Meklējot rudeni Cēsu pusē.

Betija: Pēc septembra pārtraukuma, kas sekoja vasaras pārgājienu sezonai, bijām jau paspējušas sailgoties pēc būšanas ārpus mājas. Taču visu laiku lija lietus un prognozes rādījās ne īpaši iepriecinošas. Ļoti gribējās to krāsaino rudeni noķert, bet likās, ka tam piemērotu dienu tā arī neatradīsim. Taču mums paveicās un oktobra sākuma nedēļas nogales pēkšņi sāka izskatīties cerīgas 🙂 Izvēlējāmies sestdienu, kuru norvēģu prognoze solīja cerīgāku un par brīžiem saulainu.

3.jpg8.jpg

IMG_4477
Šajā pārgājienā bija daudz rudens lapu 😀

Anete: Jāatzīst, ka mūsu pārgājienu dzīvē augustā un septembrī bija iestājies zināms panīkums. Paspējām būt Vācijā un doties nelielā pārgājienā tur, bet tādos Anetes un Betijas stila pārgājienos pa Latvijas ārēm sen nebija būts. Tam vājprāta slinkumam bija jādara gals, tāpēc tika noskatīts piektais oktobris kā ideāla diena, lai vēl paspētu noķert rudens lapu sārtošanos 🍁.

9IMG_4470IMG_4479

IMG_4489
Un vēlreiz… lapas!

Betija: Kad bija izlemts datums, sākām domāt par pārgājiena vietu un izvēle krita par labu vienam no vēl neietajiem Cēsu puses maršrutiem. Ok, ne gluži pavisam neietajiem, jo tajā ietilpa daļa no simtiņa trases, bet nu mierīgs un nesteidzīgs rudens pārgājiens tajā pusē mums vēl nebija bijis. Tā kā laiku solīja labu un krāsainās lapas vēl nebija nobirušas, nolēmām iet meklēt klintis 🙂 Kārtīgi aplūkot visiem labi zināmās Ērgļu un sameklēt mazāk zināmās Ramātu klintis, par kuru eksistenci pirms kādiem diviem, trim gadiem man nebija ne jausmas.

7157IMG_4638.jpg

Anete: Abas jau ilgu laiku gribējām nokļūt pie vienām paslēptām klintīm, kuras es, protams, patiešām nezināju. Vienu reizi jau gandrīz tur aizkļuvām, bet kļūdas pēc nokļuvām tikai līdz Brasas stacijai Rīgā 😄 Šoreiz kļūdas procents tika samazināts līdz minimumam 😄

567

Betija: Tā kā maršruts bija Cēsu apkaimē, protams, jābrauc ar vilcienu. Ar mūsu mīļo, agro vilcienu 6:30  😄 darīt, vismaz cerība uz skaistiem rīta miglas foto 🙂 Sarunājām, ka braukšu pie Anetes un uz vilcienu Zemitānos iesim kopā. Tā nu es atkal, tā vietā lai saldi gulētu, cēlos ļoti tumšos 4:30 no rīta 😄 Bet tas vienmēr atmaksājas 🙂

IMG_4759.jpg

Anete: Nē, mums nepatīk celties no rīta tik agri, bet rudenī ātri paliek tumšs, tāpēc nekas cits neatliek kā uzstellēt modinātāju uz 4:30. Atskanot modinātāja zvanam, kārtējo reiz nevaru attapties – kāpēc viņš zvana? Jūtos kā sevī apmaldījies alnis 😄 Dezorganizēti sāku taisīties. Pie apjēgas nāku tikai pēc tases piķa melnas kafijas – būšu gājējs! Pat nevēlos domāt kā jūtas Betija (viņai agri piecelties ir vēl grūtāk). Rīta agrumā viņa ierodas pie manis, lai kopā dotos uz Zemitānu staciju. Jāatzīstas – manai siera dvēselei rādīties uz ielas tik agrā un tumšā rīta stundā bez Betijas, ir bail 😬. Šoreiz šaujam precīzi. Skultes vilciens tika palaists garām. Esam iekāpušas tur, kur vajadzīgs – vilcienā uz Valmieru, kurš pa ceļam mūs izmetīs Jāņmuižā.

1.jpg
Rīts stacijā tiešām ir rudenīgi tumšs.
2.jpg
Otrā pusē jau nedaudz gaišāks.
IMG_4450
Un vēl gaišāks 🙂

Betija: Rīts kā jau rudenī, bija diezgan vēss, priecājāmies, ka somā līdzi ir iemestas papildus jakas. Zemitānu stacijas perons bija pilns cilvēku. Sākumā nobrīnījāmies, bet pēc tam, pēc maisiņiem un groziņiem kļuva skaidrs uz kurieni viņi visi dodas. Kurš ķer rudeni, kurš pēdējās sēnes 😄 Vilcienā sēņotāju ir vēl vairāk. Starp visiem sēņotājiem ir arī kāda pazīstama seja, sasveicinamies ar Induli, kurš arī šajā rīta agrumā kaut kur dodas. Bet noteikti ne sēņot 😀 Tā kā esam miegainas, mēs gan dodamies meklēt klusāku vagonu.

IMG_4444IMG_4446IMG_4447

IMG_4448.jpg
Daži iemesli mīlēt rudeni.

Anete: Iekāpjot vagonā, saprotu vienu – nav vietas. Kur visi tā dzenas rīta agrumā??? Pamanu spaiņus un grozus. Sēņu mednieki gatavi startam. Nekas cits neatliek kā meklēt vietu kādā citā vagonā. Velkos līdz pašam pēdējam vagonam, kurā beidzot atrodu mums abām brīvas vietas blakus. Biju domājusi, ka aizmigšu, bet aust gaisma un caur vilciena logu redzams kā mostas daba, kā melnā tumsa izklīst un starp miglas vāliem aust diena. Spēju tikai noelsties – cik skaisti!!!

IMG_4451IMG_4455IMG_4461IMG_4462IMG_4463

Anete: Izkāpjam Jāņamuižas pieturā. Bāaaac.. Reāli auksti. Nopriecājos, ka paņēmu līdzi cepuri un cimdus. Betijai nav cimdi.. Ok, upurēšos 😄 Atdodu mūsu vienīgo cimdu pāri Betijai. Pati uzlieku cepuri. Visapkārt paveras zeltaini oranžīgas rudens ainavas. Silti joprojām nav, bet gan jau iesilsim aktīvi kustoties. Mūsu plānos ir vispirms atrast Jāņmuižā alu – Berlīni.

IMG_4451IMG_4465IMG_4466IMG_4471

IMG_4468
Iespaidīgā Jāņmuižas liepu aleja rudens krāšņumā.

Betija: Mūsu pārgājiens sākas Jāņamuižas stacijā, kur izkāpjam dzestrā miglas rītā. Toties skati ir izcili, dzeltenie koki, dūmakainā migla, viss tieši tā kā cerējām 🙂 Pārgājienu sākam ātrā solī, lai sasildītos, jo migla tomēr ir diezgan vēsa. Šoreiz veltam laiku arī paša Jāņmuižas ciema apskatei, jo dodamies tam cauri uz Gaujas pusi, uz vietu, kur kartē atzīmēta kaut kāda ala. Kaut kāda ala vispār ir necienīgs šīs vietas apzīmējums, jo šai alai ir dots lielisks un skanīgs nosaukums – Berlīne 😄 Tā nu sanāk, ka būsim bijušas divās Berlīnēs 😄

IMG_4474IMG_4481IMG_4482IMG_4486

Betija: Līdz Berlīnei aiziet ir vienkārši, tikai jāseko kartei. Cauri klusajam ciemam ejam caur brīnišķīgu dzeltenu liepu aleju. Agrajā rītā te esam tikai mēs un divi pensionāri, kas rīta pastaigā izveduši sunīti. Visapkārt klusums, miers un rudens. Saprotam, ka šis būs ļoti lēns pārgājiens, jo visu laiku stāsimies fotografēt krāsainos kokus un sakritušās lapas 😄 Bet tas šoreiz nekas, tāds arī ir mūsu mērķis. Meklēt rudens krāsas.

4.jpgIMG_4488IMG_4492.jpg

Betija: Liepu aleja ved gar sporta stadionu un Sporta ielā nogriežamies arī mēs. Pēc tam sanāca izlīkumot cauri klusām privātmājām līdz atdūrāmies pret žogu. Pirmajā brīdī nepamanījām, ka taka turpinās žogam gar malu un sākām jau smieties, kas tad nu, lai tiktu pie alas būs jārāpjas pāri žogam, vai? 😄 Par laimi nebija 😄 Sekojam takai, kas ved uz Gauju un takas atzars ved kalniņā. Tā kā iepriekš nebijām precīzi pētījušas, kur tieši jābūt alai, prātojam vai iet augšā. Saku Anetei, ka var pakāpties, paskatīties, varbūt tur kaut kas ir 😄 Viņa uzkāpj un pēc brīža no augšas atskan balss ”eu, bet te ir klintis” 😄 Tā nu mēs gandrīz nejauši atradām gan iezi, gan Berlīni  😄 Cik tipiski 😄

IMG_4493IMG_4499IMG_4500IMG_4502

Anete: Ejot, ievēroju, ka rudens lapas prasās pēc tuvplāna. Šajā pārgājienā neliedzam sev prieku fotografēt. Kamēr es fotografēju lapas, Betija meklē alu. Kartē īsti nevar saprast kur viņa ir. Es ieraugu atsegumu uzkalniņā, dodos tam tuvāk. Betija apstājas pie uzkalniņa un sauc – paskaties kas tur ir!!! Protams, atkal negrib kāpt 😄 Es pakāpjos un manam skatam paveras klints un meklētā ala. Saucu lejā – eu bet te tak ir tā ala!!!  Skatam paveras lieliskas alas – mazie Latvijas dārgumi. Kārtīgi to apskatam. Vispār,  šis ir tāds paliels atsegums.

12 (1)

IMG_4505.jpg
Skats no (alas) Berlīnes.

3 (1)

Betija: Pēc Berlīnes apskatīšanas nolemjam aiziet līdz Gaujai, jo tā tepat vien ir. Mums par prieku šeit neviens tik agri nav un varam priecāties par rudenīgajiem upes līkumiem vienas pašas. Taisam bildes un cenšamies pa mitrajām smiltīm neieslīdēt upē, kas Anetei gandrīz izdodas 😄 Ilgi uzkavēties gan mums nav laika, jo jādodas tālāk. Nākamās mūsu plānā ir Ramātu klintis, par kuru atrašanās vietu mums ir aptuvena nojausma pēc kartes, internetā lasītā un paziņu stāstiem. Nezinājām, cik ilgu laiku prasīs šīs vietas atrašana. Pēc visādiem lasītajiem aprakstiem rēķinājāmies ar brikšņiem, bezceļiem un kritušiem kokiem, tā kā šai vietai bija paredzētas pat pāris stundas.

6IMG_4509a.jpgIMG_4512.jpgIMG_4514.jpgIMG_4517.jpg

Anete: Betija tālāk piedāvā doties pie Gaujas. Piekrītu, ka būtu vērts tur aiziet. Gauja jau nu nekad nav pievīlusi. Pa ceļam uz upi no otras puses vēlreiz apskatam atsegumu un alu. Izskatās mežonīgi feini. Kad nonākam pie Gaujas no ūdens virsmas ceļas migliņa. Rīta agrumā esmu ne visai veikla un gandriz ieslīdu Gaujā pie tik skaistās migliņas 😄 Paveicās, ka Betija mani laicīgi paspēj notvert. Man droši vien vajadzētu būt uzmanīgākai, bet šis dzestrais rudens skaistums mani ir apžilbinājis. 

7IMG_4522IMG_4523IMG_4525IMG_4528IMG_4532

Anete: Būtībā šī pārgājiena galvenā zvaigzne ir Ramātu klintis. Tās ir pavisam netālu. Sasildījušās kāpjot neplānotā slīpumā, dodamies ārā no Jāņmuižas. Betija saka, ka mēs te gājām simtiņā. Es totāli neko neatceros un āboli kastē pie kādas mājās simtiņā tiešām nebija 😊 Paldies šīs mājas saimniekiem, kuri nolikuši to kasti ar āboliem pie sētas, lai cienājas arī tie, kuriem nav ābolu! Katra paņemam pa ābolam un dodamies klinšu virzienā.

IMG_4533IMG_4537IMG_4538IMG_4539IMG_4541IMG_4544

Betija: No Jāņmuižas projām devāmies atkal pa veco labo simtiņa ceļu. Šoreiz ar vieglākām (daudz) somām un mierīgi baudot skaistās rudens ainavas. Kad ir vienreiz jau te iets, tad otrreiz liekas, ka ceļš paiet ļoti ātri. Gandrīz aiz Jāņmuižas ciema robežzīmes ceļš ievijas mežā un tālāk, līdz pat Rāmniekiem grantene ved pa mežu.

IMG_4542IMG_4543IMG_4549IMG_4550IMG_4552

Betija: Kārtējo reizi pie sevis nopriecājos, ka, ja vienreiz esmu kaut kur gājusi, tad otrreiz šo vietu atcerēšos bez problēmām. Kartē varēja vispār neskatīties līdz brīdim, kad pa grants ceļiem nonācām līdz Rāmnieku tiltam pār Gauju. Pāri šaurajam auto tiltam bija kādreiz braukts, taču šo iekaramo gājēju tiltu aplūkoju pirmo reizi. Protams, izmantojām iespēju pāriet pāri un uzņemt pāris bildes.

IMG_4557IMG_456155IMG_4565.jpg666

Betija: Tālāk sekoja šīs dienas svarīgākais uzdevums, mežā pie upes sameklēt mazāk pazīstamās un biezoknī paslēptās Ramātu klintis, kuras tautā sauc arī par Ērgļu klinšu mazo māsu. Neko maza gan šī māsa nav 😄 Pēc aprakstiem daudzi tās meklē no Ērgļu klinšu puses un nonāk kārtīgā biezoknī vai arī nekur nenonāk. Mēs sekojām labam ieteikumam iet no Rāmnieku tilta puses, kur mežā ved celiņš. Celiņš kļūst par taciņu, bet briksnis nav, nu vismaz ne priekš mums  🙂 Labu gabalu ejam cauri mežam ik pa brīdim prātojot, vai kādā ne tik aizaugušā vietā nav jāiet nost no takas, lai nonāktu īstajā vietā. Galu galā vienkārši iznācām pļaviņā pie Gaujas vecupes un, pēc nelielas skatīšanās apkārt pareizajā virzienā, cauri kokiem pamanījām meklēto dārgumu.

IMG_4553.jpgIMG_4567IMG_4569

IMG_4570
Brikšņi ir, bet ir arī taciņas.
IMG_4605.jpg
Zaļš un dzeltens.

Anete: Betija man bija stāstījusi, ka šīs klintis esot grūti atrast un, ka citi pat vispār nav varējuši tās uziet. Mēs noteikti neesam ne tik īpašas, ne arī attapīgas, bet klintis mēs atrodam vieglāk par vieglu. No Jāņmuižas puses, pārejot ceļu pie Rāmnieku tilta atliek vien sekot taciņai un tā taciņa pati izvedīs pie klintīm. Es jau sevī biju sagatavojusies brist, bet to nenācās darīt. Vilšanās par iztikšanu bez brišanas man, protams, nebija 😄

7164.jpgzz.jpgb44.jpg4444.jpg

Betija: Mēs esam redzējušas daudz dažādus iespaidīgus iežus, bet Ramātu klintis mums abām lika apstāties un vienkārši apbrīnā palikt vecupes krastā. Vienkārši wow. Kaut kas izcili iespaidīgs, majestātisks un mežonīgs. Lai tiktu līdz pašam krastam ir jāpārvar neliels briksnītis, zāle, krūmi un daži krituši koki, bet tas ir sīkums. Mežonīgās klintis ir brīnišķīgas un apkārt meža biezoknī nav neviena paša cilvēka. Tikai ļoti svinīgs klusums un miers.

IMG_4574IMG_4575IMG_4580IMG_4581IMG_4585

Anete: Bet klintis… Iespaidi.. Bez vārdiem. Wooow. Tā bija sajūta, kad tu apstājies un paliec pavisam kluss, apbrīnā vērodams un sevī atzīdams dabas nepārspējamo varenību. Majestātiskā klints mūs sagaidīja ieslēpusies meža ielokā pie Gaujas vecupes, it kā nevēlētos sevi parādīt. Tās nav kā Ērgļu klintis, kas lepni pamanāmas. Ramātu klintis ir noslēpumainas, apaugušas kokiem, un paslēpušās cilvēka acīm, bet neatlaidīgākie tās noteikti atradīs. No manas puses bija mēma apbrīna un ir joprojām. Un nebija pat triumfs, ka mūsu kabatā ir vēl viena Latvijas pērle, ir tikai klusa apbrīna un neticība, ka es tiešām esmu nonākusi šeit.

IMG_4586IMG_4588IMG_4591IMG_4594IMG_4595IMG_4596IMG_4598

Anete: Izlemjam, ka mums klinšu sajūta ir par maz un tomēr palauzīsimies caur briksni, lai tās apskatītu pilnā garumā cik tas iespējams. Mums izdodas apskatīt diezgan palielu daļu no klintīm, prom iet negribās. Tomēr uz to mūs pamudina mans telefons, kas sāk uzvesties visnetipiskāk no visām reizēm. Tas, pieslēgts pie powerbank, aukstumā sāk lādēties ārā. Kaut kas neticams. Vai nu apjucis no klinšu skaistuma, vai atsaldēts līdz pilnīgai nemaņai. Dodamies laukā no meža. Sildu telefonu. Tas nabags laikam attapies, ka tomēr vajadzētu veikt uzlādi, nevis lādēties ārā.

476477479IMG_4599IMG_4603IMG_4608IMG_4610

IMG_4619.jpg
Nelieli šķēršļi, protams, bija jāatrod 😀

Betija: Pēc mežonīgo klinšu apskates ejam ārā no meža atpakaļ uz Rāmnieku pusi. No turienes jau tālākais ir vienkāršs, turpinam iet Pieškalnu apdzīvotās vietas virzienā pa to pašu ceļu, kur cīnījāmies simtiņā. Ejam, kartē neskatoties, jo ceļš ir zināms. Anete neko neatceras un ik pa laikam neticīgi pajautā, vai mēs tiešām te jau esam gājušas 😄 Kamēr ejam, tikmēr pamazām atdzīvojas arī Anetes mirstošais telefons.

IMG_4623

IMG_4624
Patriotiskais huligānisms.

IMG_4625IMG_4628IMG_4629IMG_4635IMG_4636

Anete: Kad mums ir izdevies saglābt telefonu un Runtastic veikto mērījumu mūsu noietajam kilometru skaitam, dodamies uz Ērgļu klintīm. Esam te gājušas simtiņa ietvaros, bet es galīgi neko no simtiņa trases neatceros, tāpēc sajūta, ka esmu te pirmo reizi. Beigu beigās kaut kādu līkumu atpazīstu, bet rudens noskaņās viss liekas pilnīgi savādāks. Betija man norāda uz vietu, kur man simtiņā noplīsa telefons, kaut kas no trases ataust atmiņā. Pie sevis nodomāju, laikam patiešām biju totāli pārgurusi un gāju autopilotā, kauns atzīt, ka praktiski neko no trases neatceros.

IMG_4640IMG_4643IMG_4644IMG_4646IMG_4652IMG_4654

Betija: Tuvojoties Ērgļu klintīm ir jūtama cilvēku plūsma. Ik pa laikam garām pabrauc kāds auto, šad tad parādas arī pa kādam velobraucējam. Nu jā, rudens un Gaujas Nacionālais parks nemainīgi ir izcila kombinācija un ne mēs vienīgās vēlamies to baudīt. Lai gan šīs biežāk apmeklētās vietas, protams, ir iespaidīgas, man tomēr tuvākas ir tās, līdz kurām ar auto piebraukt nevar.

IMG_4655IMG_4658IMG_4660IMG_4666

Betija: Šodien, retajā rudens dienā bez lietus, apskatīt šo vareno klinti ir nolēmuši daudzi un cilvēku bariņi ir nedaudz kaitinoši (ko gan citu mēs šeit gaidījām?😄 ). Esmu šeit bijusi kādas reizes trīs, neskaitot to trako nakti, bet Anetei šo vietu vēl tā kārtīgi nav izdevies aplūkot. Tad nu veltam majestātiskajam iezim laiku, neskatoties uz pārējo apmeklētāju klātbūtni.

71529715129IMG_4682IMG_4684IMG_4686IMG_4689

Anete: Rudens ēstgribu nemazina un rīšana mums vispār ir svēta lieta 😄 Daudz nedomajam un ozola pakājē sitam vaļā maizītes. Sajūta kā pamatskolas ekskursijā😄Ja jau sēžam, nomainām arī slapjās zeķes. Spēks un sausas kājas Ērgļu klintīm sagatavotas. Varam doties medīt rudeni Ērgļu klintīs, pie kurām kopš simtiņa sapņojam nokļūt mierīgākos apstāļos. Ja Ramātu klintīs bijām vienīgie apmeklētāji, tad populārās Ērgļu klintis ir ja ne piebāztas, tad apmeklētas. Pie Ērgļu klintīm daba izdomā, ka mums vajag brīnišķīgus foto un uzspīd saule. Top iemūžinātas rudens krāsas. Mēs, protams, izdarām to ko neiesakām nevienam prātīgam cilvēkam 😄 Uzmanīgi izlienam zem nožogojuma, lai iegūtu kadrus bez nevēlamiem koku stubriem.

72610.jpg718637195240IMG_4699IMG_4702

Betija: Kad Gaujas līkumi ir aplūkoti no augšas, tad nokāpām arī lejā, kur, par laimi, bija mazāk cilvēku. Klintis, protams, ir iespaidīgas un varenas 🙂 Par spīti apmeklētāju daudzumam top rudenīgi foto kadri un kaut kā paveicas tajos nenoķert nevienu lieku personu 😄 Ir parādījusies arī saule, kas rudenīgos toņus iekrāso vēl spilgtāk. Esam priecīgas, ka beidzot šeit atnācām mierīgi. Tas trakais augusta vakara skrējiens neskaitās 😄 Sākumā vēlējāmies šeit ieturēt vēl vienu maizīšu pauzi, bet, cilvēku plūsmas dēļ, izlemjam, ka darīsim to citur, kādā klusākā vietā.

IMG_4715IMG_4717IMG_4711IMG_4719IMG_4713IMG_4727

Anete: Vispār es pie Ērgļu klintīm īsti neesmu bijusi, man ļoti gribējās būt, bet tomēr secinu, ka populārās tūristu vietas nav priekš manis. Rēķinos ar citiem cilvēkiem šajās vietās, bet, personīgi man, tuvākas ir šīs apslēptās pērles, kuras nav tik apmeklētas. Noejam arī paskatīties uz klintīm no apakšas, ir iespaidīgi. Saku, Betijai, ka ja  gadītos krist no tām klintīm nejauši, tad nu tas arī būtu viss.

72124IMG_4730IMG_4731IMG_4735IMG_4736IMG_4738IMG_4739

Betija: No klintīm dodamies prom pa nelielo taku Cēsu virzienā. Šoreiz neskrienot un mierīgi. Man par ”prieku”, šeit ir pāris kāpnes 😄 Kāpju un saku Anetei, ka nez kāpēc man liekas, ka simtiņā tā kāpelēšana šajā posmā likās pavisam niecīga un nebūtiska 😄 Laikam bijām tā kārtīgi ieskrējušās, ka pat es šiem pakāpieniem īsti nepievērsu uzmanību 😄 Kad beidzot iznākam klajākā vietā un atkal redzam Gauju, klāt ir arī pāris labiekārtotas piknika vietas. Iekārtojamies vienā no nakšņošanai paredzētajām nojumēm un apēdam atlikušos krājumus 😄

72085896IMG_4744IMG_4745IMG_4747IMG_4748IMG_4752IMG_4761IMG_4764

Anete: Ja godīgi, arī man likās, ka mēs simtiņā lidojām pāri šim posmam. Tagad tomēr liekas nedaudz grūtāk nekā tas palicis atmiņā. Bet šīs kāpnes ir bērna šļupsti salīdzinot ar Siguldu. Betija gan tā nedomā 😄 Viņai ikviens pakalniņš ir spridzināšanas vērts 😄 Savukārt man par kāpšanu ne silts, ne auksts un visas čūskas guļ, tāpēc es esmu vienkārši laimīga un baudu rudeni.

IMG_4765.jpgfvvvv.jpg7243714661IMG_4769.jpg

Anete: Pa ceļam pamanām atpūtas vietu, tiek izlemts, ka šeit būs maizīšu pauze. Ielienam koka mājiņā. Es saku Betijai, ka pēc maniem aprēķiniem tomēr noiesim vismaz 29 km. Betija neko nesaka, bet redzu, ka apšauba. Viņa nosaka, ka trasi esot reķinājusi ļoti aptuveni, uz kādiem 25 km. Es atceros mūsu gājienu pa Cēsīm, pēc atmiņas un aprēķiniem man sanak vairāk kā 25 km, ja ejam arī uz Cīrulīšu dabas taku. Kamēr diskutējam, nemanu, ka pie mājiņas pienācis suns. Mana sirds pamirst, sākotnēji jau domāju, ka vilks 😀 Iekliedzos un iztrūcinu Betiju – tipiski siera gājieni 😬. Betija par suni ir sajūsmā. Mana sajūsma vērtējama kā minimāla 😀 Pa kuru laiku viņš piezagās, es nezinu, gribu paslēpties, bet nav kur 😬. Betija tikmēr turpina sajūsmināties par vilkveidīgo suni. Labi, ka tam ir saimnieki un, zaudējis interesi par mums, suns aiztinās.

IMG_4767IMG_4777IMG_4781IMG_4785IMG_4784IMG_4790.jpg

Betija: Kamēr ēdam, nevaram izlemt, vai centīsimies paspēt uz vilcienu, vai tomēr nesteigsimies un izmetīsim lielāku loku, līdz iestāsies tumsa. Laiks līdz pēdējam vilcienam gan vēl ir ļoti daudz, bet tā īpaši steigties negribas. Galu galā, šodien nav paredzēti nekādi rekordi, nekāds ātrums, tikai vienkārši kārtīga rudens pastaiga. Apmēram 25 km garumā, nu jā, tāda normāla pastaiga 🙂 Es pat īsti kilometriem nesekoju,  beigās pat piepildījās Anetes aprēķins, ka nogājām teju visus 30.

87471712.jpgIMG_4789IMG_4793IMG_4794

Betija: Virzienu uz Cēsīm turpinājām to pašu, reiz tumsā izskrieto. Atcerējāmies savas emocijas un to, kā naktī, lukturīšu gaisā, uz ceļa sēžot dzērām zupu 😄 Vismaz tagad visas tās vietas aplūkojām gaismā, kā arī atradām to nelaimīgo pagriezienu, kur aizgājām šķērsām un dabūjām izmest to nelaimīgo līkumu nepareizā virzienā. Šoreiz lepni aizejam pareizi 😄 Izrādās, ka mazo meža granteni dēvē par Dzirnavu ielu. Un Gaujaslīču iela neved uz Ozolkalnu, bet gan taisni uz Cēsīm😄Tādēļ mēs sekojam Dzirnavu ielai, jo esam izlēmušas rudenī atgriezties arī Cīrulīšu dabas takā.

11s11ss11sssIMG_4797.jpg714985

Anete: Laika mums ir gana, izlemjam, ka dosimies uz Cīrulīšu taku. Pa ceļam abas saprotam, kur simtiņā nošāvām liekos kilometrus un kur vajadzēja nogriezties pēc kartes. Neko, šoreiz izejam pareizi, labāk vēlāk kā nekad 😄 Bet fakts paliek fakts, es neko neatceros no simtiņa trases, gaismā viss izskatās pavisam savādāk. Betija izdomā, ka, ejot pa šo ceļu, beidzot varētu apskatīt divus objektus ar kultūrvēsturisku nozīmi. Nē, nu labi 😀 Tikai, kad mēs reiz esam izlēmušas tos apskatīt, neatrodam ne vecās dzirnavas, ne veco dīķi 😄

IMG_4799IMG_4801IMG_4803IMG_4806IMG_4809

Betija: Pa ceļam vēl iegriežamies vietā, kur kādreiz atradusies kaut kāda glābšanas stacija. No stacijas palikušas pāri tikai drupas un info stends, kas brīdina par videonovērošanu. Nevienu kameru gan kokos neredzam 😄 Gaujas krasts toties ir skaists kā vienmēr. Protams, tagad visu pēcpusdienu jau spīd saule, kas mums ļoti būtu noderējusi no rīta.

IMG_4811IMG_4815IMG_4816IMG_4818

Betija: Nelielu jautrības brīdi mums sagādā arī maza apstāšanās vietā, kur pēc norādēm, kādreiz atradušās dzirnavas un dzirnavu dīķis. Izlemjam, ka pārmaiņas pēc aiziesim to dīķi apskatīt, taču, iebrienot pļavā, neatrodam ne dīķi ne arī dzirnavu drupas. Smejamies, ka beidzot, kad gribam aplūkot kaut kādas vēstures paliekas, tās tur, protams, nav 😄 Drupas gan vēlāk atrodas ceļa malā (laikam), īsti pat ne drupas, vienkārši aizauguši un paslēpušies ēkas pamati. Ja nebūtu izlasīta norāde, nemaz tos neievērotu. Dīķis tā arī netiek ieraudzīts, visticamāk, tas ir sen kā labi aizaudzis. Piedodiet man, ja es kļūdos 😄

IMG_4821117139796_n71181674_956363668083845_3379425086200086528_n

Betija: Kad beidzot iznākam uz ceļa pie Gaujas tilta, sastopamies ar vakara sauli un vairākiem skrējējiem. Ak jā, šodien te notiek skrējiens ”Stirnu buks” un visādi trakie skrien pa kalniem un lejām. Visiem dalībniekiem liels respekts no manis, jo nu skraidīt pa šādu reljefu diez kas nav. Cepums par apņēmību un izturību, kā saka 🙂 Nezinu, kam būtu jānotiek, lai es uz ko tādu parakstītos 😄 Uz tilta mūs sveicina kāds skrienošs pusis, nodomāju, kāds pieklājīgs cilvēks, bet izrādās viņš Anetei pazīstams. Un skrien trako Lūša distanci. 30 kilometri pa šo reljefu, nu tur tiešām jābūt iekšām, kādas man nekad dzīvē nebūs 😄 Pamanam arī pāris seniorus, kas skrien šo pašu distanci, visu cieņu 🙂

722931114IMG_4828IMG_4829

Anete: Tuvojamies Cēsīm. Betija izlemj, ka vajadzētu aiziet līdz tiltam un paskatīties ainavu. Lieliska ideja. Ejot tilta virzienā, pamanu skrienam pretī kādu pazīstamu seju. Tas ir brāļa čoms Ervīns, kurš izaicinājis sevi noskriet Lūša trasi ”Stirnu bukā”. Visu cieņu un apsveikumi ar paveikto, bija prieks Ervīnu satikt, kaut īsu mirkli 😊 Betija savukārt domā, ka tas ir vienkārši laipns čalis arī sirsnīgi pamāj Ervīnam.

IMG_4832

IMG_4833
Glīta laipa, kas ved uz mazu iezīti.

Betija: Sekojam lūšiem Cīrulīšu taku virzienā un pēkšņi pamanam glītu koka laipu, kuras info stends vēsta, ka arī tā ir šo taku sastāvdaļa. Iepriekš tādu neesam manījušas (nu jā pēdējo reizi, kad bijām šajā vietā, bija tumšs un es domāju drūmas domas, kuru centrā figurēja kāds slēpošanas kalns). Aizejam pa laipu līdz galam, bet, mūsu daudz skaistu vietu pieredzējušajām acīm, nekā ļoti īpaša te nav 😄 Mazs iezītis. Bet laipa kā tāda ir jauka 🙂

71399.jpg
Rudens kā rudens 🙂
IMG_4554.jpg
Krāsiņas.

Anete: Nelielu vilšanos piedzīvojam sekojot kādai visai stilīgai laipai, ko iepriekš neesam nekad apskatījušas. Intereses pēc, nolemjam iziet arī šo taku. Tā noved pie maza iezīša. Esam izlepušas pēc šodienas klintīm, tāpēc mazais iezītis sajūsmu neizsauc. Laipas taka gan feini uzbūvēta. Daudz laiku pie mazā iezīša netērējam un dodamies ievērtēt rudeni Cīrulīšu dabas takās. Garām mums aizskrien Lūša trases skrējēji. Lielāko iespaidu uz mums atstāj gados vecāki skrējēji. Visu cieņu. Es vecumdienās arī tā gribētu spēt. Redzot tās kāpnes pa kurām nabaga lūšiem jāskrien, Betijai pamirst sirds, godīgi sakot man arī – labi, uzkāpt ir viens, bet uzskriet. Visu cieņu!

IMG_4840IMG_4841IMG_4842IMG_4845IMG_4847

IMG_4849
Cīrulīšu takas mežonība.

Betija: Pēc šī nelielā līkuma sasniedzam dienas pēdējo galamērķi – Cīrulīšu takas skaistos iežus un Spoguļklintis. Bijām šeit pavasarī un tagad arī rudenī. Ir skaisti un vecupes ūdenī spoguļojas rudens krāsas. Izskatās lieliski 🙂 Esam priecīgas, ka līdz šejienei atnācām. Kamēr mums top desmitiem rudens klinšu foto, klusajā vietā pēkšņi sarodas vairāki citi apmeklētāji. Esam tos kaut kā mistiski pievilinājušas 😄 Dzirdu kā kāds ūsains kungs aizrautīgi skaidro savai pavadonei, ka ”agrāk šīs takas nemaz nebija populāras, tās ir populāras tikai pēdējos trīs gadus” 😄 Lai jau tā būtu, tikai šovakar šī popularitāte, visticamāk, ir saistīta ar ”Stirnu buka” dalībniekiem.

IMG_4863IMG_4874

IMG_4865
Atspulgi.
IMG_4873
Un vēl atspulgi 🙂

IMG_4876IMG_4875

Betija: Spoguļklintis ir kaut kas unikāls. Atspulgi ūdenī rudens vakarā ir vēl izteiksmīgāki nekā tad, kad te bijām pavasarī. Anete gan saka, ka pavasarī esot bijis skaistāk, taču šoreiz atļaušos nepiekrist 😀 Manuprāt rudens krāsas šo vietu padarīja īpaši pievilcīgu, vienīgais mīnuss – salīdzinoši daudzie apmeklētāji. Kad tūristu kļūst pārāk daudz, mēs ejam projām.

IMG_4879IMG_4880IMG_4888IMG_4890IMG_4891IMG_4892

IMG_4896
Viss kājām gaisā 🙂

Anete: Man Cīrulīšu taka labāk patika pavasarī. Rudenī nav ne vainas, bet pavasarī man likās kā mežonīgāk. Nezinu. Varbūt šī diena bijusi ļoti piesātināta. Var tikai minēt, bet manas sajūtas ir tādas, ka tomēr 1:0 par labu pavasarim. Neatrodu arī vienu tiltiņu, kas pavasarī tur bija. Nezin vai kāds nopostījis vai noņemts, lai nomainītu. Sarodas arvien vairāk cilveku un mēs izlemjam, ka ir laiks doties finišēt uz Cēsu autoostu – vilciens ir veiksmīgi nokavēts.

7245IMG_4898IMG_4904IMG_4905IMG_4907718460

Betija: Atpakaļceļu izlēmām veikt caur mežu un Žagarkalnu. Viss jau būtu jauki, tikai kāds (es) nav padomājis, ka atpakaļceļš caur Žagarkalnu nenozīmē neko citu, kā lēnu kāpšanu tajā pašā Žagarkalnā tikai caur mežu 😄 Tā nu var teikt, ka pārgājiena nobeigumā uzkāpām Žagarkalnā 😄 Labāks par to otru jau bija 😄 Skats uz vakara sauli pār Gaujas mežiem arī bija skaists 😊

IMG_4908IMG_4910IMG_4911IMG_4914IMG_4915

Anete: Lai nokļūtu Cēsīs, jamēro kāpiens Žagarkalnā 😄 Betija nemaz nebija ieplānojusi šo kāpienu. Nesaprotu kā viņa varēja to aizmirst, jo, kad gājām pārgājienā no Cēsīm uz Siguldu, pa šo ceļu kāpām uz leju. Kāds laikam nav izkalkulējis, ka šoreiz būs jākāpj augšā😄 Eju pa priekšu, dzirdu dusmīgas nopūtas un vaidus aiz muguras. 😀 Liekas, ka kāds mirst mokošā nāvē ar ložu cauršautu sirdi 😀 Pa laikam pametu skatu atpakaļ, lai pārliecinos – vai dzīvs? Dzīvotājs būs, tikai Žagarkalna izbesīts. Mierinu Betiju, ka tomēr šis nav Ozolkalns un, ka vispār no Ozolkalna pavērtos brīnišķīgs skats vakara nokrēslā. Betija man atbild, ka šis nav daudz labāk par Ozolkalnu un to joprojām nevēlas atcereties, bet piekrīt, ka ainava varētu būs skaista. Vai notiek pārmaiņa Betijas attiecībās ar Ozolkalnu? Stipri šaubos 😄 Bet domāju, ka mēs visi vēl piedzīvosim Betijas saskarsmi ar Ozolkalnu 😄

1IMG_4772.jpgIMG_4899

Betija: Kopumā tika pieveikti 29 km. Anetes attāluma izjūta ir nepārspējama 😄 Mums ļoti paveicās ar reto rudens dienu bez lietus, paveicās noķert krāsainās lapas un pat nedaudz arī sauli. Ķeksītis pretī ”atrast un redzēt Ramātu klintis” arī ievilkts un tas bija kaut kas iespaidīgs 😊 Cēsu puse ir brīnišķīga un tur noteikti jāatgriežas vēl, jo ir vismaz trīs, četras idejas, kur vēl ir jāiet. Gaujas Nacionālais parks nepieviļ nekad 😊

Distance: 29.41 km

Rīga (Zemitāni) – Jāņamuiža: 2h 3,50 €

Cēsis – Rīga: 1h 50min 4.15 €

Karte:

72600031_2439326566310682_8652279675843772416_n

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: