Rudens pārgājiens Daugavas ielejā.

Anete: Rudens šogad nelutina ar skaistām, saulainām dienām bez lietus, tāpēc mēs nolemjam doties rudens krāsaino lapu medībās, tiklīdz laikapstākļi ļaus. Iepriekšējā nedēļā izgājām gar Gauju. Šoreiz apguvām Daugavas krastu😊Taisnības labad, jāsaka,  ka gala mērķis mums sākotnēji bija cits. Doma bija par vēl neapgūtajiem Talsu puses pakalniem, bet parēķināju – laika būs par maz. Autobusu laiki ir pavisam nedraudzīgi rudens tumšajam laikam. Betija ir entuziasma pilna doties uz Talsiem, bet mani nežēlīgi skaudrie aprēķini pārliecina pat viņu. Aprēķinu rezultāts ir šāds – mums būs kādas 6 vai 7 stundas. Ar to, lai nesteidzīgi baudītu rudeni un noķertu pārgājiena sajūtu, būs krietni par maz 😦 Raksturīgi mums, visa apspriede notiek tieši vakarā pirms pārgājiena 😀 Betijai rodas visādas ašās idejas, bet paliekam pie Daugavas. Vienu nedēļu pie Gaujas, otru pie Daugavas 🙂

20191013_091934IMG_4944IMG_4932Betija: Pēc brīnišķīgi krāsainā pārgājiena Gaujas Nacionālajā parkā, ir skaidrs, ka rudens krāsas jāķer kamēr vien iespējams. Tā kā arī nākamā sestdiena rādījās tīri cerīga (lasīt: bez stipra lietus iespējamības), plāns bija skaidrs – ir jāiet ārā. Šoreiz nolēmām, ka jādodas uz citu pusi, tālāk no Vidzemes. Pirmā doma bija Talsu pauguraine, kas solīja mežus, kalnus, lejas, pļavas, skatu torni, bet, pēc kārtīgākas apspriedes ir skaidrs, ka tas paliks kādai citai reizei. Anetei ir taisnība – rudens skaistajiem skatiem tur vienkārši pietrūks laika līdz autobusam atpakaļ.

20191013_10482620191013_105319Betija: Tā kā Talsi pārcēlās uz gaišāku gadalaiku, bet ārā iet gribējās, nācās ātri izdomāt ko citu. Varianti saradās pat vairāki, bet beigās izlēmām, ka rudens jāmeklē pie upēm, no visām izvēloties Daugavas ieleju. Tā kā šoreiz gribējās pavisam mierīgi pastaigāties (brikšņus tāpat atradām 😁), ātri piemetu kartē ceļu no Skrīveriem līdz Aizkrauklei, ar domu iet pēc iespējas vairāk gar upi. Šo ātro ideju pārgājiena dienā nenožēlojām ne brīdi, Daugavas ieleja rudenī bija ne mazāk skaista kā GNP.

20191013_09162020191013_10455920191013_104638IMG_5031.JPGAnete: Neizbēgami atkal būs jāceļas agri. Liekas, ka uz pieturu eju pilnīgā nakts melnumā. Pirmais trolejbuss mani nesteidzīgi aizvizina uz dzelzceļa staciju. Tur gaidu Betiju. Kamēr gaidu, kāds pilnmēness skartais cenšas mani iesaistīt kopīgā dejā pie  vilciena biļešu kasēm 😀 Lai uz ko, bet uz dejošanu, nedaudz pāri septiņiem no rīta, man nevelk. Manā sejas izteiksmē to var manīt un kungs dodas uzlūgt uz deju kādu citu😁Pavisam drīz parādās Betija, esmu glābta no dejošanas. Diemžēl, Betija dabū redzēt manu brutālāko “atšujies” sejas izteiksmi, tā vēl nav paspējusi pagaist 😁

20191013_09570420191013_11523320191013_150351Betija: Sarunājam tikties ap septiņiem stacijā, atkal agrais rīts (bet kā gan savādāk). Anete rīta agrumā stāv pie stacijas kasēm galīgi nikna, ja nepazītu, tad diez vai tuvotos 😁Izrādās, ar viņu mēģinājis ”iedraudzēties” kāds no stacijas dīvaiņiem (pietiekoši drosmīgs, lai nenobītos no viņas niknās sejas) 😁. Lai nebūtu tālāku draudzības mēģinājumu, ātri nopērkam biļetes un dodamies prom.

IMG_5142.JPGIMG_5089.JPGIMG_5288.JPGAnete: Vilcienā mans garīgais uzlabojas. Dodamies uz Skrīveriem, lai ķertu rudens sajūtu tur. Ceļš paiet nemanot. Izkāpjot ārā, ir auksti, uzlieku cepuri un iešķiebju Betijai un sev līdzi paņemtos cimdu pārus🧤 Raitā solī ejam uz Satekām. Ejot sasildāmies, cimdi pavisam drīz pazūd kabatās. Visapkārt tikko modušās dabas sajūta, rudens rasas pilieni uz lapām, neliela migliņa, kas, parādoties saulei, izklīst – pilns rudens pārgājiena starta komplekts. Jūtu, ka būs lieliska diena!

IMG_4916IMG_4917Betija: Pēc siltā vilciena Skrīveros agrais rīta gaiss šķiet rudenīgi dzestrs. Par laimi, Anete ir bruņojusies ar diviem cimdu pāriem, kurus tūliņ uzvelkam. Paliek siltāks 😁Mūsu šī rīta pirmais lielais mērķis ir Skrīveru dendroloģiskais parks, kurš tad arī tiek atzīmēts kartē. Ārā no pilsētiņas dodamies pa Daugavas ielu, šodien viss ir par un ap dažādām upēm 😊Anete atceras kādu skaistu vietu, kas ir pa ceļam, tādēļ maršruts nedaudz tiek pamainīts un uz vietu ar skaisto nosaukumu Satekas, ceļu rāda viņa 😊

IMG_4918IMG_4919IMG_492220191013_093008Anete: Pateicoties salīdzinoši biežajām ciemošanās reizēm pie draugiem Ivitas un Edgara, ceļu uz Satekām atceros tik labi, ka varu šoreiz rādīt ceļu Betijai😊 Pirms Satekām mūsu uzmanību piesaista upīte ar mīlīgu nosaukumu – Maizīte😊 Pie Maizītes nedaudz pakavējamies, iemūžinot tās tumšos ūdeņus.

IMG_4923IMG_4925IMG_4928IMG_4930Betija: Šajā vietā vienreiz esmu bijusi, tikai toreiz mūs ar Aneti rudens vakara piknikā bija uzaicinājuši Skrīveros dzīvojošie draugi un pastaiga izpalika. Tāpēc šoreiz skaisto rudeni kārtīgi izbaudam. Satekās (kā jau var spriest pēc nosaukuma) kopā satek divas mazas, mežonīgas upītes – Dīvaja un jau pieminētā Maizīte. Piebraucamā ceļa galā ir labiekārtota piknika vieta, bet mēs ejam pāri tiltiņam uz otru, mežonīgāko krastu.

IMG_4934IMG_4937IMG_493920191013_094701Betija: Ja nebūtu koka tiltiņu, laipu un taciņu, varētu padomāt, ka esam kārtīgā nekurienē. Mazas, mežonīgas upītes, aizauguši krasti, sakrituši koki. Ir skaidrs, ka kādu laiku šeit aizkavēsimies, jo vieta ir ļoti skaista 🙂

IMG_4951IMG_4942IMG_4943

IMG_4952
Mežonīga, maza upīte.

Anete: Satekās šoreiz ejam pāri tiltiņam, uz upes otru krastu, lai izpētītu, kas darās otrā pusē. Otrā krastā atrodam pilnīgu mežonību. Man uznāk drosme izpētīt aizaugušo krastu. Laikam tāpēc, ka visi čūskulēni aizmiguši 😊Izceļos ar sev neraksturīgu uzvedību, ejot cauri brikšņiem kā tanks, tā pārsteidzot un uzjautrinot Betiju😄 Izrādās Betija nevēlas nokāpt tuvāk krastam, jo sanākšot atkal kāpt kalnā 😁 Gar krastu izplosos viena, iegūstot lieliskus skatus ar koku saknēm. Sajūta kā pa pusei pazemē. Tik tuvu koku saknēm vēl nebiju pielīdusi. Izpētu saknes pamatīgi. Diez vai vasarā man pietiks drosmes doties šādos brikšņos.

IMG_4958.JPGIMG_4961.JPG20191013_09443220191013_09290920191013_100412

20191013_100037
Anete pielīdusi upei pavisam tuvu 😁

Betija:Pārgājiens jau nebūtu pārgājiens, ja tajā nebūtu kaut nedaudz bezceļa. Tas tiek atrasts pat šajā ļoti sakoptajā vietā. Precīzāk upju krustojuma otrā krastā, kur krasts pārvēršas par kokiem noaugušu pakalnu. Maza taka ved augšup, bet mēs vispirms pakāpjamies lejup, tuvāk upei. Anetē ir pamodies dabas bērns un viņa pavisam bezbailīgi brien cauri krūmiem lejā pie paša upes krasta. Man šoreiz pietiek ar esošo pakalnu un tālāk lejā nekāpju, bet sekoju viņai pa augšpusi, kur tāpat nākas ķerties saknēs un kāpt pāri sakritušiem stumbriem. Skats uz mežonīgo upīti no augšas arī ir lielisks.

IMG_4962IMG_4970IMG_4974IMG_4981.JPGIMG_4976.JPGIMG_4977

IMG_4985
Atrodi Aneti 😁

Betija: Kamēr Anete ložņā gar pašu upes malu, es pakāpjos nogāzei līdz pusei un priecājos par brikšņiem. Jā, man nav liela vēlme šodien rāpties kalnā atpakaļ, atzīstos 😀 Tāpat jau pavisam izvairīties no tā nesanāk. Tas nav kārtīgs pārgājiens, ja neesi šķērsojis dažus nogāztus kokus vai vismaz sasmērējis bikses 😀

IMG_4966IMG_4968IMG_4978bildeIMG_4979.JPGAnete: Lai atgrieztos uz takas pie Betijas, nākas līst augšā pa stāvo nogāzi, protams, ieperos dubļos, nu cūkas jau vienmēr dubļus atradīs 😃Kad esmu uz takas, Betija ņemas mani tīrīt, tomēr bišķīt par traku esmu tur izvārtījusies 😃 Tālāk pa mežu mūsu ceļš ilgi neved. Plānā doties uz dendrāriju, ķert rudeni turienes dažādo koku parkā. Ir liela iespēja, ka tur patiešām noķersim sarkanās lapas.

IMG_4982IMG_4990IMG_4991IMG_4994IMG_4995Betija: Nolemjam atpakaļ uz Satekām neiet un uz Dendrāriju doties pa upes šo pusi. Karte rāda, ka tepat netālu jābūt arī ceļam, kas aizved līdz šosejai. Karte gan vēlas lai ejam cauri kāda privātīpašumam, tādēļ izvēlamies lapām piebirušās takas nogāzes augšpusē. Dažas takas ir arī marķētas, bet, kā vēlāk secinājām, tās ārā uz ceļa neved, tikai met lokus pa kokiem noaugušo pakalnu. Mūsu taka beidzas aizaugušā gravā, pa kuru arī dodamies tālāk grantenes virzienā. Pēc nelieliem brikšņiem esam ārā uz ceļa.

IMG_4996IMG_4997IMG_4998IMG_4999IMG_5000IMG_5003Anete: Ejam pa lauku ceļu šosejas virzienā. Paveras neticami skaists skats uz Daugavu. Tik brīnišķīgi, ka mēs pārtraucam sarunu par prāmja Estonia katastrofu un mūsu iespējamo rīcību kuģa katastrofas gadījumā, lai apbrīnā noelstos – cik skaisti!!! Mirklīti pakavējamies un tad dodamies tuvāk. Tuvojamies šosejai un Daugavai. Daugava, rudenīgo koku ieskauta, izskatās vareni. Dižojas mūsu acu priekšā. Esam apburtas. Pagriežamies dendrārija virzienā, ja nu kas, ne tikai Daugava dižojas. Rudenī pat šoseja šķiet elpu aizraujoša. Rudens krāsas piešķir pavisam citu vērtību pat šosejas posmam 🙂

IMG_5004IMG_5014IMG_5010IMG_5016xIMG_5019xIMG_5011Betija: Līdz dendrārijam nav jāiet tālu, bet iet gar Daugavpils šosejas malu nav vilinoši, tādēļ iznākot uz tās, skatos kartē, vai nav tomēr kāda iespēja iet tuvāk krastam. Iespēja ir, jo šosejas otrā pusē, ir nedaudz aizaudzis celiņš, kurš ved gandrīz līdz pašam dendrārijam. Kārtējais prieks par izbēgšanu no šosejas, jo iet gar to nepatīk mums abām, tādēļ, pēc iespējas, vienmēr cenšamies no tās izvairīties.

IMG_5021IMG_5022IMG_5030IMG_5033IMG_5035

IMG_5037
Daugavas ieleja visa dzeltena 😊

Betija: Priecājamies par rudenīgajiem Daugavas krastiem (rudens nu noteikti nav tikai Siguldā 😃 ) un gandrīz nepamanam, ka taka beidzas bezmaz vai privātīpašumā😀 Kartes gan rāda, ka tieši šeit ir jāiet, tātad, iespējams, privātīpašums ir tikai tapšanas stadijā. Drošs paliek nedrošs, ātri atgriezāmies uz šosejas, kur, mums par prieku, izrādījās, ka dendrārijs jau gandrīz klāt.

IMG_5038IMG_5040IMG_5041IMG_5042IMG_5045IMG_5047Anete: Dendrāriju sasniedzam diezgan ātri. Redzam parku jau gar šoseju, nolemjam, ka metīsimies iekšā parkā jau tagad, neejot uz galveno laukumu, kur mūs reiz aizveda draugi. Sacīts darīts – lieki netērējot laiku, lecam pāri grāvim un esam iekšā parkā. Te patiešām ir rudens lapas un kāda vēdekļābele uz ko man Betija pēkšņi norāda, tādējādi pārsteidzot mani ar šādu informāciju 😃 Izāzēja..😃 Mana reakcija esot bijusi tāda it kā Betija būtu vērsusi manu uzmanību uz briljantu par 30 miljoniem 😃

 

 

72207148_2630453393683538_1808875040632995840_n20191013_111614IMG_5051IMG_5053IMG_5061IMG_5062.JPGBetija: Dendrārijs mūs sagaida ar skaistiem rudenīgiem kokiem, kuru nosaukumus lielākoties mēs gan jau nezinam 😁Izlasot jau kuro plāksnīti ar kārtējo vilkābeles paveidu, nolemju, ka vajag nedaudz pasmieties 😁 Skaļi uzsaucu Anetei, lai ātri skatās šurp, redz kur vēdekļveida vilkābele! Reakcija ir nenovērtējama 😁 Anete zibenīgi pagriezās un tikpat ātri sāka smieties. Tā arī līdz pauzes vietai Daugavas krastā aizgājām skaļi smiedamās 😁

20191013_11443620191013_11472020191013_114735IMG_5069IMG_5097Anete: Rudenī pārvēršas apkārtne, izlemjam, ka pasēdēsim un pabaudīsim rudens sajūtu uz soliņa pie Daugavas. Sajūta sēžot tāda, it kā laiks apstājies, ka nav nekur jāsteidzas. Apēdam pa vārītai olai un sasildāmies ar siltu tēju. Secinām, ka pienācis laiks, kad jāņem līdzi vairāk siltas tējas un mazāk dzeramā ūdens. Vēl nedaudz pakavējamies uz soliņa, tad dodamies tālāk parkā – neesam nošāvušas greizi, rudens sajūta tiek noķerta. Nonākot pie dendrārija stāvajām kāpnēm, secinām, ka būtu baigi skaistās bildes, bet bāc, tiko jau vienu kalnu pieveicām, kāpnes šoreiz nevēlamies.

IMG_5067IMG_5086IMG_5087IMG_5088IMG_5090IMG_5092Betija: Kamēr sēžam, tikmēr uz takas sarodas cilvēki. Par brīnumu, šajā parkā tomēr to nav tik daudz kā populārākajās GNP takās. Bet ir ne mazāk skaisti 😊Ar laiku arī ir paveicies, pie tam otro sestdienu pēc kārtas. Ik pa brīdim caur pelēkajiem mākoņiem uzspīd arī saule. Kad ir izstaigāts dendrārijs, tālākais plāns ir doties ceļā uz Aizkraukli, pēc iespējas ejot gar Daugavu. Kā izrādās, posms gar Daugavu ir dabas parka Daugavas ieleja teritorija. Tad nu to arī apskatījām.

IMG_5065IMG_5093IMG_5100IMG_5106IMG_5110IMG_5111Anete: Atpakaļceļā atcerējāmies, ka ceļamalā atrodas bistro Klidziņa – iespēja paēst siltu ēdienu. Tā kā šoreiz nav steigas, izlemjam, ka pa ceļam ieiesim paēst pusdienas. Šodien esam baudītāji pilnā mērā. Esam praktiski vienīgās apmeklētājas šajā brīdī. Pie saviem frī kartupelīšiem tieku praktiski nekavējoties. Nu tik ēdīsim 😁 Patīk, patīk mums paēst. Nav ko noliegt 😀

IMG_5055IMG_505820191013_11135020191013_105659Betija: Tā kā šis pārgājiens bija vairāk kā gara rudens pastaiga, pamanot ceļmalā bistro, izlēmām, ka pirms garākās daļas nenāktu par ļaunu ātri apēst kaut ko siltu 😃Protams, tās taču nebūtu mēs, ja neizmantotu iespēju garšīgi paēst 😃 Parasti jau šādas iespējas staigājot nav un ir jāēd ola kājām gaisā guļot nekurienes vidū uz grantenes vai meža sūnās 😁 Bet tas toties garšo labāk kā mājās viennozīmīgi.

IMG_5112IMG_5113IMG_5114IMG_5117IMG_5118Betija: Pēc pusdienu ekstras Klidziņā ir jāpāriet šoseja, lai nonāktu uz ceļa, kas turoties blakus Daugavai, ved Aizkraukles virzienā. Šeit atrodam arī dabas parka info stendu. Ja godīgi, iepriekš nezināju, ka šī teritorija skaitās dabas parks un domāju, ka te vienkārši būs kaut kāds ceļš gar Daugavu. Bet nē, ir smuka grantenīte (sākumā pat asfaltēts celiņš) un vietas, kur piekļūt upei. Pat pārāk civilizēti 😁Karte rāda, ka ceļš gar upi ved līdz pat Aizkraukles pilskalnam. Tā kā tur esam jau bijušas pat vairākas reizes, saku Anetei, ka pilskalnā šoreiz nekāpsim 😁 Šeit vajadzēja rasties jautājumam par to, kādā veidā tad viņu apiesim, bet nu.. 😁

IMG_5122IMG_5120IMG_5124IMG_5126IMG_5129IMG_5132Anete: Ceļu uz Aizkraukli esam nolēmušas veikt maksimāli turoties gar Daugavas krastu. Ejot gar Daugavu, redzama pļavas panorāma ar siena ruļļiem 🙂 Sākotnēji neaptveru Betijas ideju. Domāju, ka viņa vēlas tikai bildi “rudens ainava ar siena rulli”. Tuvojamies vienam smukam rullim un Betija saka – zini ko Anet, katram vajag bildi uz siena ruļļa😀 Vajag vai nevajag, attopos, ka esmu piekritusi šai idejai un aiz pakaļas tieku stumta augšā rullī😁 Bāc, bet man kājas par īsu!!! Saku Betai – nebūs! Viņa man atbild, kāds vēl nebūs, davai velcies ar rokām, grūdīšot mani augšā😀 Saņemu visu savu mazo siera spēciņu un velkos, pēkšņi jūtu, ka tieku uzsviesta uz ruļļa kā kaķis😀 Attopos jau uz ruļļa😀 Betija savu panākusi, būs viņai ainava “rudens ainava ar cilvēku uz ruļļa”😁

20191013_13161320191013_134042IMG_5145.JPGIMG_5135.JPGBetija: Domāju, ka vientuļajam makšķerniekam pie Daugavas par šo mūsu gājienu (ja viņš to redzēja.. ceru ka nē 😃 ) būtu ko teikt. No malas šī atrakcija ap rulli droši vien izskatījās episki.

IMG_5174IMG_5133IMG_5137IMG_5167.JPGAnete: No ruļļa tikt lejā krietni vieglāk- vienkārši nošļūcu kā no slidkalniņa😀 Betija gatava mani uzķert, bet tas nav vajadzīgs 😀

IMG_5139IMG_5143IMG_5176Betija: Pēc kāpšanas siena rullī turpinam ceļu Aizkraukles virzienā. Skatoties kartē, saprotu, ka kādā brīdī būs jāatgriežas tuvāk šosejai, jo pie pilskalna ceļš beidzas. Nu ok, skatīsimies. Izlīkumojam ap kādām privātmājām un nonākam pie kaut kā, kas atgādina ūdens attīrīšanas iekārtas. Uz brīdi nevaru saprast, kur labāk iet. Vienā pusē Daugava, pa vidu šis industriālais objekts un otrā pusē ieleja beidzas ar stāvu, kokiem noagušu krastu, ja to tā var nosaukt. Gājēju ērtībām stāvajā paugurā ir ierīkotas kāpnes. It kā varētu kāpt augšā jau te, bet tā kā es kāpt negribu, saku, ejam tālāk gar upi, cik vedīs ceļš un gan jau iziesim uz šosejas bez kāpšanas. Kāds naivums manā vecumā. Protams, iedomāties to, ka Daugavas ieleja atrodas ielejā un, lai no tās tiktu ārā, ir patiešām arī jākāpj atpakaļ augšā, es uzreiz nevarēju, nē 😁 Kad tālumā parādās Aizkraukles pilskalns, es saprotu, ka nu bāc, ne jau atkal kaut kur jākāpj esi sveicināts mans mīļākais brīdis pārgājienā 😖😃

20191013_134318IMG_5179.JPGIMG_5029.JPGIMG_5025.JPGAnete: Pēc akcijas ar siena rulli, ejam tālāk. Betija jau iepriekš norādījusi, ka nekādā pilskalnā viņa kāpt netaisās. Apstājoties pie kādām kāpnītēm, atskan – nē, šeit mēs augšā nekāpsim!!! Ok.. Kāda starpība varam jau iet tālak 😀 Mēģinu Betijai teikt, ka mums nāksies kāpt augšā, bet viņa nevēlas dzirdēt saprāta balsi😃 Paejot tālāk, aiz līkuma parādās milzu pilskalns, kuru apiet nav iespējams. Neteikšu – vai es neteicu 😀 No Betijas mutes atskan ne tie glaimojošākie apzīmējumi pilskalnam. Kamēr Betija ir aizņemta ar sirdīšanos uz pilskalnu, izlemju, ka man rokās ielikta iespēja viņu izcūkot! Saku – eu, bet re kur senbaznīcas vieta!!! Betijas galva uz norādīto senbaznīcas vietu pagriežas gaismas ātrumā. Sāku smieties, Betija saprot, ka vēdekļvilkābele ir atriebta 😀

IMG_5180.JPG20191013_135156IMG_5182.JPGBetija: Vēl pirms manas mīļākās daļas, Anete pamanās atriebties par vilkābeli 😃 Pēkšņi blakus izdzirdu sajūsmas pilnu saucienu – skaties, redz kur senbaznīcas vieta!!! Ātrumā pagriežos, jo pirmajā brīdī šķiet, ka esmu palaidusi garām kaut ko izcilu, bet tad ieraugu zemē vien pāris akmeņus un saprotu, ka atriebība kādam ir izdevusies 😁

IMG_5187IMG_5188IMG_5192IMG_5196

Anete: Garastāvoklis pirms kāpšanas pilskalnā ir uzlabojies. Betija atzīst, ka izjokošanas tabulā ir 1:1 😀 Pilskalna kāpnes arī izrādās ļoti draudzīgas kāpšanai. Es neredzu nekādu iemeslu, lai nekāptu 😀Betija vēl kartē pēta, vai tomēr neatradīs iespēju apiet pilskalnu. Šādas iespējas nav un Betijai nākas samierināties ar savu likteni – no vilka bēgot, lācim uzskriesi, sāk kāpt pilskalnā 😀

IMG_5197IMG_5200IMG_5202IMG_5204

Betija: Protams, no pilskalna es neizbēgu 😃 Un vispār tās kāpnes tādas visai lēzenas un draudzīgas, ja tā var teikt 😃Toties skats no augšas bija vienkārši lielisks. Daugava, rudenīgie atspulgi, skats uz upes otrā krastā esošo Jaunjelgavu. Un, atšķirībā no populārākajām ”rudens vietām”, bez mums te augšā nav neviena cita cilvēka. Pilskalna augšā gan iepūš tāds kārtīgs vējš, tādēļ pārāk ilgi tur nekavējamies.

20191013_13543720191013_135748

IMG_5191.JPG
Vienmēr esmu apskaudusi šīs ēkas iedzīvotājus par panorāmas skatu 🙂

Anete: Uzkāpjot pilskalnā var tikai iegūt. Ainava ar Daugavu un rudens ir kā skatu kartīte. Zaļā zāle kontrastē ar dzeltanajām un oranžajām koku lapām. Apsēžamies uz soliņa un kādu brīdi klusēdamas veramies apkārt. Es nezinu, bet mani daba uzlādē, jūtos brīva, laimīga un priecīga.

IMG_5208IMG_521420191013_14134920191013_141506Betija: Pēc pilskalna ejam uz šosejas pusi, cerot, ka būs arī kāda taka gar malu un nebūs jāiet tieši gar pašu šoseju. Paveicas, Daugavas pusē ir tieši tas, ko meklēju – taciņa zālē un gar asfaltēto ceļu nav jāiet. Taciņa aizved līdz Aizkraukles baznīcai un tālāk jau ejam pa granteni. Pēc neilga brīža ceļš ved atkal lejā, ielejā, kur, šķērsojot tiltiņu pāri mazai upītei pie kādām mājām, nonākām uz takas, kas ved uz Aizkraukles pilsdrupām.

20191013_140306.jpgIMG_5215IMG_5217IMG_5218IMG_5220IMG_5221

Anete: Kas varēja zināt, ka šajā dzestrajā rudens dienā pie Daugavas notiks viena sāpīga šķiršanās. Nē, ar Betiju pārgājienu draudzība, protams šķirta netiek 😀 Šķiros no sava uzticamā, sarkanā paklājiņa, kurš bijis man uzticams atbalsts daudzos īsākos un garākos pārgājienos. Viņš piedalījies daudzu rekordu gāšanā, uz viņa ir atkrists bezspēkā ar domu – tālāk ne soli. Izbaudījis krāšņo simtiņa nakti  mežā, pavasari Cēsu pusē, sutoņu Limbažos.. Un nu rudenī.. Es viņu nenosargāju un mēs šķīrāmies kaut kur pie Daugavas. Paldies manam mazajam draugam par atbalstu. Es nesaprotu kā es varu būt tik nevērīga un neuzmanīga. Sirds sāp par to mazo nabagu, kuru pametu un nenosargāju. Žēl, nedomāju, ka man viņš tā pietrūks. Zudis ir zudis, pakāsts ir pakāsts. Neko darīt, bet paldies par atbalstu pārgājienos. Ceru, ka kāds viņu atradīs un izmantos sev, lai nemētājas kaut kur pie Daugavas 🙂

IMG_5222IMG_5224IMG_5226IMG_5228IMG_5229Anete: Nākamais posms mums ir līdz Aizkraukles pilsdrupām. Dodamies prom no pilskalna, Aizkraukles virzienā. Diemžēl, lai piekļūtu pilsdrupām, nākas iet garām kādai privātmājai ar suni. Tas rej kā traks, bet labi, ka atrodas pie ķēdes🐕 Maksimāli ātri teleportējos sunim garām, Betija iesmīkņā😃😑

20191013_14163620191013_142553IMG_5231IMG_5233IMG_5236Anete: Tuvjoties pilsdrupām, redzam, ka neesam vienīgie rudens baudītāji, mums pretī no drupu apskates nāk vēl kāda kompānija. Pareizi, rudens nav jābauda mājās uz dīvāna 😊 Sasveicinamies un egoistiski nopriecājamies, ka pilsdrupās būsim pavisam vienas, sanāks labas bildes👑Mums prieks, ka cilvēki iet dabā, bet tāpat mums patīk dabas ainavas bez cilvēkiem fonā 😀

IMG_5266IMG_5239IMG_5240IMG_5242IMG_5247Betija: Lai tiktu uz takas, nākas apiet norobežojošo barjeru un uz brīdi apmulstam, vai tad šis objekts atrodas privātīpašumā? Lai nu kā tur būtu, tas katrā ziņā ir pieejams apskatei un atrodas ļoti skaistā vietā 🙂 Protams, mēs neesam vienīgās šajā vietā, bet mums atkal paveicas, jo iepriekšējā kompānija jau dodas prom. Pilsdrupās kādu brīdi aizkavējamies, jo vieta tiešām ir skaista un beidzot pie debesīm tā kārtīgāk ir parādījusies saule. No pašām drupām gan nekas daudz pāri vairs nav palicis, vien pamati un vientuļa siena.

IMG_5250IMG_5245IMG_5258IMG_5260Anete: Pilsdrupas norobežotas ar baltu lentu, tām pavisam klāt pieiet nedrīkst. Izlemju piekļūt tuvāk Daugavai. Gribas nedaudz tuvāk apskatīt apkārtni. Pārāk ilgi pie drupām nekavējamies. Mūsu ceļš ne tuvu nav beigām😊 Ejot prom no drupām uzspīd saule un meži iegūst pavisam citu nokrāsu.

20191013_14404920191013_144518IMG_5263IMG_5262IMG_5265IMG_5268Betija: Tālākajam ceļam uz Aizkraukli ir divi varianti – grantene mazliet nostāk no upes, vai taka gar krastu. Divreiz nav jādomā, mēs izvēlamies iet gar krastu. Redzam arī norādes, no kurām viena vēsta par piknika vietu, kas atrodas pa ceļam. Nolemjam tur piestāt un apēst atlikušo ēdienu un izdzert tēju. Galu galā, tomēr ir rudens un tēja ir tieši laikā.IMG_5270IMG_5274IMG_5276IMG_5272IMG_527720191013_145905Betija: Piknika vietā mums ir pēdējā pauzīte. Daugavas krastā novietots glīts dzeltens galdiņš ar soliņiem. Saskan ar rudens tēmu. Konstrukcija pie zemes piestiprināta kārtīgi, var vien minēt kāpēc (diemžēl). Pauzē pārvelku zeķes, jo mani vecie, ērtie apavi tomēr vairs tik labi neaizsargā pret ārpasauli un mana tieksme vienmēr kaut kur iekāpt ir rezultējusies ar mitru zeķi 😀 Laikam beidzot būs pienācis tas laiks apciemot veikalu un iegādāties kaut ko nopietnāku 😃

IMG_5291IMG_5294IMG_5296IMG_5299IMG_5282Betija: Pēdējais šīs dienas apskates punkts ir priekšā esošais Aizkraukles karjers. Izrādās, ka tas sen vairs nepilda savu sākotnējo funkciju, toties ir kļuvis par piknika un peldvietu. Pie tam labiekārototu. Vasarā šeit droši vien ir cilvēku pilns, tādēļ nopriecājamies, ka esam te rudenī un mums neviens netraucē baudīt mieru un klusumu. Karjera ūdenskrātuve mūs sagaida ar spoguļgludu ūdeni un skaistiem atspulgiem. Arī šeit uz brīdi aizkavējamies, priecājoties par rudenīgajām krāsām.

IMG_5303IMG_5307IMG_5302IMG_5313IMG_5309IMG_5317.JPGAnete: Tā mierīgā garā ejot, esam sasniegušas karjeru. Betija piedāvā to apskatīt. Kāpēc gan ne? Dodamies lūkot karjeru. Rudens arī to izdaiļojis. Drosmīgi aizcilpoju Betijai pa priekšu. Nebiju sagatavojusies, ka krūmājos un pāraugušajā pļavā varētu atrasties vēl kāda dzīva būtne😟Pirmā doma – man uzglūn čūska😧😬 Atskan siera brēciens, Betija pamet fotografēšanu un steidzas mani glābt😁 Tiesa nevis no čūskas, bet no stirnas, kuru esmu izbiedējusi. Atkal zaudēta iespēja iegūt stirnas fotogrāfiju 😀

20191013_15482420191013_154850IMG_5315IMG_5316IMG_5321IMG_5312IMG_5322

IMG_5311
Krāsains tas Latvijas rudens.

Betija: Anetes spiedziens gan jau bija dzirdams arī Daugavas otrā krastā 😀 Pieļauju, ka nelaimīgā stirna pārbijās vairāk kā mans pārgājienu draugs 😀 Kārtējo reizi esam izbiedējušas kādu nabaga dzīvnieku, to pat īsti neapskatot 😀

20191013_160141IMG_5325IMG_5323IMG_5327IMG_5330IMG_5332IMG_5334Anete: Stirnas foto ir zaudēts, toties iegūstam kāpienu kalnā. Betijai par prieku, šis kalna posms ir diegan slīps. Atskan izsauciens – pat šeit!!!! Nevaru noturēties nesmējusies, Betijas sašutums ir TIK izteiksmīgs 😀 Lēnām uzsākam šo kāpienu pretī Aizkrauklei. Betija turas varonīgi, tomēr sasniedzot līkumu, viņas kāpšanas limits slīpumā ir izsmelts un atskan – šajā līkumā mēs ņemsim pauzi!!!! Neuzdrošinos iebilst, ka līdz augšai palicis vien tāds kuiļa rūciens 😀

IMG_5337IMG_5339IMG_5343IMG_5344IMG_5346IMG_5353IMG_535620191013_162124Betija: Prom dodamies pa granteni, un, kāds pārsteigums man, mūsu ceļš atkal aizvijas kalnā 😃 Šajā brīdī Anete, protams, nespēj noturēties nesmējusies 😃 Kļūst skaidrs, ka jebkurā pārgājienā kāds kalns mani atradīs. Ceļš ārā no ielejas vismaz ir skaists, lielu rudenīgu koku ieskauts. Pie pagrieziena uz Aizkraukles muižu, ejam uz pretējo pusi, mūsu grantene cauri laukiem ved pilsētas virzienā.

IMG_5358IMG_5360IMG_5361IMG_5363IMG_5366IMG_5367IMG_5377Betija: Protams, tuvojoties kārtējām lauku mājām, uz ceļa izskrien noplucis šunelis 😀 Skatos un ceru, ka mazais nelietis necentīsies psiholoģiski traumēt Aneti ar savu varonību 😀 Bet protams, viņš to dara, turklāt drošsirdīgi dodas mums tieši klāt, skaļi lamādamies savā pekinieša valodā. Anete zibenīgi aizteleportējas man otrā pusē 😀 Pekinietis ir neatlaidīgs un, ignorējot manus uzbļāvienus vākties mājās, kādu laiku tomēr cenšas mums uzcītīgi sekot 😀

IMG_5379IMG_5382IMG_5384IMG_5387IMG_5388IMG_5390IMG_5394Anete: Uzkāpjot kalnā, līdz Aizkrauklei pa granteni palicis vien salīdzinoši mazs gabaliņš. Diemžēl, mūs ir pamanījis kādas mājas mīlulis – sīks pekinietis. Tas mazais ēzelis nav piesiets un spalgā balsī riedams, metas mums virsū. Mana sirds pamirst bailēs. Vai tiešām mani sakodīs? Ieķeros Betijai rokā. Betijai nav bail no pekinieša. Viņa ir izbesīta, ka tas mazais nabags tik ilgi mūs aprej un bezjēdzīgi skrien līdzi. Nobijusies saku Betijai, ka visa mana varonība palika kalnā, un vai tiešām šī būs tā reize kad mani sakodīs piemājas suns. Betija man norāda, ka šāda situācija netiks pieļauta – ja pekinietis iekodīs man, viņa iekodīšot pekinietim 😃 😀

IMG_5393IMG_5399IMG_5400IMG_5401IMG_5404IMG_5405IMG_5407Anete: Ieejot Aizkrauklē esam nosoļojušas laiskus, krāsainus 28 kilometrus. Iekāpjam vilcienā, kas piestājis un gaida savu atiešanas laiku uz Rīgu. Sēžot vagonā, konstatējam, ka šis būs no tiem, kurš stāsies pie katra staba. Redzam, ka lielākā daļa cilvēku stāv uz otra perona un gaida kādu citu vilcienu (izrādās “madonieti“). Paskatos uzziņās, ka “madonietis” būs pēc vienas, divām minūtēm. Pieņemam lēmumu, ka skriesim uz to, ja nu paspējam. Izlecam no vagona un metamies uz otru peronu. Esam uzkāpušas uz perona, aiz līkuma parādās “madonietis“, izbaudījušas Daugavas ielejas rudens piedāvājumu, varam doties uz Rīgu un esam gatavas jaunajai darba nedēļai 🙂

IMG_5374IMG_5408IMG_5409IMG_5410IMG_5411Betija: Šis ir ļoti viegls, ērts  un skaists pastaigas/pārgājiena maršruts (vairāk jau pastaigas 😃 ). Ja gribas nesteidzīgi pastaigāties skaistā vietā, aplūkot Daugavas krastus, simpātiskus pakalnus un pāris vēsturiskas vietas – noteikti iesaku 🙂 Un pēc šīs pastaigas ir pilnīgi skaidrs, ka pie Daugavas noteikti vēl atgriezīsimies.

20191013_16043220191013_161125IMG_5284IMG_5286IMG_5336

Distance: 28.19 km

Rīga – Skrīveri: 1h  9min 2,40 €

Aizkraukle – Rīga: 1h 15min 2.90 €

Karte:

73256546_2436054913306800_4397510748293562368_n

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: