”Raunis Aizrauj” ar STREELNIEKS.LV.

Betija: Raunis ir viena no tām upēm, kura manā pārgājienu ideju sarakstā atradās visilgāk. Par pārgājienu gar šo upi es sapņoju jau tad, kad tādi nopietni pārgājieni vispār nebija prātā. Mans līmenis bija Ķemeru tīreļa laipa, bet es skatījos Rauņa bildes un klusām sajūsminājos. Pirms vispār aktīvi sāku iet ārā, biju uzaicināta Rauni izstaigāt, toreiz nesanāca un labi vien ka tā. Raunis ir reizē brīnišķīgs un izaicinošs. Pavisam noteikti – Raunis aizrauj ❤

IMG_9761IMG_9763Anete: Kādus divus gadus ar Betiju plānojām iziet Rauni. Esot tāda maza, dzīvelīga upīte Cēsu pusē. Nevarējām izlemt – gribam iet vasarā, pavasarī vai rudenī. Pagājušajā gadā tika nosprausti datumi rudenī, tomēr mazais Raunis tā pārplūda, ka atlikām peldi pārgājienu. Ziemā šo trasi neapspriedām, bet zvaigznes salikās tā, ka Rauņa krastus atklājām ziemā STREELNIEKS.LV organizētajā grupas pārgājienā.

IMG_9764IMG_9766Betija: Ilgi nezinājām vai Rauni iesim divatā, vai ar grupu. Zinājām, ka STREELNIEKS.LV katru gadu rīko vismaz vienu Rauņa pārgājienu, tādēļ izvēle krita par pārgājienu labā kompānijā. Tas atviegloja nokļūšanu līdz upei. Atkrita transporta plānošana. Starp citu, šobrīd Rauni iespējams iziet bez lielas plānošanas un domāšanas – Strēlnieku puiši ir sagatavojuši bezmaksas maršruta karti un smalku aprakstu kas, kur un kā. Ar to ir iespējams iepazīties ŠEIT. Ir vērts, vilšanās nebūs 🙂

IMG_977220200301_092201Anete: Iepriekšējā diena pirms pārgājiena bija skaista un saulaina. Pārgājiena dienā laika apstākļi neganti. Rīts draudīgi pelēks. Izsatās, ka līs vai snigs. Atklāti sakot – suņa laiks!!! Sakožu zobus un taisos uz centru, lai satiktu Betiju, pārgājienu un piedzīvojumu. Pie gājēju pārejas pie Zinātņu akadēmijas, izceļos ar ziloņa grāciju. Satiekam Mārtiņu un Pogu. Sasveicinoties es kā milzu zilonis saminu Podziņas ķepu. Man sāp sirds. Mārtiņš saka – Poga pati vainīga. Tomēr milzu zilonis es jūtos vainīga😀Poga ātri piedod, draudzīgi dodamies autobusa virzienā.  

20200301_09405420200301_094019Betija: Mūsu pārgājiens sākās ar autobusu pie Zinātņu akadēmijas, cilvēku ir mazliet mazāk kā parasti. Par to mums mazs prieciņš, nebūs liela burzma. Pie autobusa satiekam jau iepazītas sejas. Diena ir apmākusies. Kā parasti, kad plānots pārgājiens 😀 Izskatās, ka kādā brīdī līs (vai snigs slapjš sniegs). Nekas, esam pie šādiem apstākļiem pārgājienos pieradušas. Šī ziema patiesībā ir viens ieildzis rudens.

20200301_090855
Kādas nu kurai sajūtas pirms strēnieku pārgājiena 😃
_ED_1847
Pirmspārgājiena selfijs (c) Emīls Desjatņikovs

Anete: Izlecam no autobusa, kājas iegrimst apsnigušos dubļos. Pirmais ko darām, uztaisam selfiju apsedzam somas, lai nesamirkst. Snieg vai līst – kurš to vairs var pateikt. Klausos Mārtiņa tradicionālo uzrunu pirms pārgājiena un ceru, ka mans foršums nepaliks kaut kur Rauņa krasta dubļos, jo nemainīgi pārgājiens būs tik foršs, cik foršs būsi Tu pats.

C:DCIM100GOPROGOPR2343.GPR
Uzrunai gatavi (c) Emīls Desjatņikovs

20200301_101201IMG_9783Betija: Maršruta sākums ir netālu no tilta pār Rauni uz Veselavas šosejas. Vispirms noklausāmies nelielu Mārtina uzrunu. Atbraucis arī vīrs no Dabas aizsardzības pārvaldes, lai paskatītos ko īsti mēs te darīsim 🙂 Puišiem viss saskaņots. Mums novēl veiksmīgu pastaigu un varam doties. Pa granteni ejam vien pāris metrus, tad jārāpjas lejā, pie upes. Pēc pirmajiem metriem upes krastā, ir skaidrs, kur esam nonākušas 😀 Zeme nedaudz apsnigusi un dubļaina. Būs jautri 😀

C:DCIM100GOPROGOPR2446.GPR
Būs jautri (c) Emīls Desjatņikovs

20200301_09215720200301_101616Anete: Dodamies pa granteni uz priekšu, pēkšņi straujš pagrieziens un pa taisno lejā pa nogāzi. Ja kāpjam lejā, būs jākāpj augšā. Nokāpām lejā, lai kāptu atkal augšā, pārejam šoseju un atkal lejā. Nonākam tieši Rauņa krastā. Ietinies nelielā sniega un lielā dubļu segā, mūs sagaida Raunis.

20200301_09403220200301_093343 20200301_093750Betija: Pēc neilgas mīcīšanās pa dubļiem iesildīšanās, jāpārvar šoseja – jālien augšā uzbērumā, lai kāptu lejā otrā pusē. Šis bija pirmais no ļoti daudzajiem Rauņa kāpieniem 😀 Kā jau visas mazās upītes, arī šī ir ļoti līkumota. Gar krastu iemīta taciņa, ik pa laikam sakrituši koki (lai gājējs, ložņājot tiem pāri, nezaudētu veiklību). Šķēršļu dēļ, pārgājiena ātrums noteikti nav ātruma rekordu cienīgs, toties ir daudz laika apbrīnot upes krastus.

20200301_09220420200301_09512520200301_094818Anete: Neskatoties uz dubļu segu, Raunis aizrauj. Dzīvespriecīgā upīte ir ūdeņiem bagāta. Mums paveicies, citreiz Raunī ūdens esot pavisam maz. Ejam gar krastu vienā rindiņā, pagaidām izretošanās nav notikusi. Šobrīd grupas temps ir piemērots, lai iemūžinātu Rauņa līkumus. Īpaši snaust gan nevar, ja grupas ātrums to pieļauj, tad Raunis tā vien gaida, lai kāds neuzmanīgāks kristu upes apskāvienos.

_ED_1960
Rauņa slidenajos krastos (c) Emīls Desjatņikovs

20200301_095019Betija: Upes līkloči ik pēc brīža atsedz pa dabas pērlei. Te skaists mežs, te glīta, akmeņaina upes gultne, te atsegums vai iespaidīga krauja. Vietas, kur Raunī ietek mazi strautiņi, priecē acis ar savu mežonību. Viens no šiem strautiņiem ir īpaši skaists. Tekot cauri nogāzei, pāri akmeņu kritumiem, tas veido mini-ūdenskritumus. Skaisti 🙂

20200301_09481120200301_11581720200301_11575420200301_115749Anete: Cīņa ar Rauņa krastiem nav viegla. Te kalnā augšā, te lejā, zem kājām dubļi, no gaisa lietus un sniega sajaukums, koku un krūmu zari kaujas gatavībā uzbrukt, taciņa gar upi tik tiko nojaušama. Eju ļoti uzmanīgi, lai neattaptos Raunī. Dažbrīd nesaprotu ko es vispār šeit daru. Visjaunākā pārgājiena dalībniece pasaka skaļi to ko daudzi visticamāk tobrīd klusībā domāja – mammu, kad šis viss vienreiz beigsies !!!?? 😃

20200301_101148IMG_9775IMG_9777Betija: Anetei par prieku mūsu gājiens ir 100% dubļains 😀 Mierinu, ka Līgatnē ar strēlniekiem dubļainums bija trakāks. Anete pasaka, ka mans mierinājums ir kā mironim komprese 😀 Lai vai kā, varu atkal apbrīnot Anetes izveicību cīņā ar meža liktajiem šķēršļiem. Ja es īpaši neuzmanījos (kam sekoja vairākkārtējs tiešs kontakts starp manu ķermeni un dubļainu zemi 😀 ), tad Anete, kārtējo reizi, takas grūtības pārvar kā balerīna. Sveiciens sporta stundām, kuras es mēdzu neapmeklēt 😀

IMG_9847IMG_9810IMG_9849Betija: Kādā no Rauņa līkumiem pienāk brīdis šķērsot upi un pāriet uz otru krastu. Grupa apstājas pie upei pārkrituša koka, es atkal apdomāju savu līdzsvara trūkumu 😀 Man vieglāk būtu pārbrist (un atrakcija), bet nevaram saprast, cik upē dziļš. Kamēr apdomājam savas iespējas, viena no dalībniecēm pagūst izpeldēties (lasīt – noslīd no baļķa). Mums ir skaidrs, ka to nevēlamies 😀 Esmu pārsteigta, ka lēmumu pārbrist upi, pirmā skaļi pasaka Anete. Vai tik es nepārklausījos? 😀

20200301_103411IMG_9770IMG_9777Anete: Nelepojos, bet tik daudz spēka vārdus kā šajā pārgājienā nelietoju ne simtiņā, ne Latgalē. Cīņā ar Rauņa krastu pieklājība kapitulē. Kapitulē arī pārliecība – nekad vairs nebridīšu ziemā ūdenī. Lai turpinātu trasi, jātiek pāri stumbram. Redzu kādas dalībnieces kritienu no stumbra upē. Viss, es te neiešu riskēt!!! Saku Betijai, lai meklē labāko brišanas vietu. Esmu gatava atkārtot brišanu upē ziemā. Vieta tiek veiksmīgi atrasta. Kopā ar Betiju un Valēriju bridīsim, pēc Latgales mums nekas vairs nav “svēts” 😃 Kamēr Betija velk nost apavus, esmu upē un brienu pāri. Betija pauž neviltotu izbrīnu – eeeuu.. kas tad tas???? 

C:DCIM100GOPROGOPR2434.GPR
Eeeu.. kas tad tas? 😀 (c) Emīls Desjatņikovs
_ED_2247
Anetei pa pēdām (c) Emīls Desjatņikovs

Betija: Vēl lielāks pārsteigums seko, kad, pēc seklākās vietas atrašanas, Anete ir iekšā upē, kamēr es tikai uzvelku brišanas zeķes (jā man tādas ir 😀 ). Kāds pēkšņi kļuvis drosmīgs 😀 Ok, šeit laikam atbilde meklējama Anetes vārdos ”izdari, lai tas ir beidzies”. Tā visa rezultātā Anete upes otrā krastā nonāk pirmā. Gandrīz neticu tam, ko redzu 😀

IMG_9778IMG_9788IMG_9797Anete: Rauni pārbrienu pirmā. Man nav iepaticies brist upē ziemā, bet ja nākas, labāk pārbrist ātrāk, lai miers. Izkāpju no ūdens otrā krastā. Visapkārt sniegi, kājas salst. Meklēju vietu kur uzvilkt zābakus. Bikses nedaudz izmirkušas. Nekas nav tizlāks kā uzlocītās bikses pēc brišanas norullēt pa slapju kāju atpakaļ. Kamēr cīnos ar sniegā salstošām kājām  un slapjām biksēm, Betija un Valērija pieviekušas Rauni. Savācamies iešanai un sekojam grupai iezī. Betija ir stāvā sajūsmā 😃

20200301_10172720200301_09503220200301_095440Anete: Kāpjam iezī vienas no pēdējām. Kavēties nevaram. Esam spiestas tempā pieveikt iezi. Kaut esam pēdējās, mūsu situācija nav bezcerīga, ja pazaudēsim grupu, Betija pratīs atrast ceļu un tālāk tiksim. Betijas prasme izdomāt trases un atrast ceļu ir lieliska. Protams, mēs panākam grupas beigās ejošos. Grupas sākums kāpj augšā grandiozā Rauņa iezī. Ejot pa augšu, esam tikušas priekšā grupas sākumā ejošajiem. Mēs grandiozo kāpienu esam izlaiduši. Es melotu, ja teiktu, ka nožēloju, ka neesmu uzkāpusi šajā iezī 😃Betija cenšas neizkatīties pārāk priecīga noskumusi 😃

IMG_9787IMG_9798IMG_9822Betija: Raunis noteikti ir viena no tām vietām, kur kāpiens seko kāpienam, bez variantiem. Protams, jo augstāks kāpiens, jo skaistāks skats. Bet ar visu to, kāpšanai tiek veltīti spēcīgi epiteti 😀 Smejamies, ka iekšēji vēlamies ierakties iezī un tur palikt 😀 Brīžiem krasts ir tik stāvs, ka kāpšana pārvēršas par rāpšanos. Taču, tiekot augšā, pārņem gandarījums (kad tiek atgūta elpa) un ”jā, wow, tas bija tā vērts”.

_ED_2337
Gar Rauņa krastiem (c) Emīls Desjatņikovs

IMG_9802IMG_9812IMG_9813Anete: Veiksme nav mūžīga. Nākamajā iezī, vēl stāvākā, mums ir jākāpj grib vai negrib. Neiztikt bez spēka vārdiem. Bezspēkā kāpju iezī. Šajā drūmajā brīdi, man zvana telefons. Pat Braiena Molko daiļā balss nespēj glābt situāciju. Kuram kaut ko šobrīd vajag??? Brālim necelt nevar, tomēr garās sarunās ielaisties neesmu gatava. Brāļa vēlme parunāt tiek apcirsta saknē ar trīs burvju vārdiņiem – es kāpju iezī 😃💪

IMG_980920200301_11074020200301_103440IMG_9826Anete: Pirmo reizi pārgājienā man ir grūtāk uzkāpt kalnos. Betija šķiet tīri sprigana pēc kāpiena, tikmēr es esmu bez elpas. Vēlos iekrist ar seju ieža sūnās, gulēt tur un nekustēties. Betija izsaka pārliecību, ka Mārtiņam Muižniekam ir īpaši izstrādāta karte ar visiem Latvijas pretīgākajiem iežiem. Piekrītu, ka tā varētu būt. Vēlāk sarunā ar Mārtiņu, izrādās, ka tāda karte viņam patiešām ir.

IMG_981720200301_10455220200301_104632Betija: Par brīnumu, šoreiz es pēc iežu pieveikšanas esmu daudz dzīvāka nekā Anete. Dabas mežonība iedvesmo! Taisnība vien ir, kad uzkāp augšā, kāpiens ir beidzies 😀 Šajā pārgājienā radās daudzi ar kāpšanu saistīti citāti 😀 Diemžēl, daži ir pārāk spēcīgi, lai es tos šeit pieminētu 😀

20200301_101208IMG_9815IMG_9832Anete: Neskatoties uz spēka vārdiem un vēlmi neturpināt kāpienu dubļainā iezī, skats uz Rauni no ieža virsotnes ir grūtību vērts. Raunis slaidi izlokās cauri mežam. Ieža galotnē mūsu kontā ieripo šī dzīvīgā upīte. Rauņa sajūta noķerta. Dvēselē ielīst prieks, ka esmu šeit 😊

IMG_9807IMG_9823IMG_9825IMG_9827Betija: Raunis aizrauj tā kārtīgi 🙂 Skati no krasta krauju virsotnēm ir vareni, tāpat kā skati uz iespaidīgajiem iežu atsegumiem. Runā, ka šī vieta jāredz dažādos gadalaikos un arī mēs esam nolēmušas te atgriezties, tikai cita veida pārgājienā. Radusies doma siltā vasaras dienā, iet pārgājienā pa pašu upes gultni. Tas varētu būt tikpat iespaidīgi.

20200301_10344620200301_10565220200301_105658Anete: Mirklis ieža galotnē ir īss. Dodamies tālāk, ceļi lejup vairāki. Betija izvēlas kāpt lejā kādā, manuprāt, ļoti stāvā vietā. Tādiem varoņdarbiem neesmu gatava. Sekoju grupai pa taciņu gar ieža malu, kas šķiet lēzenāka, toties tur ir ļoti slidīgs un pasāv variants, ka paslīdēšu dubļos un nomaukšu no ieža Raunī. Meklēju citu iespēju, iet atpakaļ un sekot Betijai negribās. Saucu Betijai – kas ir zem manis??? Atskan izmisīgs sauciens – IEZIS!!!! Betija kliedz, lai kāpjos atpakaļ. Nejauši esmu izvēlējusies vēl stāvāku ceļu lejā kā Betija un gandrīz nolecu no ieža. Griežos atpakaļ. Lēciena no ieža vietā, izvēlos slideno dubļu taku.

20200301_11025020200301_105801Betija: Ejot grupas pārgājienā dubļainā laikā, jāsaprot viens, ja neiesi gluži grupas priekšgalā, tad tev nepārtraukti būs jāiet pa lielākiem dubļiem. Kamēr ceļš nav augšā vai lejā, tas nav būtiski. Kad sākas jebkāda veida kāpšana, paliek jautri. Tāpēc kāpjot lejup, parasti cenšos atrast mazāk izmīdītas vietas, ar mazāku iespēju aizslīdēt lejā paātrināti 😀 Anete man neseko, kā rezultātā, gandrīz nolec no kārtīgas klints. Mūsu komiskā diskusija sasmīdina pāris tuvāk esošos dalībniekus 😀

20200301_10582220200301_105857Anete: Rauņa krasti pārsteidz un aizrauj. Turpinu iestaigāt jaunos zābakus, šoreiz neberž un dubļu krastus zābaki iznes. Mežu nomainījušas iežu ieskautas takas. Kamēr vien nav jākāpj iezī, ieži ir neticami skaisti. Ārzemēs šeit būtu ierīkota labiekārtota pastaigu taka, bet pie mums šādās vietās joprojām jūtama neskarta dabas varenība. Dubļu varenība šodien arī augstā līmenī.

_ED_2479
Dubļu varenība (c) Emīls Desjatņikovs

20200301_110107IMG_9819IMG_9821Betija: Jo tuvāk upes krastam, jo vairāk dubļu. Anete graciozi lēkā, es brutāli brienu. Rezultātā, pašai skaļi smejoties, vēl viens kontakts ar zemi 😀 Līdz šim, brīnumainā kārtā, no kritieniem pārgājienos esmu izvairījusies. Šoreiz paslīdu par visiem nenotikušajiem kritieniem 😀 Nākamājā lēcienā, pāri dubļu un mālu peļķei, jautrība turpinās. Pēc lēciena viena kāja ir dubļos gandrīz līdz celim 😀

IMG_9834IMG_983620200301_110157Anete: Rauņa piedzīvojums turpinās ar grimšanu dubļos. Esam izcīnījušies līdz vietai, kur atkal jāpieveic kritis stumbrs, lai tiktu pāri Raunim. Betija nevar izlemt brišana vai stumbrs. Spriežu, ka varētu brist, bet slinkums atkal vilkt nost apavus, locīt bikses un pēc tam vilkt visu atpakaļ, tāpēc izlemju, ka šis ir visai stabils stumbrs, turklāt pārgājiena puiši palīdz tikt pāri. Betija nav pārliecināta par savu līdzsvaru, tomēr drosmīgi seko. Stumbrs izrādās slidens kā Rauņa krasts. Koncentrējos un ar Rodiona palīdzību, tieku  pāri. Turu īkšķus, lai Betija neiekristu ūdenī. Mans uztraukums bija velts, Betija tieši tik pat veiksmīgi kā es šķērso stumbru 😊👑

20200301_110427

_ED_2570
Betija apcer iespējas (c) Emīls Desjatņikovs
_ED_2582
Izvēle izdarīta (c) Emīls Desjatņikovs

20200301_110447Anete: Ja man likās, milzīgākie ieži mums aiz muguras, tad šķērsojot Rauni, nonākam pie daudz iespaidīgākiem eksemplāriem. Nenožēloju, ka iznācu pārgājienā. Ir vērts sekot strēlniekiem un iet tur, kur citi neiet. Ar Betiju gandrīz spiedzam no sajūsmas. Priecājamies, ka atrodamies grupas beigās, kopā ar Valēriju un Jeti bieži izdomājam pašas savu trasi. Vientuļi ieži atstāti mums, top neskaitāmas fotogrāfijas.

IMG_9830IMG_9828IMG_9831Betija: Šoreiz mēs bijām ļoti lēnas, jo visu laiku valdīja nepārtaukta sajūsma par apkārt redzamo. Pa brīdim pazaudējām no redzesloka pārējos, bet mēs neesam tās, kuras mežā pazūd 😀 Tik daudz skaistuma vienuviet šīs mazās upītes krastos! Raunis ir tik skaists, ka tu aizmirsti, ka kājas lēnām grimst mālos, kamēr skaties uz kārtējo atsegumu.

20200301_11100520200301_111029

20200301_111044Anete: Reljefs nepieļauj ātru kustību. Tas mani nedaudz traucē, jo man patīk attīstīt maksimālu ātrumu, lai pārbaudītu cik ātri un cik ilgi varu iet lielā tempā. Šī trase nebūs tā, kur to varēs pārbaudīt. Dodamies pusdienu vietas virzienā. Kad mums pasaka, ka esam pieveikuši aptuveni 9 kilometrus, neticās. Liekas aiz muguras vismaz 20😃 Kustība tiešām lēna. Betija liek man nofotografēt drupas pretējā krastā, īdzības lēkmē saku – ai, nē, negribu. Pēc diviem soļiem, protams, izvelku telefonu un drupas tiek nofotografētas. Sasniegta pusdienu vieta, brīnišķīga ieža pakājē. Jūtos nogurusi, kaut pieveikti tikai 9 kilometri. Kad Mārtiņš paziņo, ka nākamais posms būs pieveicams ātrāk, priecājos. 

20200301_11560820200301_12440720200301_11534120200301_115616Betija: Raksturīgi strēlniekiem, pusdienu pauze tiek ieturēta izcili skaitā vietā. Šoreiz pie milzīga, sarkani oranža iežu atseguma. Perfekta vieta pauzei. Vienīgais mīnuss, sēžam klajumā un ir vējains. Kamēr es uzvelku virsjaku, Anete iekārtojas uz celma. Pagriežos un redzu, ka mans pārgājienu draugs pēkšņi ir ietinies violetā pledā 😀 Pleds pārgājienā, atjautīgi, kāpēc gan ne 😀 Es smejos, bet Anetei pusdienojot noteikti ir siltāks nekā man 😀 Pietrūkst tikai kronītis 😀

20200301_103440IMG_983820200301_115233Anete: Esmu atklājusi ideālu veidu kā sēžot uz vietas pārgājienā atpūtas brīdī vai pusdienu pauzē, nenosalt. Ņemu līdzi pledu. Sarullēju pledu cik mazu vien varu un pauzēs ietinos tajā. Kādreiz ņēmu līdzi džemperi. Bet man, kad ietinos pledā, ir divreiz siltāk. Tāpēc manā somā tiek paredzēta vieta pledam. Arī Rauņa pārgājiens nav izņēmums, pirms ēšanas ietinos pledā. Mmm..cik silti. Betija smejas, man tikai karalienes kronis trūkstot – ietinusies pledā, sēžot uz celma, es izskatoties kā karaliene tronī 😃👑

20200301_11110720200301_11021120200301_12454820200301_13210920200301_13211620200301_132120Anete: Pusdienas laikā nez no kurienes parādās saulīte. Vai varētu būt tā, ka lietus vairs nelīs? Laikam jau, trases otrā, nosacīti raitākā daļa, tiek saules staru lutināta. Protams, no rīta šāds laiks būt nevarēja 😃 Dodamies mežos turpināt iekarot Rauņa krastus. Pa ceļam sastopam vēl vairākus neatklātus iežus. Esam mēmas. Neko tādu no Rauņa negaidīju. Visapkārt dažāda lieluma iežu paradīze 🙂

20200301_13302920200301_13212620200301_132131(0)Betija: Otra dienas puse ir gandrīz saulaina. Mūsu ceļš gar Rauni lēnām ved uz tā ieteku Raunā. Iežu atsegumu kļūst aizvien vairāk. Jau kādu desmito reizi sarunājam, ka mums te būs vēl viens pārgājiens 😀 Pa ceļam šķērsojam šoseju un uz brīdi var nokratīt dubļus. Kilometru ziņā noiets nav daudz, liekas, ka mežā esam visu dienu, taču noieta vēl nav pat puse maršruta. Jā, skaistās vietas ir lēnas 🙂

20200301_14200120200301_13324520200301_150926 20200301_15121420200301_151158Anete: Naivi domāju, visas grūtības aiz muguras. Esam aizrāvušās ar nepieradinātajiem Rauņa krastiem. Pēkšņi priekšā slejas varens iezis! Lai piekļūtu iezim, jāšķērso dubļu un zaru jūra. Mārtiņš ar grupu dodas tieši tur 😄 Caur dubļiem uz ieža galotni. Mēģinu likt soli uz it kā droša ciņa. Pamats zem kājām pazūd, slīdu iekšā dubļu zampā😯Cauri izskrien doma – tūdaļ zābaki būs pilni dubļiem. Vēl sekunde un tas viss tiešām notiks, varbūt vel izpeldēšos, jo nav ne jausmas cik tur dziļš!!! Mana reakcija ir zibenīga – ar rokām atspiežos uz zaru čupas un velku sevi augšā, tikmēr arī otra kāja zaudē pamatu. Turos ar rokām tikai uz zaru čupas. Kājas gaisā😯Ar kājām meklēju drošu pamatu. Kas meklē, tas atrod. Atradusi kādu nekādu pamatu, lecu pāri dubļu jūrai. Betija saka, ka mana ķepurošanās izskatījās virtuozi. Pati neticu, ka izglābu zābakus no piesmelšanas😊 Pēc cīņas uz zaru čupas, kāpiens iezī šķiet nieks. 

_ED_2912
Lēcienā (c) Emīls Desjatņikovs

20200301_15142120200301_151455Betija: Ja Anete kāds varbūt bija iedomājies, ka pēc pusdienām maršruts būs vieglāks, tad ātri varēja pārliecināties par pretējo 😀 Kamēr ej gar mazajām upītēm, viņas vienmēr sagādās kādu pārsteigumu. Kāda dubļaina zaru čupa gandrīz kļūst liketnīga Anetes sausajām drēbēm, taču viņa tiek cauri tik veikli, ka pat nesamērcē zābakus. Labi, ka vismaz kāds šajā draudzībā ir veikls 😀 Pēc Anetes graciozās izglābšanās, šo vietu pārvaru īpaši piesardzīgi, jo, teiksim kā ir, es tur noteikti būtu iespērusies līdz vidum 😀

IMG_9854IMG_985520200301_152405Anete: Uzkāpjam iezī. Neesam pat pēdējās, kaut gan čammājāmies gar krastiem fotografējot. Neliela atelpa. Ainava uz visiem 100 %. Kamēr domāju, vai nevajadzētu Emīlam palūgt bildi no ieža galotnes, Betija ieņēmusi pozīciju fotosesijai uz ieža. Ko Betija kāds te minēja par veiklību šajā draudzībā 😀 ??? Es šoreiz bez foto iztikšu 😀 Betijai izdodas vienreizējas bildes uz ieža 🙂 Ilga pozēšana nesanāk, jo jākāpj lejā cīnīties ar dubļiem. 

_ED_2842
Betija pozē (c) Emīls Desjatņikovs

20200301_152945

IMG_9851
Rauņa biezoknis.

Betija: Kādā brīdī grupa nedaudz sadalās. Atkal jākāpj stāvajā krastā. Es vēlos paildzināt šo mirkli ielejā, tāpēc palieku pie tiem, kas turpina iet. Gan jau paspēsim uzkāpt citur 😀 Tas citur pienāk ātri! Attopamies pie pavisam stāvas, sūnām apaugušas nogāzes. Tālāk iet nav kur, tālāk ir tikai klints atsegums un upe. OK. Pat man nešķiet, ka es tur jebkad tikšu augšā. Lūdzu uzvelciet mani, bet tā lai neviens neredz? 😀 Anete uz labu laimi paiet pārdesmit metrus atpakaļ un mēģina uzkāpt lēzenākā vietā, taču pēc brīža domīgi nāk atpakaļ. Mēs varējām kāpt, bet nu mēs rāpsimies 😀 Mārtiņš smejas un mudina rāpties augšā, citu variantu nebūs.

20200301_15270720200301_153623Anete: Klāt nākamie iežu šķēršļi. Viens no strēlnieku puišiem dod padomu kāpt augšā iezī ātrāk, šajā vietā būšot vieglāk. Nesaprotu kāpēc neieklausos saprāta balsī. Ar Betiju dodamies līdzi visiem. Man gribas ienirt dubļos. Nopietni???!!! Vai tiešām es tūdaļ kāpšu pilnīgi slidenā, stāvā klintī? Liekas, pa slideno klinti augšā netikšu nekā. Eju meklēt citu ceļu. Vienā vietā sāku kāpt, bet tur izrādās vēl slidenāk. Smieklu šalts pavadījumā, atgriežos atpakaļ pie visiem. Mārtiņš smaidīgs stāv pie klints, galanti palaižot mūs pa priekšu.  Ir nonācis tik tālu, ka man vienalga kā, kaut rāpus, bet dubļu klintī augšā tikšu.  Aprēķinu drošākās vietas, kur likt kāju. Pamazām virzos augšup. Uzraušoties klintī izkatos tā, it kā taisītos iznest līdzi visu mežu, bet man vienalga, esmu iztikusi bez lauztām ektremitātēm.

c_2
Bez variantiem (c) Emīls Desjatņikovs
collage_3
Kas tur notiek??!! (c) Emīls Desjatņikovs

Betija: Jau atkal, pašai par brīnumu, šo izaicinājumu pieveicu pat visai veikli (šļūcot uz vēdera augšā pa stāvu dubļu sienu 😀 ). Šādu atrakciju nebiju gaidījusi. Bet kā tur bija par to piedzīvojumu? Drēbes var izmazgāt un tu vari izdarīt vairāk nekā tu domā. Arī uzrāpties brutāli slidenā ieža nogāzē. Pēc šīs izklaides viss tālākais ir sīkums 😀

IMG_983920200301_121016Anete: Iznākam jaukā klajumā. Mārtiņš informē grupu, ka par laimi diemžēl Dabas aizsardzības pārvale šo posmu nav ļāvusi iekļaut simtiņa 2020 trasē. Ar pāris dalībniecēm apspriežam dalību simtiņā. Pļāpājot zaudēju modrību. Nepiefiksēju, ka upei būs  jātiek pāri. Ja ar dubļu kinti par maz, tad vēl viena upes šķērsošana būs pašā laikā. Koks pāri upei viens vienīgais. Pie tā veidojas rinda. Betija paziņo, ka viņa netaisās ielidot no koka upē. Sandris vispār ielec upē no krasta. Es labprāt neizmantotu nevienu no iespējām, bet ziedu laivu man netaisīs, tāpēc lai būtu koks. Betija aiziet brist, es eju pie koka. Kamēr pārējie nevar izlemt kurš nākamais, prasu vai varu iet. Man dod zaļo gaismu, kaut rindā īsti nebiju iestājusies. Laikam citi vēl mazāk iedvesmoti šķērsot koku. Šobrīd mana koku un upju šķērsošanas filozofija ir šāda – ātrāk šķērsos vai iekritīs un miers. Vismaz zinās rezultātu😃 Pateicoties Rodionam, atkal izdodas veiksmīgi pieveikt šķērsli. Mārtiņam izpaliek skats kā atklāju peldsezonu 😃 

C:DCIM100GOPROGOPR2579.GPR
Izvēle – stumbrs (c) Emīls Desjatņikovs

20200301_15292620200301_15364120200301_153658Betija: Kamēr Anete balansē pāri kokam, es atkal lecu upē. Tā ir dziļāka nekā domāju, uzlocītās bikses daļēji samirkst tik un tā, bet, kā jau dzīvē pārbaudīts, sporta drēbes, ātri ejot, izžūst nemanot. Varēja pat nepūlēties bikses locīt. Dubļi, ieži, divas izbristas upes – mans pārgājiena plāns šodien ir izpildīts uz visiem simts 😀

20200301_15141720200301_123843Betija: Nebijām iedziļinājušās šodienas maršrutā un pavisam aizmirsām, kas sekos aiz skaistajiem upju krastiem. Kad es to saprotu, sāku prātot, vai Anete apzinās, ka mūsu ceļš ved nekur citur kā uz viņas mīļo Kazu gravu. Jā, pagājušajā vasarā viņa apsolījās šajā elles gravā vietā savu kāju vairs nespert 😀 Šīs siltās jūtas pret Kazu gravu Anetes sirdī radās pēc gatavošanās trakajam Simtiņam’19 un nekur nav pazudušas 😀

20200301_152945
Pēc katra kāpiena – skaists skats.
20200301_160630
Mānīgais skaistums Kazu gravas tuvumā

Anete: Pēc šodienas piedzīvojumiem, nonākam uz neticami skaista lauka, visapkārt manas mīļās Vidzemes plašumi. Ejot pāri laukam, man liekas, ka es šo skatu jau kaut kur esmu redzējusi. Kaut kad šeit ir iets. Dzirdu, ka mēs ejam uz Kazu gravu un manā atmiņā ataust, kur esmu redzējusi šīs mānīgi skaistās Vidzemes āres. Protams, Simtiņš!! Kopš Simtiņa treniņpārgājiena esmu nosolījusies trešo reizi savu kāju Kazu gravā nespert. Nāksies solījumu lauzt. Virzāmies uz Kazu gravu. Noskaņojos brikšņa škērsošanai.

IMG_9853Anete: Esmu noskaņojusies uz ļaunāko, bet šoreiz Kazu grava vienkārši pieveicama. Vai tiešām es būtu pieradusi pie brikšņiem!!? Negribās ticēt 😀 Kazu grava kā Kazu grava. Pagaidām nav saaudzis viss, kas zaļoja vasarā. Tāpēc iziet Kazu gravu šoreiz varu dziedādama. Mēs ar Betiju vēl pamanāmies rādīt ceļu tiem, kas šeit nav gājuši. Mūsu taktika šķērsot Kazu gravu ir noslīpēta līdz pilnībai. Vietās, kur jālac pāri kādam šķērslim pārlecu pirmā, kur jārāpjas pāri koku stumbriem, Betija pārkāpj un pārvelk pāri mani. Jūtamies kā īsti tru haikeri 😃 

20200301_16294020200301_170026Betija: Ejot cauri Kazu gravai, nespējam neatcerēties trakos Simtiņa piedzīvojumus. Ja tad šī vieta ar saviem kritušajiem kokiem šķita čakarīga man un pilnībā noriebās Anetei, tad tagad – grava kā jau grava. Vispār nekas traģisks, ja ne vieglākā vieta visā pārgājienā 😀 Uz brīdi pat nesaprotu, kā te var nomaldīties.. bet nekas vēl nav aizaudzis 😀 Pagaidām.. Kādā brīdī grupa sadalās un attopamies mazas grupiņas priekšā, rādot ceļu. OK 😀 Anetes trešais kāpiens Kazu gravā beigās izrādās pavisam viegls.

20200301_17011520200301_170135Anete: Avotiņi Kazu gravā šoreiz ūdeņiem bagāti. Man gandrīz vai patīk Kazu grava. Varbūt tomēr speršu šeit vēl savu kāju 😀 Septiņu avotu ūdenskritums pārspēj pats sevi. Metos iemūžināt ūdens pārbagātību ūdenskritumā. Var gadīties, ka, atkal nonākot šeit, ūdenskritums būs pavisam izžuvis. Pie Septiņavotu ūdenskrituma Rauņa izaicinājums oficiāli tiek noslēgts. Līdz autobusam gan ejams vēl kāds gabaliņš. Saulrietā mērojam ceļu pāri pļavai uz autobusu. Abas esam gandarītas par beidzot atklātajiem Rauņa krastiem.

20200301_170145Betija: Šoreiz Kazu gravas beigās mūs sagaida iespaidīgs ūdenskritums. Iepriekš, vasarā, šis brīnums nebija ūdeņiem pārbagāts, tādēļ vien bija vērts te atgriezties. Tagad, agrā pavasarī, skats ir brīnišķīgs. Pie ūdenskrituma tiek uztaisīts tradicionālais grupas foto un tad piekusuši, bet gandarīti dodamies uz autobusu. Mūsu kontā ir kārtējā, skaistā Gaujas Nacionālā parka pērle 🙂

20200301_17020320200301_17071220200301_170146Betija: Rauņa krasti ir izaicinājums. Tāds izaicinājums, kuru noteikti vērts pieņemt, jo dabas neskartais skaistums neliks vilties. Pie tam, maršrutu iespējams iziet dažādos garumos. Ja negribas pilnu brikšņu un iežu izdzīvošanu, iespējams to saīsināt, tik un tā noķerot to īsto Rauņa sajūtu 🙂 Šī noteikti varētu būt tā upīte, kurā vasarā izmēģināt pārgājienu, brienot tieši pa pašu upi. Un beigās, kā vienmēr, paldies Mārtiņam ar komandu, ka neļāva izvairīties no stāvākā kāpiena ļāva mums piedzīvot grūtības, lai saprastu, ka viss ir pieveicams, ka stāvs, dubļains kalns ir sīkums pret to, kas paveras no tā augšas 🙂

20200301_171835
Pa ceļam uz autobusu.

Anete: Pārgājiens noslēdzas pie autobusa ar Mārtiņa uzrunu. Abas ar Betiju esam nomūrējušās dubļiem – pārgājienu var uzskatīt par notikušu 😀 Esmu nogurusi tā, ka krītu no kājām. Par spīti grūtībām, Raunis aizrāva. Es pārgājienu drīzāk sauktu par Rauņa izaicinājumu. Pāgājienā piedzīvojām pilnu spektru – sniegu, lietu, dubļus, stāvos Rauņa krastus, grandiozus kāpienus iežos, vienreizējas ainavas, kuras bija visu izlieto sviedru vērtas, iežu majestātikso varenību un saules apspīdētus ūdenskritumus. Emociju gamma no man viss riebjas, kad tas beigsies, līdz esmu mēmā sajūsmā un bāaaac, labi, ka esmu šeit… Un viss tas tāpēc, ka STREELNIEKS.LV ved tur, kur citi paliek 🙂

Distance: 23.6 km (šur tur gājām pa savam)

Karte:

93683509_817535398774663_5159373135547465728_n

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: