Lojas upe ziemā.

Anete: Jau ļoti sen sapņojām par pārgājienu ziemā, kad tik tikko uzsnidzis sniegs, vēl nav sakrities un kļuvis netīrs. Gribējās noķert to ziemas pasakas brīnumu, kādu zīmē multenēs vai rāda filmās. Kad apkārt viss zilgani balts, kad daba uzvilkusi ziemas mēteli❄💙Sapņi piepildās, lai cik dīvaini un neiespējami tas neliktos Latvijas ziemas apstākļos 😀 Mūsu sapnis piepildījās pārgājienā gar Lojas upi.

IMG_6304IMG_6305IMG_6306Betija: Kaut kā bija sanācis tā, ka mums ar Aneti visu šo gadu laikā vēl nebija bijis neviens ”baltās ziemas pārgājiens”. Pāris pārgājieni ar ziemas pieskaņu gan ir bijuši, bet tajos sniega daudzums nebija atbilstošs mūsu vēlmēm 😀 OK, nav jau bijis daudz to balto ziemas dienu. Pāris reizes darba dienās vien skumīgi noskatījāmies uz baltumu aiz loga, kad pienāca nedēļas nogale, viss jau bija nokusis. Atlika vien cerēt, ka reiz paveiksies 😀 Un mums paveicās šogad, decembra pašā pirmajā dienā

IMG_6307
Mēs bijām jau aizmirsušas, cik skaisti ir sniegotas ziemas rīti dabā..

IMG_6350Betija: Kad mūsu plānotajā pārgājiena nedēļas nogalē sāk snigt, bijām sajūsmā! Vai tiešām beidzot? Atlika vien izdomāt maršrutu. Tik daudz taku mūsu sarakstā, bet kuru veltīt ziemai? Vajadzēja kaut ko ne ļoti tālu (maz dienasgaismas), ne ļoti garu (pērties pa sniegu ir forši, bet Anetei nebija ziemai paredzētu apavu), bet ļoti, ļoti skaistu. Pēdējā brīdī izvēle krita par labu Lojas upes krastiem. Dīvaini, bet vēl nebijām tur bijušas. Uz kartes sev piemetu diezgan garu bridienu, ar iespēju viņu saīsināt, mazums. Beigās sanāca tā, ka pie Lojas būs vēl jāatgriežas pamatīgāk, bet mēs tik un tā piedzīvojām brīnišķīgu ziemas pārgājienu ❤

20191201_08281220191201_08304620191201_083845Anete: Uz Lojas upes krasta izbrišanu sarunājam doties no Teikas pieturas ar otro autobusu uz Valmieru. Betija mani gaidīs pie Zemitāna laukuma, kopīgi dosimies uz pieturu, tad pretī piedzīvojumiem. Izklausās pēc lieliska plāna, ja vien es nebūtu čammājusies, rakstot Betijai whatsapp ziņas😁 Izejot no mājām, saprotu, lai paspētu uz autobusu, atkal nāksies skriet😀 Distanci līdz Zemitāna laukumam pieveicu skrienot😀 Betija teica, ka skats, kad es parādījos līkumā, bija asa sižeta filmu varoņa cienīgs😀

20191201_084524
Cik gan maz tādam pārgājienu cilvēkam vajag laimei 🙂
IMG_6311
Kupenām gatavs.

Betija: Šoreiz izmantojam starppilsētu autobusu no Teikas līdz Sēnītes pieturai. Plāns ir iesākumā izmest loku gar Inčukalna Velnalu. Reiz esam tur bijušas, arī ziemā, bet toreiz neko kārtīgi neapskatījām un arī sniega nebija tik daudz. Tad no turienes gar  Gauju līdz Lojas upei un tad jau redzēs. Mūsu vēlmes ir uzklausītas pilnībā, visu nakti ir snidzis, koki apsniguši ar kupenām, viss balts

IMG_6310
Pasaka, ne pārgājiens 🙂
IMG_6313
Pat parasta iela kļuvusi īpaša.

Anete: Pieturā nokļūstam daudzmaz laicīgi, autobuss arī nekavējas. Autobusā kā pirmrindnieces sēžam pirmajā solā😁 Izbraucot no Rīgas, saprotam – būs, būs mūsu sapņa realizācija😊 Sniegs tikko svaigi uzsnidzis ❄❄❄

IMG_6320IMG_6364IMG_6314Anete: Izlecam Sēnītes pieturā, sniegs līdz potītēm😁 Pirmā ziemas sajūta noķerta – kupena kā bērnībā❄💙 Visapkārt balts, īsta ziemas pasaka. Neticās, ka izdevies noķert vienu ziemas dienu❄ Dodamies savas plānotās trases virzienā, turpinot jūsmot un fotografēt gandrīz katru stabu 😀 Ziemas rīts nepieviļ. Apsnigušie lauki, koki, mājas – viss ir apbrīnas vērts. Vienīgi attopamies, ka esam aizkavējušās, uzņemam tempu un metamies iekšā mežā.20191201_085007

IMG_6319
Anete ceļā uz kupenām.

Betija: Izkāpjot no autobusa, sejā iesitas ziemas rīta svaigums (jūs visi noteikti ziniet to ziemas smaržu). Pēc pirmajiem noietajiem metriem kļūst skaidrs, ka šis nebūs nekāds rekordu pārgājiens, jo priecājamies par sniegu kā tādi bērni 😀 Katrs koks tiek apjūsmots no visām pusēm 😀 Mēs pat līdz Gaujmalai neesam tikušas, kur nu vēl Lojai. Norakstam distanci uz baudīšanu. Šoreiz nesteigsimies, cik noiesim, tik būs labi.

IMG_6322IMG_634920191201_085016Betija: No Sēnītes izejam pa ceļu, kurš kartē atzīmēts vienkārši kā V94. Drīz vien nogriežamies uz meža takas. Izskatās, ka uz tās šorīt esam pirmās. Ejam Inčukalna Velnalas virzienā. Cauri mežam cenšamies uzņemt ātrumu, bet apkārt esošā skaistuma dēļ, tas nesanāk pārāk viegli 😀 Pie kraujas, kurā atrodas ala, pienākam no augšas. Kāpnes lejup ir kartīgi apsnigušas un slidenas, tādēļ jāliek lietā piesardzība, ja vien negribas paātrināt nokļūšanu lejā 😀

20191201_085954IMG_6327

IMG_6326
Ziemas aleja.

Anete: Brienot cauri mežam, nonākam pie alas, kuru neaizgājām apskatīt mūsu pārgājienu dzīves sākumā, pārgājienā, kuru negribam atcerēties – kill me, please 😀 Toreiz nebija spēka tuvoties alai. Šoreiz šīs vietas sasniedz jau divi citi cilvēki, daudz labāk ekipēti un morāli spēcīgāki. Esam alas augšā, jātiek lejā – trepes aizsnigušas, neko darīt – bridīsim. Mani vecie zābaki vēl pagaidām sausi.

20191201_083111
Kājas vēl sausas 😀

IMG_633320191201_090418Anete: Brienot pa pakāpieniem, ceru, ka neaizslīdēšu pa kāpnēm un nenogāzīšu domino efektā Betiju. Kāpnes drīz vien pieveiktas, bet ala… Manu aci piesaista viss cits, tikai ne ala 😀 Betija centīgi apskata alu par mums abām, es tikmēr plosos pa ziemu un kupenām, tverot mirkli ārā.

IMG_6338IMG_6340IMG_6341Betija: Kamēr Anete aizrāvusies ar ainavas vērošanu, es tomēr nolemju apskatīt alu tuvāk un no iekšpuses 😀 Tā ir diezgan iespaidīga. Arī Velnalas apkārtne ir apbrīnas vērta, lielie iežu atsegumi, mazā upīte. Šoreiz vieta tiek izpētīta pilnībā. Šis varētu būt labs vienas dienas brauciena galamērķis, ja gribas vienkārši pastaigāties pie dabas. Mūsu plāni gan ir lielāki, tādēļ pārāk ilgi kavēties nevaram (tas jau tāpat ir noticis 😀 ).

IMG_6343
Skats no Velnalas.

IMG_6336IMG_6345IMG_6396IMG_6395Anete: Izejot no meža, paveras visskaistākā Vidzemes ainava ziemā. Nebūtu domājusi, ka būšu sajūsmā par apsnigušu koku, bet patiess skaistums slēpjas vienkāršībā. Savā baltajā ziemas tērpā, koks izskatās majestātiskāks par visām pasaules brijanta kaklarotām… Nē, tas nenozīmē, ka es nevēlos briljanta kaklarotu 😀 Bet elpa vienkārši aizraujas no apsnigušā koka grācijas 🙂

20191201_09193820191201_09203020191201_091749Betija: Es neatceros, kad vēl būtu tā priecājusies par sniegu, ja nu vienīgi bērnībā. Tā kā tagad šādas dienas ir retums, nosolāmies noķert pēc iespējas vairāk. Nākamajā ziemā 😀 No Velnalas dodamies uz Gaujas pusi, virzienā uz Rāmkalnu tiltu. Pa ceļam atkal satiekamies ar austošo sauli, kas iekrāso debesis, īsta pasaka 🙂 Lai pasaka būtu pilnīga, jāsaskaras ar  realitāti – pa sniegu brist, protams, ir grūtāk, nekā izskatās 😀

IMG_6344IMG_6346IMG_6354

IMG_6359
Sniega bridējs.

Anete: Trases nosacīti pirmā daļa ir pa kill me, please pārgājiena pēdām. Izlemjam īpaši pie Gaujas neaizkavēties, jūsmojot par ziemas dienu, esam krietni pazaudējušās laikā. Pie Lojas upes vēl pat neesam nonākušas. BET, ja kavējamies, tad kavējamies un  tomēr pakavējamies arī uz tilta pie Rāmkalniem. Tur ir ziemas skatu kartiņa. Šodien esam galīgi lēnas, nākas vien to atzīt.

20191201_092329

20191201_09233220191201_09235820191201_09254720191201_092644Betija: Esam totāli pazaudējušas laiku, bet pamazām tas tiek atbīdīts otrajā plānā 😀 Apkārt ir pārāk skaisti, lai tam visam paskrietu garām. Ejot šo maršrutu, diemžēl, nākas atcerēties pirmo ziemas gājienu šajā vietā pāris gadus atpakaļ (par to esam rakstījušas iepriekš un tas bija traģisks bija nepārdomāts :D). Tagad varam pasmieties par savu toreiz nepamatoto entuziasmu un to, cik nesagatavotas bijām. Esam pilnīgi citi cilvēki un tas ir forši 🙂

IMG_6356IMG_6361IMG_6363IMG_6365IMG_6371Anete: Man vienmēr licies, ka no Rāmkalnu tilta paveras izcils skats, vienīgi elektrības vadi nedaudz visu pabojā. Esmu braukusi šim tiltam pāri vismaz tūkstoš reižu, vienmēr esmu gribējusi izkāpt un paskatīties uz Gauju brīdī, kad garām šaujas mašīnas, bet man laiks uz minūti ir apstājies, kaut apkārt tas turpina steigties. Nekad nav sanācis, tāpēc tagad abas uz tilta priecājamies kā bērni. Šoferiem gan jau likāmies smieklīgas 😀 Laimei vajag ļoti maz 🙂

20191201_09451620191201_09464520191201_09463920191201_094544Betija: Apsnigusī rīta ainava no Rāmkalnu tilta ir brīnišķīga. Tas mūsu tempam, protams, nepalīdz 😀 Gaujas līkumi ir skaisti jebkurā gadalaikā, bet tie apsnigušie koki.. Nu jūs jau sapratāt 😀 Laiks pagāja pašām to nemanot.

IMG_6374IMG_6375IMG_6376IMG_6377IMG_6378Betija: Pēc neplānotās aizkavēšanās uz tilta, mērķis ir gar Gaujas krastu doties gabaliņu uz priekšu, tad pa kādu no meža takām atpakaļ Murjāņu virzienā līdz Lojai. Pēc tam tālāk tik gar Lojas kreiso krastu. Izklausās tieši tik vienkārši, cik tas ir patiesībā. Man par prieku, pat kartē nevajadzēja daudz skatīties.

IMG_6383IMG_6379IMG_6380IMG_6388

IMG_6387
Loja pie ietekas Gaujā.

Betija: Pirms Lojas ietekas Gaujā, kur tā ir visai plaša, iztraucējam ziemas makšķernieku. Arī viņš priecājas par skaisto ainavu un novēl mums veiksmīgu dienu. Lai tiktu Gaujas krastā, šajā vietā Loju var šķērsot pār mazu tiltiņu, tālāk jau sākas taka. Man, protams, jau sāk gribēties ēst 😀 Atrodam soliņu un nolemjam uztaisīt mini maizīšu un tējas pauzi.

IMG_6390IMG_6397IMG_6392

IMG_6399
Aiziet, piedzīvojumos!

Anete: Ar pūlēm tiekam pāri tiltam😁Gaujas krastu tuvplāniem, protams, garām nepagājām. Tomēr mūsu izpausmes ierobežoja kāds makšķernieks. Viņš arī izdomājis upes krastā baudīt ziemas dienu. Uzņemam kursu uz Lojas upi. Pa ceļam nenoturos un metos sniegā taisīt eņģelīti. Pienācis mans eņģelīša brīdis 🙂 

20191201_09522720191201_09525220191201_095624Betija: Kamēr es leju krūzē tēju, Anete kļūst pavisam pārgalvīga. Viņai vajag sniega eņģelīša bildi 😀 Skaistā ziemas diena kādam pavisam galvu sajaukusi 😀 Ja vajag, tad vajag. Skats kā Anete peras pa sniegu tiek iemūžināts. Dīvainā kārtā es vēlmi vārtīties sniegā šoreiz neizjūtu. Pagaidām. Gaidu līšanu apkārt iežiem 😀

IMG_6401IMG_6403

IMG_6405
Laimīgs cilvēks sniegā.
IMG_6407
Mērķis sasniegts.

Anete: Dzīve izdomā, ka man ir jānolaižas uz zemes no sajūsmas mākoņa. Turklāt ar pamatīgu blaukšķi. Atkal pamanos pazaudēt telefonu, šoreiz sniegā. Nu jau pazaudējusi telefonu esmu visos gadalaikos. Kamēr Betija ēd, konstatēju, ka kaut kur izkritis telefons. Sākas nekontrolēta panika. Rokos pa sniegu, Betija tikmēr zvana. Zvans atskan tieši no kupenas, kur ievēlos taisīt eņģelīti😑 Telefons ir atrasts, tomēr vairs nevēlas lādēties un paziņo, ka portā ir iekluvis mitrums. Beidzot tiešām apvainojies, ka viņu pazaudēju pat ziemā🤨😞

20191201_09564220191201_10065320191201_09573620191201_095649Betija: Protams, mēs jau nebūtu mēs, ja nenotiktu kaut kas stulbs 😀 Anete ir izgāzusi sniegā telefonu un tagad tas mirst. Cenšos mazināt krīzi ar faktu – labi, ka telefons vispār ir atrasts, šajā aukstumā tas varēja izslēgties un nebūt sazvanāms. Pagaidām tas ir vājš mierinājums. Dīvaini, bet pēc katras pazušanas šis nelaimīgais telefons vienmēr tiek atrasts, vismaz tas taču ir pozitīvi?! 😀

IMG_6384IMG_6385IMG_6408IMG_6410Anete: Esmu sapūtusies pati uz sevi un savu stulbumu. Vismaz kabatu varēju aizvērt, tad telefons nebūtu izkritis sniegā. Baterijas procenti zūd gaismas ātrumā. Ceļš līdz Lojas upei man ir pilnībā sabojāts😞

20191201_09575620191201_095804IMG_6400Betija: Par spīti pūlēm, Anetes telefons neatdzīvojas, tas ir nolēmis paātrināti izlādēties. Viņa pati galīgi sadrūmusi, ne kilometrus skaitīt, ne ko nobildēt. Piedāvāju telefonu pažāvēt jakas iekškabatā, nav jau pirmā reize slapjumā un aukstumā, agrāk vai vēlāk atdzīvosies. Telefons tiek rūpīgi noglabāts un par laimi, arī Anetes garastāvoklis pamazām uzlabojas.

IMG_6411IMG_6416IMG_6417IMG_6419IMG_6413IMG_6428Betija: Prom no Gaujas pagriežamies pa stigai līdzīgu taciņu, kas ved  atpakaļ uz Murjāņiem. Kaut kur tur arī sameklēsim Lojas upi. Iesim pa upes kreiso pusi, lai būtu lielāks piedzīvojums un grūtāk interesantāk. Es nezinu kāds ir labais krasts, bet kreisais noteikti ir jautrāks. Ja tu neesi galīgs iesācējs, tad izvēlies kreiso pusi 🙂

IMG_6420IMG_6423IMG_6426IMG_6421

IMG_6429
Vēl viena ziemas aleja.

Betija: Lojas upi atrodam ātri (nekur tālu nav aiztecējusi 😀 ). Sākumā nekādu dižo taciņu neredzam, ejam vien meža briksnī iekšā līdz krastam. Nākas nokāpt lejā pie upes un tas nozīmē, ka kādā brīdī būs jākāpj atpakaļ. Vismaz kreisais krasts šo atrakciju piedāvā pēc pilnas programmas, ar to ir jārēķinās.

IMG_6431IMG_6436IMG_6437IMG_6434IMG_6435Anete: Nonākot pie Lojas upes, esmu izdusmojusies pati uz sevi. Sākumā drūmi soļoju gar upi, skaistumu vēl neredzu. Kāds iezis šajā drūmajā brīdi piesaista uzmanību. Ar Betiju prātojam, vai, ejot gar to, izdosies nokļūt tālāk pa augšu, nevis gar krastu. Protams, mēģinām ceļu gar iezi. Uzlienam diezgan augstu, lai secinātu, ka jāatgriežas upes krastā😀Gar iezi tālāk ceļš neved. Plāns iekrist no ieža upē nav (it kā nepietiktu ar faktiski mirušu telefonu), tāpēc atgriežamies pie krasta un turpinām ceļu.

IMG_6398IMG_6439IMG_6440

IMG_6443
Brikšņi, brikšņi.

Anete: Lojas upes krasti ir izaicinoši. Ejam te upei pa augšu, te atkal nonākam pie krasta. Jūtu, ka mani vecie pārgājienu zābaki kapitulē sniegam un palēnām samirkst. Betija pasaka skaļi to, ko esmu klusībā izlēmusi pati – šis vecajiem zābakiem ir pēdējais pārgājiens.

IMG_6447IMG_6445IMG_6453IMG_6454IMG_6456IMG_6457Betija: Upe mums liek pasvīst. Vienubrīd jakāpj stāvā kraujā, pēc brīža jau uzmanīgi jāšļūc lejā pa sniegu. Es saku jāšļūc lejā, šo vārdu vistiešākajā nozīmē 😀 Ik pa laikam paveras atsegumi un skaisti skati. Jāatzīst gan, ka šoreiz apkārtējais mežs un upītes līkumi mūs apbūra vairāk nekā ieži. Tos laikam būs jāaplūko kādā  citā gadalaikā.

IMG_6449IMG_6460IMG_6465IMG_6462IMG_6467Betija: Pie paša krasta jau tā lēno iešanu palēlina sakritušie koki. Tas, kopā ar sniega izbrišanu, piedod vismaz kādu grūtības pakāpi visādi citādi nesteidzīgajam pārgājienam. Protams, arī rāpšanās augšā pa stāvo, apsnigušo krastu. Kā gan bez tā 😀 Anete aizvien vairāk atdzīvojas pēc telefona krīzes un stāvajās nogāzēs lienam augšā smiedamās. Viegli nav, it sevišķi, kad zem sniega slīd dubļi un pērnā gada lapas 😀

IMG_6458
Ne pārāk glīts, bet ilustratīvs attēls ar kokiem, stāvu krauju un iezi 😀
IMG_6459
Apsnidzis bardaks ar iezi, sūnām un krūmu 😀
IMG_6469
Vienkārši glīts upes briksnis.
IMG_6470
Klusā  daba ar Aneti un iezi.

Anete: Turpinām plosīties pa stāvajām taciņām. Nepieciešams pakāpties augstāk, bet taciņas nav. Kāpju kalnā pirmā, sāku slīdēt lejā, pēkšņi jūtu, ka kāds mani stumj. Spirinos augšā, Betija mani iestumj. Pamatīga grūdiena rezultātā attopos ar seju sniegā 😀 Tikusi kājās, padodu roku Betijai un velku viņu augšā. Betija tiek veiksmīgi uzdabūta augšā slīpumā, bet es atmuguriski ieveļos sniegā 😀 Aiz pārgājienu jakas un n-tajiem džemperiem ir ticis sniegs kā bērnībā dauzoties pa āru. Betija nespēj valdīties un nesmieties. Cenšos izskatīties sabozusies, bet izskatos kā polārlācis😀

IMG_6475IMG_6477IMG_6480IMG_6474IMG_6479

IMG_6482
Lojas iežu atsegumu apsnigusī varenība.

Betija: Rāpjoties augšā pa kārtējo sniegoto krauju, pamanos iestumt Aneti ar seju sniegā 😀 Ko gan laba drauga dēļ neizdarīsi 😀 Jautrība ar to nebeidzas, jo augšā jātiek arī pārgājiena neveiklākajam dalībniekam (lasīt – man) 😀 Kaut kā uzšļūcu, ar roku ieķeroties zemē 😀 Starp citu, šajos kāpienos zeme un visādi mazi zariņi liekas kā glābiņš. Ja labi grib, pieturēties var pat pie dubļiem. Beigu galā, uzvilkusi kraujā mani, Anete atkal izvārtās apgāžas sniegā. Šoreiz ne pēc savas iniciatīvas.

IMG_6483IMG_6484IMG_6485IMG_6487Anete: Mūsu ceļš turpina vest augšā kalnā, līdz Betija pamana kādu tiltiņu un izdomā, ka mums jāiet tur. Es jūtu, ka vecie zābaki drīz būs pilnīgi padevušies sniegam. Tie velk savas pēdējās dienas. Eju pa priekšu Betijai, kura nav man sekojusi lejā un no kalna augšas sauc to, ko nepavisam negribu dzirdēt – Eeu.. Anet, zini ko, mums nav tur jāiet!! Vēlos pašaizdedzināties, bet man nav ne šķiltavas, ne sērkociņi 😀 Man ir 2 slapjas kājas, nevēlēšanās cīnīties ar apsnigušu kalnu un jau minētais apsnigušais kalns, kurā nākās kāpt atpakaļ vienītī 😑

IMG_6504IMG_6510IMG_6489IMG_6488

IMG_6503
Ziemas atspulgi Lojā.

Betija: Anetei par nelaimi, pēc kārtējā stāvkrasta pievarēšanas, es nedaudz notizlojos ar virzienu. Ne tādā ziņā, ka apmaldamies (sekojot upei apmaldīties būtu stulbi :D), bet, ieraugot glītu tiltiņu pāri Lojai, iedomājos, ka varētu būt interesanti uz brīdi pāriet pari un pēc tam šķērsot upi vēlreiz, citā vietā. Kamēr Anete jau kāpj lejā, es pētu karti un secinu, ka pa otru krastu iet nav lielas jēgas. Lieki piebilst, ka nabaga Anete jau nokāpusi gandrīz līdz pašam tiltiņam 😀

IMG_6368IMG_6533IMG_6534IMG_6535

IMG_6519
Atrodi iezi.

Betija: Tālāk ejam pa stāvkrasta augšu. Lai apietu kārtējo milzu iezi, nacās izmest līkumu pa kārtīgiem brikšņiem. Es nezinu, kas tie bija par krūmiem, bet tie nepatika pat man 😀 Iztēlojieties biezu kārklu krūmu briksnāju un pareiziniet to ar 10. Tas bija tieši tik aizraujoši 😀 Pēc šiem ”prieka pilnajiem” brīžiem iznācām glītā, saules apspīdētā pļaviņā. Te ieturējām nelielu pauzi, jo man atkal gribējās ēst 😀 Sildījāmies saulē, iedzērām tēju un atguvāmies no cīņas ar krūmiem, lai pēc brīža dotos tālāk  nākamajā cīņā ar Lojas krastiem.

IMG_6414IMG_6511IMG_6514IMG_6517IMG_6512Anete: Līdz vecajai kamaniņu un bobsleja trasei ceļu turpinam pa augšu. Pa ceļam paveras izcilas ziemas ainavas. Par spīti mirušajam telefonam, ziemas pasaku neviens nav atcēlis❄❄❄

IMG_6554IMG_6544IMG_6540IMG_6555Anete: Izdomājam lejā tikt nevis pa kalnu, bet izmantot iespēju no stāvā krasta ierāpties pa taisno trasē un iet pašu veco trasi. Sākumā man šķiet, ka ideja ir lieliska. Tikai ejot aizdomājos, ka var taču būt tā, ka trases koka pamats ir izpuvis un mēs varam izkrist cauri (siera daba🧀). Kamēr es uzmanīgi metu lokus lejā, domājot, kas viss var notikt, Betija slaidi šļūc lejā pa piesnigušo trasi uz dibena😀 Pie Latvijas bobsleja debesīm uzmirdzējusi jauna zvaigzne😀

IMG_6372

IMG_6548
Kamēr šļūc lejā pa trasi, var apbrīnot ainavu.
IMG_6557
Iespēja iemēģināt spēkus kamaniņu braukšanā 😀

Betija: Pamestā kamaniņu trase bija manā ”tas ir jāredz” sarakstā jau sen. Kā vienmēr, nebija sanācis apskatīt. Tuvumā tā ir vēl iespaidīgāka nekā foto. Episka vieta. No vienas puses žēl, ka grimst aizmirstībā, no otras interesants alternatīvā tūrisma objekts, tikai liekas, ka to neviens nekopj. Varbūt kļūdos. Jebkurā gadījumā mums šis likās kultūras pieminekļa cienīgi, kā nekā daļa no Latvijas kamaniņu un bobsleja vēstures. Protams, Anetei par prieku, izmantoju iespēju pa veselo daļu uzmanīgi nošļūkt lejā 😀

IMG_6558IMG_6559IMG_6563IMG_6567Anete: Tuvojoties trases lejas daļai, arī es kļūstu drosmīgāka un nedaudz paslidinos lejā. Betijai rodas jautājums – kas tad tā par pēkšņu drosmi??!! Uz jautājumu atbildu ar vēsiem aprēķiniem – ja mēs izkritīsim cauri trasei no šāda augstuma, gūsim vienīgi sasitumus, nevis lauztu kāju, roku vai kādu iekšējo orgānu bojājumu😀 Šo aprēķinu rezultātā, man izdodas sasmīdināt Betiju👑

IMG_6574IMG_6576IMG_6577IMG_6607Betija: Kamēr staigājam pa vecās trases teritoriju, to aplūkot ierodas vēl daži cilvēki. Viņi gan ierodas nevis nošļūcot lejā pa kalnu, bet ar automašīnu 😀 Tējas pauze šeit izpaliek. Aiz trases iespaidīgās koka konstrukcijas, Lojas krastā paslēpies kaut kas tikpat iespaidīgs – liela klints. Aizbrienam cauri kārtīgam sniegam līdz krastam un priecājamies. Es, kā jau parasti, lienot pie krasta vēl pamanos iebrukt kaut kādā mega kupenā. Anete tik tuvu nenāk, viņas vecie zābaki ir padevušies ziemai. Cenšos skaļi nelielīties, bet manas kājas ir sausas 😀

IMG_6389IMG_6568IMG_6570IMG_6571

IMG_6566
Pastkarte no Lojas.

Anete: Kārtīgi izpētam veco bobsleja trasi. Izložņājam visas pažobeles un atklājam aiz trases kādu milzīgu, apsnigušu iezi. Pētniecības rezultātā, laiks atkal ir zaudēts. Pieņemam lēmumu, ka visu ieplānoto trasi šoreiz nepieveiksim. Kļūst vēls, man ir totāli slapjas kājas un esam izdauzījušās pa sniegiem tik ļoti, ka vienīgais par ko spējam domāt ir ēdiens🍗🍟🍔

IMG_6581IMG_6585IMG_6584IMG_6596

IMG_6588
Pērle.

Betija: Šajā vietā savai Lojas upei likām komatu. Punktu nē, jo te noteikti reiz atgriezīsimies, šī vieta jāredz vēl kādā citā gadalaikā un jānoiet līdz galam plānotais maršruts. Taču šodien ierobežotā dienasgaisma, mūsu dabas baudīšana un Anetes slapjās kājas ilgāk uzkavēties ārā neļāva.

IMG_6599IMG_6601IMG_660020191201_085034Betija: Gar upi aizgājām līdz vietējam stadionam, kur pagriezāmies šosejas virzienā. Bija jau noskatīta vieta, kur paēst un domas jau rinķoja ap karbonādēm 😀 Vēl bija atlikuši pēdējie pāris kilometri, kurus, bez lielas prātošanas, tika nolemts veikt pa mežu.

IMG_6612IMG_6608IMG_6617IMG_6623IMG_6616IMG_6620Anete: Līdz mūsu noskatītajai ēstuvei Murjāņos, mērojams ceļš vai nu caur mežiem un ciemu, vai gar Vidzemes šoseju. Uzreiz pasaku, ka Vidzemes šoseja ir reāli baisa, lai man piemaksā, bet gar to no laba prāta neiešu 😀 Labāk turpināsim iet pa mežiem!!! Štrunts par manām slapjajām kājām, galu galā man ir sausi pārvelkamie apavi un sausas zeķes  līdzi somā.

IMG_6626
Kādai vajadzēs jaunus zābakus..
IMG_6622
..un kādai vajadzēs jaunus cimdus 😀

Anete: Lai sasniegtu mūsu iespēju izvairīties no Vidzemes šosejas, nākas to šķērsot. Liekas mašīnu straume ir nebeidzama, nogaidām ceļmalā labāko brīdi un skrienam pāri. Esam mežā un turpinām baudīt gandrīz vienīgo vērā ņemamo ziemas dienu šoziem❄🎈

IMG_6628IMG_6630

IMG_6627
Vēl gabaliņš meža.

Betija: Pēc šosejas šķērsošanas vēl paspējam pabaudīt nedaudz ziemu. Piesnigušais mežs mūs pavada līdz pat ciematam. Par prieku mums, visa diena bija saulaina un tāds ir arī vakars. Lojas upes krasts attaisnoja cerības 🙂 Kārtējā brīnišķīgā vieta, kur būt dabā un gūt lieliskus iespaidus. Nekādi rekordi nekrita (drīzāk otrādi 😀 ), bet mēs beidzot piepildījām savu vienkārši skaistā ziemas pārgājiena ideju. Uuun bija arī brikšņi, kāpšana un grūtības, tā kā diena piepildīta uz visiem 100 🙂

IMG_6632IMG_6633IMG_6635IMG_6636IMG_6638Anete: Pastaigas solī esam sasniegušas Murjāņus, kafejnīcu un izsapņoto karbonādi😀 Jā, šis nebija izdzīvošanas vai sevis pārvarēšanas pārgājiens. Šī bija varen lieliska ziemas un mūsu sapņa par pasakaina ziemas pārgājiena realizāciju diena. Jā, mēs bijām lēnas, daudz fotografējām, ālējāmies pa sniegu, sajūsminājāmies un no sirds baudījām iespēju būt ārā❄💙

20191201_10020220191201_09265320191201_09523720191201_09203520191201_085012Betija: Šoreiz neskaitījām ne kilometrus, ne ātrumu. Ir dienas, kad tas nav būtiski 🙂 Lojas upe šādiem nelieliem piedzīvojumiem ir perfekta, var izvēlēties grūtības pakāpi un jebkurā brīdī atgriezties civilizācijā. Nav tālu no Rīgas, der gan auto, gan sabiedriskais transports. Ja gribās staigāt daudz, tad var arī no Vangažu dzelzceļa stacijas atnākt. Var iet tikai pāris kilometrus, var iet tālāk gar upi uz Raganas pusi. Mēs te noteikti atgriezīsimies 🙂

Distance: Šoreiz nav būtiska 🙂

Rīga (Teika) – Sēnīte (ar autobusu Rīga-Valmiera): 55 min 2.40 €

Murjāņi – Rīga (ar autobusu Valmiera-Rīga): 1h 1 min 2.45 €

Karte: Tieši tik pat nebūtiska, jeb zudusi Anetes samirkušā telefona dzīlēs 😀

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: