Jordānija. III daļa. Petra.

Betija: Jordānijas braucienā visvairāk gaidījām tieši Petras un tuksneša apmeklējumu. Par staigāšanu senatnīgajā akmens pilsētā bijām sapņojušas jau no brauciena apmaksas brīža. Tāpēc, lai arī jāceļas bija nedaudz pēc pieciem no rīta, pamodāmies diezgan ātri. Aneti bija pilnībā nomocījusi saaukstēšanās, taču kopējo optimismu tas nemazināja. Kas gan ir iesnas, ja tevi gaida viens no tā sauktajiem pasaules brīnumiem 😀 Aiz loga valdīja savdabīga pustumsa. Sākumā likās, vēl ir agrs, bet pēc brīža sapratām, ka krēslu aiz loga veido kaut kas pilnīgi cits. Vējš un gaisā lidojošas smiltis bija padarījušas visu dzeltenīgi pelēku. Redzamība maigi sakot slikta. Protams, visvairāk gaidītajā dienā bija sākusies kaut kāda nejēdzīga smilšu vētra.

IMG_0282IMG_0283IMG_0290

20190314_083249
Tuksneša tūrists dabiskajā vidē.

Anete: Mans rīts Petrā ataust 5:30 ar vājprātīgām kakla sāpēm un pagaidām nelielām iesnām. Kakla skalošana neko daudz nav devusi, bet priekšā ir visvairāk gaidītākā vieta Jordānijā – rozā pilsēta Petra. Ar prātu saprotu, būs pamatīga saaukstēšanās, bet, par spīti tam, Petra tiks izbaudīta visā pilnībā. Garīgais nav pārāk spožs. Ausis nedaudz aizkritušas. Pamodusies pussešos, neesmu saulstariņš. Vai esmu saulstariņš ar aizkritušām ausīm, iesnām un sāpošu kaklu😄Iesnu zāles arī nodevīgi izbeigušās. Aptieka tuvumā nav. Betija nāk klājā ar alternatīvu risinājumu manām iesnu problēmām. Proti, pilināsim degunā sālsūdeni no Nāves jūras. Lai iepilinātu sālsūdeni degunā, izmantosim pirksta galu😄 Mums ir riktīgs tandēms arī bezizejas situācijās 😀

IMG_0291
Apmēram šādi izskatās neliela smilšu vētra agrā rītā.

IMG_0285IMG_0286IMG_0292Betija: Pie brokastu galda manas drūmās domas apstiprinās – pa nakti smilšu vētra nav mazinājusies, tā ir atnākusi līdz Petrai. Par laimi, senā pilsēta tūristiem nav slēgta, jo šeit vēl viss esot salīdzinoši ok. Bet skaistais Wadi Rum tuksnesis vētras dēļ tūristiem šobrīd nav pieejams. Žēl, bet cenšos mierināt sevi ar domu, ka vismaz uzzināšu kā tas ir ”neliela smilšu vētra”, jo tieši tas tobrīd notika aiz loga. Nav tā, ka ar smilšu vētru iepazīties bija mans sapnis, bet nu labi 😀

20190314_083254IMG_0289IMG_0293IMG_0294IMG_0295Anete: Diemžēl, jau iepriekšējā vakarā saņēmām ziņu, ka Wadi Rum tuksnesī plosās smilšu vētra, kas atnākusi no Sahāras tuksneša. Visticamāk braucienu uz tuksnesi nāksies atcelt drošības apsvērumu dēļ. Saskumstu. Ļoti gribēju redzēt tuksnesi, pagaidām redzēti tikai pustuksneši. Bet drošība pirmajā vietā. Esmu redzējusi raidījumus par visādām dabas katastrofām, tajā skaitā smilšu vētru. Saprotu, ka tuksnesī neko neredzēsim, tur būs pilnīga tumsa. Toties būs Petra 🙂

IMG_0297IMG_0299IMG_0300IMG_0301Betija: Izejot no viesnīcas, vējš tiešām bija diezgan spēcīgs. Visa apkārtne ietinusies tādā kā smilšainā miglā. Saprotam, ka tuksnesis šobrīd laikam tiešām nebūtu īstā vieta, kur pavadīt dienu. Iekšēji ceram, ka senajā pilsētā stāvoklis nebūs tik traks, jo pagaidām smilšu un putekļu dēļ neko īsti redzēt nevar. Mums paveicās. Tuvojoties ieejai objekta teritorijā, laiks noskaidrojas. Vējš pagaidām turpina pūst, tādēļ nolemju, ka ir īstais brīdis pārvērsties tipiskajā tūristā un ietīties savā arābu šallē. Ar Anetes palīdzību un lieliem smiekliem šalle tiek kaut kā nebūt aptīta ap manu galvu 😀 Tieši tik kārtīgi, lai pēc brīža mūsu foršā gide dabūtu šo meistarojumu piekārtot 😀 Tagad varu iejukt pūlī 😀  Vējš un gaisā lidojošās smiltis man vairs netraucē.

94705906_633546614168738_8124699349335670784_n
Tipisks tūrists tuksnesī.

IMG_0307IMG_0302IMG_0305IMG_0308IMG_0310IMG_0311Anete: Petra pazīstama ar akmens griezuma arhitektūru un ūdens cauruļvadu sistēmu. Dibināta apmēram 6. gadsimtā p.m.ē. Petra bija Nabatejas galvaspilsēta. Šeit notikusi vērienīga tirdzniecība, pilsēta senajos laikos bijusi tuksneša sirds. Runā, ka senās tirgotāju pilsētas bagātības joprojām paslēptas kaut kur Petrā. Atrastas joprojām nav, tātad, visas iespējas doties meklēt 🙂 Petras noriets saistīts ar Zīda ceļa panīkumu. Lai gan pilsēta savu varenību ar laiku zaudēja, arheoloģiskais mantojums ir iespaidīgs, ne velti Petra iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Petras apmeklējums maksā 50 dinārus. Ir vērts maksāt. Elpa aizraujas, redzot seno cilvēku akmenī griezto pilsētu. Gribētos nonākt pagātnē un redzēt kāda pilsēta izskatījusies tās ziedu laikos, kad dzīvība un tirdzniecība šeit sita augstu vilni.

IMG_0313IMG_0316IMG_0314

IMG_0317
Vietējais vientuļnieks un klintis.

IMG_0318Betija: Kad esmu ietīstījusies lakatā, nopirktas biļetes un skata pēc paņemti kaut kādi nebūt bukleti piemiņai (objektu atrašanās vietu karte bija noderīga), mēs pametām pārējos, lai dotos savā Petras piedzīvojumā. Lai tiktu līdz senajai pilsētai ir jādodas cauri iespaidīgam klinšu kanjonam. Elpu aizraujošās ainavas sākas tiklīdz izejam cauri biļešu kontroles punktam (un kārtējiem metālu detektoriem). Klintīs izcirstas ēkas un alas redzamas visās malās. Šis ir tikai pats sākums! Slinkākos tūristus vilina viltīgie beduīni – ēzelīšu un zirgu īpašnieki. Ja nav vēlmes soļot, ir pieejamas dažādas tuksneša transporta iespējas. Anete cenšas mani pierunāt izjādei ar ēzelīti, bet man žēl bēdīgos osļikus, tādēļ izjāde izpaliek. Smejamies, ka skats ”Betija uz osļika” varētu būt diezgan komisks 😀 

IMG_0298IMG_032020190314_08422520190314_084326IMG_0328IMG_0329

IMG_0335
Klintis, klintis, kanjons.

Anete: Dabūjam biļetes un dodamies ieraudzīt šodienas Petru. Proti, to, kas atrakts. Procentuāli lielākā pilsētas daļa joprojām ir zem smiltīm. Arheoloģiskie izrakumi ir ļoti dārgi, tāpēc pagaidām atrakts tik, cik atrakts. Līdz klintī cirstajai pilsētai nokļūšanas iespējas dažādas. Mēs izvēlamies mērot šo gabalu kājām, lai izbaudītu klinšu un senatnes auru. Tiem, kas nevēlas soļot kājām no biļešu kases līdz Petras vēsturiskajam centram, ir iespēja par 20 dināriem braukt divriču pajūgā vai par 10 dināriem jāt uz ēzelīša, jeb kā mēs ar Betiju sakām – osļika😄 Esmu gatava Betijai izmaksāt izjādi ar osļiku – viņa atsaka😄Tāpat kā viss cits Austrumos, braukšanas cena ir kaulējama, esmu gatava sākt kaulēties, Betija joprojām nepiekrīt osļika variantam 😀

20190314_08484220190314_084803Processed with VSCO with c1 presetProcessed with VSCO with  preset

Processed with VSCO with g3 preset
Osļiks.

Betija: Kanjons, caur kuru ved ceļš uz senās pilsētas centru, ir iespaidīgs. Krāsainās klinšu sienas ir milzīgas, cilvēki uz to fona izskatās kā skudras. To klinšu majestātisko varenību caur fotoattēliem grūti nodot. Tas ir kaut kas tāds, kas jāredz un jāpiedzīvo pašam. Cenšamies iet divatā, izvairoties no citu tūristu kompānijas. Agrais pavasaris un smilšu vētra mums ir nedaudz palīdzējuši, jo diezgan bieži milzīgajā aizā esam pavisam vienas. Top neskaitāmi foto, katrs akmens bluķis liekas iemūžināšanās vērts (kā jau parasti) 😀 Kamēr velkamies lēni soļojam uz priekšu, mūs ik pa laikam uzrunā kāds vietējais, piedāvājot bižutēriju vai gida pakalpojumus. Šajās īsajās sarunās no mūsu puses dominē tikai viens vārds ”no” 😀 Ar to pagaidām pietiek un man neizdodas pārbaudīt praksē kaut kur dzirdēto, ka ar uzmācīgiem arābu tirgotājiem esot dusmīgi jārunā krievu valodā, tad šie ātri liekot mieru 😀 Tūristu šeit ir tik daudz, ka ar mūsu ”no” neviens netiek apbēdināts un ātri dodas izmēģināt laimi pie citiem.

IMG_0333IMG_0337IMG_0384IMG_0375IMG_0380IMG_035320190314_08540920190314_085817Anete: Ejam kājām, elpu aizturējušas, nespējam noticēt, ka esam šeit. Rozīgās klintis ir iespaidīgas. Visu laiku tāds wooow wooow wooow. Iekšēji nepacietīgi gaidu slaveno The Treasury. Manā skatījumā iespaidīgāko vietu visā senajā pilsētā. Betija fotogrāfē klintis, bet mana iekšējā balss viņai saka – tak kustamies, gribu redzēt pārējo pilsētu. Ārēji tomēr ļauju Betijai bildēt visas malas 😀 Pastaigas solī dodamies The Treasury virzienā. Saprotu Betiju, viss ir tik iespaidīgs, ka gribas maksimāli iemūžināt klinšu varenību aukstajiem ziemas vakariem Latvijā.

IMG_0356IMG_0349IMG_0357IMG_0351IMG_0362IMG_0343Betija: Ejam cauri kanjonam un Anete cenšas neizrādīt, ka viņa vēlas, lai mēs soļotu ātrāk 😀 Es zinu, ka viņas mērķis ir ātrāk nonākt pie populārākā un atpazīstamākā Petras objekta – Al-Khazneh, jeb The Treasury. Oriģināli izcirsta klintī kā karaļa mauzolejs, bet vietējo beduīnu iesaukta par dārgumu glabātuvi, jo, kā vēsta nosaukums, pēc nostāstiem šeit esot noglabātas apslēptas bagātības. Šo vietu apvij neskaitāmas leģendas un tā bijusi redzama arī daudzās Holivudas filmās (nav brīnums kāpēc 😀 ) Kad bērnībā ar tēvu skatījāmies Indiana Jones dārgumu meklētāju piedzīvojumus un apbrīnoju klintīs izcirstos tempļus, man nebija ne jausmas, ka kādreiz starp tiem nonākšu. Diemžēl, bagātības meklēt nesanāca, jo The Treasury iekšā tūristus nelaiž 😀 To vietā mēs atradām senatnes elpu un guvām neaizmirstamus iespaidus.

IMG_0378IMG_0370IMG_0342IMG_0345

IMG_0369
Mazi tūristi milzu kanjonā.

Anete: Beidzot caur klintīm es to ieraugu. Ar sāpošu kaklu, iesnām, bet, pēc manām domām, pie skaistākā objekta Petrā, esam nonākušas. Grandiozi, skatoties gan no lejas, gan no augšas. Vienīgais, šeit ir ļooti daudz tūristu. Vietējie beduīni piedāvā izjādes uz kamieļa vai ēzeļa kā arī braucienu ratos. Citi beduīni šeit pārdod suvenīrus un vēl citi cenšas par 20 dināriem pierunāt uzkāpt paskatīties uz The Treasury no augšas. Tas viss pamatā bāzējas pie The Treasury. Tāpēc lielākā drūzma visā senajā pilsētā ir tieši šeit. 

IMG_0365IMG_0383IMG_0367IMG_0364IMG_0371IMG_038720190314_090900Betija: Vēl Latvijā esot, biju izlēmusi, kad būsim Petrā, noteikti jātiek augšā klintīs, no kurienes paveras fantastisks skats uz akmenī cirsto pilsētu. Google arī apstiprināja, ka tas ir must have. Kā gan neuztaisīt 40 selfijus skaistus foto no augšas, ja ir tāda iespēja 😀 Kamēr gājām cauri aizai, vismaz četri vietējie mums piedāvāja pavadoņa pakalpojumus, bāžot sejā telefonus ar kārdinošiem foto. You need a selfie from above!! Yes, we do nee a selfie, bet gan mēs pašas tur nonāksim. Kā tur tikt, mums nebija ne jausmas. Biju lasījusi, ka no otras puses kaut kur varot piebraukt. Vai esot jākāpj klintī. Piebraukšanas iespēja mums atkrita uzreiz. Nolēmām pastaigāt pa centrālo laukumu The Treasury pakājē un atrast īsto vietu, kurai kaut kur tepat jābūt.

Processed
The Treasury

IMG_0390IMG_0393IMG_0394IMG_0395IMG_0402Betija: Laukums pie The Treasury ir visai dzīvīgs. Tūristi, beduīnu tirgotāji, kamieļi, ēzelīši, suvenīru stendi visās malās. Kamēr staigājām, visu laiku sanāca atkauties no iespējas iegādāties ūdeni, bižutēriju, lakatus, kamieļu izjādi, tika noraidīts pat laulību piedāvājums 😀 Klusībā gribētos, kaut šajā varenajā vietā būtu mazāk cilvēku, bet ar to jāsamierinās. Jau tā ir paveicies ar smilšu vētru, kas daļu tūristu ir atturējusi no ierašanās Petrā. Mūsu plāns joprojām ir atrast vietu, no kuras uzkāpt paskatīties uz The Treasury no augšas. Sekojot dažiem cilvēkiem, nonākam pie klints sienas, kurā manāmi pakāpieni. Es jūtu kā Anetes drosme saplok 😀 Pēc brīža tiek saplacināts arī mans entuziasms, jo mūs uzrunā lakatos tīts arābs, kurš, acīmredzot, nolikts šeit par sargu, lai neviens par velti nevarētu uzkāpt klintī. 20 dināri par to, ko es varētu izdarīt bez maksas, nu nebūs. Pagriežam apsargam muguru un vīlušās ejam prom.

IMG_0366

IMG_0397
Tev nebūs kāpt klintī par velti.
IMG_0403
Tur augšā, grupiņa jau beigusi apskati.
IMG_0398
Arī zirgs pieskata, lai bez dināriem neviens augšā nekāpj.

Anete: Tirgošanās un kaulēšanās rit pilnā sparā. Apskatīt The Treasury no augšas – tas bija mūsu mērķis vēl  Latvijā. Redzēti iespaidīgi foto un pašām arī gribējās tur augšā pabūt. Bet 20 dināri. Turklāt mani sabaidīja grupas vadītāja, sakot, ka kāda franču tūriste nositusies, kāpjot augšā. Citi dodas tālāk aplūkot Petru, mēs apsēžamies uz soliņa. Man blakus nosēžās arī koķetīgs beduīns. Mans noskaņojums uz to brīdi ir maigi sakot slikts. Sāp kakls, neviena normāla bilde pagaidām nav izdevusies. Tikai viens kadrs ar kamieli, bet tas nebija tas ko vēlējos. Šobrīd patinot filmu atpakaļ, secinu, ka abām bija vilšanās par to, ka nekāpsim augšā. Tāpēc abas uzmetām lūpu.

Processed with VSCO with  preset
Kamieļa fotosesija.
Processed with VSCO with c1 preset
Čau, kamieli!

Anete:  Sēžam kā nelaimes čupiņas uz sola. Abas vīlušās, pilsēta iespaidīga, vērts redzēt, bet mūsu mazais mērķītis, mūsu must have izskatās, ka nebūs piepildīts 😦 Beduīns sāk aktīvi mūs pierunāt kāpt augšā. Uzvedīšot mūs par 20 dināriem no katras. Uzreiz pasaku Nooo!!! Viņš smaidot un miedzot ar šķelmīgu aci: seventeen!!! Es, uzmetot, tēraudcietu skatienu – no!!! Pa jokam prasu Betijai, cik viņa gatava maksāt. Betija atbild, ka abas pa 15 varētu. Manī atkal pamostās mežonīgā kaulēšanās lauva. Saku Betijai, ka prikola pēc mēģināšu dabūt kāpšanu par 15. Tajā brīdi pat īsti netaisījos kāpt 😀 Beduīns, jūtot naudas smaku, atkārto – seventeen!!! Es, stingri – fifteen!! Beduīns turas pie sava – seventeen!!! Es ļoti stingri un kategoriski turos pie – no, fifteen.. FIFTEEN FOR BOTH!😄 Sapratis, ka es neatkāpšos no sava un, labāk zīle rokā nekā mednis kokā, beduīns smaidīdams piekāpjas – ok, ok!!! Tikai tajā brīdī sapratu, ka esmu noslēgusi kāpšanas darījumu pa īstam.

94914953_1622770281231777_7067393656507858944_n
Viens no retajiem ceļā sastaptajiem kokiem.

Anete: Kāpšanas darījums noslēgts. Betija iedod solītos 15 dinārus par mums abām. Kaulēšanās procesā man kļuva jautri, bet līdzko beduīns pieved mūs pie pavadoņa, kas ir viņa mazais brālis, tik drosmīga vairs nejūtos. Beduīniem ir sava viltība – viens kaulējas ar tūristiem un pievilina, bet augšā pavadīs pavisam cits. Laikam jau augstāk skaitās viņiem tas, ka tu ej pierunāt, bet jaunākie mācās šo arodu, ja to tā var nosaukt. Bet kamēr tu esi mazs, tu kāpelēsi augšā un lejā pa klinti ar tūristiem.

Processed with VSCO with m3 preset
Pavadonis klintī.

Betija: Kad Anetes kaulēšanās paraugstundas darījums ir noslēgts un 15 dināri iestūķēti runīgā beduīna kabatā, mūs aizved pie klints sienas. Beidzot vedīs augšā, bet nē. Runīgais džigits mūs pieved pie kāda pusaugu zēna, kas ir viņa jaunākais brālis un, acīmredzot, trenējas tūristu pavadīšanas biznesā. Esmu skeptiska. Te esam mēs, zilonis trauku veikalā neveiklā es, bailīgā Anete, stāva, apšaubāmas drošības klints siena un puika, kas acu uzmetienā varētu būt kādus 12 – 13 gadus vecs. Puika smaida un saka ”lets go!” Okei.. Bail man nav, bet beduīnu puišeļa spējas uzvilkt manu ne visai veiklo personu stāvā klintī, vismaz sākumā, apšaubu.

IMG_0407
Skats pa ceļam klintī.
IMG_0409
Tur dzīvo beduīni.

Anete: Paskatos uz klinti. Man būs jākāpj pilnīgi free solo. Bez stiprinājumiem un normāliem apaviem. Man pamirst sirds. Esmu tikai es, jauns beduīnu čalītis, klints un, jā – morālais atbalsts no Betijas. Man kājās ir pašas nejēdzīgākās vasaras kurpes, jo plānā tajā brīdī vēl bija brauciens tuksnesī un no šīm kupēm, smiltis izbērt būtu vieglāk kā no botām. Džinsu bikses, kuras bija ieplēstas, saplēsu pilnībā uz abiem ceļiem jau pašā sākumā. Augšā jātiek. Samaksāts ir!!!

IMG_0406IMG_0408Betija: Tuvplānā kāpiens klintī neizskatās tik traks kā no attāluma. Vietām ir izcirsti pakāpieni, vietām nostieptas auklas un mūsu mazais pavadonis lēkā pa klints bluķiem kā kalnu kaza. Man, protams, vietām sanāk rāpties uz vēdera vai pašļūkt uz ceļiem, bet kopumā nebija tik traki. Pavadonis ātri vien saprot, ka es neesmu tik ļoti jāpieskata, tādēļ, pēc vārdiem ”she’s afraid of heights”, par savu galveno uzdevumu izvirza Anetes drošu nogādāšanu augšā. Nabaga Anete iekšēji pārbijusies, bet drosmīgi seko. Šo piedzīvojumu nepadara vieglāku fakts, ka es kāpju klintī kedās, bet Anete auduma vasaras kurpēs. Brīžiem sanāk iet pa pašu klints malu un vienīgais, kur vari pieturēties ir… klints 😀 Interesanti, jebkurā gadījumā. Toties mūsu jaunais draugs ir ļoti uzmanīgs un, pēc kārtējās rokas padošanas, secinu, ka pietiekoši stiprs, lai noturētu arī mani 😀

IMG_0359IMG_0368Anete: Sākumā kāpiens ir pavisam baiss. Saprotu, ka lejā skatīties nedrīkstu, savādāk sveiki, Gauja! Beduīns sapratis, cik ļoti man bail no augstuma, palīdz kā vien var. Pie sevis nolemju, ja nokāpšu dzīva lejā, iedošu puikam vēl papildus naudu. Klints, kāpjot augšā, liekas šausmīgi stāva. Pirms mums rāpjas vēl 3 meitenes ar citu pavadoni. Viņām ir tik pat ļoti bail kā man. Betija ir drosmīgāka, bet pat viņa atzīst, ka bez ekipējuma šis kāpiens viņai dažbrīd likās diezgan ekstrēms. Beduīni gan lēkā kā kalnu kazas starp klintīm. Abas, maigi sakot, apskaužam šo veiklību.

111111
Pa ceļam un augšā klintī.
11
Kaut kur pusceļā līdz galamērķim.

Anete: Likās kāpjam augšā mūžību + es tikai daudz vēlāk atcerējos – tur tak varēja būt arī čūskas!!! 😀 Katrā ziņā, lienot pa klinti, čūsku klātbūtne bija izslīdējusi no prāta. Vispār šejienes čūskas esot indīgas un tās neiztrūkstoši ir arī Petrā. Tuvojoties finišam, jūtos neizmērojami laimīga. Esmu dzīva! 😄 Šobrīd kāpiens vairs nešķiet tik grūts. Bet katram pašam jāizvērtē – kāpt vai nekāpt. Tur nekādas, pat stāvas kāpnītes nav. Tas ir kāpiens stāvā klintī. Beduīnam kāpšana varbūt tiešām prasa 10 minūtes. Man šķita, kāpjam vismaz stundu (kas tā nebija). 

IMG_0411IMG_0410Anete: Esam augšā, skatāmies uz The Treasury. Gribas kliegt kā Leonardo di Kaprio Titānikā – Wooohooo… I’m the King of the World 😀 Kakla sāpes, iesnas un aizkritušās ausis pilnībā aizmirstas. Tas ir woooooooow – neaprakstāmi. Neticu, ka atrodos šeit. Pilnīgs dvēseles brīvais kritiens. Beduīns mums izstāsta kur ir labākās foto vietas. Top  neskaitāmas bildes no augšas. Es pat pārvaru bailes un apsēžos uz klints ļoti tuvu malai. Svinam dzīvi 🙂 Uz fotovietām ātri veidojas neliela rinda, pietiks svinēt mums, jāļauj pasvinēt arī citiem 😀 

2019-03-14 12.18.43 1.jpg
Saplēsti džinsi, bezjēdzīgi apavi un pārvarētas bailes no augstuma.

Betija: Jo augstāk mēs uzkāpām, jo elpu aizraujošāks skats pavērās visapkārt. Milzīgās klintis, augstas akmens sienas un mazie cilvēciņi tālu lejā. Kāpiens kopumā nebija ilgs, kāda pusstunda maksimums. Ja esi beduīns, vai tev ir normāli apavi, tad gan jau var tikt augšā ātrāk 😀 Kad beidzot nonākam beduīnu improvizētajā skatu laukumā, paliekam pavisam mēmas. Skats uz The Treasury un pilsētu tālumā ir fantastisks. Noteikti tā vērts. Par spīti, tam, ka beduīni ir privatizējuši šo kāpienu 😀 Mūsu pavadonis sāk pļāpāt ar saviem beduīnu draugiem, bet mēs dodamies iekarot ”fotostūrīti” un iegūt 40 selfijus pāris skaistus foto atmiņām.

95353443_231275414641539_2275010658766422016_nIMG_0413IMG_0418

IMG_0437
Beduīnu klinšu kazas.

Betija: Mēs, protams, foto vietā varētu izpausties kādu stundu vismaz, bet, par laimi, mūsu laiks ir ierobežots un uz 40 selfijiem veidojas rinda. Tepat augšā atrodas beduīnu telts, kur var pabaudīt atmosfēru un atpūsties no kāpiena, ja nu kāds noguris. Mēs apsēžamies baudīt atmosfēru. Mazais beduīnu draugs pacienā mūs ar tēju. Kādas 4 reizes jautāju, kāds ir izpalīdzīgā pavadoņa vārds, bet, diemžēl, tā arī nespēju to izrunāt 😀 Teltī valda mierīga atmosfēra, mēs aizsēžamies ilgāk nekā plānots (kā vienmēr). Man šķiet, ka mēs vienmēr visās vietās cenšamies medīt to īsto atmosfēru… Un tādēļ bieži vien kaut kam citam nepietiek laika 😀 Bet es nesūdzos 🙂

20190314_100937
Atpūtas stūrītis augstu klintīs.

20190314_101624ProcessedAnete: Izbaudījušas skatu, ejam uz beduīnu telti. Tur uzcienā ar tēju, skan mūzika un tiek pīpēta ūdenspīpe… Sēžam un baudām atmosfēru. Augšā uzkāpj vēl bariņš jauniešu. Gods kam gods, beduīni pieskata tūristus. Augšā ir stingri noteiktas vietas, kur atrasties ir droši. Bet daži paši riskē selfija dēļ un lien tur, kur nedrīkst. Secinām, ka tā jau tās nelaimes notiek. Lai arī augšā varētu sēdēt līdz vēlai naktij, saprotam, ka jādodas lejā apskatīt pārējo pilsētu. Sakam savam pavadonim, ka vēlamies doties. Protams, ka bailīgākais cilvēks šajā draudzībā, baidījās arī no kāpiena lejā. Domāju, kā vispār lejā tiksim pa tiem akmens bluķiem. Kāpt lejā ir daudz vieglāk! Diezgan labā ātrumā esam atpakaļ uz zemes 😀 Iedodu puikam kabatas naudu par mūsu drošu nogādāšanu augšā un lejā. Sakām paldies😊 Kāpiens bija tā vērts. Tagad patiešām ir sajūta – būts!

IMG_0419IMG_0420IMG_0422IMG_0424

IMG_0416
Fotogēnisks osļiks.

Betija: Kā izrādās, nokāpt lejā ir daudz vieglāk. Lai neteiktu, viegli. Esam sajūsmā par piedzīvoto. Bijām norunājušas, ka, ja nenokritīsim no klints, iedosim puikam papildus kabatas naudu. Tā kā esam dzīvas, mazais beduīns tiek pie dināriem, ar nosacījumu, ka tie ir tikai viņam un brālim dot nedrīkst 😀 Lieki piebilst, ka viņš mūs labi saprot 😀 No lejas mazās beduīnu teltis augstu klintīs šķiet pavisam niecīgas. Vai tiešām mēs tikko bijām tur augšā? Anete kritiski novērtē uz ceļiem pārplēstās bikses, jā, mēs tur tikko bijām 😀 Taču pat viņa atzīst, ka bikšu zaudējums ir niecīgs pret to, ko piedzīvojām.

IMG_0431IMG_0426IMG_0428IMG_0429IMG_0430IMG_0425Anete: Akmenī cirstā pilsēta patiesībā liela, ar iespaidīgām celtnēm. Atliek tikai pabrīnīties kā pilsēta uzbūvēta bez mūsdienu tehnoloģijām. Rozā akmens maina toņus no gaišāka uz tumšu. Dažādie toņi izceļas uz smilšu krāsas fona. Pa akmens ēkām šiverē kalnu kazas. Jordānijā un citās arābu zemēs nav pieņemts turēt mājdzīvniekus (kaķi vai suni), dot tiem vārdus. Šobrīd šāda mode pamazām ienākot no Eiropas, tāpēc liels ir mūsu pārsteigums, ieraugot brīnišķīgu, labi koptu rudu beduīnu kaķi. Laikam dzīvnieku turēšanas mode nonākusi līdz pat beduīnu alām.

Processed with VSCO with  presetIMG_0449IMG_0444IMG_0442IMG_0445Betija: Pēcpusdienā vētra Petrā ir pierimusi un staigājot pa rozā pilsētu, smiltis acīs nepūš. Aiz katra klinšu līkuma paveras jaunas, iespaidīgas ainavas. Pagaidām ignorējam suvenīrus un centāmies tikt tālāk no tūristu grupiņām. Klintīs cirstās ēkas ir iespaidīgas, prātojam, kā šīs ēkas tika celtas pirms gandrīz diviem tūkstošiem gadu. Reiz šo pilsētu apdzīvojuši pat 20 tūkstoši iedzīvotāju. Tagad te klejo tikai beduīni un tūristi. Iespējams, vajadzēja iziet šos objektus ar gidu, bet mēs, kā jau teicu, esam tādas kā atmosfēras mednieces, tādēļ vienkārši baudījām. Starp citu, jordāņi Petras apmeklējumu ir modernizējuši  – pie populārākajiem objektiem ir pieejams bezmaksas wi-fi tīkls. Var ne tikai ielikt sociālajos tīklos savu tikko uzņemto selfiju ar klintīm un kamieli, bet arī apmeklēt vietnes ar aprakstiem par katru no objektiem.

IMG_0446IMG_0433IMG_0441IMG_0432IMG_0438IMG_0443Betija: Izstaigājušas vairākus no lielajiem apskates objektiem un noraidījušas pāris piedāvājumus apsēsties kādā no tuksneša kafejnīcām (ja tās tā var nosaukt), nolemjam atrast kādu nomaļu vietu un baudīt pustuksneša atmosfēru. Tam perfekti kalpo lieli klinšu bluķi kādas kraujas malā. Skats uz tālajām klinšu grēdām ir izcils. Protams, atkal top neskaitāmi foto 😀 Kamēr baudam tuksneša sauli, mūs ir uzmeklējis mazais klinšu pavadonis uz ēzelīša. Izrādās, ka beduīnu puika ir tīri labs sarunu biedrs, tādēļ mēs izmantojam iespēju gūt ieskatu viņa pasaulē. Tajā pasaulē, kur skolas vietā ir tuksnesis, dzīve klintī izcirstā alā ir normāla ikdiena un lietas, kas mūsu ikdienā ir pašsaprotamas, šeit ir pilnīgi mazsvarīgas. Tas ir pavisam savādāks domu gājiens, tāds, ko mums brīžiem ir grūti saprast. Saruna ar jauno beduīnu kļūst par vienu no dienas interesantākajiem notikumiem.

IMG_0478IMG_0493IMG_0500IMG_0498IMG_0499IMG_0503Anete: Ar beduīnu dzīvi ir interesanti – viņi patiešām dzīvo Petras alās, dažreiz arī ziemās. Ziemā vienīgi lopus aizdzenot uz ciematiņu. Paši alās sasedzas ar biezām aitādas segām. Vietējā gide mums stāstīja, ka skolā visiem jāiet obligāti, bet beduīni to nedara. Valsts cenšas panākt, lai beduīnu bērni skolu apmeklē. Esot īpaša programma, lai beduīnus piesaistītu pie vietsēdības un dzīves ciemos. Valsts ceļ mājas un dod tās beduīnu ģimenēm lietošanā. Šo ģimeņu bērni tiekot laisti skolās un tie reti atgriežas pie klejotāju dzīvesveida. Realitāte, kā izrādās, nebūt nav tik rožaina. Mūsu jaunais  klinšu pavadonis stāsta, ka skolā neiet. Neredzot jēgu – tuksnesis viņam iemācot daudz vairāk. Droši vien gadsimtiem senās klejotāju tradīcijas viegli lauzt nebūs.

Processed with VSCO with f2 presetIMG_0456IMG_0451IMG_0457IMG_0463IMG_0465Betija: Kādēļ atsēdēt laiku skolas solā, ja dzīvi iemāca tuksnesis? Liela daļa no valsts piešķirtajiem beduīnu mājokļiem stāv tukši, jo klejotāji uz pilsētām pārvācas negribīgi. Jā, ja tava dzīve ir kazu ganīšana vai suvenīru tirgošana un tūristu vadāšana, pilsētā īsti ko darīt nav. Toties mūsu jaunajam draugam ir salīdzinoši laba angļu valoda. Iemācījies no brāļa un tūristiem. Lai tuksnesī pelnītu dinārus, ar angļu valodu pietiek, matemātika un fizika nav vajadzīgas. Ja agrāk klejotāji pārsvarā audzēja lopus, tad tagad, vismaz populārākajās apskates vietās, naudu ienes tūrisms. Uzzinam arī par ēnu biznesu, lai gan atļauts tas, protams, nav, ir vietējie, kas tuksnesī neaudzē lopus, bet hašišu. Mūsu pavadonim gan hašišs neinteresējot, lai gan daudzi to smēķē, viņam nepatīkot, ka cilvēkiem no tā nākot miegs. Cigaretes gan viņš nesmādē, kā jau visi vietējie 😀 Uz manu jautājumu, vai lielais brālis to zina, puika atbild, ka brālim tas nepatīk, bet viņam tas neesot jāzina 😀 Parādu jaunajam beduīnam arī foto ar Latvijas sniegoto ziemu, viņš atceras, ka kaut ko līdzīgu sniegam esot vienreiz redzējis arī šeit, pustuksnesī. Tā esot bijusi diezgan auksta ziema 😀

IMG_0458IMG_0464IMG_0469IMG_0466IMG_0455IMG_049720190314_10425520190314_110210Anete: Apskatījušas rozā klinšu ēkas, nolemjam pabaudīt tuksnesīgo ainavu. Nedaudz aizraujamies un saprotam, ka mums ir pazudis laiks, lai nokļūtu pie grupas. Vēl magnētiņi draugiem un ģimenēm jāsapērk. Tie Petrā maksā krietni lētāk kā citur. Tiesa, jāņem vērā, ka kvalitāte var nebūt tik laba, jo magnētiņi stāv stendos zem klajas debess. Neskatoties uz to, var atrast izcilus eksemplārus. Izbaudījušas senetnes auru akmenī cirstajā pilsētā, dodamies magnētiņu medībās. Atkal mostas kaulēšanās lauva😄Rezultātā Betijas vīra brālis Kārlis tiek pie arābu lakata par izcili pievilcīgu cenu 😄

94718552_248286716535865_6729234916900339712_n
Betija un tuksnesis.

IMG_049665279275_199463151001035_3452701660676096000_nIMG_0462IMG_0461IMG_0472IMG_0460IMG_0446IMG_0454IMG_0479Betija: Pļāpājot ar tuksneša dēlu, esam aizsēdējušās. Atkal. Laiks palicis pavisam maz. Vēl jāvelta brīdis suvenīru medībām, jo mums ir magnētiņu atkarība. Magnētiņi tiešām ir jāmedī, jo daudzi nav kvalitatīvi, bet mums, kā vienmēr, izdodas atrast kārotos dārgumus. Anetes dvēselē atkal pamostas kaulēšanās gars, kas tiek izmantos, pērkot suvenīru Kārlim. Pat kaulēties rūdītie beduīni blakus Anetei sāk nobālēt 😀 Šīs spējas jau kuro reizi šodien izrādās nepārspējamas 😀

IMG_0473IMG_0486IMG_0483IMG_0476IMG_0492IMG_0507Anete: Sapriecājušās secinām, ka bāaaac laiks ir paskrējis nemanot. Jāuzdod temps, lai nokļūtu pie grupas daudz maz laikā. Uzņemam ātrumu. Sanāk iet pret kalnu – Betijas nemīļākais posms. Esmu uzņēmusi turbo ātrumu. Betija, mēli izkārusi, man seko. Es šņaukājos, bet temps samazināts netiek. Ja iepriekš līdz The Treasury gājām minūtes 50, tad atpakaļceļu esam mērojušas 11 minūtēs. Nedaudz apstājamies pie ieejas. Esam apsteigušas arī vienu pāri no grupas, pašas pie sevis nodomājam – pēdējās nebūsim (iekšējs triumfs)😄

Processed with VSCO with f2 presetIMG_0489IMG_0506Betija: Atpakaļceļš cauri klinšu aizai tiek veikts nereālā ātrumā. Lai neteiktu, ka mēs skrējam 😀 Sajūsmā neesmu, bet nākas vien sekot Anetei, lai nenokavētu. Tas ir mīnuss grupu braucieniem – ir jāiekļaujas laikā. To ir grūti izdarīt, ja esi tālu prom no mājām vietā, kur katrs akmens ir aplūkošanas vērts 😀 Kad esam tikušas līdz ieejai, brīnos, kā esmu skrējienu pieveikusi un palikusi dzīva. Kāpšana klintī bija sīkums, salīdzinot ar maniakālo skriešanu 😀

IMG_0471IMG_0484IMG_0485IMG_0487IMG_0514IMG_0513Anete: Neliela atelpa un nesamies tālāk. Pie izejas saprotam, ka nedaudz laika būs, lai Betija iegādātos vēl kādu suvenīru. Kamēr Betija izvēlas dāvanu vīram, otrs pārdevējs man sāk mēģināt notirgot jordāņu raksta lakatu. Iepriekš visiem Latvijā kategoriski pateicu – lakatu nepirkšu, man tas nav vajadzīgs, tāpat viņu nevalkāšu 😀 Jūtos kā sabuktēts valis – kakls sāp, iesnas, aizkritušas ausis. Šeit vietā apzīmējums dead inside. Entuziasms pēc Petras apskates un skrējiena noplacis. Pasaku – lakatu nepirkšu, 10 dināri.. Nē.. 7 dināri.. Nē! Grasos iet prom, kad pārdevējs izmisīgi sauc – 5 dināri!! Es pat necentos kaulēties. Ok, tik ļoti liela centība atmaksājas. Mana sirds un maks atmaigst – par 5 es varu paņemt lakatu😄 Rezumē – es pakļāvos suvenīriem un man ir jordāņu raksta lakats, kurš, protams, netiks valkāts – bet atmiņai, lai stāv😄 

IMG_0331IMG_0348IMG_0508IMG_0435IMG_0510Anete: Iepirkšanās atņēmusi laiku. Triecientempā dodamies autobusa virzienā. Nē, mēs nepaspējām laikā, izrādās, tā kā nebraucam uz tuksnesi, tikšanās laiks norunāts vēlāks. Mēs devāmies augšā klintī un palaidām šo ziņu garām. Saprotam, ka pa velti skrējām😄 Manāma vilšananās un lepnuma noplakums par skrējienā uzstādīto ātrumu. Tas bijis pilnīgi velts 😄

IMG_0340IMG_0345IMG_0342Betija: Lieki piebilst, ka brīdī, kad sapratu, ka mežonīgais skrējiens ir bijis veltīgs, man nebija pieklājīgu vārdu ko pateikt 😀 Vismaz Anete varēja par mani pasmieties. Kad atgriežas pārējie, par mums pasmejas arī Indra un Diāna 😀 Atliek vien nopūsties un klusībā lepoties ar man negribēti sasniegto rezultātu 11 minūtes. Atnākušie apstiprina bēdīgo faktu, ka Wadi Rum tuksnesī smilšu vētra joprojām plosās un tūristus tur nelaiž. Žēl, bet ietekmēt to nevaram. Mūsu atmiņās paliks vien iespaidīgās Petras ainavas, pustuksnesis un briesmīgs skrējiens cauri ļoti skaistai aizai 😀

IMG_0377IMG_0339Anete: Sagaidām pārējo grupu. Saņemam apstiprinājumu – tuksnesis patiešām nebūs. Vētra ir noplakusi, bet tuksnesis joprojām tumsā, redzēt neko nevar un tur nav droši atrasties. Dosimies atpakaļ uz Ammānu. Ammānā būsim ap sešiem vakarā. Autobusā nolemju, ka pagulēšu. Kamēr guļu, izrādās Betija visam autobusam uzorganizējusi diskusiju ar vietējo gidi. Esot bijis jautri un pa pilnam interesantas informācijas par Jordāniju un vietējo dzīvi. Žēl, ka veselības stāvoklis pievīla un aizmigu😟

zIMG_0518Betija: Pirms kāpšanas autobusā, mūs uzrunā grupas vadītāja. Atpakaļceļš būs garš, vadītāja lūdz, lai kāda no mums (mēs laikam esam novērtētas kā aktīvākās 😀 ) uztur grupu nomodā, uzdodot mūsu foršajai gidei jautājumus. Tā kā gulēt nebiju plānojusi un man diskutēt nav problēmu, uzņemos šo lomu. Beigās mūsu diskusijā iesaistās lielākā daļa grupas un tēmas aiziet no jordāņu sievietēm – ugunsdzēsējām un arābu baletam līdz pat kamieļu skriešanās sacīkstēm (tā ir nopietna aizraušanās, starp citu). Anete, iesnu nomocīta, aizmieg un diemžēl manu zvaigžņu stundu diskusiju palaiž garām 😀

IMG_0516IMG_0520Anete: Pamostos Ammānā, palaidusi garām Betijas sarunu šovu autobusā. Vakara plāni Ammānā sekojoši – pastaigāsim pa pilsētu un izgulēsimies pirms lidojuma mājup. Jāsakrāmē arī koferis, jo mantu skaits ceļojuma laikā audzis. Šampūnus, zobupastu un tādas mazās lietiņas atstāsim, lai atvestu iepirktās lietas draugiem un radiem (nē paklāju un lampu nenopirkām) 😄 Ieguvām daudz vairāk – mūsu kontā ir ieripojusi Petra, rozā, akmenī grieztā pilsēta. Kaut ko tādu redzēt ir laime. Atvedām līdzi iespaidus, kurus mums neviens nekad nespēs atņemt! Piedzīvotais un redzētais ir lielākā bagātība un brīnišķīgākais suvenīrs visam mūžam.. Ak, jā, mēs neesam atmetušas domu atgriezties Petrā uz kādu tuksneša pārgājienu.. Kas zina, varbūt nejauši atradīsim arī apslēptos dārgumus 😀

IMG_0502
Sveiciens Latvijai no tuksneša 🙂

Jordānija. I daļa lasāma šeit.

Jordānija. II daļa lasāma šeit.

One thought on “Jordānija. III daļa. Petra.

Add yours

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

Blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: