Dziļezera – Riebezera dabas taka Limbažu novadā.

Anete: Kā jau esam minējušas iepriekš, Limbažu pusē mums pārgājienu idejas netrūkst. Atguvušās pēc piedzīvotā un pārdzīvotā simtiņa’19, dodamies tieši uz Limbažiem, turpināt atklāt novada skaistumus. Šoreiz mūsu izvēle krita par labu Dziļezera – Riebezera dabas takai un tās apkārtnei. Forsēt nav vēlmes, tāpēc paliekam pie tā, ka trase būs virs 30 km. Ar to mums pēc nesenā personīgā rekorda pilnīgi pietiks. Gan jau tiks veiktas arī garākas distances, bet šoreiz aprobežosimies ar skaitli 30.

20190817_10112520190817_101130Betija: Limbaži mums ir viena no mazajām ārpus Rīgas bāzēm, ja tā var nosaukt. Bieži vien pārgājienu idejas ierobežo attālums, bet Limbažos mums ir naktsmājas, tādēļ ideju šajā pusē netrūkst. Patiesību sakot, viss ir vienkārši – atliek vien atvērt karti, izpētīt apkārtni un tad veltīt nedaudz laika sev interesējošo vietu atrašanai interneta plašumos. Tā es uzdūros diviem blakus esošiem ezeriem un, kā izrādās, tur ir arī pastaigu taka 🙂

Processed with VSCO with c3 preset
Jo būt ārā ir atkarība 🙂

IMG_6758Anete: Protams, ja mēs reizi pa nez cik mēnešiem esam nolēmušas doties uz Limbažiem, visai pasaulei ir jāsadodas rokās, lai mēs tur nenokļūtu laicīgi. Cik liela ir varbūtība, ka tad, kad Tu brauc uz Limbažiem no Rīgas, uz Dienvidu tilta nosvils tūristu autobuss? Viena pret miljonu droši vien! Bet mēs ar Betiju esam tajā vienā iespējā, kad tas patiešām notiek. Nostāvam sastrēgumā aptuveni stundu. Autobusa šoferis izklausās tikpat izmisis, zvanot uz Limbažiem, kā es, jo es atkal norakstu iespēju doties uz Lielezera putnu torni pavērot pilnmēnesi. Par laimi šīs domas nepiepildījās, jo uz mēness vērošanu mēs paspējām, kaut Limbažos ieradāmies stundu vēlāk. Bet, godīgi sakot, es nesaprotu kāpēc mums tā gadās!!!??

20190817_11030120190817_104218IMG_6733.JPGAnete: No rīta īpaši nesteidzamies, jo trase nav plānota ļoti gara. Pēc 9:00 beidzot iztaisāmies no mājām. Vecāmāte ar Betiju pārspriež mūsu galamērķi, Dziļezeru un Riebezeru, esot tur bijusi kaut kad ļoti sen. Dodamies ārā no Limbažiem, šoreiz varam brīvi tērēt laiku fotografējot, nav nekur jāpaspēj. Ejam pa šoseju, godīgi sakot, velkamies lēnu garu, es paspēju nofotografēt pat akmeni 😀 Daru visu to ko biju aizliegusi sev simtiņā – no sevis neaizbēgsi!

20190817_101409
Akmens tuvplānā 😀

20190817_105824Betija: Ārā no pilsētas devāmies pa Jūras ielu. Nopriecājāmies, ka atkal ir paveicies ar saulainu dienu. Kartē bijām iezīmējušas aptuveni apli no Limbažiem līdz Jumpravmuižai, tad apkārt ezeriem pa granteni līdz Tūjas šosejai un no turienes pagrieziens uz dabas taku. Šoreiz pārsvarā grantene un nedaudz šoseja, bet no tās izbēgt nebija iespējams. Sākumā gan nenojautām, ka daži paredzētie meža ceļi mums vakarpusē sagādās pārsteigumu 😀

Processed with VSCO with c3 presetIMG_6728IMG_6734Anete: Sākumā mūsu ceļš ved gar šoseju. Mums šoseju posmi ne visai, bet.. Skaistumu patiešām var atrast it visur. Arī šosejas malā. Betija lauka malā pamana rudzupuķes. Abas metamies iemūžināt mazos ziediņus. Tālumā redzam arī dzērves. Bāaac.. Tā gribas tikt tuvāk un iegūt dzērves foto. Aizdomājamies jau pat tik tālu, ka varētu uz vēdera līst pie putniem, bet tad es atceros, ka mēs esam pietiekami neveiklas un skaļas, lai graciozos putnus ātri aizbaidītu 😀

20190817_10333820190817_10301420E71CD3-043C-49AB-8B43-3E3C5722A603.jpgBetija: Lai gan es esmu vairāk brikšņu cilvēks, jāpiekrīt Anetei, ka Latvijas lauku ceļmalās tomēr ir tik daudz ko redzēt 🙂 Paspēju kādas divdesmit reizes nožēlot, ka neesmu līdzi paņēmusi fotokameru un nākas iztikt ar telefonu. Neko darīt, dzērvju tuvplāni mums nebūs 😀

IMG_6742IMG_6745IMG_6751Betija: Neilgi pirms Limbažu lidlauka nogriežamies pa labi prom no šosejas un sasveicināmies ar pirmo granteni 😀 Ceļš uzņemts Jumpravmuižas virzienā. Protams, tās nebūtu mēs, ja ietu mierīgi 😀 Pļavas malā pamanām traktoru, protams, rodas visādas muļķīgas idejas, līdz Anete ir ierāpusies kausā un es gar zemi no smiekliem 😀 It kā prātīgi, pieauguši cilvēki, bet.. 😀

IMG_6759IMG_6776IMG_6780Processed with VSCO with c1 presetAnete: Es nezinu, kas mums uznāk, iespējams jūtamies neticami, laimīgas par neseno 71km rekordu, iespējams, vienkārši vieglprātīgas. Nogriežoties uz lauku ceļa, pamanām traktoru ar kausu. Šoreiz Betijai nav mani jāmudina uz prikolīgu bildi, jo traktora kausā ielecu pati😀

IMG_6760IMG_6782IMG_6783

IMG_6784
Ja Tu arī esi kādreiz ilgstoši soļojis pa saules cepinātu grants ceļu.. tad sapratīsi 😀

Betija: Diena kļūst aizvien karstāka un t-krekls tiek nomainīts pret bezroku krekliņu (sveiks, traktorista iedegums 😀 ). Pirmā pauze, pēc vecajiem labajiem standartiem, tiek ņemta pēc 5 kilometriem. Taču ir karsts un nekur nav ēnas, tādēļ ejam līdz vienīgajiem ceļa malā ēnu metošajiem kokiem. Nokrītam ceļmalā un izbaudām ēnu 😀 Mums ir paveicies jo tālākie kilometri atkal ved cauri kukurūzas laukiem un pļavām, kur ceļmalā kokus nemana.

20190817_132237IMG_6755IMG_6791Anete: Pa ceļam, protams, mainām zeķes un atsvaidzinām kājas. Diena tiešām karsta. Ceplis sāk spiest virsū kā traks. Nolemjam atvēsināties kukurūzas lauka paēnā. Man rodas ideja, ka kukurūzas laukā mums sanāks labas bildes pašām priekš sevis. Sacīts darīts, esam iekšā kukurūzā. Laika mums šodien diezgan 😊 Plosāmies pa kukurūzas lauku, manuprāt, uzņemu Betijai dažas ievērības cienīgas bildes👑

76730724_498975897392740_8499937602466480128_n
Grantenes bulvāris.

79414463_555897234968476_8968751102644191232_nmemem.jpg

70439AF7-EDA5-48E5-9FE7-3F78111D672E
Anete kukurūzā.

Anete: Attopamies, ka tomēr vajadzētu doties tālāk, jo savādāk šķiet, ka esam kukurūzas laukā uz palikšanu 😀 Es, kā jau parasti, pamazām kļūstu nepacietīga, jo gribas ātrāk nokļūt pie ezeriem. Bet pirms metamies garajā taisnē, Tūjas šosejas virzienā, paņemam nelielu pusdienu pauzi. Ir tik karsts, ka man ēst īpaši negribās, bet Betijas burkšķošais vēders nav gatavs samierināties ar gavēni karstuma dēļ😁

IMG_6793IMG_6792IMG_6797IMG_6801Betija: Jumpravmuiža izklausās pēc nopietna ciema, bet realitātē tās ir nedaudzas mājas un kempings starp maziem ezeriņiem. Man sākotnēji bija doma mēģināt uz dabas taku iziet no šīs puses, taču ceļš uz ezeriem ved caur privātīpašumu, tādēļ domu atmetam. Ziemā un rudenī gan jau var mēģināt iziet gar pašu ezera krastu, bet mūsu priekšā viss ir tik ļoti aizaudzis, ka pat nemēģinām to darīt. Starp citu, dabas taka ir iekārtota privātīpašumā, tā kā, cienot tās uzturētājus, vēlams turp doties no pareizās puses 🙂

20190817_13134320190817_130755IMG_6794.JPGAnete: Nesteidzīgi baudām iespēju vienkārši iet, nedomāt par to, ka kaut kur jāpaspēj😊 Ārā ir karstāk nekā solīja prognoze. Esam nonākušas pie vietas no kuras redzams Dziļezers, mums vēl krietns gabals ejams līdz dabas takai, bet galamērķis ar acs kaktiņu jau redzams😊

20190817_13242878806104_719036698587965_3022804957951688704_n.jpg

20190817_132412
Dziļezera mazs stūrītis 🙂

Betija: Tālākais posms no Jumpravmuižas ir gara, taisna grantene. Pa šo ceļu jāapiet ezeri līdz Tūjas šosejai, jo ceļš uz pastaigu taku ir no šosejas puses. Diemžēl, interesantāku maršrutu šeit nekā nesanāk izveidot un nākas vien soļot pa saules cepināto lauku ceļu. Pie ezera krasta no šīs puses īsti neredzu iespēju piekļūt, jo visur priekšā privātīpašumi un lauku saimniecības. Tad nu nākas vien samierināties ar granteni.

IMG_6808IMG_6811

IMG_6814
Rudens vēstneši.

Anete: Ņemot vērā ļoti daudzus no mūsu pārgājieniem pa lauku grantenēm, secinu, ka, mums ar Betiju ir liels talants piesaistīt šķietami vientuļiem lauku ceļiem, Brīvības ielas cienīgu satiksmes plūsmu 😀 Šis pārgājiens nav izņēmums. Tieši dienā, kad ejam pārgājienā, ceļmalas kempingā notiek sporta spēles kādam darba kolektīvam. Mikrofons ļauj mums pasākuma vadītāja jautrās balss pavadībā sekot līdzi spēlēs notiekošajam. Tuvojoties Tūjas šosejai balss paliek tālumā, bet mēs izmantojam izdevību piesēst ēnā, autobusu pieturā, un noēst pa vienai vārītai olai.

20190817_143439IMG_6816.JPGAnete: Tūjas šoseja vasaras laikā ļoti apdzīvota. Tieši šīs pārapdzīvotības dēļ, man ne sevišķi patīk iet gar konkrēto ceļu. Vēlos pēc iespējas ātrāk nonākt atpakaļ lauku klusumā, lieki teikt, ka šī vēlme pastiprinās pēc tam, kad kāds nepacietīgs autovadītājs, steidzoties uz jūrmalu, veicot nepiesardzīgu un droši vien arī neatļautu apdzīšanas manevru līkumā, gandrīz parauj mani sev līdzi. Tiku cauri tikai ar pārbīli, bet prieks par pārgājienu ir pabojāts, gandrīz vai gribas drošībā uz dīvāna. Atdzīvojos nonākusi uz lauku ceļa, kurš pēc aptuveni 2 km mūs aizvedīs pie šīsdienas galvenajiem apskates objektiem – Dziļezera un Riebezera 🙂 

IMG_67392F54877B-5806-4030-8475-E95BF8385AF6Betija: Kad nogriežamies uz ceļa, kas ved pie ezeriem, karstumā saprotam, ka atkal esam vieglprātīgi pieļāvušas kļūdu, pie tam ne jau pirmo reizi. Karstumā ūdens pudeles tukšojas ātrāk nekā mums tas patīk. Nu jā, šāds karstums gan īsti nebija plānots, bet viņš ir un mūsu ūdens krājumi strauji izgaist. Nav arī nevienas upītes pie kuras es varētu izmēģināt nesen iegādātās ūdens dezinfekcijas tabletes (un man tiešām gribētos viņas izmēģināt, bet atkal nekā) 😀 Kartē pie ezeriem ir atzīmēts kempings, saku Anetei, ka iesim uz turieni un es apņemos tur dabūt mums ūdeni.

20190817_112835IMG_6859.JPGAnete: Svelme diezgan pamatīga un mēs tiešām no kļūdām nemācamies – ūdens krājumi netika paņemti pietiekamā daudzuma, jo domājām, ka nebūs tik karsts. Ejam un spriežam kur dabūt ūdeni. Šī problēma ir jāatrisina par katru cenu, jo līdz Limbažiem būs vēl labs gabals ejams. Tālumā pamanām māju, dodamies tās virzienā, jo no kempinga sākas taka. Man nākas ignorēt rejošo suni, jo ko gan pārgājiena un ūdens dēļ neizdarīsi 😀 Nolemjam, ka metīsim kaunu pie malas un mājas saimniekiem palūgsim ūdeni, ko sapildīt pudelēs.

IMG_6831.JPG20190817_171419Anete: Ieejot pagalmā mūs sagaida rejošs suns, kurš par laimi ir voljerā un man nav bīstams. Sētā bez mums vēl citi interesenti, saimniece ir nereāli superīga. Viņa pati redz, ka esam totāli izslāpušas un piedāvā uzgaidīt un kārtīgi padzerties pie akas, kamēr tiks galā ar kempinga apmeklētājiem. Atkal cūkas laime – tiekam pie auksta akas ūdens nenormētā daudzumā. Pa šiem 2 km esam izžuvušas kā zeme Āfrikā 😀 Pie akas ņemu virsvadību un sasmeļu pilnu spaini – nevaram vien atdzerties gardo akas ūdeni. Kad esam daudzmaz veldzējušas slāpes, piepildām arī ūdens pudeles.

20190817_164227Betija: Jāsaka, ka šeit mums tiešām paveicas 🙂 Ja Anete pirmā ierauga spalvaino pagalma sargu, es redzu tikai aku zālāja vidū. Skatos uz aku un acu priekšā redzu vienīgi pilnu spaini auksta ūdens 😀 Mēs laikam izskatāmies tik ļoti izžuvušas, ka foršā kempinga saimniece mums jau bez jautāšanas piedāvāja padzerties 🙂 Anete pie akas veic rekorda cienīgu spaiņa piesmelšanas paraugdemonstrējumu, man atliek tikai skrūvēt vaļā pudeles. Aukstais ūdens garšo lieliski, tajā brīdī tas noteikti bija garšīgākais ūdens pasaulē 😀 Kad pudeles pilnas, noskalojām arī sejas un rokas un devāmies aprunāties ar laipno saimnieci par tālāko maršrutu.

20190817_16465020190817_164748Anete: Dziļezera un Riebezera taka ir maksas pasākums, kādi 2,- eur no cilvēka, ja pareizi atceros. Kad saimniece var mums pievērsties, abas jau esam sagrabinājušas nepieciešamo summu. Mēs tiekam noinformētas kā tālāk tikt uz Limbažiem un arī par to kā šī taka veidojusies. Kempings ir lieliski uzturēts, var redzēt, kur tā naudiņa par apmeklēšanu paliek. Jūtamies ļoti gaidītas un varam teikt tikai to labāko par šīs vietas īpašniekiem. Saimniece no mums pat nevēlējās ņemt naudiņu par taku, bet mēs tam nepiekrītam, jo uzturēšanas darbiem mums tiešām nav žēl to pāris eiro. Prieks, ka Limbažu novadā ir tik lieliska atpūtas vieta un uzņēmīgi cilvēki 🙂 Sveicieni foršajai kempinga saimniecei no Rīgas 🙂

IMG_6832IMG_6835Anete: Pēc sirsnīgās sarunas ar saimnieci, metamies iekšā takā. Sākumā ejam caur kempinga teritoriju, bet tas ir pavisam neliels gabaliņš. Abas nožēlojam, ka  neieplānojām laiku braucienam ar laivu. Kožam pirkstos, apzināmies, ka mums būtu bijušas izcilas bildes un lieliska atpūta. Airētu protams, Betija, jo, ja airētu es, diez vai tālāk par krasta niedrēm tiktu 😀

20190817_17135478974543_572727856819847_6685875611434483712_n.pngBetija: Kad nonākam pie ezeriem, man ir skaidrs, ka šeit noteikti atgriezīšos. Viss ir uzturēts lieliskā kārtībā, ugunskura vietas, laipas, laivas. Lieliska vieta, lai atpūstos no ikdienas un prieks, ka teritorijas īpašnieki to padarījuši atpūsties gribētājiem pieejamu. Žēl, ka laivu braucienam nepietiek laiks 😀 Apsolu Anetei, ka izvizināšu viņu pa ezeru citu reizi 😀 Caur koku zariem pamanām feinu laipu ar solu un mums ir skaidrs, kur būs maza pauzīte. Tiek novilkti zābaki un izvēdinātas kājas 😀 Anete iemēģina zābaku spilvena funkciju 😀

IMG_6826
Un kā Tu vēl izmanto savus pārgājiena apavus? 😀

IMG_6829Anete: Pašā takas sākumā nolemjam, ka pirms kārtīgas Dziļezera un Riebezera apskates vajag atvilkt elpu un pārvilkt zeķes. Es mainu zeķes un izlemju, ka, ja jau mēs esam apstājušās pauzē, varu nedaudz atlaisties uz laipas. Izklājos uz laipas kā runcis saulītē un sildos. Par spilvenu izmantoju savus pārgājiena zābakus. Šāds pielietojums tiem vēl nebija bijis 😀 Mans vērtējums improvizētajam spilvenam – mīksti nav, bet gulēt var 🙂

IMG_6837IMG_6840IMG_6842

IMG_6843.JPG
Pieradināta mežonība.

Anete: Uzkrājušas spēkus, dodamies iekšā takā starp diviem ezeriem. Taka atdala divus, garenas formas ezerus – Dziļezeru un Riebezeru. Dziļezers ir viens no dziļākajiem ezeriem Latvijā – tā maksimālais dziļums ir 32 m. Par dziļumu nepārliecinājāmies, jo kārtējo reizi izgāzāmies un peldkostīmus somā neielikām. Turpinājām karst un svīst ejot, bet taka ir visu izlieto sviedru vērta. Gājām un nebeidzām sajūsmināties. Īpatnēja sajūta esot starp diviem ezeriem. Tāds mums ir tas ledus laikmeta mantojums.

IMG_6844IMG_6846IMG_684920190817_181203Betija: Šī noteikti ir ļoti interesanta vieta 🙂 Maza taciņa ved starp diviem ezeriem un vietām kļūst pavisam šauri. Ik pa laikam, noslēptas viena no otras, ir jaukas, nomaļas kempinga vietas. Soliņi, ugunskura vietas, pat malka un labierīcības. Un skati uz ezeru ir izcili. Iekšēji esmu sevi jau desmitkārt izlamājusi, ka biju tik slinka un nepaņēmu līdzi fotokameru. Vecais telefons netur līdzi skaistumam 😀 Nosolos sev šo kļūdu nekad vairs nepieļaut 😀 Atspulgi ezerā ir vienkārši neizsakāmi skaisti ❤

20190817_17145576760082_592698554822577_8783119253151678464_n78398737_2649852415083839_5349114182115524608_nsmukiAnete: Visvairāk mūs pārsteidz koku atspulgi ezerā. Gandrīz pie katra krūma esam gatavas stāties un iemūžināt šos dzidros spoguļattēlus. Rodas ideja, ka Betija pieturēs mani aiz somas, lai es varu nokāpt maksimāli tuvu krastam un mēs iegūtu skaistus kadrus 😀 Mūsu sadarbība un idejas ir smieklu un apbrīnas vērtas 😀 Liekas, ka esam nokļuvušas kādā pasaku filmā ar brīnišķīgu animāciju. Šī diena mums ir kā dāvana pēc trakā skrējiena simtiņā. Dažādība vajadzīga. Kempinga vietas arī manai gaumei atbilst par visiem 100%. Pirmkārt, tās ir lielisku ezeru krastos, otrkārt, uzturētas labā kārtībā un treškārt, pats galvenais, atrodas diezgan patālu viena no otras. Abas ar Betiju izlemjam, ka, iespējams, tiks uzrīkots kāds kempinga pasākums 🙂 Esam pelnījušas šeit atgriezties vēlreiz. Galu galā, izpalika laivu brauciens un Betijas airēt prasme netika notestēta 😀

20190817_181221IMG_6857IMG_6851Anete: Labiekārtotā takas daļa nav gara un pavisam drīz esam galā. Betija vēl izdomā, ka jāaiziet uz svētvietu, kas saglabājusies no pavisam seniem laikiem. Es neesmu sajūsmā par līšanu brikšņos, bet sekoju, ja reiz esam atnākušas, jāapskata viss. Tālāk mūsu ceļš ved gar Riebezera otru krastu, kur ir takas otra daļa. Esam brīdinātas, ka tur var būt dubļains un uz takas, iespējams, sakrituši koki, bet pēc Kazu gravā piedzīvotā, liekas, ka tie pāris dublīši un zari ir kā bērna šļupsti 😀

IMG_6861IMG_686520190817_175418Betija: Taka ezera otrā pusē tiešām ir nedaudz dubļaina pēc nesenajiem lietiem. Taču nekas tāds, ko mēs jau nebūtu redzējušas 😀 Un, man par ”prieku”, taka ved uzkalniņā 😀 Ezera krasts izrādās kārtīga, kokiem noaugusi nogāze. Labi, ka ejam pa taku 😀 Lai nebūtu garais gabals gar šoseju, uz Limbažiem mēģināsim iziet caur kartē redzamajiem meža ceļiem, kas, iespējams, ir normāli izejami 😀 Kas gan tur var būt, aizaugušas, dubļainas stigas, nu un? Nebūs jau pirmās 😀

IMG_6869.JPG
Ne pārāk dubļaina taciņa kalnā.

Anete: Lai nu ko, bet to, ka būs kāpiens kalnā negaidījām. Sanāk, ka ezeram pa otru pusi ejot ir uzkalniņš. Aiz uzkalniņa, caur mežu uzmetam pēdējo skatu Riebezeram, jo mēs kempingā neatgriezīsimies. Mūsu plāns ir caur meža stigām doties atpakaļ uz Limbažiem.

20190817_184222

20190817_184722
Pavisam parasts meža ceļš.

20190817_192816Betija: Sākumā meža ceļš ir pavisam parasts, iešana cauri mežam mums veicas ātri. Diena jau griežas uz vakara pusi un mūs taku sāk apēst apsēst odi. Protams, esam aizmirsušas paņemt pretodu līdzekli 😀 Bet, odi nav vienīgais pārsteigums, kas mūs sagaida. Meža ceļš pārvēršas stigā un stiga pamazām, sākumā nemanāmi, pārvēršas meža tehnikas izbraukātā stigā. Pirmie dubļi un peļķītes uzreiz aizdomas neraisa (bet, ai kā vajadzētu) 😀

IMG_6871

IMG_6875
Aizaudzis, bet joprojām – ceļš.

Anete: Esam brīdinātas, ka stigas varētu būt meža tehnikas izbraukātas un pielijušas. Kempinga saimniecei braši pateicām, ka mūs tas tā baigi neuztrauc… Betiju varbūt arī neuztrauc 😀 Smejamies, ka mums, acīmredzot, kopš pārgājienu dzīves sākuma, ir sašķobīts priekšstats, kas ir traki mežonīgs un kas nē. Tas kas normāliem cilvēkiem liekas mežonīgi,  Betijai mums šobrīd liekas – pheee.. tur jau nekā nav!! Es, ar mainīgām sekmēm, esmu iemācījusies pielāgoties situācijai dabā, bet to kas mani sagaidīja.. Bāac nē, ne jau šajā pārgājienā, ne jau šajā skaistumā, ne jau šeit.. BET jā, tieši šajā, tieši tagad un tieši tobrīd. Tieši man priekšā ir meža tehnikas izbraukta stiga, kas ir pārvērtusies par purvu, dīķi.. Patiesībā vienalga kā to nosaukt, jo mūsu priekšā ir pretīga zampa, un tā stiepjas praktiski līdz šosejai. Pārņem sajūta, ka es tikko būtu uzzinājusi, ka mana mīļākā dziesma ir par sviestmaizi 😀 Es nevēlos ticēt tam ko redzu. 

20190817_194550
Ceļš? Tu tur esi?

Betija: Ja ejot pa izbraukātu, dubļainu stigu, tevi pamazām sāk ieskaut niedres un tamlīdzīgi mitrumu cienoši augi, ir vērts aizdomāties par to, kāpēc viņi tur ir 😀 Ak, jā, mūsu stiga ir mežvedēju izbraukta un pārplūdusi. Pārgājiens nav pārgājiens bez izaicinājuma? Nē nu es tam piekrītu, bet nabaga Anetes sejā pamazām parādās tāda sejas izteiksme it kā dzimšanas dienā apsolītas zelta ķēdītes vietā, viņai būtu uzdāvināta dzēšgumija 😀 Par nelaimi manam pārgājienu draugam, citu apkārtceļu mums nav. Šoseja nav tālu, bet, lai līdz tai tiktu, ir jāiet bez maz vai cauri grāvim 😀

20190817_19403220190817_194553Anete: Iekšēji ceru, ka Betija izdomās ceļu kā apiet šo priekšā esošo murgu. Bet nekā. Zampa ir visapkārt. Mums būtu jāiet visādi mega loki atpakaļ, bet to pavisam negribās. Sākumā mēģinām iet pa stigas malu, bet, kad tas kļūst neiespējami, pārlecam uz zemes strēli zampai pa vidu. Es naivi ceru, ka izbēgšu un nebūs jābrien. Betija liekas iekritusi azartā. Liekas, ka grib vai nu ļoti izmanīgi pārvarēt šo šķērsli sausām kājām vai nevar nociesties un grib brist 😀 Es.. Es gribu izkūpēt gaisā. Esmu visaptveroši nelaimīga un iekšēji mēģinu noskaņoties brišanai. Loģiski saprotu, ka no brišanas es neizbēgšu nekā. Šoreiz tas būs jādara. Te ir bez variantiem.

20190817_173546Betija: Kamēr mēs uzmanīgi lavierējam cauri grāvim pa pēc iespējas sausākām vietām, lēnām sāku domāt par to, kā pavēstīt Anetei, ka, visticamāk, būs vien jābrien. Katra nākamā pārplūdusī vieta kļūst aizvien slapjāka un iespējas to civilizēti apiet kļūst aizvien mazāk. Man jau pašai nekas, ir radies izaicinājums šo vietu pārvarēt 😀 Esmu gatava vilkt nost apavus un lekt dubļos. Žēl, ka Aneti nevar uz muguras iznest cauri grāvim 😀 Ko gan drauga dēļ neizdarīsi? 😀 Sākumā pat cenšos kādai lielākai peļķei pa vidu izvilkt zemē iegrimušu baļķi, bet, diemžēl, mani centieni ir diezgan nožēlojami un baļķis tā arī turpina gulēt savienots ar dubļiem nepareizajā vietā 😀

IMG_6891.JPG
Cilvēks ticis dubļos 😀

Anete: Betija uzņemas vadību un ved mūs lēnā garā pāri tai zampai. Kad priekšā redzams sevišķi nejauks un milzīgs dīķis, atskan komanda PAGAIDI, SIERS!!! 😀 Es arī paklausu un apstājos, Betija mēģina izraut no dubļiem koka gabalu, lai priekš manis izliktu improvizētu tiltiņu no baļķīšiem.. Vienā brīdī saprotam, ka šiem centieniem nav jēgas. Betija pasaka skaļi to, ko es jau sen domāju – jāvelk zābaki nost un jābrien. Es saprotu, ka tas ir vienīgais reālais variants. Zeķes atstāsim kājās, lai nesadurtu pēdas. Atrodam Betijas somā liekas zeķes, kuras nav žēl, jo labās cūkāt negribam. Pārvelku zeķes un Betija pirmā dodas iekšā zampā. Viņa ir garāka un varēs pārliecināties cik tur dziļš. Es ar savu sīko augumiņu vēl iepēršos līdz vidum. Sekoju Betijai. Dažās vietās liekas, ka tūlīt nogāzīšos dubļos, bet Betija mani uzmana un saķer vai nu aiz somas vai rokas. Nu ko gan es bez Betijas iesāktu 🙂

IMG_6885.JPG
Purva Grāvja bridēja ekranizācija ar bēdīgu galveno varoni 😀

Betija: Attālums līdz šosejai nav liels, bet applūdusī stiga ir viltīga, visu laiku jāskatās, kur likt soli. Kad apavi ir novilkti, bail iegāzties peļķē man nav, bet tā kā esmu uzņēmusies parūpēties, lai Anete nekur neiekrīt, tad ceļš jāapgūst uzmanīgi un lēnām 😀 Saku, ka Anetei, ka viņa ir kļuvusi daudz drosmīgāka, sekojot man visādos meža neceļos un smejoties iztēlojamies, kāda šī saruna varētu būt bijusi pirms gadiem diviem:

Es: Bet Anete, brišana cauri grāvim ir piedzīvojums!

Anete: Ja tāds ir piedzīvojums, tad es piedzīvojumus nevēlos!!! 😀

70439AF7-EDA5-48E5-9FE7-3F78111D672E.jpg
Zeķes pēc dubļu SPA procedūras.

Anete: Vienā brīdī mums aizkrīt ciet un abas sākam skaļi smieties. Par ko? Nu kurš to vispār saprot 😀 Iespējams, par manu sejas izteiksmi, iespējams, par to, ka esam totālā zampā un labāk nepaliks 😀 Kad Betija pasaka, ka tuvojas gals, nopriecājos, bet pāragri, jo dziļākais dīķis ir priekšā. Šoseja pavisam netālu. Saņemos tam dziļumam izbrist tikai tāpēc, ka drīz šis murgs beigsies. Visam patiešām kādreiz pienāk beigas. Zampa ir pievarēta. Apsēžamies netālu no šosejas, lai pārvilktu tīras zeķes. Vismaz zābaki patiešām ir sausi. Kājas ir drausmīgi netīras, nabaga zeķītes arī, bet tās pasargāja kājas, jo segums zampai nebija nekāds gludais. Tā sēžot mūs sāk aprīt odi. Bāc, gandrīz labāk būtu atgriezties zampā, nekā atkauties no odiem. Man cilvēkam nekad nav labi 😀

IMG_6901.JPG76962983_724781894696671_1963828192133251072_nAnete: Pārvilkušas zeķes, esam gatavas pēdējam posmam līdz Limbažiem. Smejamies, ka strēlniekiem šitā zampa patiktu un, ja meklē jaunu trasi Simtiņam’20, tad, lūdzu, izcils šķērslis, ko iekļaut 😀 Pēdējie kilometri līdz Limbažiem paiet jautrā noskaņā. Smejamies par mani zampā. Nē, to tiešām vajadzēja nofilmēt 😁

20190817_205132Betija: Pēc grāvja izbrišanas uz Limbažiem ejam smiedamās un jokojot 😀 Nē, nu piedzīvojumi mūs vienmēr atrod. Pat dienā, kas bija plānota kā nesteidzīgs gājiens bez visādiem pārsteigumiem. Bet no pārsteigumiem tiek gūtas jaunas atziņas 😀 Un man ir prieks, ka mums abām ir šie piedzīvojumi 🙂

  1. Anete ir kļuvusi drosmīga.
  2. Ja man būtu lielāka soma, varētu nest Aneti uz muguras 😀
  3. Ja kartē ir stiga, tad realitātē var būt grāvis 😀
  4. Ja dzīve Tev iedod grāvi, tad ir jābrien.
  5. Ja pēc pārgājiena Tu esi tīrs, tad tā ir pastaiga 😀

20190817_141616Anete: Sasniedzot Limbažus esam izstaigājušas un izbridušas 35 skaistuma un pārsteigumu pilnus kilometrus. Ir lieliski apzināties, ka Latvijā ir tik skaistas vietas kā Dziļezers un Riebezers, ka  negaidīti pārsteigumi var sagaidīt pat šķietami miermīlīgā meža stigā un vēl, ka man ir tik neaizvietojams draugs kā Betija 🙂

Distance: 35.08 km

Rīga – Limbaži: 1h 50min 4.00 €

Limbaži – Rīga: 1h 50min 4.00 €

Karte:

76601318_1165238933666356_8578784307143770112_n

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: