Rudens pārgājiens Kvēpenes mežos.

Anete: Šogad rudens mums aizgāja Cēsu novada pārgājienu zīmē. Šīs takas Betijai bija padomā kādu laiku, taču mūs nedaudz biedēja agrā celšanās uz vilcienu 6:30. Ar šo problēmu esam tikušas galā, uzveicot vēlmi pagulēt ilgāk un vienkārši ceļoties augšā. Kādu brītiņu nebijām gājušas pārgājienos. Te lija, te citi plāni, sanāca, ka pārgājienu dzīvē bija iestājusies pauze. Doties dabā nemīlīgajā novembrī mūs pamudināja fakts, ka Betija iegādājās jaunus pārgājienu zābakus, tie bija jāiesvēta, lai tur vai kas. Lēmums tika pieņemts par labu 10.novembrim, turklāt mūs solījās pagodināt pat saule 😀 

IMG_5893IMG_5860Betija: Pēc krāsainā oktobra iestājās ilgstošs pelēks rudens, bet mēs nebūtu mēs, ja rudenī sēdētu mājās. Visam pa vidu, es beidzot atvadījos no saviem vecajiem staigāšanas apaviem, kuru zolē vienkārši parādījās caurums 😀 Tāpat bija skaidrs, ka beidzot ir laiks iegādāties kaut ko nopietnāku, bet caura zole bija pēdējā motivācija saņemties šim solim 😀 Atlika vien atrast pārgājienu, kur jauno pirkumu pārbaudīt dzīvē. Izlēmām par labu Cēsīm, par spīti agrajam vilcienam. Man bija palikusi nerealizēta ideja par Gaujas krastu otrpus Cēsīm, skaists mežs un pāris pilskalni no kuriem noteikti paveras izcili skati.

IMG_5833IMG_5835 Anete: Lai abas varam izgulēties, izdomājam, ka Betija sestdienas vakarā ieradīsies pie manis un no rīta kopīgi dosimies uz mūsu iecienīto Zemitānu staciju. Kārtējo reizi nemācamies no kļūdām un nopļāpājam par pārgājienu idejām, kuras vēlētos nākamajā gadā realizēt, līdz pusdiviem naktī. Gulēšanai paliek pavisam maz stundas. Nu neko. Pašas vainīgas 😀

20191110_09494920191110_095000Anete: 5:00 modinātājs ir nepielūdzams. Zvana pilnā skaļumā. Nevēlos to dzirdēt, bet dzirdu. Izdaru sev neraksturīgu gājienu un atlieku modinātāju uz 10 minūtēm, jāatzīstas, bija liela vēlme Betijai pateikt – davai nebraucam, paliekam gulēt. Pie šīs idejas sāk zvanīt Betijas modinātājs. Bez variantiem – ceļamies augšā un taisāmies uz vilcienu. Pēc lieliskas, piķa melnas kafijas, atgūstos un esmu gatava uzdot tempā līdz vilcienam. Nabaga Betija tiek bakstīta kustēties ātrāk, jo 6:12 mums jābūt pie Dominas 😀 Kaut arī Betija jau ir pieradusi pie manas maniakālās punktualitātes, pat viņai izlaužas daži sarkastiski teksti. Jāsaka 6:12 mēs nebijām pie Dominas. Dominu sasniedzām aptuveni 6:14 😀 Nav ļaunuma bez labuma, stacijā patiešām ierodamies laicīgi, nopērkam biļetes, un ejam gaidīt vilcienu uz Cēsīm.

IMG_5831IMG_5842IMG_5836IMG_5905Betija: Šoreiz skriešanā uz vilcienu Anete pārspēj pati sevi 😀 Neatceros kad vēl no rīta tādā ātrumā būtu kaut kur nesusies. Vismaz miegs pēc šāda skrējiena ir izdzīts 😀 Vilciens pustukšs, visi oktobra sēņotāji ir pazuduši. Aiz loga tumšs, taču norvēģu prognoze sola, ka kādā brīdī iespīdēšot saule un mēs ļoti ceram, ka tas notiks. Tā rudens pelēcība jau mazliet apnikusi.

IMG_5857IMG_5862Anete: Cēsīs esam ap astoņiem. Joprojām grūti pamosties, tāpēc izdomājam Viršu benzīntankā iedzert kafiju, protams, neizejam no benzīntanka bez hotdoga rokās 😀 Pašā rīta agrumā dodamies ārā no Cēsīm uz Raiskuma pusi. Pārgājiena mērķis ir maksimāls restarts pēc šī gada lietainā rudens. Rīts ir pelēks, liekas, ka tik atkal nelīst! Soļojot lejup uz Gaujas pusi, Betija secina, ka neforšs slīpums ejot lejā un tajā nāksies kāpt atpakaļceļā 😀 Mums programmā jau tāpat ir divi kalni, ir skaidrs, ka būs arī trešais 😀

IMG_5837IMG_5839IMG_5849Betija: Šo pārgājienu var nosaukt arī par Cēsu pauguriem 😀 Protams, esmu aizmirsusi, ka Gauja atrodas ielejā un to, ka ceļš no Cēsīm ved lejā no kalna 😀 Un tālāk, Kvēpenes mežos, mūs sagaida vairāki citi kalni un pauguri, tā kā garlaicīgi noteikti nebūs.

IMG_5851IMG_5853Anete: Pārejam tiltu pār Gaujai. Mani sveic spalgas suņa rejas. Prieks ir milzīgs atklājot, ka suns ir aiz sētas un man klāt netiek. Toties, ieraugot tālumā mežu, ir sajūta – lidoju. Liekas jau esmu restartējusies ziemas cēlienam. Gribas skriet uz meža pusi, bet manu skrējienu aptur fotogrāfijas cienīgais mežs ceļa malā, kā arī vēl kāda tālumā esoša suņa riešana. Pēc iespējas ilgāk gribu novilcināt iešanu garām tam nezvēram 😀 Jātiek garām suņa sargātajai mājai, tad mežā iekšā. Man kaut kas teica, ka kožot otrajam, tāpēc cilpoju pa priekšu Betijai, kura burkšķ, ka manam sirdsmieram beidzot taču būtu jānopērk piparu gāze, bet man nevarot dot to rokās, es no bailēm pati sev acīs iepūtīšot 😀

IMG_5867IMG_587120191110_09411820191110_095157Betija:  Aiz Gaujas tilta nogriežamies uz klusa ceļa, kas kartē atzīmēts kā Kvēpenes iela. Plāns ir iet virzienā gar upi pa ceļiem un neceļiem līdz Kvēpenes pilskalnam. Mežs mūs sagaida ar rudens krāsām un brīnišķīgiem, veciem kokiem. Tieši tas, kas mums pilsētas pelēcībā pietrūka. Izmantoju pirmo no daudzajām iespējām iebrist slapjajā pļavā ar jaunajiem zābakiem 😀 Pļava ir applūdusi, bet zeķes paliek sausas un tas priecē. Būs vien jāmeklē lielāka peļķe 😀

IMG_5878IMG_5881IMG_5884Anete: Nonākusi mežā, atplaukstu. Esam tikai es, Betija un mežs. Liekas, ka man pieder visa pasaule. Visapkārt plešas milzīgu egļu audzes. Gribas skriet cauri šiem skujkoku mežiem, esmu gatava apmest ritentiņu!!! Ir diezgan liels vējš, koki šūpojas kādā mums nedzirdamā mūzikas ritmā. Betija izrauj mani no šīs pilnīgās sajūsmas ar tekstu, ka redz kur norāde uz kādu uz piemiņas vietu. Labi, varam aiziet apskatīt piemiņas vietu. Pašai to nezinot, Betija ir izvēlējusies kāpt kalnā 😀 Mums šodien priekšā vismaz 2 kalni, treniņam šis mazais uzkalniņš kā radīts 😀

IMG_5887
Meža ceļš mums vienām 🙂
IMG_5903
Joprojām tikai mēs un mežs.

Betija: Kvēpenes meži ir iespaidīgi un vareni. Sākumā soļojam pa meža ceļu, tad pamanu taciņu, kas ved uz 2.pasaules kara upuru piemiņas vietu, ja jau esam šeit, tad jāapskatās. Taciņa ved dziļāk mežā un augstāk kalnā. Visi Cēsu pauguri šodien manējie un šis vēl ir tikai sākums 😀 Secinām, ka esam saģērbušās par siltu un meža biezoknī liekās kārtas tiek novilktas un ieliktas somā. Bet labāk, ja ir ko novilkt, nekā kad ir par aukstu. Labāk, lai tā liekā jaka ir somā, nekā, vējā salstot, tu atceries kā viņa smuki salocīta guļ mājās, skapja augstākajā plauktā 😀

78921269_462836071037085_3834015570248859648_nIMG_5894Anete: Ja esam sākušas brist visādos neceļos, Betija ierosina iet nevis pa skaistu, gleznainu meža ceļu, bet mēģināt iet maksimāli tuvu Gaujai. Esmu tādā sajūsmā par faktu, ka esmu mežā, ka pat neiedomājos – upju krastos parasti ir noslēpies briksnis! Vieglprātīgi piekrītu doties Betijai līdzi tuvāk Gaujai 😀

IMG_5874

IMG_5908
Meklējot ceļu.

Betija: Kādā brīdī man apnīk meža ceļš un gribas ieraudzīt Gauju. Ja jau ejam ”gar Gauju”, tad ejam gar pašu krastu. Anete, aizmirsusi par brikšņiem, piekrīt un mēs atrodam mazu taciņu, kas aizved mūs lejā pie upes. Nokāpjam krastā un te arī pēkšņi uzspīd saule. Mums šodien veicas 🙂 Stāvam pie upes, priecājamies par skaisto skatu un, ko es redzu? Man gandrīz pretī ir viņš, kalns kuru es negribu atcerēties mans mīļākais slēpošanas kalns Latvijā – Ozolkalns 😀 Anetei par prieku, Ozolkalnam no manas puses tiek veltītas pāris mīlestības pilnas, ne pārāk pieklājīgas frāzes 😀

IMG_5913IMG_5917IMG_5947Anete: Pa vienu no taciņām briksnī, nokļūstam pie Gaujas. Upe rudenī citās noskaņās. Tāpēc man patīk iet laukā, jo pārmaiņas dabā vienmēr pārsteidz. Liekas esmu nokļuvusi pavisam citā pasaulē, nekā pavasarī. Mums ir paveicies, ka Latvija ir 4 gadalaiki.

IMG_591820191110_104840IMG_5919IMG_5940Betija: Mazā taciņa gar Gauju ir mānīga, vietām labi redzama, vietām aizvien grūtāk pamanāma. Sanāk arī palauzties cauri brikšņiem un kritušiem kokiem. Toties mežs apkārt ir lieliski mežonīgs. Esam pilnīgi vienas šajos Latvijas džungļos. Rāpjoties pāri kārtējam kokam, gaidu, kad Anete kaut ko teiks, bet, par brīnumu, mans pārgājienu draugs šoreiz par brikšņiem neko nesaka 😀 Laikam jau pa šiem gadiem pieradusi pie manām brikšņu medībām 🙂 Atskan vien vēlme ātrāk uzkāpt kādā no pilskalniem, kamēr vēl spīd saule. Jāatzīst, ka virzīšanās gar krastu neko ātri neiet, bet mierinu Aneti, ka saule vēl nepazudīs un labāk lai pilskalnā tā spīd no sāniem.

IMG_5924IMG_5930IMG_5932IMG_5943Anete: Esot pie Gaujas, uzspīd saulīte – priecājas, ka beidzot esam izlīdušas dabā. Lēnām virzoties caur briksnim, kļūstu nepacietīga, man gribas būt Betijas apsolītā kalna galiņā saules apspīdētai. Mudinu Betiju kustēties ātrāk, lai sasniegtu kalnu, kamēr vēl ir saule. Betija cenšas mani pārliecināt, ka kamēr saule šādi iegriezusies, nekādas skaistās bildes no kalna nesanāks.

IMG_5961IMG_5962IMG_5965IMG_5966IMG_5969Betija: Meklējot taciņu caur krūmiem, pēkšņi iznākam pie ūdens. Vai nu aizaugusi upīte vai grāvis, bet mums priekšā ir ūdens, kam jātiek pāri. Man ir ieslēdzies piedzīvojuma gars, jau meklēju, kur brist pāri un kur pāri pārvest Aneti. Paejam uz priekšu gar grāvja malu un mūsu acīm atklājas meža biezokņa glezna. Ūdens gluds kā spogulis un lielo koku atspulgi. Mežonīgs skaistums, kādu nekad nebūtu atradušas ejot pa ceļu. Tieši tādēļ ir jāiet nost no takām, jo skaistākie pārsteigumi sākas tur, kur beidzas takas.

12347Anete: Pēkšņi briksnī uzduramies pilnīgai mežonībai. Sākumā es vispār nesaprotu kā šim mega grāvim, pilnam ar ūdeni, tiksim pāri, bet skats iespaidīgs. Tik tiešām turoties uz gleznainā meža ceļa, šo nebūtu uzgājušas. Ejam gar grāvi, cenšos izvēlēties koka stumbru, kuram līst pāri. Betija, manuprāt, plāno vilkt  nost zābakus un brist. Es uz to neparakstos – labāk līdīšu pāri baļķim.

5
Mazie Latvijas džungļi.
6
Meža spogulis.

Anete: Paejot tālāk, redzam bebru dambi. Nespēju slēpt sajūsmu. Paldies bebram! Nekad nebūtu domājusi, ka šāda sajūsma var pārņemt, ieraugot bebru dambi 😀 Bebrs krietni pastrādājis. Tādu tiltu uztaisījis, ka cilvēkam būtu ko pamācīties. Dažas Rīgas ielas nelīdzenākas par bebra būvēto dambi. Uz šī bebru dambja varētu pat dejot, ja labi gribētu 😀

891011Anete: No bebru dambja paveras neaptverams skaistums. Liekas, ka neesmu Latvijā. Neticami, ka uzgājām šādu vietu. Stāvu grāvim pa vidu uz bebra būvēta dambja un veros ainavā, kas ir miljonu vērta 🙂 Vai tiešām vienam cilvēkam var tā veikties!!!??? 🙂

20191110_1129401213Betija: Anetei ir paveicies – priekš viņas meža vidū bebrs ir uzbūvējis ceļu pāri grāvim 😀 Un bebra aizsprosts ir izveidojis brīnišķīgu ūdens spoguli. Skats un atspulgi ūdenī ir lieliski. Aizkavējamies meža klusumā uz brīdi un vienkārši baudām būšanu dabā. Šie ir tie brīži, dēļ kuriem mēs ejam ārā.

1415Anete: Gandrīz negribas doties prom no šīs varenās vietas, tomēr mums jāpagūst uzkāpt divos pilskalnos, tāpēc lieki netērējam laiku un caur mežiem dodamies Kvēpenes pilskalna virzienā. Pa ceļam apstājamies kempinga vietā. Apsēžamies un vērojam Gauju. Par spīti ieilgušajam lietum, šī diena ir saulaina. Varēju baigi nesteidzināt Betiju cauri mežam, saule nekur nav pazudusi 🙂

IMG_5927IMG_5935

IMG_5964
Šīs mazās, burvīgās meža taciņas.

Betija: Cauri meža biezoknim mēs iznācām lielā, labiekārtotā kempinga vietā. Sastopam pirmos piknikotājus un nolemjam tepat iedzert tēju un ātri kaut ko apēst, pirms pilskalnu iekarošanas. No kempinga līdz tiem ir atlicis pavisam maz. Kartē iezīmēts gan tikai Kvēpenes pilskalns, bet no interneta plašumiem un citu staigātāju aprakstiem zinu, ka tam blakus ir vēl iespaidīgāks Rūsiņa kalns. Kur tas atrodas ir aptuvena nojausma, bet esam noskaņojušās to atrast, jo no šī kalna paveras lielisks skats uz Gaujas senleju.

20191110_11472120191110_12044012Betija: Ejam Kvēpenes pilskalna virzienā cauri mežam, ceļa vienā pusē atklājas stāvs, kokiem noaudzis pakalns. Varbūt Rūsiņa kalns? Kartē nekas nav atzīmēts, ok, pagaidām ejam tālāk. Vietām kalnā augšā ved mazas taciņas, bet izskatās pēc kārtīgas rāpšanās, pagaidām pēc tādas vēlmes nav 😀 Vietā, kur pakalns beidzas ir neliels iežu atsegums. Anete pārsteigta, ka gribu pakāpties uzkalniņā, lai to aplūkotu tuvāk (it kā mums šodien nepietiktu pakalnu 😀 ). Iezis izrādās neliels un aiz viņa arī nekā interesanta nav, cik ātri uzkāpām, tik ātri tikām lejā. Anete ātrāk, jo netīšām izvēlējās no pakalna nošļūkt 😀

4
(Rūsiņa?) kalns no apakšas.

57

8
Iezis, kas, iespējams,atrodas Rūsiņa kalna pakājē (mēs to nepārbaudījām) 😀
9
Mazie šķērslīši un Anete.

Anete: Droši vien visiem jau zināms, ka kalni un pauguri nav Betijas mīļākie pārgājienu posmi. 😀 Es neteiktu, ka man patīk rāpties kalnos. Paciest to var dēļ skaistajiem skatiem, kas paveras, pievarot kalnainos posmus. Ejam pa mežu, meklējot Rūsiņa kalnu. Tas esot pat iespaidīgāks nekā Kvēpenes pilskalns. Pēkšņi mani pārsteidz Betijas vēlme ne no šā ne no tā sist augšā kādā kalnā, lai tiktu tuvāk iezim. Kas tad nu ir noticis??? 8 pasaules brīnums??? Betija grib kāpt kalnā??!! 😀 Es nepavisam neesmu noskaņojusies līst šajā kalnā. Labi, Betijas dēļ kāpsim, iekšēji manī nav sajūsmas. Vēl pie tam es gandrīz parauju uz pakaļas, kāpjot lejā. Paslīdu uz paslēpušās koka saknes un snovbordista cienīgā slīdējienā, noslīdu no kalna. Jopcik!!! 😀 😀 Stulbā sakne!

IMG_596020191110_113517IMG_5921Anete: Nevaram saprast vai gadījumā tikko nemēģinājām uzkāpt Rūsiņa kalnā, katrā ziņā pagaidām īsti nav skaidrs, kur ir Rūsiņa kalns, tāpēc iesim vien uz Kvēpenes pilskalnu.

20191110_12302920191110_11332620191110_1019586Anete: Nonākam pie kāpnēm, kas ved augšā pilskalnā, eju pa priekšu un secinu, kāpnes ir ļoti slidenas. Betija dziļdomīgi nosaka – tikai tas vēl pietrūka. Kāpnes ir visai stāvas, vietumis bojātas un dažviet slīpeniski sagāzušās. Kāpju un domāju, ka šis nu ir Siguldas līmenī😀 Sasniedzot virsotni, secinām, ka visur noaudzis ar kokiem un krūmiem, nekādas izcilās bildes no pilskalna nesanāks, lai gan izpētes nolūkos, Betijas iedvesmotas , izlauzāmies tuvāk kalna malai. Neteikšu, ka pēc piedzīvotā Cīrulīšu takās, man uzreiz bija skaidrs – nebūs😀 Pareizāk sakot- būs vienīgi koku stumbru bilde. Betijai par to vajadzēja pārliecināties pašai😀

10
Ieraugot šo, atskan iekšēji sajūsmas saucieni 😀

1213Betija: Kvēpenes pilskalnu atrast nav sarežģīti. Paiet garām arī nevar, jo augšup ved iespaidīgas kāpnes. Kā gan bez tām 😀 Lēnām uzkāpjam, cenšoties nekur neaizslīdēt. Pilskalns viss apaudzis kokiem, nekāda Gaujas panorāma pat rudenī, caur zariem nav manāma. Par spīti Anetes skeptiskajam ”tur būs tikai vēl vairāk zaru un koku”, pakāpjamies mazliet augstāk un jā, tur tiešām ir tikai vēl vairāk zaru 😀

20191110_12441620191110_130422

15
Jāatzīst, ka šis ozols ir diezgan iespaidīgs..
16
..un pelnījis dižozola nosaukumu 🙂

Anete: Secinājušas, ka Kvēpenes pilskalna galā nav gaidītā, lieliskā, elpu aizraujoša skata, dodamies meklēt Rūsiņa kalnu. Pa ceļam rādās, ka tiks apskatīts arī lielākais Gaujas nacionālā parka dižozols😊 Nonākušas pie dižozola, saprotam, ka nesaprotam kā nokļūt Rūsiņa kalnā😀 Betija pēta karti telefonā, es dižozolu🌳

20191110_1416091817Betija: Pienākušas pie dižozola, kas ir tiešām sava nosaukuma cienīgs, saprotam, ka mums joprojām īsti nav skaidrs, kur ir otrs pilskalns. Virzienā, kur tam būtu jābūt ir mežains paugurs. Kartē redzamas vairākas takas tajā virzienā, bet pie ozola norādes nav. Kartē, pavisam netālu, ir arī norāde par autostāvvietu. Saliekot visu kopā, nolemjam sekot mazai taciņai ap ozolu, kas uzreiz rudenīgajā zālē nav pamanāma.

1419Anete: Beigu galā tās jau nebūtu mēs, ja savu mērķi nesasniegtu. Izrādījās, ka ceļš no dižozola līdz kalnam ir elementārs. Dižozols, viltnieks, ieaudzis tā, ka ja gribi no šīs puses pieiet kalnam, jāapskata arī dižozols👑🌳 Katrs grib savu slavas un apbrīnas mirkli, pat dižozols😂

12Betija: Taka ved iekšā mežainā paugurā, protams, kāpjam kalnā 😀 Tad jau laikam ir atrasts īstais. Nonākam arī pie norādes par meklēto. šeit satiekam arī pāris cilvēkus, taču, mums par prieku, viņi dodas citā virzienā. Pēc pēdējā mazā kāpiena esam iznākušas klajumā un mūsu priekšā paveras brīnišķīga ainava. Esam atradušas īsto. Rūsiņa kalna panorāma liek aizrauties elpai 🙂 Uuuun man atkal par prieku – tālumā atkal sveicina Ozolkalns 😀 Jā, man laikam joprojām ir morāla trauma no tās vietas 😀 Un šī vieta man visur seko 😀

3 (1)45Anete: Izbūrušās cauri interneta plašumiem, meklējot ceļu uz Rūsiņa kalnu, braši ejam garām dižozolam, mežā iekšā. Tur patiešām mūs sagaida internetā atrastā norāde uz kalnu. Ja kalns, tad kalns. Pūzdamas, elsdamas kāpjam. Es kalna galu sasniedzu pirmā, man izlaužas mežonīgs sajūsmas kliedziens😮 Tas skats no kalna😯 Woooooow😯😮 Domāju, ka arī Betijas sajūsma būs tikpat liela kā man, bet dzirdu – bāaaaac no šejienes redzams Ozolkalns!!! Viņš man uzglūn pat šeit!!! Es uzkāpu šajā kalnā, lai redzētu Ozolkalnu!!! PAT ŠEIT!!!! Jāatzīst, ka Ozolkalns patiešām ir redzams😂😁

20191110_130216

20191110_130445
Kaut kur tālumā arī Ozolkalns 😀

Anete: Betija, izpaudusi savu sajūsmu par tuvumā esošo Ozolkalnu, pievēršas panorāmas apjūsmošanai. Nolemjam, ka šeit būs mūsu pusdienu pauze. Šī patiešām ir iespaidīgākā vieta Latvijā, kur pārgājienu dzīves laikā ēdam pusdienas😊 Neticas, ka Latvija.. Un tomēr.. Atkal viens Latvijas mazais briljantiņš mūsu kontā💎

897Betija: Kalna galā ir soliņš, kur apsēsties pēc kāpiena un aplūkot lielisko skatu. Ir skaidrs, ka te uzkavēsimies, tādēļ tiek izpakota tēja un maizītes. Pusdienu pauze ieilgst, jo vienkārši negribas iet projām. Ir vietas, kur gribas uzkavēties pēc iespējas ilgāk un šī noteikti ir viena no tām. Protams atkal top simts un viens panorāmas foto 😀 Varētu te sēdēt stundām ilgi, bet, diemžēl, mūsu laiku ierobežo gaisma un plāns līdz tumsai paspēt līdz Raiskuma ezeram.

610

Anete: Kamēr ēdam, kalna apskatei pievienojas vēl divas dāmas, bet citādi esam pilnīgi vienas. Es teiktu, ka ir vietas, kurās pūļiem nav vietas. Šis kalna gals ir viens no tādiem. Neatkārtojama šī plašuma sajūta, kad stāvi kalna galā, pie kājām ir koku galotnes un visa Latvija. Vismaz uz minūti šie plašumi pieder Tev vienam💎😊 Elpa aizraujas, kad nonāku šādās vietās.

20191110_130236IMG_6161Anete: Rūsiņa kalnā esam diezgan ilgu laiku, ēdam un vienkārši izdzīvojam mirkli. Prom iet negribās. Aizrunājamies pat tik tālu, ka pensijā uzbliezīsim šeit sev villu un dzīvosim 😀 Lai cik ļoti gribas palikt, jādodas tālāk. Savācamies un ejam. No sajūsmas Betijai liekas, ka mēs varētu prom doties pa citu ceļu, bet īsti nevaram vis. Nākas griezties atpakaļ. Vēlreiz uzmetam aci dižozolam, pirms kāpt lejā pa slidenajām trepītēm. Kāpjot lejā patiešām stingri jāturas pie margām, jo kāpnes ir ļoooti slidenas un sasvērušās uz vienu pusi. Kā reiz piemērotas, lai labi parautu uz acīm un noietu lejā kā ritenis 😀 Pēc traumām nealkstam, tāpēc virzība lejā ir ļoti lēna.

11345

2
Lēnais ceļš lejup.

Betija: Tālākais ceļš vēl brīdī ir plānots gar Gauju, kur jābūt dažām alām, avotam un iežu atsegumiem. kaut kā pie sevis izdomājām, ka nekas īpašs vairs nav gaidāms, taču Kvēpenes iežu atsegumi un alas ir apskatīšanas vērti. Protams, vienā no alām vajag ielīst, ja jau tik tālu esam atnākušas. Pārāk dziļi neierāpāmies, bet alu sistēma šķiet ļoti interesanta. Un lielie ieži meža puskrēslā izskatās pavisam majestātiski.

20191110_1444348

9
Kvēpenes ieži un alas.

Anete: Ja godīgi nedomājām, ka līdz Raiskuma ezeram ieraudzīsim vēl ko tiešām ievērības cienīgu, bet kā ierasts mūsu pārgājienu gaitās – atkal kļūdāmies 😀 Pa ceļam mūs pārsteidz milzu atsegumi un alas, kurās pamanāmies ielīst. Ja tik ātri nepaliktu tumšs, alas tiktu kārtīgi izložņātas. Šoreiz samierināmies, ka alu izložņāšana izpaliks. Pie viena no atsegumiem ir mazs avotiņš. Beidzot Betijai paveras lieliska iespēja ielekt ar jaunajiem zābakiem kādā ūdens pļančkā.

10121314b714655c-b467-4637-a13a-63392bdaff35Betija: Nedaudz tālāk aiz alām mēs atrodam milzīgu akmens sienu no kuras apakšas iztek avots. Sienas iedobumā ūdens nogaršošanai nolikta krūzīte. Ūdens mums pietiek, taču šo gribas pagaršot. Man tiek arī iespēja ielekt strautiņā ar jaunajiem zābakiem, jo kāpēc gan ne? 😀

6
Vēl viens šķērslītis.

Anete: Vai varētu būt tā, ka mežā pēc ilgstoša lietus nebūtu peļķes? Protams, peļķes ir, bet lieliski izdodas izvairīties. Mana modrība tiek iemidzināta 😀 Tomēr tieši aiz milzu ieža, uzglūn milzīga ezerpeļķe. Ezerpeļķei pa vidu koka stumbrs. Visapkārt plešas ūdens. Kamēr prātoju kā tikšu pāri, Betijai plāns jau gatavs – viņa ar jaunajiem zābakiem bridīs cauri peļķei un turēs mani aiz rokas, kamēr es iešu pa koka stumbru. Sacīts darīts. Pateicoties Betijai, sajūta kā Jēzum staigājot pa ūdens virsmu, paliekot sausām kājām😀

20191110_1429151617Betija: Priekšā ieraugot milzu peļķi, mums ir dažādas izjūtas 😀 Es redzu iespēju to izbrist sausām kājām, Anetei sākas krīze, jo viņas gadījumā peļķe būs arī zābakos. Paveicas, ka peļķes vidū ir iegrimis koka stumbrs un varu Aneti izvest cauri ūdenim 😀 Mans pirkums atkal tiek iesvētīts un Anete ir izsprukusi cauri sveikā 😀

18 (1)19Betija: Vēl nedaudz paejamies gar Gaujas pašu krastu, priecādamās par upes līkumiem. Varētu iet vēl tālāk, bet pamazām paliek tumšs, tādēļ meklējam taku prom no upes. Plāns joprojām ir vakara krēslā apskatīt Raiskuma ezeru, tādēļ nākas pielikt soli un ieskrieties. Pie tam ik pa brīdim nākas iet slīpumā. Nu neko, sportisks dienas noslēgums 😀 Man liekas, ka mēs sen nebijām tik ātri nesušās cauri mežam 😀

222321Anete: Aplūkojot visus šos brīnumus, kārtējo reizi esam kapitāli pazaudējušas laiku. Nākas uzdot tempu, lai daudz maz ar gaismu paspētu pie Raiskuma ezera. Ezers it kā nav tālu. Cauri mežam lidojam vēja spārniem. Esam uzdevušas simtiņa cienīgu tempu 😀 Betija pat prāto vai maz simtiņā tik ātri gājām. Katrā ziņā Cēsis ar pārsteigumiem Betijai neskopojas, viņas kalnu limits tiek izsmelts ejot kādā no n-tajiem slīpumiem 😀 Mans kalnu limits joprojām turas normas robežās, tāpēc turpinām iet 😀 Vienīgi nedaudz lēnāk 😀 Tiesa gan tāpēc, ka meža ceļi kļūst dubļaināki un slideni.

2020191110_154416Betija: Pēc nesenajiem lietiem mežs vēl nav paspējis izžūt, beigās ieberžamies vēl uz pamatīgi dubļainu un pielijušu ceļu. Man nekas, bet Anetei nākas līkumot starp peļķēm pa ceļa malu. Nākas piebremzēt, jo paslīdēt un izpeldēties negribas 😀 Par spīti šim necerētajam šķērslim, pie ezera nonākam plānotajā laikā.

20191110_15220520191110_15480820191110_151846Anete: Mežā neesam vienīgās. Pretī nāk kāda nūjotāja, sasveicināmies. Spriežam, ka laikam cilvēki šajā lietainajā rudenī noilgojušies būt ārā dabā. Lidojot kā reaktīvajām lidmašīnām, esam sasniegušas Raiskuma ezeru tieši vakara krēslā❤ Ezerā spoguļojas saulriets, iezīmējot pasauli zilgani oranžos toņos 🙂 Apbrīnojami, cik daudz dažādu nokrāsu daba spēj radīt. Attēlot to pilnībā ne gleznās, ne fotogrāfijās nav iespējams, lai kā gribētos.

12320191110_1609295Betija: Mežonīgais skrējiens vainagojas ar panākumiem, pie ezera paspējam precīzi uz saulrietu. Ja būtu vasara un gaišs, varētu pagarināt maršrutu gar vienu no ezera krastiem, bet ir novembris, diezgan ātri paliek aizvien tumšāks, tādēļ šo domu šoreiz nākas atmest. Kamēr riet saule, apsēžamies uz soliņa ezera krastā un apēdām atlikušās maizītes. Maza pauze pirms pēdējā posma gar šoseju. To ir plānots pieveikt pēc iespējas ātrāk, jo kuram gan patīk tumsā vazāties pa ceļa malu. Mums noteikti nē 😀

1011129Anete: Tiesa Cēsis vēl nav ne tuvu. Mums priekšā varens šosejas posms😀 Šosejas posmam esam bruņojušās ar atstarojošajām vestēm. Vismaz no dažām kļūdām esam mācījušās🤘Uzsākam gājienu gar šoseju. Betija atkal tiek nepatīkami pārsteigta – arī no šosejas vienā vietā redzams Ozolkalns 😀 Atskan dusmīgs – PAT ŠEIT!!!😀😀

486Anete: Esam izstrādājušas savu taktiku tumsā divatā ejot gar šoseju. Betija vesti uzvilkusi tā, lai tā redzama no priekšpuses, man veste apspraudīta ap somu, tā lai izgaismota mugurpuse. Betija iet pa priekšu, es no aizmugures sekoju. Ejam raitā solī gar ceļmalu un, godīgi sakot, gribam ātrāk nokļūt Cēsīs. Mums jau tā ne visai patīk šoseju posmi, bet tumsā vēl jo mazāk 😑

IMG_5958IMG_5956Betija: Šoseju pieveicam jau pilnīgā tumsā, bet ātri. Priecājos, ka jaunie zābaki pirmajā gājienā it nemaz nav noberzuši kājās, tātad pirkums ir veiksmīgs 😀 Par laimi arī pēdas man nav pārāk izvēlīgas un tulznas uzmetas reti. Bet, kad beidzot uzmetas, tad ir jāskrien vēl 25 kilometri, lai paspētu uz pēdējo vilcienu (sveiciens Aizkraukle pirms gada 😀 ). Sāku motivēt Aneti par jaunu zābaku iegādi, jo ir forši, kad nav jādomā par to, kā nesamērcēt kājas.

7Betija: Stacijā esam laicīgi, piekusušas un priecīgas. Pēc pelēkajām dienām pilsētā, jebkura diena mežā ir laba diena. Beidzot sākām atklāt Gaujas otru krastu, jo līdz šim (ar maziem izņēmumiem) staigāts tikai pa ierasto kreiso. Kvēpenes meži ir piedzīvošanas vērti un Rūsiņa kalns noteikti jāatrod katram, kurš nonāk tajā pusē. Kārtējo reizi esam atklājušas mazu daļiņu Latvijas skaistuma 🙂

20191110_110201
Vēl joprojām zelta rudens 🙂

Anete: Lai cik bezgalīgs liktos šosejas posms, iesoļojot Cēsīs, ir iegūts izcils restarts ziemai 🙂 Pēc lietainā laika esam nosoļojušas 28 svaiguma pilnus kilometrus, uzkāpušas vairākos kalnos, izbridušas Cēsu mežu biezokņus, sapratušas, ka Ozolkalns Betijai uzglūn it visur Cēsīs😀 Atklāti sakot, gaidu Betijas un Ozolkalna otro randiņu, jo tāds noteikti būs😀 Kopumā esam gatavas ziemas sezonai un priecājamies par būšanu dabā❤🌲🌳

Distance: 28.08 km

Rīga – Cēsis (ar vilcienu) – 1h 49 min 3,50 €

Cēsis- Rīga (ar autobusu) – 1h 50min 4.15 €

Karte:

80872921_2619989298070901_6657192381017751552_n

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: