es skatos pāri uz skaistumu 😊

IMG_0017IMG_0019675

Anete: Mūsu pirmā pietura ir Gadara – senā grieķu un romiešu pilsēta, viena no Dekapolis pilsētām. Pilsēta atrodas pakalnā, no kura paveras ainava uz Jordānijas upes ieleju un Galilejas jūru. Viss jau forši, bet man galīgi nepatīk braukt pakalnā, jo visu laiku domāju, ja nu slīdēsim atpakaļ (siera daba) 😀

IMG_0025.jpg
Tālumā sniegotā Golānas augstiene uz robežas ar Izraēlu

124

69926838_394442561265689_4579159646979227648_n

Anete: Lai nokļūtu Gadarā, braucam cauri maziem ciemiem un lielākām pilsētām. Salīdzinot ar Eiropu, valda nesteidzīgs miers. Mani fascinē, ka jordāņi nekur nesteidzās. Lēni atver savus veikaliņus, kas liekas ir uz katra stūra. Sēž pļāpā pie garāžām vai darbnīcām. Mana iekšējās sajūta – laiks ir apstājies. Izkāpjot Gadarā, aizraujas elpa.  Mēs ar Betiju paliekam grupas aizmugurē. Krietni atpaliekam, jo medījam izcilus kadrus un vienatnes sajūtu.

IMG_0046IMG_0050IMG_0059.jpg7108

Betija: Ar Aneti piefiksējam, ka, kā jau visur dienvidu zemēs, vietējo rīta cēliens ir ļoti nesteidzīgs. Ielu malās lēnām atveras augļu un suvenīru stendi, nolemjam, ka vietējos augļus kādā brīdī noteikti nobaudīsim. Nopriecājāmies, ka ir paveicies ar laiku, ārā bija silts un saulains, bet pavasara mēteli gan atstāju mugurā dēļ kalnā esošā vēja. Katrā ziņā marts mums eiropietēm šeit likās kā maija sākums Latvijā 😀 Gadarā saskārāmies ar pirmajiem tūristu medniekiem – pļāpīgiem vietējiem, kuru acīs jebkurš tūrists ir staigājošs dinārs 😀 Zinājām jau, kā tas šeit notiek, tā kā mūs tas īsti nesatrauca, bet nu tirgošanās un kaulēšanās visu šo dienu laikā sita augstu vilni.

69994347_649279242228626_3933581639543685120_n

IMG_0055

Dūmakainā dienvidu ainava.

ab4.jpg

Betija: Šajās zemēs ir jāņem vērā, lielākoties viss, ko tev piedāvās vietējie, maksā naudu. It īpaši apskates objektos. O, jūs gribat jauku foto ar šo glīto zirgu?! One dinar! 😀 Jāsaka gan, ka tajā brīdī mēs uz to īpaši neiespringām, Anete nofočējās pie zirga un biznesmenis dabūja savu dināru. Tas nekas, ka aizejot 100 metrus tālāk, es atradu citu, vientuļu zirgu un safočēju šo ainavu par velti pēc sirds patikas. Bet vispār viena dināra banknote ir ejoša lieta un vēlams ar tām vienmēr nodrošināties. Par vienu dināru tāpat var apmeklēt publiskās tualetes, kuras šādās vietās un arī dažās ēstuvēs, vismaz tūristiem, nav par velti. Ja nu tu esi tik neapdomīgs un staigā apkārt bez ūdens, par vienu dināru dabūsi arī to.

IMG_0052
Bezmaksas kadrs ar zirgu un panorāmu.

Anete: Apkārt ir daudz zirgi, iesakām skatīties zem kājām. (Nē, es neiekāpu zirga mēslos un Betija arī nē, bet tomēr..) Un gan jau ir nojaušams, ka izjāde, zirga paturēšana pie pavadas, fotogrāfija – tas viss ir par maksu. Fotogrāfija ar zirgu maksā 1 dināru. Savā sajūsmā šo faktu izslēdzu (kaut zināju, ka tā ir visur). Jūsmojot cik skaista fotogrāfija sanāktu ar tukšo ceļu un zirgu, samaksāju par šo foto minēto dināru 😄 Maksu par izjādi nenoskaidrojām 😄

70126630_2450446441891198_3084150285078102016_n

IMG_0080IMG_0082

70380852_418367595458779_8162189642121084928_n

Anete: Pēc  Gadaras apskates, dodamies uz Adžluno pili. Šī pils (vairāk gan drupas) atrodas kalna galā. Ainava visapkārt neticama. Mēs atkal nobāzējāmies rindas galā un atpaliekam. Nesteidzīgi izstaigājam iespaidīgo pili.

70376130_1368252263315476_741677630100602880_n

IMG_0070IMG_0078111222

Betija: Nākamajā pieturvietā, pēc skaisto pilsdrupu izstaigāšanas, nespēju paiet garām suvenīriem 😀 Nu vajag man to arābu rūtaino lakatu un viss 😀 Vispār ir karsts un lakats pats par sevi nešķiet slikta ideja. Dodamies pēc lakata un, mums, eiropiešiem, par prieku, lakatu satin uz galvas pa tuksneša modei. Saku Anetei, lai noskatās tīšanas procesu, lai var vēlāk atkārtot, bet viss notiek pārāk profesionāli un ātri 😀 Arī abas pārējās dāmas ir ļāvušās suvenīriem, tādēļ ar lepnām sejām pie autobusa ierodas pašas pēdējās 😀 Par lakatiem runājot, viņu rakstam un krāsai mēdz būt arī politiska nozīme un, tā nezinot, piemēram Palestīnā var iebraukt auzās, netīšām aptinot ap galvu neatbilstošu lakatu. Manējais, kā sapratu, ir nekaitīgs 😀

IMG_0085123

70342275_370780960479575_3666936746819452928_n

Anete: Redzu, ka Betijas skatieni vērsti uz kāroto arābu lakatu suvenīru bodē. Ejam pirkt lakatu. Betijai lakatu satin arābu stilā. Mans uzdevums bija noskatīties kā jordāņi tin lakatu, bet viņi to tīšanas procesu veic tik ātri, ka es nu neko prātīgu nepaspēju noskatīties. No manis lakata tinējs, kā vēlāk izrādīsies būs nekāds 😄 Pie autobusa esam laicīgi, bet mūsu kompanjones kaut kur aizkavējušās (pirms gājām iekšā pilī no viņām izskanēja brīdinājums, lai esam laicīgi, ja reiz klīstam vienatnē apkārt). Nojaušam, ka abas varētu būt nejauši iegājušas suvenīru bodē 😄 Tā izrādās patiešām ir noticis. Redzam abas tuvojamies ar suvenīru maisiem rokā 😄 Tās laimīgās sejas mūs sasmīdina, bet lai jau dāmām tiek suvenīru prieks 😄

69857975_414940626119709_2597309462834315264_n

456

Anete: Trešais mūsu mērķis šajā dienā ir Džareša. Šī vieta man šajā dienā patika vislabāk. Džareša arī ir senā grieķu un romiešu pilsēta, un arī viena no Dekapolis pilsētām. Džarešu uzskata par vienu no vislabāk saglabājušos romiešu pilsētu. Tā atradusies zem tonnām smilts, izrakumi šeit tika uzsākti vien 70 gadu atpakaļ.

IMG_0096IMG_0102IMG_0103

Betija: Pēdējais pieturas punkts ir grieķu-romiešu pilsētas drupas, kas laikam arī bija visiespaidīgākais šajā dienā. Ja neņem vērā faktu, ka mums iespaidīgs likās viss. Iespaidīga drupu pilsēta apdzīvotas pilsētas vidū. Lai nokļūtu drupās, jāizlaužas cauri suvenīru tirgum. Izdomāts jau, protams, ļoti viltīgi. Šalles, lakati, magnētiņi, t-krekli, rotaslietas un tālāk, tas viss nebeidzamā slānī un pa vidu pļāpīgi, uzmācīgi pārdevēji. Man viens turējās blakus gandrīz visu ceļu cauri šai suvenīru paradīzei, jo viņš bija par visiem simts pārliecināts, ka man ir nepieciešams vēl kāds lakats 😀 Nu ja nepērc lakatu, tad vismaz facebook drīkst atrast? 😀 I don’t have facebook kļuva par manu mīļāko teicienu. Ar to ir jārēķinās, tūrists ir vienlīdzīgs dināram. Ja tu netīšām paskaties uz lakatiem, tad tūliņ trīs dažāda vecuma vīri tevi centīsies pārliecināt, ka tev vajag vismaz piecus lakatus 😀 Tev nevajag? Bet tev taču mājās ir māte un gan jau arī māsas – viņām vajag 😀

IMG_0110IMG_0112IMG_0114IMG_0117

Anete: Protams, atkal standartā ejam pašas par sevi. Mēģinām dabūt kolonnas bildē bez citiem cilvēkiem. Man nejauši, tiešām negribot, izdodas iztramdīt tūristu policistu, kas aizlīdis aiz kolonnas cilvēcīgi vienatnē uzpīpēt. Nabags laikam domāja, ka fotografēju viņu, bet patiesībā es mēģināju uzņemt māksliniecisku kolonnu tuvplānu, bez viņa 😄

IMG_0118IMG_0119IMG_0143.jpg1

2
Daudz kolonnu.

Anete: Izstaigājam drupas un saprotam, ka faktiski ieskats ir gūts. Izlemjam kļūt par baudītājiem un dodamies apsēsties vienā no kalniem uz akmeņiem. Tur mēs patiešām noķērām īsto austrumu sajūtu. Ir pievakare, nedaudz metas krēsla, atskan musulmaņu sauciens uz lūgšanām. Šie saucieni sākas te no vienas mošejas, te no citas. To nav iespējams aprakstīt. Atkal bija tā sirreālā sajūta – esmu nenormāli laimīga, ka man ir tik daudz dots, ka varu visu šo brīnišķīgo pasaules dažādību piedzīvot. Mēs varējām to visu ierakstīt telefonos, bet.. ir sajūtas kurām jāpaliek tur tajā kalnā tajā mirklī. Manās atmiņās tas viss vienmēr dzīvos.

IMG_0123IMG_0130IMG_013654435240_2262630860465795_4386533310101192704_n

Betija: Mēs nolēmām, ka kaut ko nopirksim atpakaļ ceļā. Galu galā, mums ar Aneti ir magnētiņu fetišs un mēs to atzīstam. Bez tiem nedrīkst 😀 Bet vispirms nolēmām izstaigāt drupas. Marta pievakarē cilvēku nebija tik daudz kā noteikti būtu kādā vasaras vidū, bet, protams, tūristu plūsma bija jūtama. Šī iemesla dēļ, mēs izmetām loku cauri drupām un uzkāpām nelielā pakalnā, kur nebija cilvēku un no kura uz visu varēja noraudzīties no augšas. Šeit arī noķērām to pirmo īsto svešādo Austrumu sajūtu. Neilgi pēc tam, kā apsēdāmies uz akmens bluķa, no apkārt esošajām mošejām atskanēja saucieni uz lūgšanām. Tas bija kaut kas sirreāls. Pievakare, drupas un melodiskie dziedājumi, tas bija no tiem mirkļiem, kas paliek atmiņā. Kaut kas tāds, ko ikdienā nepiedzīvo.

IMG_0149IMG_0155IMG_01574.jpg

Betija: Noteikti jāņem vērā, ka līdzi jāņem pietiekoši daudz ūdens. Mums pietrūka un nācās no maka vilkt ārā dināru 😀 Atpakaļ apņēmīgi devāmies cauri suvenīriem, tikai šoreiz ar domu, atrast magnētiņus un kaut ko mājiniekiem. Anete pēkšņi pārvēršas par visīstāko kaulētāju un cīņa par cenām iet vaļā 😀 Jā, jebkas, kas netiek pārdots oficiālā veikalā, ir nokaulējams. Redzēju cilvēkus, kas pirka visādus niekus par nosauktajām cenām, nu, lai viņiem veicas 😀 Nekad tā nedariet, pat ja nemākat kaulēties vai neērti (bet viņiem nebūs neērti jums nosaukt 2x lielāku cenu), vienmēr var tēlot, ka tik daudz skaidras naudas nav 😀 Tā kā man ir arī šaļļu un lakatu mānija, bet austrumos ir skaistas zīda šalles, protams, nospriedu, ka man kādu vajag. Atradu vietu, kur viņas bija izcili skaistas un devos medībās. Protams, pērkot šalli, man mēģināja nopārdot arī rokassprādzi mātei un kaklarotu draudzenei, bet veikaliņu es atstāju ar kārtīgi nokaulētu brīnišķīgu zīda šalli un vairākiem magnētiņiem, kurus man iedeva dēļ kaulēšanās azarta un skaistām acīm 😀 Ak jā, visi vienmēr zin, kur ir Rīga, pat tad, ja to nezin 😀

IMG_0158IMG_4210 (1)

Anete: Mūsu laiks Džarešā diemžēl nav bezgalīgs un ir jādodas atpakaļ. Pie ieejas un reizē izejas no senās pilsētas satiekam savas kompanjones, kas kā izrādas arī ir aizlaidušās no grupas un devušās pašas savā pastaigā. Kaut arī esam brīvsolī Jordānijā, neaizmirstam par tiem, kas Latvijā – dodamies iegādāt dāvanas no Tuvajiem Austrumiem. Šajā tirgū manī pirmo reizi (bet ne pēdējo) mūžā pamostās mežonīga kaulēšanās lauva, par ko pārsteigtas manas kompanjones 😄 Izbaudu slaveno kaulēšanos kā piedevu ekskursijai 😄 Mājās braukt varam – šādas tādas dāvaniņas iegādātas 😄

F8439D52-2420-493C-89C2-44513845D4C7.jpgIMG_4212 (1).jpg

Betija: Atgriežoties viesnīcā, visu laiku domāju, ka mums ir jānoķer tā īstā vietējā sajūta. Nu nevar bez tās! Ir jāiet paēst, bet jāiet paēst tā kolorīti, lai sajustu to Austrumu garšu pa īstam. Un kur gan to labāk varētu noķert, ja ne restorānā, kurā pārsvarā ēd tikai vietējie. Recepcijas darbinieks man ir izstāstījis par pāris labām maizes ceptuvēm, bet neviena no tām nav restorāns, kurā ieturēt vakariņas. Lai lieki nemaldītos apkārt, izmantoju viesnīcas ne visai izcilo wi-fi (labāk ne visai izcils nekā nekāds, protams) un Tripadvisor aplikācijā meklēju mums tuvāko vietu, kas atbilstu vietējā kolorīta un lieliska ēdiena kritērijiem. Viens restorāns īpaši izceļas, atsauksmes labas, ēdiens solās būt garšīgs un fotoattēli ir kārdinoši. Jāiet! Atrašanās vieta nav pārāk tālu, bet jautrība ir tajā, ka Tele2 man Jordānijā internetu telefonā piedāvā par tik nejēdzīgi lielu naudu, ka bez tā nākas iztikt. Tas nozīmē ko – ejot nevar skatīties kartē 😀 Tādēļ man ir maps.me, kur iepriekš ielādētajām kartēm internets nav vajadzīgs. Nepieciešamā vieta tiek atzīmēta kartē un varam doties. Ārā jau ir tumšs, bet vakars kā jau pie arābiem nav mierīgs. Visur haotiski braukā automašīnas, pīpina un apkārt ir ļoti trokšņains.

IMG_4245 (1).jpg55618354_264300324505948_973536556197347328_nIMG_4232 (1)

Anete: Pēc pāris stundām esam atpakaļ Ammānā. Betija atradusi lielisku restorānu, kur nosvinēt mūsu ceļojumu. Bet pirms došanās baudīt jordāņu labumus restorānā, dodamies uz juvelierlietu veikalu. Diāna savai meitai un viņas draudzenei nolēmusi atvest kādu no slavenajiem jordāņu rotaslietu darinājumiem. Apstājamies pie vienas no vitrīnām. Diāna pamanījusi rokassprādzi, kas varētu patikt Elvai. Mēs abas ar Diānu dodamies veikalā. Betija un Indra paliek uz ielas. Es sākotnēji nebiju plānojusi sev neko pirkt, lai cik liela žagata arī nebūtu 😄 Tirgotājs parāda Diānas noskatīto rotu. Tuvumā tā nebūt neizsatās tik labi. Ar savu trenēto aci uzreiz saprotu – grib iesmērēt!!! Tas ir labi ja apsudrabots bleķis!!! Par šādu nekaunību manī mostas tiešām nekrietna kaulēšanās lauva 😈  Skeptiski prasu pārdevējam – is this real??? Viņš pretī – yes, yes.. Es – no it’s not!!! Show me what else you have!!! Pārdevējs saprot, ka mani neapjās, jo bleķus es pazīstu pa gabalu. Diāna man piebalso, lai parāda mums ko labāku. Pārdevējs saprot, ka neesam no muļķu mājām un izvelk gaismā patiešām skaistas rokassprādzes. Uzreiz manu, ka tās ir no citas zortes. Te nu mana apņēmība neko nepirkt izkūp gaisā😄 Pārdevējs arī ieiet azartā un rāda mums vienu rokassprādzi par otru skaistāku! Prasām, lai parāda arī auskarus, viens par otru skaistāki, bet īsti nepiestāv rokassprādzēm. Diāna izvēlas divas rokassprādzes savai meitai, vienu meitas draudzenei un es divas sev 😊 Pārdevējs par mūsu aktīvo tirgošanos iedod mums lielisku atlaidi! Kā uzvarētājas izejam no juvelierlietu veikala 👑 Indra ar Betiju uz ielas pārsmējušās par to kā ar Diānu plosījāmies pa veikalu 😄.

IMG_4231 (1).jpg
Kā pareizi reklamēt zooveikalu.

Betija: Kamēr pie rotu veikala ar Anetes mammu spriedām, kādus gardumus ēdīsim vakarā, pašā veikaliņā sudraba kaislības sita augstu vilni 😀 Skatamies caur logu, ka abas dāmas par kaut ko aktīvi apspriežas, līdz pēkšņi bezmazvai pa visu ielu atskan skaļš Anetes sauciens “IS THIS REAL???!!”. Abas sākam smieties un saprotam, ka mūsu sudraba mednieces kāds ir mēģinājis apčakarēt 😀 Bet nē, nebūs nekāda bižutērijas iesmērēšana par sudraba cenu 😀 Tas bļāviens bija tik skaļš, ka sabiedētu pat rūdītāko apkrāpēju, pāris cilvēki uz ielas pat galvas pagrieza mūsu virzienā 😀

69871201_540665913408647_5723564252912943104_n.jpg

Anete: Iepirkušās un pastaigājušas pa Ammānu, dodamies uz restorānu, kurš iekārtots nacionālajā stilā. Lai tiktu līdz tam bija jāšķērso daudz lielas ielas, kā jau minēju, tur vienkārši drosmīgi jāiet pāri. Man tas sagādāja problēmas, bet kaut kā aizkūlāmies uz restorānu. Pie sevis domāju – vai tad tiešām tuvāk nekas nebija, ka jāiet pāri visām šīm šausmām! Vienīgi Betija ir entuziasma pilna, jo arī mamma un Diāna nav iepriecinātas par ielu šķērsošanu. Ieejot restorānā triju skeptisko viedoklis mainās par 180 grādiem.

IMG_4244 (1).jpg53797774_1175885319256573_1614175351242489856_n (1)

Anete: Restorānu sauc Mawwal Restaurant. Interjers – no 10…10, ēdiens – no 10..20. Pasūtam tradicionālos ēdienus. Salāti, grillēts jērs, grillēta vista, silta lavaša maizīte.. Mmm. Viss ir tik gardi. Nemaz nezinu ar ko lai sāk. Cena arī ir vairāk kā pieņemama. Izbaudu vakaru visā pilnībā. Paldies Betijai par vietas izvēli 😊 Atkal izrakusi pērli interneta dzīlēs💗

Processed with VSCO with c1 preset
Maza daļa no austrumu našķiem.
IMG_4241
Viesu grāmata uz sienas.

Betija: Lai tiktu līdz restorānam, nācās veikt pāris veiklus ielu šķērsošanas manevrus, kas sajūsmu neradīja, bet, tiklīdz nonācām pie izvēlētās vietas, bija skaidrs, IR! Ieejot iekšā šī sajūta nekur nepazuda, tā bija īstā vieta, autentiska, austrumnieciska un tūristu nesabojāta. Mūs sagaidīja ļoti laipni un uzveda otrajā stāvā, kur izvēlējāmies mīlīgu, nostāk esošu galdiņu pie loga. Man, protams, atkal tika visādi uzmanības apliecinājumi, tas jāņem vērā, ka ja dāmas ceļo vienas, viņām uzmanības netrūks. Vai viņu Eiropas pasēm 😀 Tā uzmanība mēdz būt ļooti kaitinoša, bet par laimi šajā restorānā visi bija ļoti ieturēti un neuzmācīgi. Ēdienkarte attaisnoja manas cerības, tā bija pilna ar vietējiem ēdieniem. Arī manas ceļabiedres izskatījās sajūsminātas. Arī cenas ir sakarīgas un ēdiena kvalitāte..izcila 🙂 Pasūtījām no visa pa druskai, gaļas plati, lavašus, humusu, salātus. Alkohols, protams, ēdienkartē nebija, tā kā vakariņu vīns izpalika 😀 Tā vietā es, pēc vietējo ieteikuma, pasūtīju limonana, jeb middle eastern frozen mint lemonade, kas ir nekas cits kā sasaldētu piparmētru limonāde ar citronu sulu un ledu. Garšo lieliski un atsvaidzinoši. Pēc tam sekoja izēšanās, pieēdāmies tā, ka likās prom no šejienes mūs būs jāiznes ar nešanu 😀 Austrumu ēdiens ir vienkārši brīnišķīgs. Es atklāju lielas simpātijas pret jēra gaļu, pret kuru agrāk biju diezgan skeptiska, bet šī brauciena laikā tā un humuss kļuva par maniem mīļākajiem ēdieniem. Ja sanāk būt tajā pusē, šo mēs visas varam ieteikt. Tas bija lielisks garšu piedzīvojums un vakara noslēgums. Priecājos, ka atradu dāmām šo vietu un mēs noķērām šo Tuvo Austrumu sajūtu 🙂

IMG_4243 (1).jpg

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: