Ekspedīcija “Zilā Nekurzeme”.

Anete: Doma par pārgājienu Latgalē bija arī mums pašām, vienīgi vasaras sezonā. Tomēr viss sagriezās kājām gaisā, jo Betija kādā strēlnieku pasākumā dzirdēja par 2 dienu pārgājienu ziemā, ar gulēšanu ārā. Mans pārgājienu draugs nebija valdāms😁 Sapratu, ka esmu Betijai to parādā par 3 x pārbristo Strīķupi. Kad atnāca uzaicinājums uz ekspedīciju, nebija divu domu – piedalīsimies! Lai gan es no gulēšanas arā ziemā, baidījos kā velns no krusta😖

20200215_103737Betija: Pēc pagājušā gada Ontikas ekspedīcijas un gulēšanas salšanas teltī agrā pavasarī, mans entuziasms uz ”nakšņošanu ārā ne vasarā”, protams, nebija noplacis 😀 Labi, mani uz šādiem piedzīvojumiem vispār nav jāmotivē 😀 Tuvojoties pavasarim bijām sākušas apspriest iespējamus mūsu vasaras pārgājienus ar nakšņošanu, uz kuriem pat Anete bija gatava parakstīties 😀 Taču mana nepiepildītā vēlme pamēģināt gulēt ārā ziemā palika. Anete par šo tikai pašūpoja galvu un noteica, ka tas noteikti nav viņas vēlmju sarakstā 😀

Zilanekurzeme-6
Latgalē bija ziemīgi (c) Kristaps Dišlers

Betija: Vēl Strīķupes pārgājienā saņēmām uzaicinājumu pievienoties kaut kādam trakam vairāku dienu braucienam uz Latgali, kas ieplānots pašās decembra beigās. Man par bēdām un Anetei par atvieglojumu, šie datumi mums jau bija aizņemti, tā kā pievienoties nesanāca. Vēlāk uzzinājām, ka šāds brauciens tiks atkārtots februārī un man nebija divu domu – es tur būšu 😀 Anetei par to ieminējos piesardzīgi, jo zinot, cik viņa ir salīga, viņa varēja mani vienkārši pasūtīt pāris mājās tālāk un teikt, ka varu braukt viena. Taču nepasūtīja 😀 Viņa bija nolēmusi to pārvarēt 😀 No savas puses apsolīju viņai neļaut nosalt naktī mežā 😀

Photo Collage_20181108_220023175
Kad Anete saprot – būs jāguļ ārā februārī.

Anete: Laiks, lai pierastu pie domas par gulēšanu ārā februārī, man tika dots vairāk kā pie brišanas Strīķupē decembrī😁 Lēnām vācu mantas ekspedīcijai un gatavojos nenovēršamajam. Liels paldies Līgas ģimenei par manis ekipēšanu šim 2 dienu piedzīvojumam❤ Tomēr pienākot vakaram pirms ekspedīcijas sapratu, ka pavisam negribu braukt, pie tam mani atkal piemeklēja iesnas🤧 Pilns komplekts, lai paliktu mājās uz dīvāna😁

90521640_544495749826786_6912973317175508992_n
Ekspedīcijā Latgalē, nevis mājās uz dīvāna.

Betija: Kamēr Anete lēnām samierinājās ar faktu, ka februāra vidū būs jāguļ mežā, es nolēmu, ka mans mērķis būs nevis ”kaut kā nenosalt”, bet gan izgulēties siltumā. Godīgi sakot, īsti neticēju, ka tas ir iespējams 😀 Lai gan pārgājienos eju jau vairākus gadus, kempings ziemā man bija pilnīgi melna bilde. Tika izlasīti visādi gudri padomi, noskatīti gan strēlnieku puišu, gan visādu entuziastu youtube video un galu galā beidzot nopirkts kaut kāds mežonīgs ziemas guļammaiss 😀 Salīdzinājumā ar šo, mans vecais, it kā siltākais guļammaiss, bija līdzvērtīgs palagam 😀 Nesteidzoties notikumiem pa priekšu, tomēr pateikšu, ka ir lietas, kurās tiešām ir vērts ieguldīt.

Zilanekurzeme-1
Mierīga ziemas diena Lauderos (c) Kristaps Dišlers

Betija: Tieši pirms braukšanas, Anete kaut kur saķēra iesnas un bija pavisam pesimistiski noskaņota. Centos viņu visādi uzmundrināt un piedāvāju pat atbraukt palīdzēt sakrāmēt somu, jo tā atkal būs smaga un ilgi jānes (sveiciens Simtiņam!). Apsvēru pat domu, ka būs jābrauc vienai, ja mans pārgājienu draugs būs pavisam saskābis 😀 Krāmējot somu, noskaņojums uzlabojas. Somas svars no simtiņa neatpaliek. Nu jā, viegli nebūs 😀 Godīgi sakot, man vispār nebija ne jausmas kā būs, jo biju pārāk noskaņojusies uz gulēšanu mežā zem nojumes 😀

Zilanekurzeme-33
Nepateiks, ka ziema, bet bija (c) Kristaps Dišlers

Anete: Neskatoties uz iesnām, mana sirdsapziņa neļāva atstāt Betiju vienītī šajā piedzīvojumā. Tāpēc vakarā, kad  Betija atbrauc pārkrāmēt manu somu, vienojamies, ka braukšu. Izdodas sarunāt arī transportu no Teikas. Paldies par izlīdzēšanu Vladimiram😊 Viss sastājas tā, ka man bija jādodas uz Latgali piedzīvojumā😊

Zilanekurzeme-29
Skatu kartiņas cienīgi (c) Kristaps Dišlers

Anete: No rīta laicīgi esmu pie Zemitānu cirkuļa jeb staķika. Tālumā redzu, ka ar somu plecos nāk Andris, tātad pasākums tik tiešăm būs. Pēc brīža sēžam mašīnā, braucam uz Zinātņu akadēmiju uz autobusu. Pa ceļam paķeram vēl vienu dalībnieku, Sebastianu, un pilnā sastāvā tuvojamies akadēmijai.

20200215_104450Betija: Izbraukšanas laiks ir nežēlīgi agrs, tramvaji nekursē un taksi līdz centram saukt šoreiz liekas kaut kā muļķīgi. Ko tur daudz, es izlemju iesildīties un iet uz centru ar kājām. Pa ceļam sarunāju satikties ar vēl vienu ekspedīcijas dalībnieku, Kristapu. Iešana kājām izrādās labs lēmums, jo var paspēt pierast pie somas un saprast, kas jāpārkārto. Arī lielā soma man ir jauna un tiek iesvētīta 😀 Pēc pirmajiem metriem jau saprotu, ka paklājiņš pie tās ir piestiprināts diezgan tizli 😀 Nu neko, nākamreiz būs jādomā labāks risinājums.

Zilanekurzeme-45
Mazie fotogēniskie nieciņi (c) Kristaps Dišlers

Betija: Kad satieku Kristapu, kārtējo reizi nožēloju, ka neesmu paņēmusi līdzi fotokameru. Viņš savējo visai atjautīgi piestiprinājis pie somas, atzīstos, ka varbūt kādreiz aizņemšos šo ideju 😀 Tāpēc arī pārsvarā visi skaistie skati, kas mums palikuši no šī piedzīvojuma, ir Kristapa iemūžināti 🙂 Paldies!

20200215_105224

Betija: Līdz pulcēšanās vietai nonākam ātri, arī laikapstākļi pagaidām mums ir labvēlīgi. Klusībā ceru, ka arī Latgale mums būs labvēlīga. Pa ceļam zvana Anete un telefonā atskan satraukta balss ”es tikko izmetu tavu ēdienu, piedod!”. Ātrumā ejot, pat nesaprotu, kas tad nu ir noticis 😀

Zilanekurzeme-35
(c) Kristaps Dišlers

Anete: Nonākam pie Zinātņu akadēmijas vēl pirms Betijas un Kristapa. Redzu, ka pieturā jau sapulcējušies daži dalībnieki, gaidot startu uz Latgali. Paspēju būt tik tizla un Betijai gatavoto ēdienu izkaisīt uz ielas. Visu jau neizgāzu, bet pie sevis sarkastiski nodomāju – tizlums nav ārstējams😑😄 Līdz Betijas atnākšanai, vācu pa ielu izgāzto ēdienu😑

Zilanekurzeme-3
Ekspedīcija var sākties (c) Kristaps Dišlers

Anete: Pieturā sarodas arvien vairāk dalībnieki. Metu aci, kur Betija. Redzu, nāk tālumā. Atšķirībā no manis viņa ļoti gaida gulēšanu ārā😁😂 Somas tiek saliktas autobusā, ceļš uz Latgales Zilo Nekurzemi var sākties. Jāpiebilst, ka Betija mums autobusā pamanās dabūt lieliskas vietas ❤

20200215_103719Betija: Līdz galamērķim jābrauc vairākas stundas un pa ceļam vērojam kā laukus pamazām pārklāj migla. Vietām parādās pat sniegs, koki ir apsarmojuši. Jēkabpils tinas pilnīgā miglā un migla ir auksta. Par laimi, drīz tā nokrīt un skatam atklājas Latgales nomaļie skati.

20200215_104352Anete: Pa ceļam ir pietura Jēkabpils staķikā. Kamēr citi pērk staķika labumus, mēs izlemjam, ka ir laiks manam kulinārijas šedevram. Tās nebūtu mēs, ja dakšiņas nebūtu atstājušas somā un somu bagažniekā😂😁 Es uztaisu savu visjaukāko un mīlīgāko sejas izteiksmi ar stulbuma piesitienu un eju pie šofera lūgt, vai nevar mums atvērt bagažnieku. Mans izmisīgais lūgums tiek uzklausīts labvēlīgi. Ar dakšām rokās sēžam autobusā un daram to, ko mīlam  – ēdam😊😍

Zilanekurzeme-43
(c) Kristaps Dišlers

Anete: Nonākot galā, grūti izkāpt no ērtā autobusa. Iesnas plosās pilnā sparā🤧😖 Labprāt pievienotos šoferim un gulētu kaut autobusā. No autobusa ārā jākāpj, jo esam nonākuši ekspedīcijas sākuma punktā Lauderos.

Zilanekurzeme-44
Visapkārt sarma (c) Kristaps Dišlers

Betija: Kad esam  pametuši silto autobusu un piekārtojuši lielās somas, strēlnieku puiši mums pastāsta aptuveno plānu. Plāns ir tāds, ka plāna nav 😀 Esam punktā A, jānokļūst punktā B, jāuzceļ nometne un no rīta jānokļūst punktā C pie autobusa. Izklausās diezgan vienkārši, līdz atsakan paziņojums, ka nevienu pa maršrutu nevedīs, tikai pieskatīs un būs jāorientējas pašiem, un pēc kompasa, ne pēc GPS. Ok, paliek interesantāk 😀 Vispirms visiem jāsadalās 3 grupās, Rolis visu noorganizē ar armijas precizitāti 😀 Iebakstu Anetei un saku, būs jautri, ja nu mūs atsevišķās grupās ieliek 😀

20200215_105106
Jā, Latgalē valda ziema 🙂

Anete: Ekspedīciju atklāj Rolis, sadalot dalībniekus 3 grupās. Dalot grupas mana galvenā vēlme ir palikt vienā grupā ar Betiju. Kad Betiju iedala 1. grupā, bet mani vēl nē, domāju, nu ir cauri😁 Kad kā pēdējo 1. grupā nosauc mani, iekšēji gavilēju💃

20200215_104449Anete: Mūsu grupas vadītāja būs Anda, viņai palīdzēs Kristaps. Pagaidām no grupas dalībniekiem zināmi ir tikai daži: Anda, Valērija un Paulis no strēlnieku pārgājieniem, Sandris, kuru pirmo reizi satikām Ontikā un Kristaps. Pārējie pagaidām nepazīstami. Grupas sastāvs man patīk jau pašā sākumā😊Esmu dzirdējusi, ka Sandris prot orientēties, tad jau pilnīgā purvā nebūsim😁😂

20200215_104358Betija: Par grupas sadalījumu esmu priecīga, mūsu komandā ir vairāki forši cilvēki, kurus jau zinam no citiem pārgājieniem. Vēlāk iepazīstamies arī ar pārējiem un, paldies, Mārtiņam par grupas plānošanu – mūsējā bija super 🙂 Mārtiņš gan uzsver, ka pasākums nav paredzēts kā sacensība starp grupām, bet pieļauju, ka kādam jau mazs sacensības gars ieslēdzās tāpat 😀 Mums abām īsti nē, jo orientēšanās bez gadžetiem un centieni izdzīvot apvidū bija vairāk sacensība pašām ar sevi 😀

Zilanekurzeme-9
Zilo ezeru un baltā sniega zeme.
Zilanekurzeme-49
Betija mācās no Sandra kartes lasīšanas gudrības (c) Kristaps Dišlers

Anete: Mūsu pirmais uzdevums ir izdomāt grupas nosaukumu un savietot pa grupas biedru somām kopīgo pārtiku un mantas. Mēs ar Betiju savācam striķi nojumei un auzu pārslas. Es pamanos paķert kondensēto pienu, saldākai dzīvei 😀 Paulis pie somas piesien katlu. Pārējās mantas arī pazūd pa somām. Ar mantu dalīšanu veicas labāk kā ar komandas nosaukumu, tas pagaidām paliek kāds ir –  Pirmā grupa😀

Zilanekurzeme-24 (1)Betija: Ātri kļūst skaidrs, ka šim pasākumam nav parastais formāts. Nebūs nekāds skaistais bridiens caur Gaujas Nacionālo parku, te būs izdzīvošana 😀 Katrai grupai izdalīja kartes, kompasus un tiek nolemts, ka ik pa posmiem kāda grupa vedīs pārējās. Protams sākumā iestājās neliels apjukumus, šķiet, neviens uzreiz nebija gatavs, ka pašiem tagad būs ar visu jātiek galā 😀 Realitātē notika tā, ka grupas ātri sadalījās un sākumā tas netika liegts. Man pašai tieši tas likās interesantāk, nevis visiem mīcīties vienā barā, bet grupas katra pašas par sevi. Tāda lielāka komandas un kopības izjūta radās ātri, tā teikt, visi esam vienā purvā 😀

Zilanekurzeme-23
Vēl viena pastkarte no Latgales (c) Kristaps Dišlers

Anete: Grupas un mantas sadalītas, ekspedīcija var sākties. Sākam kustību Aleksandra jeb Dinamīta grupas vadībā. Ejam pa lauku ceļu, visapkārt apsarmojuši lauki, koki, krūmi. Vēlos visu iemūžināt. Šoreiz nesanāk stāties pie katra koka un fotografēt. Eju un mani nepamet doma cik ilgi būs lauka ceļa posms.. Tas nav strēlniekiem raksturīgs pārgājienu taku segums😄

20200215_104349Betija: Mūsu grupas orientēšanās pavēlnieki bija Sandris, Anda un Paulis. Izmantoju iespēju gūt ieskatu kā notiek orientēšanās apidū pēc kompasa, tāpēc klausos, skatos un mācos 😀 Gribētos teikt, ka man ir aptuvenas spējas lasīt kartes apzīmējumus utt, taču kompass man ir diezgan svešs, tādēļ uzināju arī daudz ko jaunu. Noteikti šo pamācīšos vairāk kaut kad mierīgākos apstākļos.

20200215_105221Anete: Neviens nezin vai ejam pareizi, jo šis nav parasts pārgājiens, kurā mēs sekojam strēlniekiem. Trase jāsaliek pašiem, izmatojot papīra karti, neizmantojot telefonus, pulksteņus. Tikai karte un kompass. Ejot mans garastāvoklis uzlabojas😊Vairs neilgojos gulēt autobusā😁

20200215_110724Anete: Noejot no lauku ceļa, komandas sadalās. Mūsu komandā kartes un kompasa lasīšanu uzņemas Paulis. Ar Sandra palīdzību un kopīgām diskusijām, izpīpējam mūsu grupas trasi līdz pirmajam kontrolpunktam.

20181215_100740

Betija: Mūsu pirmie orientieri ir kaut kāds tālumā esošs kalns un pārpurvojusies pļava. Pārbrienot pļavai, atrodam milzīgu bebru dambi. Tas ir ievērojams, bet to ilgi apbrīnot nesanāk, jo tā ir vienīgā vieta, lai tiktu pāri slapjumam. Tikšana pāri ir visai apšaubāmi droša, jo bebra dzimtas īpašums zem mūsu kājām grimst un brūk 😀 Viena no meitenēm pamanās samērcēt kāju un Anete gandrīz izpeldas, bet tā viss normāli 😀 Ar lielo somu lavierēt starp kokiem un zariem pāri apšaubāmam pamatam nav viegli, bet viens otram palīdzot, tiekam pāri bez zaudējumiem 🙂

Zilanekurzeme-34
Mierīga Latgales ainava (c) Kristaps Dišlers

Anete: Lai mums būtu kārtīga ekspedīcija, iznāk šķērsot bebru dambi. Naivi iedomājos, ka Latgales bebrs būs uzbūvējis Vācijas ceļu līmeņa dambi😁 Nekā..redzu, ka tur būs baigi jālavierē, lai pārietu dambi sausām kājām. Sekoju Gundegai, viņa, uz bebru dambja šķērsošanu, pievienojusies mūsu grupai😁 Lai šķērsotu dambi būs jāliek lietā visa izmanība un veiklība! Visapkārt ūdens, dambis galīgi pašķidrs. Viens otram palīdzam tikt pāri. Esam daudz maz aizkūlušās līdz vidum, kad Gundega riktīgi ieslīd ar vienu kāju ūdenī līdz celim. Salīgojos, jūtu, ka kritīšu ūdenī tieši uz vēdera😁Mistiski noturu līdzsvaru. Pieķeros pie koka stumbra. Esmu ieķērusies stumbrā kā mērkaķis😁 Par spīti šim incidentam, abām ar Betiju dambi izdodas šķērsot veiksmīgi, sausām kājām👑20200215_115855Betija: Man par prieku, Anete ir atdzīvojusies un priecājas būt ārā. Par spīti atrakcijai uz dambja, viņas noskaņojums ir uzlabojies 🙂 Ir parādījies pārgājiena entuziasms 😀 Es jau sāku apskaust viņas veiklību tikt pāri visādām slapjām vietām. Pati īpaši nesargājos, ja nu vienīgi cenšos nepiesmelt zābakus un neiegāzties kādā grāvī 😀 Vismaz pagaidām.

20200215_115856
Skats no pašķidrā bebru dambja

Anete: Jokojot par cīņu ar bebru dambi, esam nonākuši pirmajā kontrolpunktā. Tur mūs sagaida Rolis, Mārtiņš, Andris un Dinamīta grupa.  Sagaidām Gustava grupu, lai saņemtu padomus somu krāmēšanas gudrībās.

20200215_123731Betija: Kontrolpunktā esam otrie, kas ir forši. Nometam somas un atviegloti atpūšamies, gaidot pēdējos. Man, protams, gribas ēst 😀 Kamēr atpūšamies un ēdam, Andris dalās ar derīgiem padomiem par somas sakrāmēšanu. Tas ir tas, ko tu it kā zini, bet beigās izrādās, ka nezini neko 😀 Es, protams, runāju par sevi 😀 Šī bija lietderīga lekcija, plus padomi par somas saregulēšanu, kad tā jau ir sapakota. Klausoties, pieķēru sevi pie domas, kādas simtiņā bijām muļķes ar savām nesaregulētajām somām 😀 Manējā vispār tam pasākumam nebija paredzēta, brīnums, ka vispār tik tālu aiznesu.

Zilanekurzeme-60
Salst rokas (c) Kristaps Dišlers

Anete: Man likās, ka Andris izkrāmēs tikai savu somu un viss. Nē, tas jādara visiem. Dzirdot, ka man jāizkrāmē savējā, iekšēji novaidos – tā jau knapi saliku😁 Nav ļaunuma bez labuma! Kļūdas somas krāmēšanā, man kā sunim blusu!!! Sekojot Andra padomiem, sakrāmēju somu tā, ka tur tiek iestūķēts pat guļammaiss, kurš iepriekš karājās piestiprināts pie somas👑

Zilanekurzeme-59
Lektors (c) Kristaps Dišlers
Zilanekurzeme-62
Somu un līdzi paņemto mantu analīze (c) Kristaps Dišlers

Anete: Klīst baumas, ka būšot jākāpj 3 pilskalnos. Pēc somu sakārtošanas izrādījās, ka tās nav nekādas baumas. Uzsākam ekspedīcijas otro posmu ar kāpienu pirmajā pilskalnā. Pie sevis nodomāju – Jēzus Kristus krustā sitais.. Vai tiešām būs jāpievar vēl divi? Jau pirmais bija monstrs. Nabaga Betija kāpj kaut kur aiz manis. Teikšu tā – pāris lamuvārdi šajā situācijā izteica vairāk kā Rafaello 😄

Zilanekurzeme-78
Dodamies pusdienās (c) Kristaps Dišlers

Betija: Es zināju, ka būs jākāpj pilskalnā, bet, kad es ieraudzīju, cik tas ir milzīgs, man nebija pieklājīgu vārdu, ko pateikt 😀 Priecēja vien fakts, ka esmu pārkārtojusi un saregulējusi somu. Protams, šis skaistais kalns bija stāvs, apsnidzis un slidens 😀 Viss pēc labākajām tradīcijām 😀 Rāpos un centos nenomirt, bet tas bija tikai pirmais no kalniņiem. Taisnības labā jāsaka, ka ar katru nākamo kalnu mans vienaldzības un samierināšanās līmenis pieauga 😀 Kalnā pirms pusdienu pauzes pat uzvilkos sev neierastā ātrumā 😀

PTNH5134

Anete: Ar vāji nosakāmām dzīvības pazīmēm, esam pieveikušas vienu pilskalnu. Tam seko vēl kāds kalns. Betija naivi padomā, ka tas ir otrais no pilskalniem😃Nē, tas nav otrais pilskalns, tas ir kāds parasts pakalniņš, kas nav klasificējams kā pilskalns. Es vairs neatceros kā pieveicām pārējos pilskalnus. Es arī nezinu cik viņi beigās bija 😃 Dīvaini ir tas, ka ar katru vājprātīgo kāpienu kalnā, līšanu cauri koku zariem un mētāšanos riņķī apkārt, mans garastāvoklis uzlabojas😄Gustava grupas vadībā esam sasnieguši pusdienu pauzes vietu – pamestu viensētu.

Zilanekurzeme-79
(c) Kristaps Dišlers
Zilanekurzeme-81
(c) Kristaps Dišlers

Anete: Pamesto viensētu uztveram kā muzeju. Ar Betiju izlemjam apkārtni papētīt vēlāk. Vispirms derētu paēst. Mūsu grupa visi draudzīgi rindiņā sasēžas uz ēšanu. Betija izlēmusi izklāt savu matraci. Jautāju vai arī varēšu atsēsties uz viņas matrača? Saņemu atbildi, lai taču sežu uz mazā paliknīša. Esmu apjukusi, vai tad tiešām sedēs uz visa garā matrača viena kā karaliene??? Nē, nē..nu labi, es varēšot apsēsties, ja uzsmērēšu maizītes😄Vai man ir izvēle? 😄

Zilanekurzeme-61Betija: Mūsu pusdienu vietā valda pilnīga pamestība. Tāda sajūta it kā, kopš īpašnieku aiziešananas, mēs esam pirmie, kas šeit sper kāju pēc daudziem gadiem. Mārtiņš, Anda un pārējie pirmās ekspedīcijas dalībnieki gan šeit jau ir bijuši un vientulīgās atmosfēras dēļ, atveduši arī mūs. Mājas atrodas pilskalna pakājē un varu vien iedomāties, cik brīnišķīgs skats te ir vasarā, vai sniega pilnā ziemā.

Zilanekurzeme-84Betija: Pusdienu laikā netīšām sanāk samulsināt Aneti, jo esmu nolēmusi izstaipīt kājas uz sava guļampaklāja, bet, par to, ka draugs arī gribēs apsēsties, protams, neesmu padomājusi 😀 Beigās paklājiņš tiek sadalīts draudzīgi 😀 Anda padalās ar prīmusu (lieta, kura man vēl nav, bet pēc šī piedzīvojuma noteikti būs) un es varu uzsildīt savu armijas konservu. Nekāds šedevrs nav, bet pēc visiem tiem pilskalniem ar smago somu, garšo kā restorānā 😀 Paulim un Valērijai top visādi kulinārijas šedevri, uz viņu fona, es ar savu konservu jūtos galīgi neizsmalcināta 😀 Jebkurā gadījumā kārtējo reizi pierādās mūžsenā patiesība, ka ārā viss garšo 10x labāk.

Zilanekurzeme-85 (1)
(c) Kristaps Dišlers

Anete: Pēc pusdienām dodamies apskatīt viensētu. Mājā paveras skumjas ainas. Izskatās, ka lietiņas gaida atgriežamies saimniekus, nezinot, ka tie vairs neatgriezīsies. Tik skaudru sajūtu, ka laiks ir apstājies un nekad vairs neies uz priekšu, nekur citur neesmu izjutusi.

Zilanekurzeme-87 (1)
(c) Kristaps Dišlers

Anete: Pateicoties simtiņa maniakālajai laika plānošanai un disciplīnas turēšanai, esmu gatava un esmu Betiju piespiedusi pierunājusi savākties vēl pirms iziešanas😄Kad Mārtiņš pasaka, ka jābūt gatavam iziet konkrētajā laikā, nevis tikai tad sākt taisīties uz iešanu, mana sirds gavilē. Beidzot kāds uzsver punktualitātes nozīmi😄Betija man uzmet  sajūsminātu sarkastisku skatienu😃

Zilanekurzeme-73
Mežs saules apspīdēts (c) Kristaps Dišlers

Betija: Liekas, ka palikusi tikai vieglākā pasākuma daļa līdz nāktsmītnes vietai, bet nē, pēc pusdienām tikai sākās īstā jautrība. Kilometru skaits aptuvens (bet, ai, kurš tad skaita, tikai kaut kādi nīkuļi 😀 ) un ātri vien sāk krēslot. Izejam uz kaut kāda applūduša kartupeļu lauka, kas izrādās normāls pārbaudījums. Galvā izrakņātais kartupeļu lauks jau pievienojas sarakstam ”vietas, kur es labāk neietu, ja man būtu izvēle”. Sarakstā jau ir Ozolkalns un visādi pilskalni 😀 Tā kā izvēles man nav, lēkāju pa lauku. Anete vienkārši pārdejo pāri laukam, bet es iemaucos ar kāju normālā peļķē 😀 Bet zābaks netiek piesmelts un zeķe paliek sausa, vai tiešām man ir paveicies? 😀

IMG_5436
Pilnīgs purvs (c) ROLISS

Anete: Nolemts, ka pēdējo posmu pārējos ekspedīcijā vedīs mūsu grupa. Palēnām sāk krēslot, mūsu galvenā ideja bija neievest visus purvā. Tomēr jau drīz vien no jaukā lauku ceļa nonākam uz pārplūduša lauka. Rādu īstu veiklības paraugstundu: kā gazele lēkāju pa purvaino lauku. Brīnos kā ar smago somu neiežāvos un nepavārtījos kādā pļenčkā.

Zilanekurzeme-50
Iespējams kāds no pilskalniem, kurā uzrāpāmies (c) Kristaps Dišlers

Anete: Lauks izrādījās nieks, salīdzinot ar purvu, kurā iepērāmies, meklējot tiltu pāri upei gar kādu privātmāju. No vilka bēgot, lācim uzskrējām!! Turklāt aiz mums visa grupa. Saprotu, ka ir pilnīgā pakaļā!!! Atvados no sausajām kājām. Tomēr pesimismam nav vietas, ir jācīnas par katru iespēju palikt sausām kājām.

90205329_2580850112195942_8935418836417511424_nBetija: Gar vientuļām, pamestām viensētām un retai apdzīvotai vietai, līdz ar tumsu mēs nonākam vietā, kur jāpamet drošais ceļš un jābrien mežā. Grupas kaut kādā brīdī nedaudz pašķiras, nevarot vienoties par drošāko ”nenokļūt naktī purvā” variantu. Kā jau pēc vislabākajām tradīcijām pienākas, mēs tumsā nonākam pa taisno kaut kādā pilnīgā zampā 😀 Anete veikli aizlec pa priekšu, pie sevis ceru, ka viņa nekur neievelsies. Es, manis pēc, varu arī iekrist, protams, pēc tā nealkstu, bet nekas traģisks 😀 Tas piepildās visai drīz un, pēc neveiksmīgas atspēriena vietas izvēles, es beidzot uzzinu kā ir piesmelt zābaku 😀

20200215_110718Anete: Zeme zem mums viļņojas. Apakšā tikai ūdens. Mana taktika ir likt soli tuvu pie koku saknēm. Tur vismaz ir kaut kāda sakņu sistēma, kas var uz mirkli noturēt virs ūdens, kamēr pārleks uz nākamo cini vai pie koka saknēm. Pieturos arī pie stumbriem un lielākiem zariem, velkot ar rokām sevi pāri purvam. Kustos maksimāli ātri, jo atceros padomu, ko tēvs deva bērnībā – purvainā mežā nevar čammāties, jo zem tevis ir vairāk ūdens kā iedomājies esam. No ilgas stāvēšanas un domāšanas, kur spert soli, līmenis tikai celsies nevis samazināsies.

Zilanekurzeme-91
Anetes performance pie pārplūduša grāvja pieres lukturu gaismās (c) Kristaps Dišlers

Anete: Man paveicās ar to, ka pa priekšu iet Arnis, kurš ik pa laikam parūpējas, lai tieku pāri lielākai pļenčkai, padod roku, vai patur kādu zaru. Ejot caur purvu, satumst. Esmu grupas priekšgalā. Noticis neiespējamais, esmu pazaudējusi Betiju!!! Viņa ar Kristapu, laikam ir kaut kur aizmugurē. Ik pa laikam nobļaujos- BEETIIJ?????!!!! Tālumā atskan balss. Tātad viss kārtībā, kaut kur ir sveika  un vesela un varbūt vēl sausãm kājām😄

88220514_205837227401555_1200774711663919104_n

Anete: Kaut kādā brīdī izvelkamies no purva. Man nav ne mazākās nojausmas kur atrodamies. Vismaz beidzot satieku Betiju. Viņai ir izdevies izmērcēties purvā😄😃 Bet galu galā, ja cilvēks ar prieku lec decembrī upē, ar ko sliktāks purvs???😄😃

20200215_123734Betija: Anetei pirmo nakts lielo šķērsli izdevās pieveikt sausām kājām, man 1:0 purva labā. Brīdī, kad visas grupas atkal satiekas un tiek noteikts pareizais virziens, es pārvelku zeķes un secinu, ka samirkusī jau gandrīz paspējusi izžūt 😀 Pie sevis priecājos, ka Anetei, par spīti visiem purvājiem, joprojām bija labs garastāvoklis. Izskatījās, ka ieslēdzies azarts un ”es pieveikšu šo visu sausām kājām” noskaņojums. Viegli jau nebija, bet iekšā visu laiku bija tāda ”iesim, cik vajadzēs sajūta”. Pēc somu pareizas saregulēšanas, visi tie kilogrami uz muguras pat nelikās pārāk traģiski.

90234815_2639390999516691_2998730674120163328_n

Anete: Nakts tumsā, purvainās upes krastā, mūs sagana Rolis, Mārtiņš un Andris. Viņi noteikti atrada labāku ceļu kā šeit nokļūt😀😁 Joprojām esmu lieliskā garastāvoklī😄 Galu galā esmu veiksmīgi izkļuvusi no purva😄 Tālāk mūs visus vedīs Gustavs ar savu grupu. Laikam organizatoriem šķiet, ka piedzīvojumi mums šodien pietiks😄😃

Zilanekurzeme-82
Kalnā augšā (c) Kristaps Dišlers

Anete: Piedzīvojumi, protams, nepietika. Neņemot vēra, ka turpinām šķērsot visdažādākās pārpurvujušās vietas, lēkājot pa ciņiem, lecot pāri pārplūdušam grāvim, pie kura es domās atvadījos no savām sausajām kājām – priekšlaicīgi, jo man izdevās veikt neticamu  lēcienu ar visu somu plecos, ka kājas pat nebija tuvu ūdenim. Paldies arī puisim, kas man padeva roku un sekmēja lēciena pozitīvu iznākumu.

Zilanekurzeme-5
(c) Kristaps Dišlers

Betija: Kartupeļu laukam, Ozolkalnam un pilskalniem pievienojas arī applūdis izcirtums – vēl viena vieta, kura man neizraisīs simpātijas 😀 Applūdis, mežinieku izbraukāts, izcirtums ir kaut kas iešanai īpaši nepateicīgs. Un ja vēl sanāk šķērsot pamestās zaru kaudzes, balansēšanai virs purva ar smagu somu pievienojas arī centieni starp zariem nesalauzt kājas 😀 Bet tas viss piedeva šim pasākumam tādu kārtīgu ekspedīcijas sajūtu. Tu esi melnā naktī kaut kādā dziļā nekurienē, kulies pa purvu un vari paļauties tikai uz sevi. Un uz saviem grupas biedriem, bet viņi jau tevi no meža ārā nenesīs 😀

IMG_20190105_175505_874

Anete: It kā ar to visu nepietiktu, kad tālumā parādījās daudz maz civilizēts lauku ceļš, uz tā mūs gaidīja robežsargi. Laužoties cauri briksnim, tālumā pamanu zilu gaismu. Man likās, organizatori mūs grib sadzīt vienkopus. Izrādās, nē. Mums cauri purviem un purvainām pļavām pēdas dzen valsts robežsargi, pacēluši gaisā pat helikopteru. Beidzot mūs izdevās panākt uz lauku ceļa. Mēs neatrodamies zonā, kurā nepieciešama atļauja, lai uzturētos. Godprātīgi pilsoņi ziņojuši par aizdomīgu grupu, kas izvairās no privātmājām. Neliela atpūta pirms tālākā ceļa, jo jāsagatavo uzrādīšanai līdzi paņemtie dokumenti. Saprotu, ka tas būs uz ilgu. Izvelku no somas pledu un kā lielmāte, ietinusies pledā, sēžu ceļmalā😀 Neskumstam. Ar Betiju, Valēriju un Pauli sākam kalt vakara plānus, kad nonāksim nometnē😊❤

Zilanekurzeme-37
Ziemīgi (c) Kristaps Dišlers

Betija: Ja tu dzīvotu šādā visu aizmirstā nostūrī, netālu no robežas, un naktī redzētu, kā gar meža malu aizlavās daudzu lukturīšu gaismiņas, ko tu darītu? Mūsu pierobežas pensionāri ir apzinīgi un izsauc robežsargus. Mūsu robežsargi arī ir apzinīgi un, iespējamos likumpārkāpējus meklē visiem iespējamiem līdzekļiem. Arī no gaisa 😀 Liels gan bija viņu pārsteigums, kad vjetnamiešu imigrantu vietā mežmalā tie satika bariņu trakus mūsu pašu valsts pilsoņus ar lielām somām 😀 Es pieļauju, ka šādu pavērsienu viņi nebija gaidījuši 😀 Pēc nelielas pauzes un standarta dokumentu pārbaudes, esam brīvi un varam turpināt ceļu. Piedodiet, ja kādu sabiedējām 🙂

HFCH6458
Pēc instrukcijām – tālāk pa ceļu (c) ROLISS
Zilanekurzeme-4
Latgales plašumi (c) Kristaps Dišlers

Anete: Kad dokumenti pārbaudīti un saņemta instrukcija tālāk iet pa ceļu, uzsākam kustību pretī mūsu nometnes vietai. Uz lauku ceļa izdodas attīstīt labu ātrumu. Prātā pazib doma, ka tuvojas gulēšana ārā februārī. Esmu noskaņojusies, ka nekas vājprātīgs vairs nenotiks un mierīgi nonāksim nometnes vietā. Tāpēc ieraugot, ka priekšā ejošie kāpj stāvā kalnā, man gribas lamāties. Naivi domāju, ka varbūt tur ir kāpnes, jo viņi visi tiešām tik skaisti izskatās uz tā kalna, kāpjot augšā vienmērīgā rindiņā. Dzirdu Betijas klusos spēka vārdus. Pieejot tuvāk, saprotam, ka šis vispār ir kaut kāds tizls grants kalns. Es vēlos iekrist grantī un sevi aprakt, bet nākas kāpt augšā.

IMG_5386
(c) ROLISS

IMG_20181215_142456_422

Betija: Ilgu laiku ejam pa granteni, it kā jauks, taisns ceļš, bet apsalis un slidens. Domās atgriežos purvā, nokrītot tur, tu vismaz sevi netraumē 😀 Ejam pa ceļa malu, par spīti visam vēl neesam traki nogurušas un pat turam diez gan labu tempu. Kaut kādā brīdī lielā grantene nomainās uz meža celiņiem. Kempinga vieta ir tuvu, bet ne pavisam tuvu 😀 Eju un meditēju zem zvaigznēm, līdz pēkšņi dzirdu Anetes balsi – ”paskaties, vai tad tur ir kāpnes?”. Es paskatos un saprotu, ka diez vai te, dziļa meža vidū, kur nekā nav, kāds būtu ierīkojis kāpnes. Kad es saprotu, ka priekšā ir kaut kāds bezjēdzīgs milzu valnis, nespēju apslēpt mātes valodu sajūsmu  😀

kalns kalns
Tas bija tikai kaut kāds parasts valnis mežā, bet nu mūsu izjūtās viņš bija šāds..

Anete: Pilnīgi mežonīgā veidā kāpju kalnā. Sākumā vēl mēģinu kaut kā turēties stāvus. Kalna vidū saprotu, ka mani spēki noturēties kājās ir galā. Turpinu ceļu augšā brutāli rāpus. Visu laiku skatos – cik vēl daudz ko rāpties. Smagā soma velk uz leju. Vienā brīdī domāju, ka man nav spēka vairs ne minūti, lai noturētos. Betija aizmugurē lieto spēka vārdus, es viņai visu laiku saku – vēl bišķīt, vēl bišķīt…pati tikmēr iekšēji vēlos šo kalnu izspārdīt. Vienīgi tam spēks ir tikai domās.

Zilanekurzeme-98
Nojumes būvniecība rit pilnā sparā (c) Kristaps Dišlers

Betija: Pie sevis lamājoties priecājoties, domāju, nu kāpēc kādam vajadzēja šo visu foršo pasākumu sačakarēt ar kaut kādu pretīgu grants kalnu 😀 (čau, Muižniek :D) Vai tiešām šis bija tieši tas, kas pietrūka sirdij? 😀 Man likās, ka kaut kur vaļņa vidū mani pametīs dzīvība, taču brīnumainā kārtā uzrāpoju augšā dzīva 😀 Jau gribēju pakliegt Anetei, kura cīnījās man pa priekšu, lai neglābj mani, ja es noripoju atpakaļ, bet tad attapos vaļņa virsotnē un secināju, ka joprojām spēju kustēties 😀

go-just-leave-me-here-to-die-every-morning-11395842
Betijas attiecības ar grants valni mežā.

Anete: Kad beidzot esmu uzdabūjusi sevi un somu augšā, mana pirmā sajūta ir – tikai neizvemt plaušas, otrā – tikai turpināt kustību. Ja apstāšos, tad ir cauri, tur arī palikšu un nometni ceļam kaut vai šeit. Betija, tiekot augšā, apstājas un drūmi pūš 😀 Saku viņai, ka es kustēšos tālāk, lai neņem ļaunā, ka viņu pametu. Betijai vajag atgūties pēc kāpiena un viņa varēs atkal soļot. Man vajag turpināt iet. Aizeju tumsā nopakaļ citiem dalībniekiem.

IMG_5393
(c) ROLISS

Betija: Kamēr atdzīvojos pēc kāpiena, pamanīju Mārtiņu un pieklājīgi izteicu savas domas par šo mazo atrakciju 😀 Mārtiņš man pat piekrīt. Pie tam viņš kalnā ir uzstiepis veselas divas somas, jo viena no meitenēm pusceļā novēlusies. Nodomāju, mēs abas vēl esam tikušas cauri veiksmīgi 😀 Pēc trakā kāpiena seko vēl neliela pamaldīšanās, līdz beidzot, galīgi piekusuši un izsalkuši (es), nonākam nometnes vietā. Apkārt tumšs, redz tikai kokus un sūnas. Ok, derēs 😀 Godīgi sakot, ja man tajā brīdī kāds būtu pateicis, ka jāguļ sūnās, man būtu pilnīgi vienalga 😀

Zilanekurzeme-101
Anete atzarojusi kokus, vaktē ēdienu 😀

Anete: Lai atrastu nometnes vietu, pamaldāmies, bet beigās šo punktu laimīgi atrodam. Šeit sākas ekspedīcijas otrā daļa. Mums ir jāuzbūvē naktsmītne, jāiekur ugunskurs un uz tā jāpagatavo sev silts ēdiens. Sākam ar darbu dalīšanu. Puiši būvēs nometni, pārējie sāk vākt kokus ugunskuram. Mūsu komandai uguni izdodas iekurt pirmajiem, par ko pašiem liels prieks.

Zilanekurzeme-95
Ir liesma (c) Kristaps Dišlers

Anete: Koki iekuram jāsavāc arī priekš rīta. Es organiski ieplūstu grupā, kurai jāvāc malka, Betija paliek pie ēst taisītājiem. Mēs ar Kristapu meklējam vissausākos kokus iekuram. Kristaps atrastos kokus zāģē mazākos gabalos, es tikmēr ar cirvi atzaroju koku stumbrus. Pati nezināju, ka man ir šādas prasmes. Betijai gan jau acis palika uz kātiņiem, redzot kā es darbojos ar cirvi gar koku 😀

Zilanekurzeme-97
Anda darbībā (c) Kristaps Dišlers

Betija: Uzdevumu saorganizēties nometnes darbiem, manuprāt, mēs izpildījām veiksmīgi. Kaut kā paši sadalījāmies grupiņās un, lieki nekavējoties, ķērāmies pie darba. Es paliku pie virtuves komandas, kamēr Anete ar cirvi rokā nozuda tumsā. Šādu pavērsienu es negaidīju 😀 Pēkšņi, pēc ilgu gadu draudzības, uzzināju, ka viņai ir iedzimtas mežinieka prasmes koku atzarošanā 😀 Ko lai saka, respect 😀

Zilanekurzeme-94
Anete asistē Betijai cīņā ar sīpolu (c) Kristaps Dišlers

Anete: Kad malku esam sagādājuši, dodos palīgā Betijai ar sīpolu griešanu. Kopīgiem spēkiem pieveicam pēdējos sīpolus. Valērija uzliek gatavoties vakariņu katlu, man beidzot ir piezadzies izsalkums. Gaidām ēdienu un vērojam kā veicās ar nojumes būvēšanu. Izskatās, ka bez Mārtiņa, Roļa un Andra palīdzības neiztikt 😀 Kopīgiem spēkiem nojume tomēr tiek uzbūvēta, zem klajas debess nepaliksim. Anda izklājusi zemi ar egļu zariem, izskatās gandrīz mājīgi, tomēr es joprojām nevēlos gulēt ārā 😀 Paskatos uz Roļa, Mārtiņa un Andra penthausu. Labāk gulētu tur, izskatās pēc pils meža vidū.

Zilanekurzeme-96
Penthauss (c) Kristaps Dišlers

Anete: Paldies mūsu pavāriem: Valērijai, Paulim un Betijai – mežā virtuvē tapa gards sautējums. Ēst patiešām arī gribējās kā vilkam. Mūsu grupa vēl pakavējās pie ugunskura smieklos un sarunās, līdz atskanēja Mārtiņa maigā balss no penthausaKLUSĀK!!!

IMG_5391
Meža restorāns (c) ROLISS

Betija: Lai gan laiks pie ugunsgura atņēma laiku miegam, pēc vakariņām, protams, nedaudz aizpļāpājāmies. Nu labi, Mārtiņš pat dabūja mūs nedaudz apklusināt 😀 Anetes nakts mežā pienāca ātrāk, nekā viņa droši vien bija cerējusi. Pie sevis cerēju, ka Anete nenosals un no rīta nemēģinās mani nogalināt par šo avantūru 😀 Pati biju stingri apņēmusies izgulēties siltumā. Pārģērbties termoveļā un ielīst guļammaisā bija visgrūtāk. Klausot gudrāku cilvēku padomiem, ieliku zābakus maisā un iebāzu sev pie kājam. Piesmeltais jau bija gandrīz izžuvis, bija neliela cerība, ka pa nakti izžūs pa visam. Pārējās drēbes sastūķēju gar sāniem, guļammaisa kapuci pārvilku pāri sejai un sapratu, ka kļūst silts.

Zilanekurzeme-100
Top vakariņas (c) Kristaps Dišlers

Anete: Pēc šī pamudinājuma, dodamies uz nojumi gulēt. Visgrūtākais bija pārģērbties guļamajās drēbēs. Jo tālāk no ugunskura, jo aukstāk. Sajūta, ka pārģērbjos Ziemeļu ledus okeāna dzelmē. Grupa jau zināja, ka esmu salīga, tāpēc man piešķirta vieta vidū starp Betiju un Kristapu. Ielienu guļammaisā, sākumā drebu pie visām miesām. Vēlāk kļūst siltāk. Guļu starp radiatoriem. Man ir silti, tikai nevaru aizmigt. Uzlieku kājas uz Kristapa somas, lai ir nedaudz augstāk un atiet pēc slodzes. Kaut kādā brīdī aizmiegu, tad atkal pamostos. Miegs ir saraustīts, bet manas lielākās bailes no gulēšanas ārā bija gandrīz veltas. Tomēr no rīta Betijai nepārptotami pateicu, ka nekad ārā vairs negulēšu.. Laikam jau visi zin kā beidzas tie mani NEKAD!!! 😀

Zilanekurzeme-103
Mūsu apmetne dienas gaismā (c) Kristaps Dišlers

Betija: Par spīti savam jaunajam ziemas guļammaisam, es tomēr īsti neticēju, ka man būs pa īstam silti. Aizmigt jau aizmigšu tāpat, bet.. Tad es pamodos no rīta un man bija karsts 😀 Ziemā, ārā, zem nojumes un man bija sajūta, ka guļu mājās zem segas 😀 Jā, ekipējumā ir vērts ieguldīt naudu. Par brīnumu un atvieglojumu Anete arī nav nosalusi. Viņas pirmie vārdi gan tomēr ir ”es to piedzīvoju un nekad vairāk nedarīšu” 😀 Varat vien minēt, pēc cik ilga laika domas jau bija mainījušās 😀 Vai es agrāk būtu iedomājusies, ka piedzīvošu brīdi, kad mēs abas guļam ziemā mežā? Nē 😀 Lepojos, ka Anete sevi pārvarēja un varēja secināt, ka nemaz tik traki nav 🙂

Zilanekurzeme-106
Jānis atlaidies pēc gardās putras (c) Kristaps Dišlers

Anete: Kamēr krāmējam savas mantas, Kristaps ir uzvārījs pašu garšīgāko auzu pārslu putru kādu es jebkad dzīvē biju ēdusi. Vareju apēst vēl kādas trīs porcijas, tik lieliska bija Kristapa vārītā putra. Pats teica, ka uz bērniem uztrenējies. Varu pateikt vienu, Kristapa bērniem paveicies ar tēti un brokastu putru 🙂 Pēc brokastīm ejam apskatīt citu grupu veikumu, Mārtiņš, Rolis un Andris analizē to, kas kauram izdevies un kas ne tik ļoti. Personīgi man vislabāk patīk penthauss 😀

Zilanekurzeme-110
Mežos (c) Kristaps Dišlers

Anete: Līdz 14:00 jānonāk pie autobusa Pildā, tāpēc dodamies uz priekšu diezgan raiti. Vadība, pēc nelielas maldīšanās, tiek nodota Gustava grupas rokās. Mārtiņš sola, ka nekādi purvi vai pārpurvojušās pļavas nav plānā 😀 Ejot liekas, ka mēs atkal nonāksim pie trakā grants kalna. Par laimi, kalns tiek kaut kā apiets. Ejam caur mežu, ir diezgan labs temps. Nonākam uz lauku ceļa, pa kuru arī turpinām iet labu gabalu. Lauku ceļš ir slidīgs, jāuzmanās, lai nenorautu uz acīm.

Zilanekurzeme-108
(c) Kristaps Dišlers

Betija: Lai gan nākamās dienas gājiens līdz autobusam tiek solīts samērā viegls, protams, slapjais, purvainais mežs mūs tik viegli ārā nelaiž. Turpinam mācīties lēkāt pa ciņiem un stumbriem. Anete atkal uzdevuma augstumos – pārvar slapjos šķēršļus ar balerīnas grāciju. Es purvā jūtos vairāk kā Šreks 😀 Viena slapja kāja vairāk vai mazāk, ko tur daudz 😀 Starp citu, iepriekš piesmeltais zābaks naktī guļammaisā bija izžuvis un, par brīnumu, vairāk netika piesmelts.

Zilanekurzeme-122
Atpūtas brīdis (c) Kristaps Dišlers

Anete: Savs laiks lauku ceļam, savs laiks purvam. Protams, atkal nonākam diezgan purvainā apvidū. Ar trenētām kustībām šķērsoju purvainās vietas. Šķiet neviens purvs mani vairs nepārsteigs. Pēc iepriekšējās dienas piedzīvojumiem, purvi man ir vienaldzīgi. Atpūtas brīdī mums klāt pienāk Rolis, parunājam par pārgājienu idejām un ekipējumu. Paldies par padomiem, Roli! Meklēju jaunas pārgājienu bikses, lai pasargātu kājas un zābakus no piesmelšanas.

Zilanekurzeme-114Betija: Sarunā ar Roli nonākam pie vairākām atziņām, no kurām viena ir – mēs pavisam noteikti esam kļuvušas daudz izturīgākas un purvi, kalni un citi meža briesmoņi mūs nobiedēt nevar 😀 Jā, var pie sevis noskaitīt pāris spēcīgus vārdus vai galvā izdomāt jaunu, pieklājīgai sabiedrībai nesakāmu apzīmējumu applūdušam izcirtumam, bet kopumā tas viss tikai veido to īsto piedzīvojumu. Tāpat arī gūts ieskats aprīkojuma pilnveidošanā, pilnīgi noteikti ir skaidrs, kas tuvākā nākotnē būtu jāiegādājas.

Zilanekurzeme-135
Fonā bazars (c) Kristaps Dišlers

Anete: Kaut arī kalni nebija plānoti, sastopam īstu milzeni. Izlemju, ka kāpšu augšā ātrāk. Betija nekāpj ar mani, viņa grib paildzināt iešanu gar ezera krastu. Man liekas, ka tālāk varētu būt vēl trakāk. Kāpju augšā. Brīnos, ka neiekritu sūnās, šī kāpiena laikā, soma velk pie zemes, miegs ari nedaudz nāk. Izturu un veiksmīgi esmu kalnā augšā. Gaidu Betiju. Viņa kāpj kopā ar visiem. Sejā lasāms, ka viņai šis kalns riebjas, turklāt Betija uzkāpa kalnā vēl stāvākā vietā kā es 😀

Zilanekurzeme-142
Betija pirms kāpiena mežonīgā kalnā (c) Kristaps Dišlers

Betija: Otrajā dienā atrodam vairākus glītus un aizsalušus (kāda iespēja šoziem) ezeriņus. Mūsu Latgale bija balto ezeru zeme 🙂 Visi Rīgas bļitkotāji mūs par šiem skatiem apskaustu 😀 Lai dzīve būtu pavisam rožaina, uz beigām tiek atrasts kaut kāds mežonīgs ezera stāvkrasts, kas ir ļoti skaists un pietiekoši stāvs, lai būtu interesanti. Bet arī šis kalns tika ar mīlestību pieveikts 😀 Sākām smieties, ka šis pasākums ir ar simtiņa piegaršu, tikai šajā reizē ir vairāk slapjuma, šķēršļu un pāsteigumu, bet toties mūsu saregulētās un sakārtotās somas nav mūsu ienaidnieces.

20200216_121642Anete: Pirms finiša taisnes Pildā, paņemam tējas pauzi pie ezera. Mēs ar Betiju ielienam mājiņā, kur jau sēž Andris, vēlāk mums pievienojas arī Anda un Jānis no mūsu komandas. Atkorķējam tēju un visus uzcienājam. Zēģelē auksts vējs, tāpēc siltā tēja ir tieši  laikā.

20200216_121648
Ezeru zeme

Anete: Finiša taisne lutina – patīkams lauku ceļš. Betija pļāpā ar mūsu grupas biedru Jāni, es tikmēr veros Latgales ainavā. Visapkārt miers, neskarta, apsarmojusi daba. Pāri laukiem mūs sasniedz vēja brāzmas. Neizpaliek kāpiens slīpumā. Latgale pārbauda mūsu sīkstumu. Ejot vienā solī ar Mārtiņu no strēlniekiem, nemanot esam nonākušas priekšgalā. Pildā, kopā ar Roli un Mārtiņu, iesoļojam pirmās. Es nesaprotu kā mums izdevās turēt strēlnieku tempu pēc pieredzētajām grūtībām ekspedīcijā. Visticamāk esam spēcīgākas nekā pašām šķiet.

Zilanekurzeme-40
Ļoti daudz kalni, slīpumi no kuriem paveras lieliski skati (c) Kristaps Dišlers

20200215_104344Betija: Pašām par brīnumu, lielāko ekspedīcijas daļu pieveicām ejot grupas priekšgalā. Arī finišā Pildā iesoļojam blakus Mārtiņam un Rolim. Yes, mēs to izdarījām! Mazo Pildas veikaliņu pārplūdina netīri un saguruši cilvēki, kārotās Fantas vietā tieku pie Fantastikas un beidzot var pārvilkt tīras drēbes. Rezumējot – bija lieliski! Divas dienas pa mežiem un purviem, dubļiem un sniegiem. Te jums neviens draugs nevarēs atbraukt pakaļ, sākumā teica Mārtiņš, būs pašiem ar sevi jātiek galā. Man šķiet, ka mums tas izdevās. Mūsu pašu izturība, foršie grupas biedri un spēja jabkurā situācijā savākties un nečīkstēt, padarīja grūtības baudāmas. Šis noteikti nebija tāds pasākums, kurā es būtu izdzīvojusi gadus 3 atpakaļ 😀 Tas, ko es visvairāk gaidīju, gulēšana mežā ziemā, šajā ekspedīcijā bija visvieglākais 😀 Toties tagad – dodiet vēl un daudz!

Zilanekurzeme-116
Poga dikti skumja, jo drīz jau  finišs (c) Kristaps Dišlers

Anete: Secinājumi…“ziemas simtiņš” pieveikts!!! Pateikt, ka bija grūti ir nepateikt neko. Ekspedīcija bija cīņa ar sevi un visu, kas man nepatīk pārgājienos. Es braucu ar vienu vienīgu domu, lai kā man nepatiktu – es nebojāšu pasākumu Betijai, kura to tik ļoti gaidīja. Sākumā es biju pats skeptiskākais dalībnieks. Man bija 0 entuziasms. Šķita, ka man viss totāli riebsies. Autobusā pie sevis domāju, kā man noslēpt to, ka man jau tagad viss besī.. Bet, sākot iet, mana skepse pazuda. Likās, jo grūtāks pārbaudījums, jo vairāk es par to visu pasmējos un vienkārši gāju tālāk. Nav nekādas veiksmes formulas un…vispār iet ir šausmīgi grūti un es nesaprotu kāpēc es vispār eju, bet es turpinu.. [Anetes un Mārtiņa Muižnieka saruna uz kāda diezgan vientuļa ceļa Latgalē Pildas tuvumā].

Zilanekurzeme-150Betijas P.S.: Ko lai saka, Strēlnieku organizētie pasākumi vienmēr ir jaudīgi. Šis gan bija pilnīgi savādāks, bet tāpēc vēl jo lieliskāk bija tur būt un to piedzīvot. Paldies, ka izmetat mūs no komforta zonas un pēc tam ļaujiet pašiem sevi savākt 😀 Organizētais haoss bija diezgan ok, jo tas ātri vien lika saprast, ka te tev nebūs nekāda vienkārši skaista pastaiga gar Strīķupi 😀 Ir iegūta nenovērtējama pieredze un pārliecība par savām spējām! Un mūsu foršā Pirmā komanda – tik feinus cilvēkus savākt kopā ir jāmāk 🙂 Paldies Kristapam un Rolim par bildēm, jo manā telefonā tās bija precīzi trīs 😀 Starp citu, Rolim ir lielisks Youtube kanāls ar foršu saturu par pārgājieniem, outdooru un citām labām lietām, noteikti apskaties 🙂 Zemāk arī video apskats par to, kā tad mums īsti gāja!

Zilanekurzeme-117
Skaistulis pārgājienu suns Riko (c) Kristaps Dišlers

Anetes P.P.S.: Paldies visai strēlnieku komandai – Mārtiņam, Rolim, Andrim, visiem Jūsu palīgiem. Mūsu grupas vadītājiem Andai un Kristapam un, protams, protams, mūsu lieliskajai pirmajai komandai – Sandrim, Arnim, Jānim, Sebastianam, Valērijai, Paulim un Kristapam. Kristap, liels paldies, ka Tu stiepi kameru un iemūžināji ekspedīciju, bez tavam bildēm šis bloga ieraksts vispār nebūtu!!!

Zilanekurzeme-11
Paldies Jums un Jūsu komandai Betija&Anete (c) Kristaps Dišlers

Distance: 2 dienas 29 km

Karte: Izdomā pats, jeb visādi purvi, pārplūduši lauki, pilskalni utt..brīva vieta iztēlei 🙂

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: