Simtiņš 2019.

Betija: Ja tev patīk pārgājieni, tad tu jau noteikti zini, kas ir Simtiņš. Ja nē, tad īsumā – simtiņš, tas ir hardcore pārgājiens cilvēkiem, kam patīk sevi nežēlot 😀 101 kilometrs 24 stundu laikā pa ļoti grūtu apvidu. Sākums labs, vai ne 😀 Ā un ja tas vēl liekas ok, tad organizatoriem priekš tevis ir vēl obligātais mazais bonuss – līdzi jānes soma, kuras nemainīgajam sastāvam jabūt 10% no tava svara. Jā, tu saprati pareizi, ūdens un ēdiens iet ārā 😀 Šim pasākumam mēs gatavojāmies ilgi un tas bija viens trakoti episks piedzīvojums. Vai bija interesanti? Jā. Vai bija grūti? JĀ! Bet #simtiņš19 mūsu atmiņās noteikti paliks kā viens no trakākajiem šī gada piedzīvojumiem 🙂

68961891_632379463918672_3109805640860565504_n
No Elles uz Paradīzi (c) Emīls Desjatņikovs.

Anete: Tā nopietni aptvēru ko esmu apņēmusies darīt, kad veikalā “Ceļotājs” izņemu mums ar Betiju simtiņa dalībnieka kārtas numuru. Pie viena nopērku pārgājiena zeķes ar krietni labu atlaidi. Man vēl vajag somu, bet bez Betijas palīdzības to nenopirkšu, tāpēc esam sarunājušas, ka kopā aiziesim uz “Ceļotāju” citā reizē. Labāk jau būtu, ja soma būtu ienēsēta krietni pirms simtiņa, bet būs tā kā būs. Piektdienā tieku pie jaunas somas. Šajā jau nu vajadzētu satilpt visām mantām, kuras jānes, lai būtu atbilstošais svars.

67268665_2626101867414632_1539905569874247680_n
Numuri zobos.

Anete: Dienu iepriekš tiek uzvārīta vistas zupa, ko esam nolēmušas ņemt līdzi termosā. Vēl līdzi ņemsim vārītas olas, banānus, rupjmaizi, šokolādes un mušļa batoniņus, Betija nopirkusi arī kādas enerģijas želejas “Ceļotājā”. Līdzi, protams arī Coca-Cola, kafija termosā un ūdens (esmu krietni pārcentusies ar ūdens daudzumu, bet ūdens neizdzerts nepalika).

68299396_2644279942263491_5918183007939723264_n
Kā gribētos nest Ivitas somiņu 😄 (c) Edgars Bērziņš.

Betija: Man vakars pirms simtiņa pagāja laikam pārāk lielā mierā. Tas, protams, atspēlējās vēlāk, jo vajadzēja vairāk iespringt uz somas satura plānošanu un līdzi ņemamo lietu lietderību. Briketi somā es nevēlējos iegūt (ja tava soma nesaniedz vajadzīgo svaru, tad tev somā ieliek briketi un to es negribēju pieļaut). Briketēm, kā mēs zinām, piemīt nepateicīga forma un tas man somā nebija vajadzīgs 😀 Tāpat jau pietika problēmu 😀 Jā, arī somu vajadzēja citu, to man jau iepriekš teica, kādi pieci cilvēki, bet nu tā kā es jau biju pieradusi vienmēr viņu piekrāmēt un staipīt līdzi, padomāju, ka gan jau būs ok. Kļūdains pieņēmums, bet no kļūdām mācās tikai tās piedzīvojot 🙂 Toties no plusiem – Rūdolfs, kurš no nekā var uzmeistarot jebko, mums ar Aneti ir sagādājis DIY ūdens sistēmu ar trubiņām. Šis izrādījās zelta vērts izgudrojums, kas ļoti noderēja.

70339779_2476276459093542_6259357811021447168_n.jpg
Mums paveicās ar saulainu, bet ne karstu dienu 🙂

Anete: Vakarā saprotu, ka man nekādi neizdodas sakrāmēt somu, lai būtu vajadzīgais svars. Betija whatsapp raksta, ka viņa man sakrāmēs somu. Saprotu, labākais ko varu darīt ir iet gulēt un kārtīgi izgulēties pirms šī trakā pasākuma, jo miegam tur vieta nebūs.

67153199_1307467382764846_502976962835251200_n.jpg
Solīja arī lietu, kurš nebija 😀

Anete: 03.08.2019. Simtiņa rīts. Mēs uz Lielo Ellīti tiksim aizvestas ar privāto transportu. Liels paldies mūsu draugiem Ivitai un Edgaram. Lai Edgaram ar Ivitu nebūtu jābraukā pa visu Rīgu, ar Betiju vienojamies, ka viņa brauks pie manis (Betija saliks arī manu somu, lai būtu jau minētais vajadzīgais svars). Gaidu Betijas ierašanos. Redzot pa logu, ka viņa jau ir lejā, domāju – jāpatramda – un pa logu Betai saku – ta nu beidzot!!! BET diemžēl nebiju pamanījusi, ka pirms viņas iet kāds kaimiņš.😄 Kad izeju gaitenī, minētais kaimiņš nāk pretī. Pirms Betija pagūst man izstāstīt, ka mans joks neizdevās, to saprotu pati 😄Betija saka, ka nabags iztrūcies un izbijies lūkojās apkārt. Kaimiņu izbiedēt tiešām nebija plānots 😀

IMG-20190805-WA0009
Uz starta klausoties Mārtiņa uzrunu (c) Edgars Bērziņš.

Anete: Betija ļoti profesionāli sakrāmē manu somu. Klāt arī Edgars ar Ivitu. Varam doties pretī šī gada pārgājienu dzīves lielākajam notikumam. Iebraucam nedaudz pirms 11:00. Ātri jādodas svērties un lejā klausīties Mārtiņa uzrunu. Es izturu svēršanās pārbaudi – nekas klāt nav jāliek. Betijai nedaudz pietrūkst un labi vien bija, ka pašām bija līdzi milzu dušas želejas pudele, ko ielikt strēlnieku brikešu vietā.

67539169_2644279888930163_6296388894493507584_n
Dodamies svērties (c) Edgars Bērziņš.

Betija: Anetes somu sakrāmēju labāk nekā savējo. Neviena no mums nevēlas to sasodīto briketi, tādēļ rezervei tiek paņemtas līdzi smaguma lietas, ja nu pietrūkst. Tagad, kad tas viss ir aiz muguras arī par smagumu plānošanu utt. man ir cits viedoklis. To visu varēja saplānot daudz jēdzīgāk. Arī pārtikas mums beigās izrādījās par daudz. Liekos smagumus arī noteikti vajag plānot savādāk, bet bez iepriekšējas pieredzes šādā situācijā, mēs par to daudz neaizdomājāmies.

IMG-20190805-WA0003
Nedaudz aizkavējušās (c) Edgars Bērziņš

Anete: Nosvērušās skrienam lejā, kur Mārtiņš jau savu runu sācis. Noklausāmies atlikušo daļu un ejam uz startu. Ejot cauri startam sasveicināmies ar Gustavu un Andri no Strēlniekiem.  Nevienu citu pārgājienu draugu pagaidām neredzam. Laiks iešanai lielisks. Abas labā noskaņojumā, dodamies kopā ar visiem trasē. Mūsu taktika bija jau iemēģinātā – ik pēc 5 km ņemt 10 minūšu pauzi kāju apkopei. Esam sagādājušas sev vienu smēri kājām, kā Betija atklāja – oriģināli riteņbraucēju pēcpusēm paredzētu😄 Mēs viņu izmantosim kājām 😀

_ED_7855
Gaidot savu kārtu uz starta. (c) Emīls Desjatņikovs.

Anete: Sākumā somas smagums neliekas tik traģisks. Pēc pirmajiem pieciem km ir tā robeža, kad klāt ir mūsu pirmā pauze. Dalībnieki pamazām izretojas. Katram sava taktika. Mēs jau iepriekš esam vienojušās, ka iesim cik varēsim, padoties negrasāmies, bet nevēlamies  sevī radīt riebumu pret simtiņu un pārgājieniem vispār. Esam nogājušas aptuveni 15 km, kad pretī brauc Rolis un Mārtiņš. Rolis piedāvā braukt iedzert aliņu. Saprotam – vēlas demotivēt 😄. Atbildam, ka vēlāk varētu, vēl neesam gatavas padoties simtiņam. Dodamies tālāk, mums paveicās pāriet sliedes pirms tālumā parādās vilciens ar ntajiem sastāviem. Laiku zaudēt nevaram.

65242872_477344693031252_5246748846410694656_n.jpg
Jau otro reizi – Lielā Ellīte.

Betija: Pirmie 20 km vienkārši palidoja. Gājām savā tempā un pamazām sākām apjaust, kādu pārbaudījumu esam uzņēmušās 😀 Bet sajūta bija laba, solis ātrs un 11+ kilogramīgās somas vēl nelikās nekādas smagās. Sākumā iešana ir pat pārāk viegla, pat uz karti nav jākoncentrējas, jo vienkārši jāseko tur, kur iet visi. Neilgi pirms kontrolpunkta, gan sanāk uz minūtēm piecām apjukt. Un arī tikai tādēļ, ka galvu nojauc citu dalībnieku apstāšanās un apmulsums par to, kura taka ir īstā. Ja nebūtu viņos klausījusies, nebūtu zaudēts laiks, jo mūsu uzņemtais virziens tāpat bija pareizais.

19895050_1620381974653298_2048266924157451793_n
Līču – Laņģu grava.

Anete: Dodoties uz 20 km nometni uzpildīt ūdeni, nedaudz apmulstam trasē. Rezultātā zaudējam laiku. Tas vēl nav katastrofāli, bet ietekmē turpmāko ceļu. Nometnē uzpildījušas ūdeni, dodamies tieši briksnī, kas ved uz Līču – Laņģu gravu. Tur es ceturto reizi dzīvē pamanos pakāst telefonu. Jā, jā. Jau 4 reizi. Paldies dalībniekiem, kas to nabagu atrada un man atdeva atpakaļ 😊 Es jau sevī biju paspējusi nodomāt – tad šeit beidzas mans simtiņš, jo jādodas meklēt telefonu 😖Ar telefonu nagos, kā laimīgs spaniels, metos tālāk Līču – Laņģu gravā. Secinu, ka laiku, ko patērējām, nepieciešams atgūt. Manuprāt, pirmo reizi šajā pārgājienā izbesīju Betiju. Uzdevu tempu, nesos kā viesulis pāri tām trepēm un pakalniem. Betija nelaimīga seko. Es tikai gribēju, lai visi šie pakalniņi ar smago somu ātrāk beidzas. Betija saprot un nevēlas mani ietriekt ar seju dubļos 😀

19756324_1505256316203257_208165306923809823_n
Viens no retajiem, skrienot noķertajiem kadriem.

Betija: Līču – Laņģu gravā esam jau kādu trešo reizi. Šoreiz gan nav laika šo skaistumu apbrīnot, mums ir desmitiem kilometru priekšā un ierobežots laiks. Anete ir uzņēmusi kaut kādu dižērgļa lidojuma cienīgu tempu un bezmaz vai skrien pāri visiem pakalniem 😀 Sirdī es viņu saprotu, ir jāatgūst iekavētais, bet galvā sāk rosīties domas, ka nu nē, visu pārgājienu es šādā tempā netaisos skriet 😀 Es nekad dzīvē nevienā pārgājienā tik ātri nebiju pieveikusi šādu pauguraino posmu (un netaisos to atkārtot… nu labi, varbūt vēl kādreiz.. varbūt 😀 ) Pirmo reizi pie sevis klusībā kārtīgi izlamājos un nodomāju, vai man to tiešām vajag 😀 Mierinājumu dod doma, ka tas reiz beigsies, gravai ir sākums un arī gals. Tas beidzas ar kāpienu augšup jaukā slīpumā, bet, joprojām turot tempu, tiek pieveikts arī tas. Beigu galā saku Anetei paldies par motivāciju.

19989537_1620382524653243_8976529733322883674_n
Tajā mirklī šajā vietā bijām vienīgās 🙂

Anete: Ar to viss vēl nebeidzās, jo Līču Laņģu grava galīgi nav mūsu 5 km robeža līdz atpūtai. Mums abām nākas pēc šī maniakālā skrējiena kāpt kalnā. Sākam atcerēties, kas mums dzīvē ir bijis sliktāk par šo, un tas nostrādā, velkamies augšā kalnā un tālāk pa ceļu vilciena sliežu virzienā, te nu beidzot ir atpūta. Gribētos, protams, lai būtu tā, ka graciozi apsēžamies zem priedes 👸 Realitāte ir skaudra – zem priedes nokrītam kā pļockas 😀

19884089_1620379741320188_2110034082272743949_n
Mežos.

Betija: Šoreiz sliedes kaut kā nepavisam nelikās trakas. Varbūt tāpēc, ka tikko bijām nesušās pa Līču – Lanģu gravas pakalniem kā nenormālas 😀 Pēc tādas aktivitātes man jebkas sāk likties normāls. Izņemot Ozolkalns. Es nekad nemīlēšu Ozolkalnu. Bet par to vēlāk 😀 Bet sliedes tiešām nebija briesmīgas. Nebija arī šausmīgi karsts kā treniņpārgājienā, tā kā šis posms tika pievarēts ātri.

68461053_2644279905596828_65214293796192256_n
Betija vēl nejūt somas smagumu.

Anete: Dzelzsceļa sliežu posms ir apmēram 2 km garš. Kur varam, ejam gar sliedēm. Lielāko daļu tomēr nākas iet pa sliedēm. Nebija tik traki. Saprotam, ka pamazām tuvojamies 29 km nometnei. Pēc sliedēm ejam gar šoseju, kas visai dzīvīga. Sagaidām iespēju doties tai pāri un gar Raunas upi devāmies uz 29 km nometni. Ieejot nometnē, organizatori mūs piefiksē, esam sasniegušas šo punktu. Ejam apsēsties kur nostāk. Gribam doties pie upes, bet tur kāds jau iekārtojies un metas kails peldēt 😀 Izlemjam netraucēt. Apsēžamies zālē netālu no upes. Pie mums pienāk Gustavs un nedaudz mēģina mūs demotivēt. Izmantoju izdevību apsveikt Gustavu ar simtiņa pieviekšanu, jo sekoju līdzi kā viņam veicās viņa pārbaudījumā. Gustavs mudina mūs paņemt hotdogu. Ēdot papļāpājam par Gustava piedzīvojumiem simtiņā. Paklausot Gustavam, ceļamies augšā atrāk. Kamēr viņš salej mums ūdeni un aplūko Betijas vīra homemade DIY ūdens sistēmu, Rolis jau dzen mūs prom no nometnes 😄 Vismaz Mārtiņš ar mums apsveicinās 😄 Nometnē ir feini, bet mums jādodas prom😄

_ED_8352
29 km nometne (c) Emīls Desjatņikovs
66315729_2338859609735547_2845530698205364224_n.jpg
Rauna pie nometnes. Kādreiz noteikti atgriezīsimies mierīgākā dienā.

Betija: Kas man ļoooti patika bija šī pasākuma organizācija un foršās nometnes. Žēļ, ka nevarēja tajās uzkavēties ilgāk 😀 Nē nu varēja jau, bet laiks, laiks dega. 29tajā kilometrā paņēmām pa hotdogam un, pārvelkot zeķes, papļāpājām ar Gustavu un pārējiem. Mani uzstājīgi mēģināja pierunāt iedzert aukstu alu, bet es biju varonīga un atteicos 😀 Vēl nebija nopelnīts. Pirms došanās prom, Rolis uz mums iemēģināja kaut kādu armijas taktiku sākumā mēģinot mūs aizdzīt un pēc tam nelaižot prom 😀 Bet mēs tomēr pārliecinājām viņu, ka mūsu ceļš vēl nav beidzies 🙂

IMG_6263
Kaut kur pa ceļam no elles līdz paradīzei (c) Reinis Strautiņš.

Anete: Mans vislielākais murgs (uzreiz aiz smagās somas) bija Kazu grava. Pirmā krīze man sākas pēc 30 km sasniegšanas. Atkal jau. 30tie km ir mana vājā vieta. Kļūstu īgna. Ejam labu gabalu gar šoseju uz mežonīgo Kazu gravu. Betija saprot, ka ar mani šobrīd vienkārši nevajag runāt. Manī mutuļo īdzība. Izstāties īsti negribu, bet soma sāk manāmi apnikt. Beidzot nonākam līdz drausmīgajam grantenes kalnam, kurā dvēseli tecinājām laukā treniņpārgājienā. Vismaz šoreiz nav tā drausmīgā suta. Mums pa priekšu iet meitenes, kurām skan mūzika. Mūzikas ritmā uzkāpt kalnā ir nedaudz vieglāk. Paņemam nelielu pauzi un tad dodamies pretī Kazu gravai. Ejam to murgu otro reizi. Iespējams, mums šis pārsteiguma pilnais gājiens nebija tik traumatisks kā tiem, kuri iet pirmo reizi. Mans garastāvoklis manāmi uzlabojas, kad esam izgājušas tos elles lokus. Esmu apņēmusies trešo reizi savu kāju Kazu gravā nespert 😄.

_ED_8610
Kazu grava visā godībā (c) Emīls Desjatņikovs

Betija: Tuvojoties Kazu gravai mani sāk biedēt kalns uz grants ceļa, jo man viņš riebjas atmiņas par viņu nav tās sirsnīgākās 😀 Bet šoreiz nav nežēlīgs karstums un kāpiens slīpumā iet raitāk. Paldies priekšā ejošajām meitenēm par mūziku. Tas bija perfekti, iešana mūzikas ritmā likās tik daudz vieglāka un es pat gandrīz aizmirsu par kalnu. Par šo kalnu. Pagaidām 😀 Pirms Kazu gravas Anetei sākās 30 kilometru krīze, tie trīsdesmit sāk vilkties īpaši lēni un liekas, ka neiet uz priekšu. Kad tiekam gravā, kaut kā sāk iet ātrāk, jo visu laiku ir jāuzmanās no dubļiem un jālien pāri kokiem. Ak jā, es jau nebūtu es, ja nenošļūktu lejā uz dibena (un somas) 😀 Eh, ko tur daudz 😀

_ED_8772
Anete nosolījusies Kazu gravā savu kāju vairs nespert (c) Emīls Desjatņikovs

Anete: Izejam laukā no Kazu gravas, lai kāptu uzbērumā, pārietu vilciena sliedes un turpinātu trasi. Labi, ka uzbērumā var uzkāpt pa trepēm. Betija varonīgi turas. Uzkāpušas nonākam uz sliedēm. Kopā ar vēl divām dalībniecēm (kurām ir piparu gāze, jo tuvumā esot nikni suņi) dodamies lejā pa uzbērumu. Mans pārgājienu draugs parauj uz pakaļas un noslīd no uzbēruma. Nezinu, smieties vai apskaust – jo lejā pa uzbērumu Betija tiek ātrāk par mani 😄 Ejam tālāk – būs jāšķērso strautiņš.  Šo nelielo ūdenstilpni mums palīdz šķērsot kāds dalībnieks. Liels paldies viņam. Nesarunājušas, iekšēji katra bijām nolēmušas, ka jāvelk zābaki nost un jābrien pāri 😄 Pat es biju gatava brist. 

_ED_8867
Iemīta taciņa Kazu gravā (c) Emīls Desjatņikovs

Betija: Protams, lai dzīve nebūtu rožaina, lejā no dzelzsceļa uzbēruma es dodos uz dibena 😀 Jau atkal. Šļūcot lejā prātoju, vai paspēšu apstāties pirms dubļiem. Paveicās un paspēju. Neesmu vienīgā kas uzbērumu pieveic ”uz pakaļas”, kāda dāma to izdara tieši pirms manis. Ko nu tur daudz, sasmejamies un brienam tālāk. Priekšā grāvītis, paldies kādam no puišiem, kas palīdz tikt pāri. Tālākie kilometri gar šoseju un uz Jāņmuižas un Ērgļu klinšu pusi iet ātri. Apsteidzam kādu dalībnieci, kas lēni klibo uz priekšu. Uzmundrinam meiteni, kā arī drošinam, ka sevi pārmocīt nevajag, jo šeit izskatās, ka pārgājiens ir beidzies. Pēc tam abas secinam, ka mums, par laimi, joprojām nav nekādu kāju problēmu. Nekas nav noberzts un nekas nesāp. Izņemot somu, kas sāk apnikt.

69888652_485987472247928_7005882642428067840_n.jpg
Kaut kur pa ceļam uz Ērgļu klintīm.

Anete: Ap 43 km saprotu, ka atkal mani ir pievīlis LMT – nav zonas. Runtastic programma atkal kapitulē. Tā uzkaras. Ejam pa kādiem lauku ceļiem. Manī iekšēji viss sabrūk . Esam pazaudējušas noieto. Esmu pazaudējusi laiku un iespēju mūs disciplinēt, sekojot līdzi noietajam. Esmu nikna – bāaaac par ko es maksāju? Esmu ļoti vīlusies LMT. Jau otro reizi uzmet. Betija uzliek savu soļu skaitītāju, bet tas vairs nav tas. Pleci ir totāli nospiesti, garīgais vērtējams kā mīnus miljons. Neliekuļojot – esmu gatava izstāties 😦 Uzrakstu Edgaram, ka mēs visticamāk stāsimies laukā Ozolkalnā. Betija tikmēr mēģina atdzīvināt manu mirušo programmu. Edgars un Ivita ir gatavi mūs savākt Ozolkalnā.

70461604_3300420596665140_8604207481289179136_n.png

Betija: Kaut kur pļavās pirms Ērgļu klintīm Anetei sākas lielā krīze. Runtastic programma, pēc kuras mēs skaitījām laiku un distanci ir uzkārusies un šķiet mirusi uz visiem laikiem līdz restartam. Saku Anetei, ka slēgšu iegšā programmu savā telefonā un varēsim skaitīt tālāk, bet viņa sēž zālē un drūmi klusē. Saprotu, ka vēl izstāties neesmu gatava un sāku bakstīt mirušo telefonu. Anete saka, ka grib braukt mājās. Es nezinu kā, bet man tas izdodas un mironis atdzīvojas 😀 Bet Anete joprojām ir drūma, kā tuvojošā vakara mākoņi. Kamēr viss šis notiek, protams, atkal pazūd laiks. Paveicas, ka tieši drūmākajā brīdī Anetei piezvana brālis un nenojaušot par lielo besi, sāk priecīgi motivēt 😀 Kaut sākumā liekas, ka brālis dabūs iekšā, notiek brīnums, viņa motivācija dod otro elpu 😀 Paldies, Jāni! Izglābi no krīzes 🙂 Pa vidu šai sarunai, es pļavas vidū redzu visskaistāko saulrietu, kāds šovasar piedzīvots. Diemžēl foto netop, jo ir jālaiž tālāk, nāksies vien jums ticēt, ka skats bija fantastisks.

66443483_437813177066632_6537278985762504704_n.jpg
Saulrieta foto nav, bet kaut kādā brīdī tika notverta panorāma.

Anete: Dodamies tālāk, esmu izbesījusies. Viens gaismas stars šajā bēdu ielejā ir – Betija kā mistiski reanimē Runtastic. Pēkšņi atskan zvans – man zvana brālis.  Ok – pieklājības pēc jāpaceļ 😑 Atskan ļoti priecīga balss, kas mani tobrīd iztracina. Prasa: kā jums iet? Atklāti saku – mēs gatavojamies izstāties!! Man ir totāli grūti!! Soma ir izkretinējusi!!! Viss ir slikti!!! Negaidot, brālis sāk mani motivēt – saka: tak beidz čīkstēt!!! Jums vēl daudz laiks, jāiet tālāk!!! Mēs to varot un davai jāsasniedz vairāk!!! Noticis neticamais – brālim izdevies likt mani pārvarēt šo bedri, tiešām beidzu čīkstēt😄 Atveras otrā elpa. Mēs iesim tālāk. Aizsūtu Edgaram un Ivitai ziņu, ka tomēr cīnīsimies un pakaļ braukt nevajadzēs. Sliktākajā gadījumā gulēsim mežā. Paldies jāsaka brālim, jo viņš izvilka mani dziļākās krīzes brīdi.

70881789_730763947374336_6307620697829015552_n.jpg
Īsumā par to, kā mēs jutāmies simtiņā 😀

Anete: Krēslā esam sasniegušas Ērgļu klintis, kuras vienmēr esmu gribējusi redzēt. Ērgļu klintis un Gauja grimst vakara krēslā. Ir vērts tur doties arī mierīgākā pārgājienā. Šajā vietā top daži foto, kaut bijām apņēmušās neko nefotografēt, lai nezaudētu laiku. Tūlīt sāksies lukturīšu laiks. Iestājusies paliela krēsla. Vel redzam bez lukturīša, izlemjam, ka tos un atstarojošās vestes vilksim laukā nākamajā pauzē.

70476570_652488445237590_8328821269260664832_n (1).jpg
Vakara garāmskrienošais miglas foto. Ķeksītis ielikts 😀

Betija: Līdz Ērgļu klintīm devāmies ļoti ātrā tempā, taču pašā skaistajā vietā uz minūti apstājamies. Gaujas loki vakara puskrēslā izskatījās brīnišķīgi, taču ilgi uzkavēties nevarējām. Līdz nākamajai pauzei soļojām ātrā tempā, jo pauzes brīdī ir nolemts ēst līdzpaņemto zupu (un ēst mums patīk pat šādā situācijā). Lai gan nav tā ka ļoti gribas, bet kaut kas silts obligāti vajadzīgs. Zupa šādā vakarā šķita izcila, pati labākā zupa pasaulē 😀 Ieslēdzam arī lukturus un mūziku. Ir pienācis laiks mūzikai. Ikdienā mani kaitina cilvēki, kas dabā atskaņo mūziku, bet šis ir simtiņš un mums vajag enerģiju. Ar mūziku melnajā naktī ir pavisam cita iešana 🙂

70618750_2433718733571024_1621865769358852096_n
Īsumā par to kā mums gāja simtiņā: otrā daļa 😀

Anete: Pauzē izvelkam lukturīšus. Betijai riktīgs prožektors. Beidzot laiks arī vistas zupai. Zupa ir kā dzīvības eliksīrs – tieši tas, kas vajadzīgs, lai izvilktu nakti. Tā mūs sasilda un vistas buljons dod spēku kaulos. Izlemjam, ka pienācis laiks mūzikai. Betija ieslēdz Kārļa doto tumbiņu. Ceļu turpinām The Killers pavadībā. Par tumbiņu paldies Kārlim – šī bija neatsverama palīdzība 😊

69889405_664257974072774_2984555542581608448_n.jpg

Anete: Kļuvis pavisam tumšs. Dodamies Ozolkalna virzienā. Diemžēl notiek nevēlamais. Ilgu laiku esam sekojušas kaut kādiem čaļiem, jo domājām, ka viņi zin ceļu. Iespējams, šī bija lielākā kļūda simtiņā. Viņi iet vai nu izstāties vai pa kādu ceļu, kas ved prom no trases. Betijai šie ceļi sāk likties aizdomīgi. Viņa paskatās kartē un secina – esam aizgājušas ne tur. Rezultātā esam nogājušas aptuveni 2 liekus kilometrus. Un simtiņā katrs lieks kilometrs nozīmē zaudētu laiku un spēkus. Varam vainot vien pašas sevi, jo pašām bija jādomā un jāskatās karte, nevis kā aitām jāseko citiem 😕

65489691_1567593453371611_3664211117623738368_n.jpg

Betija: Kad ilgu laiku bijām gājušas pa ļoti slīpu, garu un kaitinošu granteni, sekojot kaut kādiem čaļiem (es pat nezinu kāpēc tas notika, viņi vienkārši gāja pa priekšu un mēs automātiski sekojām), es pēkšņi priekšā ieraudzīju pilsētas gaismas. Un acumirklī es sapratu vienu – ka kaut kas nav pareizi. Kaut kāda intuīcija lika atvērt karti un bāāc, es sapratu, ka ir noticis neglābjamais. Mēs esam aizgājušas pilnīgi pa citu ceļu, kas ved uz Cēsīm pa taisno. Tajā brīdī bija dusmas uz sevi, jo nu bāc, šādi izgāzties.. Par laimi tepat uzreiz bija pagrieziens atpakaļ uz īsto maršrutu un varējām steigties atpakaļ. Nākamajā pauzē satikām vēl divas dāmas, kas bija aizgājušas pa šo pašu ceļu. Vismaz mēs nebijām vienīgās, bet tobrīd tas bija vājš mierinājums.

65455598_1701943546617327_8206800423747584000_n.jpg

Anete: Kad izdevies atgriezties uz trases, drīz vien esam Cīrulīšu dabas takā. Ozolkalna klatbūtne jūtama ar katru šūnu. Betija kļuvusi pavisam klusa. Saprotu, ka viņa iekšēji vai nu cenšas noskaņoties Ozolkalnam, vai kaļ bēgšanas plānu no Ozolkalna. Nezinu, jo viņa uz maniem bezjēdzīgajiem uzmundrinošajiem tekstiem neatbild. Ejam caur Cīrulīšu dabas taku klusējot, ar retiem maniem mēģinājumiem uzsākt sarunu. Tieku ignorēta. Samierinos un saprotu, ka nekas ko es teikšu nespēs uzmundrināt Betiju. No Ozolkalna neizbēgs. Nonākušas tā pakājē, sastopam tur kādu skaļu ballīti. Ballītes viesi mums norāda, kur jāiet. Un bāc, tā rezultātā mēs līdz pusei uzsitam kādā nepareizā kalnā. Man parauj dusmas. Mēs regulāri apjūkam, jo nevis domājam pašas, bet klausāmies citos.  Par šo situāciju izbļaustos vēl pirms Ozolkalna. Betija ļoti labi lasa karti pati – citu palīdzību viņai nevajag!!! Aizveros nonākusi īstā Ozolkana pakājē. Saprotu, ka man nav jāklaigā, bet jāatbalsta draugs šajā vājprāta kāpienā 56 kilometrā, mums 57 kilometrā.

65717719_2357873467789584_1074732333652770816_n.jpg

Betija: Es varu paciest daudz ko un daudz kas man nesagādā nekādas problēmas. Es varu ziemā brist pāri upēm, varu lēkāt pa peļķēm un dubļiem, līst brikšņos bez ceļa, smejoties izbrist pārpurvojušos mežu pavasarī un vispār, bet es ienīstu man ļoti nepatīk kāpt visādos pauguros, kalnos, uzkalnos, slīpumos. Ja to var nedarīt, es to cenšos nedarīt 😀 Pārgājienos tāpat to sanāk darīt, tā kā es nečīkstu, bet esmu jau pieradusi, ja jākāpj, tad jākāpj 😀 Un kalni kā tādi man ļooti patīk, es domāju nopietnos kalnus, nevis mūsu paugurus 😀 Bet slēpošanas kalns pēc 50+ noietiem kilometriem.. Kill me please! Loģiski, tas nebūtu grūtākais pārgājiens bez šādas atrakcijas 😀 Ja Anetes krīze bija dēļ uzkārušās telefona programmas, tad manējā bija dēļ kalna. Labāk trīs Kazu gravas nekā viens Ozolkalns 😀

_ED_8900
Mānīgais Ozolkalns (c) Emīls Desjatņikovs

Anete: Sākam kāpt pilnīgā tumsā. Betija sākumā vēl neko nesaka. Bijām sarunājušas, ka kalnā kāpsim lēnām. Man galīgi nav viegli, bet klusēdama kāpju. Pie viena no stabiņiem, kur apstājamies atpūsties, Betija vairs neiztur un sāk lamāties. Es saprotu, ka man jāklusē, ja pavēršu  muti nevietā, pati atraušos. Jāatzīst biju jau gaidījusi lamu vārdu straumi no Betijas šajā kalnā, bet, ka es dažus no vārdiem nezināšu… Tas mani pārsteidza nesagatavotu 😄Ozolkalns tiek izlamāts. Šādā kondīcijā, sastādot nopietnu konkurenci bruņurupucim, tuvojamies Ozolkalna virsotnei. Augšā redzu Gustavu un vēl dažus no Streelnieks.lv komandas. Dzirdam motivējošus saucienus. Saku Betijai, cerams lamāšanos neviens nedzirdēja. Betija atbild, ka vinai ir pilnīgi vienalga. Saprotu, labāk būs, ja turpināšu klusēt. Kāpjam augstāk, lai arī esam nogurušas, nepadodamies. Pretī mums nāk Gustavs un cenšas atbalstīt, sakot, ka mēs to varam un, lai saņemamies. Mierinu Betiju, ka tūdaļ jau virsotne. Betija saka, ka tiklīdz nonāks virsotnē, nokritīs zvaigznītē zālē. Tā notiek. Es arī apsēžos. Atšķirībā no 29 km nometnes, Ozolkalna galā valda pilnīgi demotivējoša sajūta. Tur esošie dalībnieki guļ, vai gatavojas izstāties. Es apsveru domu par gulēšanu mežā netālu no Ozolkalna, lai Edgars un Ivita mūs no rīta var savākt. Betija guļ zālē un skatās debesīs, saprotu, ka uzpildīt ūdeni būs jāiet man 😄

_ED_8917
Ozolkalna skarbā realitāte (c) Emīls Desjatņikovs

Betija: Lai viss būtu pavisam brīnišķīgi (jau atkal), kaut kam ir jānoiet greizi, un sākumā kāpjam kaut kur galīgi nepareizā vietā. Bija jau galīgi melna tumsa un īsti nebija skaidrs, kur tas nelaimīgais kāpiens ir jāsāk. Teikšu godīgi, ka sajūsmā nebiju jau tad, bet tas vēl bija tikai sākums. Tagad, to atceroties, man nāk smiekli, bet toreiz es to stulbo kalnu vienkārši gribēju uzspridzināt 😀 Nē, nav ko melot, ja es ziņās tagad izlasītu, ka viņš ir nojaukts, es noteikti neskumtu 😀 Kaut kur pusceļā man jau likās, ka es vairāk rāpoju nekā eju 😀 Katrā ziņā manas rokas bija ļoti tuvu zālei. Bija arī doma, ja es nokritīšu tepat zālē, vai kāds atnāks uznest mani atpakaļ augšā? Vai arī noripinās lejā citu iebiedēšanai? Te arī jāatvainojas visiem, kas dzirdēja manu necenzēto leksiku pāris metru pirms virsotnes. Nekas jauks un saulains tur ārā nenāca 😀 Tajā brīdī, protams, bija pilnīgi vienalga vai kāds to dzird 😀

_ED_8992
Mēs pieviecām Ozolkalnu tumsā, šo skatu neredzējām (c) Emīls Desjatņikovs

Anete: Aizvelkos līdz ūdens liešanas punktam. Viegli nav. Jūtos nogurusi kā suns. Dzirdu, ka daži tik tiešām izstāsies. Betija joprojām guļ zvaigznītē zālē. Parunāju ar vienu no organizatoriem, tā ļaudama Betijai vienatnē atgūties no pārdzīvotā kāpiena Ozolkalnā. Īsti nevaru saprast vai vēlos doties tālāk. Tulznas nav, bet ir sagurums. Pieeju pie Betijas un mēģinu saprast, ko viņa domā. Neko īsti izlēmušas neesam, kad Gustavs mūs sāk motivēt doties tālāk, sakot, ka mums vēl ir iespēja. Es tā padomāju – pakaļ mums uz Ozolkalnu tāpat neviens nebrauks, tāpēc iemesla neiet tālāk nav. Cik tālu tiks tik tiks. Skatos arī Betija  rosās uz iešanu. Gustavam ir izdevies mūs uzmundrināt – mochījam tālāk 😄

5296534-1280_936338912-nuclear-bomb-detonation.jpg
Manas domas par Ozolkalnu (Betija).

Betija: Kalna galā es vienkārši nokritu uz muguras un turpināju klusi lamāties 😀 Man tiešām ļoti nepatīk šādi kāpieni. Vispār neticēju, ka esmu tur tikusi augšā. Anete aizgāja meklēt ūdeni, bet es vēroju zvaigznes un pēkšņi secināju, ka atgūstu elpu un jūtos pavisam normāli. Ka man nekas nesāp un kājas vēl ir pilnīgi ejamas. Ka nē, šis vēl nav tas beigu brīdis. Un tas mani pozitīvi pārsteidza, jo kāpjot Ozolkalnā es vēlējos saritināties kokonā un ierakties zemē 😀 Pie mums atkal pienāca Gustavs un viņa pozitīvā motivācija uz mums iedeva jaunu enerģiju. Bija forši, ka kāds tic mūsu spēkiem brīdī, kad mēs neesam īsti līdz galam pārliecinātas. Arī traumu neesamība bija ietekmējošs faktors – nē, mēs vēl nevarējām izstāties 🙂

IMG_8245
Gustav, paldies par motivēšanu un pozitīvo enerģiju simtiņa laika (c) Reinis Strautiņš

Anete: Iestājusies piķa melna tumsa. Ejam mūzikas pavadībā Līgatnes virzienā. Es brīnos, ka man nav bail. Vai mana siera dvēsele kļuvusi drosmīgāka? Vai arī esmu totāli nogurusi, kā rezultātā man viss ir vienalga? Ja godīgi, es pat neiedomājos par čūsku, lāču vai citu meža iemītnieku iespējamību mūsu ceļā. Ejam gar Rakšu Zoo dziļāk mežā. Gandrīz jau atkal aizejam galīgi garām trasei. Šoreiz attopamies laicīgāk. Man uznākusi mistiska klinšu ērgļa sajūta, esmu gatava noiet simtiņu arī ne tam paradzētajā laikā 😄

header-bald-eagle-nests.jpg
Anete lidojot caur Līču Laņģu gravu.

Betija: No Ozolkalna mēs aizgājām labā noskaņojumā, kalns nebija mūs uzvarējis (lai gan viņš ļoti, ļoti centās) 😀 Apdzinām ar dažu labu vientuļo gājēju, pie sevis priecājoties, ka redz kā, kādu vēl pat apdzinām. Nu jau bija tāda kārtīga, tumša nakts. Mūsu pirmais nakts pārgājiens. Godīgi sakot, man ļoooti patika naksnīgais gājiens. Tāda pilnīga vientulības sajūta un brīnišķīgas, zvaigžņotas debesis 🙂 Pa retam gadījās arī vēl kāds gājējs, taču visi jau bija aizņemti paši ar sevi. Tajā brīdī vairs īsti nedomājām, kāds būs šī gājiena rezultāts, mēs vienkārši gājām pļāpājām un vērojām zvaigznes. Žēl, ka šo skaistumu nevarēja iemūžināt, jo tik spilgtas un tik ļoti zvaigžņotas debesis es sen nebiju redzējusi. Vai es gribētu vēl kādu nakts pārgājienu? Noteikti!

_ED_9127
Kad iestājas tumsa (c) Emīls Desjatņikovs

Anete: Patiesībā brīnišķīgākais mirklis mūsu simtiņā pienāca, kad paņēmām pauzi naktī mežā. Sēžam ceļmalā uz meža ceļa, meža vidū. Apkopjam kājas un dzeram ūdeni. Virs mums debesis, nosētas zvaigznēm. Tik skaidru nakti, un debesis.. Nu Rīgā tiešām tādas redzēt nevar. Te man jācitē pašai sevi – to nevar aprakstīt, katram pašam ir jāpiedzīvo šāda nakts mežā ar miljons zvaigznēm virs galvas, jāsajūtas tik bagātam un niecīgam reizē. Tas brīdis man atmiņā, cerams, vienmēr būs dzīvs. Joprojām acu priekšā tās debesis ar zvaigznēm. Redzam arī kādu krītošu zvaigzni. Šis brīdis ir maģisks.

blue-sky-and-stars-above-the-parking-lot_800.jpg
Bilde zagta internetos, bet bija kaut kā ļoti šādi ❤

Anete: Maģisks vai nē, bet šī burvīgā desmitminūte ir klusums pirms vētras. Soļojam tālāk. Soma sāk nopietni izbesīt. Ja iepriekš varējām izturēt 5 km, tad šajā brīdī jau vairs nespējam pat 3 km😖 Protams, ejam tālāk, bet garīgais maksimāli sabojāts dēļ stulbās somas😬 Esam aizkļuvušas līdz Amatai. Tumsā neko neatpazīstu. Labi, ka mums divi puiši, kuri sež pie info stenda, pasaka pareizo virzienu. Nezinam vai viņi finišēja, vai nē, bet liels paldies. Mēs vismaz attapāmies pareizajā krastā. Ja šīs palīdzības nebūtu, velns viņu zin, kur vēl mēs būtu attapušās. Ejot gar Amatu, pie sevis domāju – ar to velna nolādēto somu es nezinu vai izturēšu Līgatnes un Siguldas kalnus. Klinšu ērgli manī ir nositusi simtiņa smagā soma 😄

70528894_477267569795005_3601383361060274176_n.jpg

Betija: Lai gan smagā soma man noriebās ik pa laikam, īstās dusmas uz viņu iestājās neilgi pirms Amatas posma. Anetei tieši tāpat. Bija liels kārdinājums vienkārši iemest viņu krūmos 😀 Bet tas diemžēl, nebija variants 😀 Pie Amatas tūrisma info uz brīdi apjukām, jo tumsā īsti nevarējām saprast, kur sākas taka. Pareizāk sakot, es zināju, kur viņa ir, bet tajā brīdī ieslēdzās kaut kāds stulbums un nevarēju saprast, kur ir īsākais ceļš, lai viņu sasniegtu. Paldies izpalīdzīgajiem puišiem, kas apstiprināja, ka ejam pareizi. Amatas taka ir skaista arī tumsā, taču mums īsti nebija ne laika, ne vēlmes viņu baudīt. Aizvien biežāk iztēlojos, kā mana piekrāmētā soma lido taisni iekšā upē 😀 Šī doma ļoti sildīja manu sirdi 😀 Iemest to nelaimīgo somu upē un vēl pa viņu palēkāt likās satriecoši laba ideja 😀

71112876_387472155512349_5936886306318581760_n.jpg

Anete: Šādās pārdomās esam nogājušas 5 km. Pauze. Sēžu un domāju – vai izturēšu ar somu līdz Siguldai? Manas pārdomas pārtrauc Betijas brēciens – tā soma tūlīt lidos Amatā!!! Lai cik nogurusi arī nebūtu, mana praktiskā daba brēc pretī – Nē, nemet!!! Tev tur iekšā ir mantas!!!! Soma Amatā netika iemesta 😀 Izlemju, ka būšu tā, kas pateiks savas domas par mūsu šī brīža iespējām noiet simtiņu. Saku Betijai, ka šaubos vai ar somu noiešu līdz Paradīzes kalnam. Bez somas – lūdzu, katrā laikā. Bet, ja man vēl vairāk kā 30 km būs jāiet ar stulbo somu, tad es nezinu.. Grūti komentēt iznākumu. Iestājas klusums. Betija atzīst, ka viņai ir līdzīgas sajūtas. Nezinu kura no mums ierosināja aiziet līdz kritušo nometnei un izstāties. Izlemjam to kopīgi, lai kā arī nebūtu ar simtiņu – līdz kritušo nometnei mēs pašas aiziesim padoties 😄

70559171_433601277279020_7559258757264310272_n.png

Betija: Pēdējā pauzē mēs aizsēdējāmies. Nācās sev atzīt, ka ar somām noiet atlikošo pauguraino gabalu būs neiespējami, nu vienkārši nebūs. Tās somas tiešām kaut kur aizlidos, bet tas nebūs prātīgi, jo taču mantas un noteikumi 😀 Mazas dusmas uz sevi, par vieglprātīgo attieksmi pret somām, jo fiziski ar mums viss bija OK, mums nebija pilnīgi nekādu traumu (zilumi un skrāpējumi no brikšņiem neskaitās 😀 ). Man nebija nevienas tulznas, nekā. Pat Anetes jūtīgās kājas bija normālas. Mums pat miegs vēl ne brīdi nebija sācis nākt 😀 Bet tās somas, nēee.. Tas vienkārši vairāk nebija iespējams. Tad arī nāca kopīgais lēmums, personīgais rekords mums jau ir un līdz nometnei būs vēl skaistāks. Šoreiz simtiņš (ar somas palīdzību) mūs ir uzveicis, bet tas nekas, mēs esam piedzīvojušas kaut ko episku un tik tālu tikušas saviem spēkiem. Un es, es uzkāpu Ozolkalnā 😀

68281788_2644279935596825_1719516266059792384_n
Rītausma.

Anete: Pieņēmušas šo smago lēmumu, liekas ka somas kļuvušas vieglākas. Dodamies laukā no Amatas takas. Te pēkšņi izdzirdam balsis no otra krasta – bāaac, daži dalībnieki ir nonākuši otrā pusē. Neko vairāk kā uzmundrināt un pateikt kāds gabals jāiet līdz tiltam, mēs diemžēl nevaram, bet no sirds jutām līdzi. Lēnām pamalēs aust gaisma. Izejot uz tilta ir pavisam gaišs. Uzņemam kursu uz kritušo nometni. Piedzīvojam brīnišķīgu rītu, kad virs laukiem paceļas migla. Lauks rotājas zilganā nokrāsā. Elpu aizraujoši dabas brīnumdarbi tepat Latvijā. Diemžēl, agrajā rītā ar smago somu, iestājusies neliela vienaldzība. Vēlos ātrāk nokļūt kritušo nometnē, bet biju piemirsusi, ka grantenes posms līdz Līgatnei visai garš.

_ED_9285
Skaistums skarbumā. (c) Emīls Desjatņikovs

Betija: Stāvot Amatas brikšņos es ar visu sirdi jutu līdzi tiem dalībniekiem, kas bija aizmaldījušies upes otrā krastā. Es redzēju to krastu no malas un viņš nevienā brīdī nepalika labāks. Teicu Anetei, ja tās būtu mēs, tad es vienkārši atteiktos iet tālāk un gulētu sūnās līdz rītam 😀 Un tad bristu pāri upei 😀 Katrā ziņā mums paveicās, jo šāds piedzīvojums mums simtiņā negadījās. Līdz kritušo nometnei kilometri gāja visai ātri un austošais rīts bija ļoti skaists. Pļava, miglas dūmaka un pirmie saules stari. Bija feini to piedzīvot, par spīti nogurumam un somām. Mūsu rekords tuvojas 70 kilometriem un tas ir lieliski, nebūtu kādreiz iedomājušās, ka noiesim vienā piegājienā tādu gabalu 🙂 Un mums nav traumu, kas ir lielisks rezultāts! Kritušo nometnē ieejam smejoties un smaidīgas. Ko tur daudz pārdzīvot, mēs priekš sevis esam sasniegušas daudz 🙂

71402886_1098560776999621_7041339001910853632_n.jpg
Sliedes šoreiz nebija tas lielākais izaicinājums.

Anete: Beidzot esam sasniegušas pagriezienu uz kritušo nometni. Es jau nevaru sagaidīt, kad nometīšu somu. Mums jautā, vai nebija kārdinājums piezvanīt mašīnai, lai mūs savāc. Nē, nebija. Viena vienīga iemesla pēc – mēs par to nebijām aizdomājušās 😄 Pretī mums skrien kāds dalībnieks. Novēlam viņam veiksmi un motivējam finišēt Siguldā. Pašas tikmēr sasniedzām savām kājām kritušo nometni. Esam ieradušās kapitulēt simtiņam pēc 71 lieliska, noieta kilometra.

IMG_7418
Kritušo nometne dzīvīga. Kad mēs ieradāmies visi jau gulēja. (c) Reinis Strautiņš

Anete: Nometnē ierodamies smaidīgas. Pirmkārt, tūlīt varēs noņemt no pleciem smagās somas, otrkārt – nav tāda otrkārt. Spēks iet tālāk vēl ir, bet bez somām. Bet tas nav iespējams 😀 Kritušo nometnē mūs sagaida Anna, jautājot vai iesim tālāk. Uzreiz pasakam,  nē. Esam ieradušās pašas padoties. Mēs tiekam pie ugunskura un pie zupas. Lielākā daļa guļ. Mēs arī iekārtojamies uz gulēšanu. Mums šis piedzīvojums beidzies 71 kilometrā. Man aizmigt neizdodas. Esmu ieritinājusies guļammaisā, bet man ir ļoti auksti. Betijai paveicies vairāk, viņa guļ tuvāk pie ugunskura. Betija ir totāli aizmigusi. Bija grūti viņu pamodināt uz autobusu, kas mūs vedīs uz Siguldu. Ar mokām uzpurinu Betiju. Savācam mantas un dodamies uz autobusu. Siguldā mūs sagaidīs Edgars un Ivita. Dodoties uz autobusu, satiekam Gustavu. Gustavs saka, ka mums visu laiku acīs bija tā simtiņa uguntiņa, kas ļautu to monstru noiet. Pat Ozolkalnā vēl esot bijusi… Bet pie Amatas pašas apdzēsām to uguntiņu. 

IMG-20190806-WA0000
Ilustratīvs attēls mūsu sajūtām nesot somu pēdējos metrus līdz kritušo nometnei 😄

Betija: Nometnē vairāki cilvēki brīnījās par mūsu smaidīgajām sejām. Bet, kā jau teicu, mēs bijām sasniegušas savu rekordu (un izdzīvojušas) 🙂 Un soma nebija iemesta Amatā 😀 Tā kā, rezultāts bija labs. Protams, ka varēja būt labāks, bet.. Nu ne šoreiz 🙂 Jāmāk arī atzīt kļūdas un jāmāk padoties, kamēr nav iestājies pilnīgs riebums pret pasauli (vai soma salauzusi plecus 😀 ). Nokritām pie ugunskura un pacienājāmies ar zupu. Paldies Annai par sagaidīšanu un līdzi jušanu 🙂 Tagad bija nopelnīts arī alus ar skatu uz saules apspīdētajām Ķūķu klintīm. Ietināmies guļammaisos un nolēmām līdz autobusam pagulēt. Es, protams, uzreiz aizmigu (jā, nu gulēt es tiešām varu jebkur) 😀

_ED_9214 (1)
Silta zupa kritušo nometnē (c) Emīls Desjatņikovs

Anete: Vai mēs nožēlojam, ka nenogājām Simtiņu’19? Ja teiktu, ka pilnīgi nenožēlojam – melotu. Protams, neliels rūgtums ir. Pašas apzinamies savas kļūdas, dēļ kurām simtiņš netika pieveikts. Tās ir: 1) nepareiza somu sakrāmēšana un nepareiza smagumu organizācija 2) šaubas par savām spējām lasīt karti. Bet, lai es teiktu, ka graužu sevi par nenoietu simtiņu – nu nē, cmoon – tas nav pasaules gals. Ja man vel kaut solis būtu jāsper ar somu, tā soma tiktu izspārdīta. Lai kāds laika nogrieznis paietu no simtiņa, joprojam ar mēmām šausmām atceros somu pēdējos trīs kilometros. Man šis bija grūts, bet foršs izturības piedzīvojums kopā ar vienu no tuvākajiem draugiem. Mēs nogāzām savu personīgo rekordu, ar mainīgām sekmēm savācām savus raksturus, pavadījām lielisku dienu dabā un, bez riebuma pret pārgājieniem, finišējām. Un kas gan vispār var būt labāks kā ar tuvu draugu pabūt dabā?! Simtiņš nesagrāva manu un Betijas 12 gadu draudzību. Liekas mēs tiešām varam viena otru izlamāt un tad turpināt iet tālāk 😄

67784105_2644280115596807_991774456214978560_n
Rīts Kritušo nometnē

Betija: Rezumējums? Jo man noteikti tas ir jāuzraksta 🙂 BIJA FORŠI! Un grūti arī. Ļoti grūti. Bet nenožēloju ne kilometru. Tika atrastas un saprastas kļūdas, kas ir labi, jo kā jau teicu, tikai no kļūdām mācās (vismaz es cenšos 😀 ). Mēs ar Aneti spējam pieveikt jebko un palikt draugos 🙂 Pirms Amatas bija brīdis, kad domāju, kāpēc man to vispār vajag un ka nē, nekad dzīvē neko tādu vairāk neatkārtošu. Bet nekad nesaki nekad 😀 Mēs secinājām, ka mums ir laba izturība un laika plānošana Anetei bija izcila. Vieglprātīga attieksme pret somu – jā, bija gan. Bet tas ir labojams. 71 kilometrs, ar dažādām emocijām es izbaudīju katru. Sen vienā diennaktī nebija izjustas tik daudz dažādas emocijas 😀 Man nebija nevienas tulznas un ejot gulēt, izņemot plecus, man nekas cits nesapēja, kas bija lieliski. Nu nākamās pāris dienas gan nebija tik saulainas 😀 Pamēģiniet pēc šāda pārgājiena nokāpt no trešā stāva un vēl pāris stundas pavadīt automašīnā 😀 (Labāk nemēģiniet 😀 )

Anetes P.S. Paldies Streelnieks.lv komandai! STREELNIEKS.LV jums ir labākie grupu pārgājieni, vienīgie, kuros grasos piedalīties atkal💪 Ar jums kā ar bitēm – te dubļi, te upes šķērsošana novembrī, te ērkšķu krūmi Ontikā… Un, protams, simtiņš ar visu Kazu gravu un vēl to, ka pašam sevi jāiztur 100 km, 24 h😁 Ar visu somu😁 Bet ar visu to, jūs esat super! Simtiņš’19 netika pieveikts, bet man vienalga patika. Paldies Jums par šo piedzīvojumu❤ 

Betijas P.P.S. Strēlnieki, jūs esat forši un jums ir vislieliskākie pārgājieni 🙂 Varat uzsist sev uz pleca 😀 Noteikti tiksimies vēl! Organizācija, kā vienmēr uz visiem 100 procentiem. Paldies par atbalstu visiem, kuri palīdzēja un juta līdzi 🙂 Simtiņu nepieveicām, bet sevi kaut kādā ziņā noteikti pieveicām un tas bija vērtīgi. Tiekamies dabā!

Distance: 71.81 km

Karte:

70600227_666918933816900_4232242640126476288_n

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: