Jordānija. II daļa. Madaba, Jordānas upe, Nāves jūra.

Betija: Nākamās dienas plānā ir vairāku svētvietu aplūkošana, bet mēs abas, protams, gaidām Nāves jūru un to, kāda tad īsti ir tā sajūta, kad viņā iebrien 😀 Un, protams, dabas skati. Kamēr pārējie steidzas bildēt pieminekļus, mēs aizraujamies ar dabu, tā mums sirdij tuvāka. Un dabas skatus mēs šodien nomedījām daudzus 🙂

IMG_0194IMG_0199ss.jpgAnete: Dienas pirmā pietura ir Madabas pilsēta – tā ir pazīstama ar savām Bizantijas baznīcām, kuras rotā mozaīkas. Tālāk apmeklējam 6.gs. Svētā Georga baznīcu, tā ir slavena ar Svēto vietu mozaīkas karti. Skaisti un interesanti, bet mēs ar Betiju visvairāk šodien gribam nokļūt pustuksnesī un pie Nāves jūras.

Processed with VSCO with  presetIMG.jpgIMG_0168IMG_0179Betija: Pirmajā pieturvietā ķeram ielu kadrus un priecājamies par krāsainajiem suvenīru stendiem. Jā, bizantiešu baznīcas ir iespaidīgas, bet mēs gaidām tuksnešainos skatus. Bet man ir kāds uzdevums, mammai no šīm vietām ir jāatved suvenīri. Protams, viens no variantiem ir nopirkt tos kādā no tirgotavām, bet, kad aplūkoju piedāvājumu, saprotu, ka nebūs. Suvenīru tirgotāju svētvietu tēmu ir apspēlējuši uz urrā, taču mani šie komerciālie suvenīri galīgi neuzrunā. Lai gan kas tik tur nebija (nebrīnītos, ja tirgotāju būdās atrastos paša Mozus mati) 😀 Un kaut kā neradās pārliecība, ka “Jordānas upes ūdens pudelītes” patiešām ir pildītas ar šīs upes ūdeni, nevis pasmeltas tepat kādā akā 😀 Bet tūristus šķiet tas apmierina, jo suvenīru bodes bija pārpilnas.

IMG_0167IMG_0165IMG_0166.JPGBetija: Beigās izdomāju, ka ūdeni, kā suvenīru mammai, no Jordānas upes mazā pudelītē iesmelt varu pati, bez maksas un tas vismaz būs īsts 😀 Atliek tikai uzdevums atvest no svētās zemes kādu nelielu akmeni piemiņai. Kā vēlāk izrādījās, tas nemaz nebija tik vienkārši, jo tie akmeņi nemaz tā apkārt nemētājās 😀 Pa ceļam vēl aplūkojām vienu no daudzajām krāšņo mozaīku darbnīcām. Tās bija patiešām iespaidīgas.

IMG_0202IMG_0203IMG_0204IMG_0226IMG_0227Anete: Pirms Nāves jūras un pustuksneša, mums ir ļoti svarīgs uzdevums, kas sākotnēji liekas viegls, bet… Tātad mums ir uzdevums no Betijas mammas – no Debesu kalna, kur Mozus redzēja apsolīto zemi un kur arī miris, Betijai ir jāatved akmens. Mēs pasmejamies par uzdevumu.. Bet nonākot Debesu kalnā, kas ir arī augstākais punkts, no kura var saskatīt Jordānijas ieleju, Nāves jūru un Jeruzalemi, ir skaidrs, ka akmeņi nemaz apkārt nemētājas. Brīvi pieejama ir tikai grants 😀 Bet tas nav tas. Šo problēmu nolemjam atlikt, nododamies vietas apskatei. Uzdevums joprojām eksistē neatrisināts.  😀 Ejot prom saprotam, ka akmens joprojām nav. Betija jau ir gatava ņemt granti 😀 Man liekas, ka atvest kaut kādu granti nekam neder 😀 Tā nu es lieku lietā visu savu spēku un izdomu. Ieraugu, ka nomaļā mūrī viens akmentiņš izskatās uz drupšanas robežas. Saprotu – tagad vai nekad!!! Ar visu savu siera spēku ķeros klāt mazajam akmentiņam un urbinu to laukā – izdodas!! Betas mamma tika pie akmens no svētās zemes. Katrā ziņā nedomājam, ka tas būs tik grūti 😄

IMG_0205IMG_0208Processed with VSCO with c1 preset

IMG_0211.jpg
Agave, jeb ļoti iespaidīgs kaktuss.

Betija: No kalna paveras aizraujošs skats uz tuksnesīgo zemi. Ja vienā pusē vēl redzams zaļums, tad Nāves jūras pusē ir vieni vienīgi smilšaini pakalni. Pēc mums pierastajām zaļajām pļavām un mežiem tuksnešainie pauguri ir ļoti eksotiski. Smejamies, ka nekāda bagātīgā gan tā ”apsolītā zeme” neizskatās 😀 Bet savs skarbais skaistums šim pustuksnesim noteikti piemīt. Tālumā redzam Nāves jūru, kas ir mūsu šodienas galamērķis. Kalna galā ir diezgan vējains, taču zemākajā vietā pie Nāves jūras sola īsti tuksnesīgu karstumu +27. Pagaidām tam vēl īsti nenoticam 😀

IMG_0212IMG_0225.jpgIMG_0222.JPG

IMG_0223
Tālumā – Nāves jūra.

Betija: Protams, neiztiekam bez kaut kādām muļķībām (nu tās jau nebūtu mēs 😀 ). Kamēr es lavierēju starp tūristu grupām, meklējot akmens formāta suvenīru mammai, Anete jau ķērusies pie neliela nomaļa mūrīša un drupina ārā akmentiņu 😀 Šādu darbību, protams, nevienam nerekomendējam, bet nu, jāatzīst ka šī mazā nelietība tika pastrādāta visai ātri 😀 Tā nu mamma tika pie suvenīra, mums pašām gan pietiek ar atmiņā paliekošajiem skatiem un fotogrāfijām.

IMG_0200IMG_0231

IMG_0233
Mazliet no vēsturiskā.

Betija: Lejā no kalna ved kārtējais serpentīns, kas vijas caur no augšas redzētajiem tuksnesīgajiem pauguriem. Skati ir iespaidīgi. Pamanām arī dažas beduīnu apmetnes, pagaidām gan redzam vien necilas teltis un dažus noplukuša paskata lopiņus. Katrā ziņā šīs nekādu tuksneša romantiku mūsu sirdīs neizraisa. Tādus kārtīgus beduīnus mēs sastapām Petrā, bet par to vēlāk.

13687Anete: Apsolītā zeme faktiski ir pustuksnesis. Cauri tam dodamies uz Jordānas upi, kur notikusi Jēzus kristīšana. Vieta atrodas pierobežas zonā, tāpēc mums jāuzrāda pases, lai dotos tālāk. Kad pases parādītas, varam doties tālāk.

101114159Betija: Jo vairāk tuvojamies Jordānas upei, jo tuksnesi nomaina mazliet zaļāki skati. Sākam pamanīt arī iekoptus laukus un banānu plantācijas. Banānu plantācijas te ir pat diezgan daudz, taču diez ko zaļojošas viņas šobrīd gan neizskatās. Uz Jordānas upi paļaujas ļoti daudzi vietējie saimniekotāji un mazie ciemi, kā nekā, šajā apvidū tas ir viens no lielākajiem ūdens avots. Šajā pusē upe kalpo arī kā robeža starp Jordāniju un Izraēlu, tādēļ, iebraucot pierobežā, mūsu dokumentus aplūko kontrole.

zaIMG_0252IMG_0249IMG_0247Anete: Šobrīd Jēzus kristīšanas vieta ir pilnībā sausa un izžuvusi, jo Jordānas upe mainījusi gultni. Toties ceļš līdz tai ir ļoti superīgs. Daļa no ceļa ir tāda kā koku, krūmu, ērkšķu veidota ala. Abas esam sajūsmā, bet man, protams, prātā ienāk doma – te tak varētu būt čūskas, turklāt indīgas!!! Betija, maigi sakot, liek man aizvērties ar savām čūskām (nevienu neredzējām, bet vispār redzētas esot) 😀

IMG_0236IMG_0239Processed with VSCO with t1 presetProcessed with VSCO with f2 presetIMG_0263IMG_0241IMG_0245Betija: Ceļš uz kristiešu svētvietu ved caur tādiem kārtīgiem ērkšķu džungļiem. Mēs, protams, atraujamies no pārējiem un ejam divatā, apbrīnojot mežonīgo taku. Milzīgais krūmājs ir iespaidīgs. Šeit, pamazām tuvojoties zemākajai vietai uz zemes, beidzot sākam just karstumu un kļūst skaidrs, ka dienas otra puse būs pavisam silta. Pie upes ir tāds kārtīgs tuksneša oāzes klimats, pati upe ieaugusi biezos ērkšķainos krūmājos, kas kontrastē ar tālumā esošo smilšaino ainavu.

IMG_0256.jpg
Jordānijas pusē tev nebūs kristīties 😀 Nu tā, ka tiešām – nebūs 😀

IMG_0237IMG_0238Betija: Upes krastā novērojam tādu diezgan episku ainu, kas risinās Izraēlas krastā. Jordāņi savā pusē diezgan nepārprotami norādījuši, ka kāpt upē aizliegts, taču otrā krastā notiek kristīšanās pasākums, cilvēki garā rindā un kāpnītes līdz pat pašai upei. Katru dienu ko tādu vis neredzēsi. Upei pa vidu nožogojums. Pati upe diezgan aizaugusi un, cik vien acīm redzams, nekur tuvumā piekļūt tās krastiem nav iespējams (ja vien negribas asas izjūtas laužoties cauri ērkšķiem). Tās mēs nevēlamies, tāpēc izstaigājam taciņas un aplūkojam to no malas.

IMG_0259IMG_0265IMG_0267IMG_0268Anete: Nonākam vietā pie Jordānas upes, kur pāri redzama Izraēlas robeža. Ar acs kaktiņu esmu redzējusi arī Izraēlu. Izraēlas pusē notiek kristīšana – daudz saprast gan neko nevaram. Cauri upei izlikta robeža. Protams, pamērcējam roku Jordānas upē😊 Tuksnešainajā apvidū ir patīkams karstums. Es novelku savu mēteli. Perfekti, tieši tas ko pēc ziemas vajadzēja nosalušam latvietim.

20190313_125744IMG_0270

IMG_0275
Kamēr Rīgā pēdējais marta sniegs, Jordānas upes ieleja ziedos.

Betija: Pēc pastaigas caur upes ieleju ir laiks doties uz mūsu šodienas gaidītāko galamērķi – Nāves jūru. Lielā sālsezera krastos sabūvēti kūrorti un viesnīcas, uz vienu no tiem dodamies arī mēs. Nāves jūras kosmētika gan jau ir pazīstama visiem, šejieniešiem tas ir kļuvis par vienu no populārākajiem eksporta produktiem, kas, protams, nav nekāds brīnums 😀 Kas ir interesanti – izvest šo ūdeni no valsts ir aizliegts. Ūdens līmenis lielajā sālsezerā, pēdējās desmitgadē, diemžēl, ir strauji samazinājies un tūristu vēlme piesmelt savas pudelītes, protams, par labu tam nenāk. Tomēr nevienu aizlieguma zīmi, vismaz mēs, ūdens tuvumā nemanījām.

IMG_0279.jpgIMG_0282IMG_0277IMG_0281Anete: Ir dienas vidus un perfekts brīdis, lai dotos uz Nāves jūru. Pirms tam ieturam pusdienas – atkal jāsaka, patiešām 5 zvaigžņu restorāna cienīgi. Esmu apburta no salātu daudzveidības. Gards liellops uz iesmiņa, jērs dārzeņu mērcē, rīsi un panakota saldajā. Nu bāc – vai es tiešām to visu baudu.. Jā, to visu un arī nereālas kakla sāpes, kas man ir piemetušās ceļojuma laikā. Vietēja gide izstāsta, ka vajagot pasmelt nedaudz Nāves jūras ūdens, sajaukt ar parasto ūdeni un skalot kaklu. Esmu gatava izmēģināt šo jordāņu tautas medicīnas līdzekli.

53761984_2395697847121703_6613619177590620160_nBetija: Pusdienas viesnīcas restorānā ir izcilas. Par jordāņu ēdieniem es laikam varētu runāt ilgi, viss, ko mēs nogaršojām bija lielisks. Es, protams, turpināju savas humusa medības, neviens no nogaršotajiem nelika vilties. Uz šīm zemēm ēdiena dēļ vien ir vērts braukt. Man kā vietējo ēdienu fanātei šeit bija īsta izēšanās paradīze 😀

543Anete: Pēc ēšanas jāmēģina ielīst Nāves jūrā, izmēģināt kā ir tad, kad vienkārši peldi virs ūdens kā pludiņš. Priekš manis ūdens liekas vēss (saaukstēšanās). Bija silts. Betija ir sajūsmā. Ilgi Nāves jūras sāļajā ūdenī uzturēties nevar, tāpēc mudināju Betiju iet nozieķelēties ar Nāves jūras dubļiem 😀

53857795_2252588191470062_5326353294988148736_nAnete: Mēs ieziežamies no sirds, kad vēl tādu dabisko masku visam ķermenim dabūsim 😄 Stāvam noziedušās kā dūņu cūkas saulītē un sildāmies – Latvijā pašlaik līstot un puteņojot.. Bet mēs esam siltumā un dubļos līdz acīm 😃 Jo vairāk iezieķelējies ar dubļiem esi, jo ilgāk tie žūst. Kad esam daudz maz apkaltušas – dodamies iekšā Nāves jūrā skaloties. Āda gandrīz kā tikko dzimušām 😍

2.jpg213Betija: Nāves jūras piedzīvojums bija kaut kas ļoti interesants. Godīgi sakot, peldēt parastajā izpratnē tur nav iespējams 😀 Tu tur vienkārši esi ūdenī un ar rokām plunčājies vajadzīgajā virzienā 😀 Apgriezties un izkāpt krastā prasa zināmu veiklību 😀 Dēļ ūdens specifikas tajā nerekomendē ilgi uzturēties, taču man gribējās tur plunčāties kā tādam desmitgadniekam. Nu ļoti forši 😀 Vai ūdens ir sāļš? Ļoti. Un rūgts. Un nevajag iešļakstīt to acīs 😀 Protams, ka es to izdarīju un pāris minūtes likās ka acis vienkārši izdegs 😀

12

1
Tuksnesis, kā izrādās, var būt arī ļoti krāsains.

Anete: Betijai Nāves jūrā patīk plunčāties vairāk kā man. Man prasās vairāk peldēt, bet tur tā iespēja ir diezgan maza. Tāpēc saku, ka līdīšu laukā – āda arī sāk niezēt, pārāk sāļš priekš manis. Betija man negribīgi seko. Ejam noskaloties un iesmelt man ūdeni kakla skalošanai. Betija gatava man uzjaukt brīnumzāles kaklam, pati arī profilakses pēc paskalošot kaklu. Pēc Nāves jūras procedūrām ādai dodamies paslinkot džakuzi. Manuprāt, tur ir krietni siltāk kā Nāves jūrā. Skaloju savu kaklu, nedaudz labāk paliek, bet nu.. Jāgaida rīts.

54729003_250439749077289_4162775035922087936_n.jpgBetija: Kad Anete mani ir izvilinājusi no sāļās peldes, atlikušo pēcpusdienu vienkārši baudām laiskojoties baseinā. Grūti pat iztēloties, ka mājās Latviju ir piemeklējis pavasara putenis. Bet mums saule, zilas debesis, palmas un tuksneši. Un rīt jau pats lielākais piedzīvojums – viens no pasaules brīnumiem – tuksneša pilsēta Petra. Ceļš uz turieni ir tāls un braucot vērojām kā pakalnus nomaina milzīgs, tuksnešains līdzenums. Viens vienīgs klajums, smilšains lauks, ne koku, ne pauguru, tikai smiltis un ceļš.

IMG_0255
Vienā pusē minareti, otrā baznīca.

Anete: Izbaudījušas kūrorta labumus, uzsākam ceļu uz Petru. Ceļš līdz tai ilgs. Bet neskumstam, pētām apkārtni kamēr vien ir gaišs. Pa ceļam piedzīvojam vienu no skaistākajiem saulrietiem. Nakts melnumā iekārtojamies viesnīcā. Betija, pašai negribot, pilnībā apbūrusi kādu vietējo puisi, kas gatavs vest viņu tuksnesī, par spīti solītajai smilšu vētrai😄 Klusībā ceru, ka šī piedzīvojuma dēļ nepalikšu bez sava pārgājienu drauga 😀 Nepalikšu, Betija atsaka šim piedāvājumam, lai gan tuksnesī nokļūt vēloties😄 Visam ir tikai viens mīnuss – jūtu ka būšu totāli saaukstējusies.

IMG_0271Betija: Viesnīcā ierodamies vēlu, jau pilnīgā tumsā. Aiz loga, tikko nojaušamā klinšainā ainavā, spīd retas pilsētas gaismiņas. Recepcijas apciemojums un pāris mums būtiski jautājumi, noved pie kārtējiem pielūdzējiem 😀 Viņiem par lielu vilšanos, brauciens uz tuksnesi tiek atteikts 😀 Gulēt aizejam ļoti nepacietīgas, jo rītdiena ir tā, kuru gaidām visvairāk. Tuksnesis, pilsēta klintīs.. To mazliet nomāc apkārt esošās runas par reģionu piemeklējušo smilšu vētru, kas ir pietiekoši liela, lai apdraudētu mūsu plānus. Pagaidām gan vienīgā vētras ietekme ir neejošs wi-fi un telefona sakari, bet tas ir pārdzīvojams 😀

Jordānija. I daļa lasāma šeit.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: